Foto: Žaneta Ozoliņa Foto - © AFI
Man zvanīja kāds žurnālists un prasīja pēc neatkarīga cilvēka, kurš vienā sarunā varētu pasniegt ES plusus un mīnusus. Man bija grūti tādu cilvēku nosaukt.
Intervija ar Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā Preses un informācijas nodaļas vadītāju Žanetu Ozoliņu
Kā raksturot Latvijas sabiedrības informētības līmeni šobrīd Eiropas Savienības (ES) integrācijas jautājumos? Būtiska tendence, kas paredzēta Eiropas Komisijas (EK) delegācijas kampaņā 2002.gadā ir Latvijas reģionu informēšana.
Nevar teikt, ka informētības līmenis būtu zems. Informācijas kampaņas orientācija uz laukiem nav saistīta tikai ar neinformētību, kas laukos ir lielāka, bet tas ir saistīts ar pieejamību informācijai, lai attīstītu laukos punktus, kur cilvēki varētu iet un uzzināt. Pēdējā laikā medijos un eiroskeptiķu vidū var sastapt viedokli, ka nauda sabiedrības informēšanā tiek ieguldīta, bet cilvēki tādēļ nekļūst zinošāki. Situācija ir dažāda gan reģionos, gan arī starp sociālām grupām. Nenoliedzami, ka cilvēki Rīgā ir daudz informētāki nekā laukos, taču rajonu pilsētās, it sevišķi ekonomiski attīstītās pilsētās, informācijas klāsts ir pietiekams. Piemēram, Ventspilī, Liepājā. Ventspils, būdama orientēta uz biznesu, saprot, ka ir vajadzīgs tirgus, sadarbības kanāli, tāpēc arī pastāv prasība uzturēt Rietumu un Austrumu saikni. Liepājā tas ir augstskolas faktors, Liepāja ir arī reģions, kur ir lielas ES investīcijas, un šo investīciju ienākšana ir saistīta ar publicitāti, tāpat arī pieaugošu ekonomisko aktivitāti. Situācija Latvijā nav viennozīmīga.
Bet kāds ir informētības līmenis dažādās sociālās grupās, piemēram, politiķi, žurnālisti, kuri ir it kā šo jautājumu komunikatori?
Situācija var būt ļoti dažāda pat vienas sociālās grupas ietvaros. Es domāju, ka žurnālisti dalās divās grupās. Vieni ir tie, kuri ir izcili labi informēti, kuri ir sasnieguši zināmu profesionalitātes pakāpi Eiropas lietās. Un ir tāda žurnālistu grupa, kura koncentrējusies uz savu sektoru, ko viņi pārzina, bet Eiropas lietas šajā sektorā īpaši neienāk. Arvien vairāk situācija mainās. Ja agrāk ES tēmas bija klasiska ārpolitikas sadaļa medijos, tad tagad ES parādās gan ārvalstu, gan nacionālajās ziņās. Ļoti labi informēta grupa ir skolotāji, zinātnieki, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar šiem jautājumiem, turklāt zinātniekiem ES ir gandrīz vienīgā iespēja kā atrisināt savus finansiālos jautājumus, kamēr izglītība un zinātne Latvijā atrodas nožēlojamā stāvoklī. Informētība ir mainīga atkarībā no tā, kāda ir ekonomiski politiskā situācija kā valstī, tā ES.
Piemēram valstī?
Kad rodas diskusijas par vēlēšanu likuma izmaiņām, momentāni ir pastiprināta interese, atkal parādās izteikumi – Eiropa no mums to prasa, Eiropa mūs sapratīs vai nesapratīs. Ja kāds notikums nāk no ārpuses, piemēram, EK publicētais priekšlikums par finansējumu ES paplašināšanai, kas vistiešākā mērā skar laukos dzīvojošos cilvēkus, tad caur šo notikumu virkne cilvēku kļūst vairāk informēti. Situācija ir ļoti mainīga, tas ir saistīts ar vairākām problēmām. ES kļūst interesanta tajā brīdī, kad tur ir kāda krīze vai problēma, vai kādas neskaidrības, vai šķietams apdraudējums Latvijai. Atceros kādu sižetu Latvijas televīzijā, kad kādam vīram uz ielas prasīja, vai Latvijai jāstājas ES, viņš teica, ka nekādā gadījumā, jo no Eiropas nāk visas sliktās lietas – pedofīlija, dioksīni utt.. Faktiski ES tematika parādās tad, kad ir kaut kāds skandāls. Man joprojām ir jautājums, kāpēc pirms diviem gadiem, kad ES lauksaimniecības komisārs Fišlers teica – kandidātvalstu zemnieki saņems nulle procentus tiešo maksājumu, kāpēc tad Latvijā neviens nebļāva? Faktiski kandidātvalstis uz to nereaģēja.
Kāpēc nereaģēja?
Tajā brīdī tā varēja kļūt par iekšēju politisku problēmu sarunām ar ES. Parādījās īsziņa Lauku Avīzē, Dienā, Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Nekādas diskusijas nebija, neviens no Latvijas puses nereaģēja…
… droši vien muļķības dēļ?
Iespējams, ka arī muļķības dēļ, bet tagad, kad sola 25, 30 vai 35%, uzreiz saka, ka tas slikti. Interesanti paskatīties reakciju. Sākumā reakcija ir vispār noliedzoša un tagad mēneša laikā esam nonākuši pie tā, ka iestāšanās pakete ir ļoti laba un pozitīva, izņemot kvotu jautājumu. Bet tā pirmā reakcija bija tāda, ka momentāni tika radīts negatīvs tēls.
Tas ir izskaidrojums ar mediju neprofesionalitāti?
Es domāju, ka trūkst cilvēku, kuri profesionāli, bet pietiekami vienkārši spēj izskaidrot lietas, jo televīzijā par šiem jautājumiem runā vieni un tie paši, avīzēs runā vieni un tie paši. Un lieta tiek strikti sadalīta divās daļās – ir viena cilvēku grupa, kura runā ļoti tehnokrātiski, respektīvi – viņi runā tajā valodā, kuru saprot tikai viņu iekšējā vide. Cilvēkam tas nav saprotams. Kaut vai raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, kurā piedalījās eiroskeptiķi un eirooptimisti – tie argumenti, kurus minēja Inkēns, Ķesteris, man ir saprotami, jo es esmu no tās vides, bet, ja es iekāpju vienkārša cilvēka drēbēs un gribu saprast, ko tas man nozīmē, tad šie argumenti nestrādā, neko neizskaidro. Man zvanīja kāds žurnālists, kurš prasīja pēc kāda neatkarīga cilvēka, kas vienā sarunā varētu pasniegt ES plusus un mīnusus, un man bija grūti tādu cilvēku nosaukt, jo bija skaidrs, ka vai nu aizies tā pozitīvi politiskā līnija, vai arī totāli eiroskeptiskā līnija.
Kāds ir mērķis informēšanas kampaņai ES jautājumos? Lai izveidotu pozitīvu ES tēlu un visi referendumā nobalsotu “par”?
Ja runājam par EK delegācijas informēšanas stratēģiju, tad EK uzsāka šo masīvo programmu – gan finansu, gan sabiedrības informēšanas apjoma ziņā – 1999.gadā. Tas bija laiks, kad sākās iestāšanās sarunas. Šo pirmo gadu mērķis bija izskaidrot cilvēkiem, kas vispār ir ES, lai tad, kad sarunas beigsies, cilvēkiem būtu skaidra tā struktūra un valstu apvienība, kurā valsts iestāsies. Pirmajā posmā no Komisijas viedokļa svarīgi bija pateikt, kas ir ES un kā tā darbojas, kādas institūcijas, kāda politika. Starp citu, valdība šajā pirmajā brīdī arī bija ļoti aktīva – ar PHARE līdzekļu palīdzību bija gan radioraidījumi, gan brošūras ES un Es.
Savukārt 2000.gadā bija redzams, ka sarunas attīstās ļoti strauji un ka teju tās beigsies, tāpēc EK delegācijā tika pieņemta jaunā komunikāciju stratēģija, kura nozīmēja, ka jāsniedz informācija, kas palīdzēs cilvēkiem saprast to, kas reāli notiks viņu dzīvē pēc sarunu beigām. Un tad sākās problēma. Faktiski EK ar savu informēšanas stratēģiju sāka intensīvi iet uz priekšu, jo apzinājās, ka iestāšanās diena ir tepat aiz stūra. Savukārt Latvijas valdībā iestājās…, es negribu teikt, atsalums interesē par informēšanu, bet šis sarunu process bija tik intensīvs gan satura, gan tehniskās sagatavošanas ziņā, ka Latvijas valdība koncentrējās tikai uz šo tehnokrātisko sarunu īstenošanas procesu.
Un nevis uz publicitātes un informēšanas procesu?
Jā, un jau kuro gadu budžets sabiedrības informēšanā ir līdzvērtīgs nullei, ja neskaita dažus desmitus tūkstošus Saeimas Eiropas informācijas centram, dažus tūkstošus Eiropas kustībai Latvijā. Finansiālais atbalsts ir minimāls.
Varbūt tā ir apzināta stratēģija, jo neinformēti pilsoņi vieglāk izmantojami.
Es nedomāju, ka tā ir mērķtiecīga nevēlēšanās informēt. Manuprāt tā ir mazas, nepieredzējušas valsts nespēja vienlaicīgi menedžēt daudzas lietas. Kaut vai atceramies Valda Birkava rakstu Dienā, kad viņš teica, ka ar ES tagad viss ir skaidrs, tagad relaksējamies un ķeramies klāt NATO, jo tā tagad ir prioritāte. Tas ilustrē pieeju.
Un ir tikai dienas kārtības politika.
Jā, pietrūkst plašāka skatījuma. Un problēma, kas veidojas patlaban, ir tā, ka referenduma diena tuvojas, un faktiski tai būtu jābūt Latvijas pusei, kas domā par to, kāds būs rezultāts referendumā. EK šajā gadījumā referendums nav svarīgs. Es melotu, ja teiktu, ka EK pārstāvji negribētu redzēt pozitīvu balsojumu, bet ne jau viena neliela ES iestāde rūpēsies par to, lai Latvijas iedzīvotāji izdarītu savu izvēli. Mēs varam palīdzēt. Tā ambiciozā programma, kas tagad tiks īstenota, ir piedāvājums diskutēt par ES, nevis veidota ar domu, ka mēs jūs tagad virzīsim uz referenduma dienu.
Bet kāds ir tas diskusiju fons Latvijas sabiedrībā, uz kura pamata diskusijas būtu veidojamas?
Stereotipu līmenī ES tiek asociēta ar augstākās pakāpes vispārinātību, ka ir tāds liels katls, kurā ir kopējā ekonomika, kopējā politika, tur sēž smaidošs Prodi, kurš diriģē visu, kas notiek ES. Nav jau tas viens kalts. Ir Francija, Vācija, Itālija, Zviedrija, Somija, un katrai ir savas intereses. Un tā interesantā spēle ir, kā katra konkrētā valsts izmanto ES.
Bet politiķi jau neriskēs informēt sabiedrību par šādu spēles noteikumu esamību, jo pēc tam nāksies secināt, ka šīs intereses nav izmantotas. Acīmredzot, informēšana ir žurnālistu darbs.
Līderu grupai informēšanā būtu jābūt žurnālistiem un ne tikai tāpēc, ka žurnālistiem ir visplašākā auditorija, bet arī tāpēc, ka žurnālistiem ir vislielākā ticamība. Kāpēc bieži ES tēls Latvijā ir tik negatīvs? Tāpēc, ka par ES pārsvarā runā politiķi, kuru reitingi un uzticamība ne vienmēr ir ļoti augsta. Protams, ka tas būtu jādara medijiem. Un tas ir jautājums par mediju raksturu, veidu, kā šo informāciju pasniegt.
Mani nesen fascinēja Neatkarīgā Rīta Avīze, kur vienā atvērumā bija divas publikācijas – redakcijas sleja, kur lamāja, ka ES naudu izšķiež, viss aiziet melnā caurumā, ka cilvēki tāpat ir neinformēti un skeptiski un Eiropas neķītrie ideologi mēģina skalot smadzenes Latvijas iedzīvotājiem. Otrā lapā Evijas Ceras raksts, kā Latvijas sabiedrība tiek informēta par ES lietām, ar cipariem, finansējuma izklāstu, projektu aprakstu. Un izrādās, ka vienas avīzes ietvaros šāda pretruna ir iespējama, un tas ir labi.
Bet, kas notiks, ja valdības politika informēšanas jomā līdz iestāšanās brīdim ES nemainīsies? Varbūt nekādas negatīvas sekas tam nebūs, varbūt tā ir stratēģiski gudra politika, lieki neizšķiest budžeta naudu?
Politologiem ir nepieciešams izstrādāt scenārijus. Es varu piedāvāt scenārijus, kāpēc Latvijā politiskās pārvaldes līmenī nav īpaša interese par sabiedrības informēšanu. Es runāju par domāšanas veidiem to cilvēku prātos, kuri pieņem lēmumus ieguldīt vai neieguldīt naudu sabiedrības informēšanā. Viens scenārijs varētu būt tāds: vai politiķi uzdrīkstētos budžeta pieņemšanā teikt: mīļie draugi, 2002.gada budžetā mums ir jānosprauž mērķis – 2 miljoni latu sabiedrības informēšanai, jo tā diena tuvojas? Tajā brīdi taču sāks kliegt opozīcija: kā ir ar skolotājiem, kā ir ar veselības sistēmu, kā ir ar pensionāriem?! Jūs tagad žurnālistiem vai arī sabiedrisko attiecību firmai maksāsiet šitādas naudas, kad mums ir tādas aktuālas problēmas!
Otrs scenārijs vai domāšanas veids: iestāšanās ES ir ļoti tehnisks process, kas nozīmē likumdošanas pārņemšanu, tas ir ļoti garlaicīgi, neinteresanti un kāpēc sabiedrībai par to būtu jāzina – mēs pabeigsim sarunas, nekādi neobjektīvi faktori mūsu neuzņemšanai nebūs. Vēl viens scenārijs ir tāds, ka nav ko velti tērēt naudu sabiedrības informēšanai, jo tad, kad pienāks referenduma diena, mēs sabiedrībai uzdosim jautājumus – vai jūs esat ar ES vai ar Neatkarīgo valstu savienību? Vai jūs esat ar Eiropu, vai arī esat ar Krieviju? Nepiedāvājot diskusijas, skaidrojumus, uzliks šīs divas izvēles, un rezultāts, protams, būs par labu ES.
Problēma pašreizējā brīdī ir tā, ka valdība ir diezgan orientēta uz referenduma dienu, bet tā spēle, kā sagatavoties referenduma dienai, vēl joprojām turpinās. Man grūti izskaidrot, kāpēc pagājušajā rudenī sāktā pirmsreferenduma stratēģija joprojām tiek gatavota. Ja tagad vēl nav stratēģijas, uz kuras pamata jāizstrādā darba, pasākumu plāns, jāpiešķir līdzekļi un jāsāk realizēt, pa kuru laiku tad tas notiks?
Bet visi trīs nosauktie domāšanas veidi ignorē sabiedrību, it kā iestāšanās process neattiektos uz Latvijas sabiedrību…
Tieši tā, bet atskaitīšanās sabiedrībai… Cik bieži tā notiek attiecībā uz citiem lēmumiem, citiem politiskajiem procesiem? Tā jau nav tikai ES, tas attiecas principā uz pilnīgi visu.
Bet, kāpēc nevalstiskās organizācijas neiesaistās šajā informēšanas un diskusiju procesā?
Tas izskaidrojams ar to, ka nevalstisko organizāciju sektors ir ļoti jauns, jo viņi īsti neapzinās, ko varētu izdarīt un ne jau organizāciju daudzums noteiks kvalitāti. Viena problēma, ka nevalstiskais sektors neapzinās savas iespējas, bet otra – tas nevalstisko organizāciju sektors, kas attiecas uz Eiropas lietām, ir ļoti neattīstīts un vienpusējs. Ir divas lielas organizācijas, kuras skaitās Eiropas optimistu vai reālistu spārnā – Eiropas Kustība Latvijā un klubs Māja. To organizēšanās ir notikusi ar mērķi popularizēt šo ideju, apriori viņi ir proeiropieši. Problēma ir tā, ka nav nevienas labi organizētas eiroskeptiķu organizācijas, ar kuru būtu iespējams diskutēt, strīdēties. Tās profesionālās organizācijas, kuras jau ir, piemēram, zemnieku organizācijas vai kādas citas, neapzinās, ka ES ir daļa no viņu darbības lauka.
Eiropas Komisijas delegācija Latvijā
EK delegācijas Latvijā informatīvie pasākumi līdz 2001.g. augustam
EK delegācijas Latvijā sabiedrības informēšanas darba programma 2002.g.