Foto: qoomonster

Ja reiz pat 4. maijā valsts otrā amatpersona nevar iztikt bez slikti aizplīvurotas lamāšanās, ir pamats domāt, ka viņa pārstāvētajai koalīcijai tiešām ir uguns pakulās.

Laikā, kad inflācija strauji tuvojas desmit procentu atzīmei un skolotāji vienotā frontē draud uzsākt streiku, ir pilnīgi dabiski, ka pilsoņi no valdības gaida nevis vārdus, bet izlēmīgu un efektīvu rīcību. Brašā runāšana par kompetenci, profesionalitāti un stabilitāti acīmredzot vairs nespēj aizstāt politikas rezultātus. Tomēr arī runātais vārds joprojām var mums pastāstīt par valsts politisko virzību un orientieriem — ne mazāk, kā jauni nodokļi un valdības rīkojumi. Pierādījums tam bija Saeimas priekšsēdētāja ikgadējā uzruna 4. maija svētkos. Šogad te bija sadzirdamas dažas jaunas vēsmas. Mainījies bija ne tikai pats runas teicējs, bet arī tās kopējā intonācija. Ir parādījušies jauni akcenti, kuri uzmanīgam klausītājam spēj pateikt daudz par mūsu zemē notiekošo.

Politiķu svētku runas pie mums bieži tiek uztvertas kā tukša formalitāte, rituāls bez jebkāda nopietna satura. Tas nav nekāds brīnums paaudzei, kura vēl atceras komunistu līderu stundām garo vervelēšanu. Tieši šādā toņkārtā arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Štokenbergs pirms svētkiem savā blogā sūdzējās, ka runās vienmēr esot “grūti atrast kaut ko svaigu, ko pateikt”[1].

Tomēr laba svētku runa ietver ne tikai jaunas informācijas nodošanu. Tai pirmām kārtām būtu jānostiprina simboliskā saikne starp pilsoņiem un politisko varu. Runai vajadzētu parādīt, ka politiķi un sabiedrība dzīvo vienā un tajā pašā atskaites sistēmā, kurā ir potenciāli iespējams meklēt kopīgus risinājumus un apmainīties viedokļiem. Šāda runa varētu iezīmēt sava veida koordināšu plakni ar vispārēji akceptētām vērtībām. Protams, tajā varētu parādīties tādi ekonomiski, sociāli, ārpolitiski un citi uzstādījumi, kuri liecinātu par attiecīgās amatpersonas politisko nostāju un nākotnes redzējumu. Tomēr tai būtu vismaz jācenšas radīt priekšstats, ka vara mājo tajā pašā pasaulē, kurā dzīvo pilsonis.

Mūsu komunikācijas zinātnieki jau ir pētījuši valsts augstāko amatpersonu svētku runas[2], apšaubot šo tekstu demokrātisko ievirzi. Atskatoties uz šīm analīzēm, ir jāsecina, ka Induļa Emša runa šā gada 4. maijā būtiski neatšķiras no līdz šim dzirdētajām svētku runām. Tiesa, šajā tekstā nav atrodams Jānim Straumem raksturīgais autoritārisms (vietniekvārds “mēs” viņam konsekventi nozīmēja tikai politisko eliti) vai Ingrīdas Ūdres iecienītā demokrātijas pulgošana (par kuru viņa zināja teikt vienīgi, ka tā, lūk, “neesot visatļautība”). Taču arī pašreizējais Saeimas priekšsēdētājs “izcēlās” — pirmkārt, viņa runas adresāts nebija nedz sabiedrība, nedz, pasarg’ Dies’, opozīcija. Viņš runāja tikai un vienīgi “savējiem, kas sapratīs”, proti, valdošās koalīcijas deputātiem un ministriem. Otrkārt, ar savu netīrās veļas mazgāšanu no Saeimas tribīnes viņš droši vien krietni pabojāja svētku noskaņu pat koalīcijas atbalstītājiem. Galu galā, ja reiz pat 4. maijā valsts otrā amatpersona nevar iztikt bez slikti aizplīvurotas lamāšanās, ir pamats domāt, ka viņa pārstāvētajai koalīcijai tiešām ir uguns pakulās. Protams, mūsdienu Latvijā ir muļķīgi cerēt, ka parlamentārietis izvairīsies no intrigu dzīšanas un atklātas oponentu apvainošanas pat svētku reizē. Taču nespēja apvaldīt savu naidu pat šādā situācijā liecina vienīgi par paša vājumu — un Emša runa tam bija lielisks piemērs. Var tikai minēt, ka šo vaļsirdību droši vien tika veicinājusi arī tas, ka Vaira Vīķe-Freiberga runas teikšanas brīdī atradās Amerikā. Viņas klātbūtne Saeimas svētku sēdēs līdz šim acīmredzot kalpoja kā iemesls pievaldīt gānīšanos par opozīciju un citiem runātāja ienaidniekiem. Secinājums no tā gan ir visai skumjš, ņemot vērā tuvās prezidenta vēlēšanas. Ja šajā amatā neizdosies iebalsot cilvēku ar līdzšinējās prezidentes morālo autoritāti, mēs turpmāk svētkos no augstā nama dzirdēsim neierobežotu ķēzīšanos par jebkuru runātājam nesimpātisku cilvēku vai parādību.

Raugoties uz runas dramaturģiju, ir jāsecina, ka tā ir visai neviendabīga. Runas iesākums bija daudzsološs. Tas ļāva cerēt, ka runātājs vēlāk mēģinās virzīt klausītājus pie kādas vienotas, racionālas izpratnes par norisēm valstī, tās attīstību un saikni ar indivīda pieredzi. Tika pieminēti līdzšinējās demokrātiskās attīstības sasniegumi, ekstrēmisma nosodījums un ārpolitiskā konteksta nozīme. Tiktāl viss būtu labi. Taču pēc ievada sākās dīvaina svaidīšanās pa dažādām tēmām, pilna ar neskaidriem, biedējošiem mājieniem, nepabeigtiem argumentiem un pat klajām pretrunām. Kas attiecas uz daudzmaz konkrētas valsts attīstības vīzijas veidošanu, tad par tādu klausītājs varēja pat nesapņot. Līdz ko šāda tēma tiek skarta, runātājs vai nu izlīdzas ar abstraktiem citātiem no Nacionālā attīstības plāna, vai strauji sāk runāt par kaut ko citu. Vārds “nākotne” runā vispār parādījās tikai četras reizes, turklāt tās visas attiecas uz atomelektrostacijas būvniecības nosodījumu. Skaidrs, ka atomenerģija neiederas Emša redzējumā par Latvijas nākotni. Kas šajā redzējumā iederas, to mums runātājs delikāti neizpauda.

Laiks šovasar neritēs vecajās sliedēs

“Rēgs klīst pa Latviju. Tas ir Saeimas atlaišanas rēgs” — šie pārfrāzētie klasiķa vārdi labi ilustrē vienu no Emša runas vadmotīviem. No runas top skaidrs, ka uzrunātajam parlamentam ir problēmas pašam ar sevi, tādēļ runātājs nemitīgi atgriežas pie tā iedragātās identitātes. Par to liecina jau kvantitatīvs uzskaitījums — “parlaments” un “Saeima” tekstā tiek pieminēti veselas 44 reizes (neskaitot uzrunas), iepretim “demokrātijai”, kas tiek pieminēta tikai 9 reizes. Neirotiski biežā parlamenta pieminēšana rada iespaidu, ka runātājs īsti nejūtas komfortabli, svārstīdamies starp baisām priekšnojautām un izmisīgiem pašslavinājumiem. No vienas puses, spīkers atzīst, ka pēc 9. Saeimas ievēlēšanas beidzot būtu pienācis “laiks un iespēja padomāt arī par pašu Latvijas likumu kalvi — par Saeimu”. Tāpat arī būtu jānostiprina tās “reputācija sabiedrības apziņā”. Tomēr šīs piezīmes neizpelnās nekādu tālāku izvērsumu, runātājam strauji mainot tēmu. Pēc mirkļa runā atkal parādās Saeima, taču nu jau izmisīgas bravūras veidolā. No iepriekšējās paškritikas vairs nav ne vēsts — tā vietā Emsis vicina dūres pret debesīm un draud vārdā nenosauktiem neliešiem, kas nespējot novērtēt “parlamenta atbildību un lietpratību” un vēloties “tautas ievēlētus priekšstāvjus pakļaut pašapmierinātu manipulatoru grupiņas miglainiem mērķiem”. Šādas epizodes runā atkārtojas vairākkārt. No vienas puses, Saeima ir visvarens likumdevējs, visu tautas seno sapņu piepildījums, kura atklāta kritizēšana būtībā ir noziegums. No otras puses, šo diženo spēku nemitīgi apdraud kaut kādi zemiski spēki, kuru amorālā un noziedzīgā daba neļauj tos pat nosaukt vārdā. Tas runā radīto parlamenta tēlu padara, mazākais, dīvainu. Indulis Emsis par savu darba vietu runā kā Hamlets par sava tēva garu, visā runas laikā pats tā arī netikdams skaidrībā par to, vai parlamenta pašreizējais veidols patiešām ir realitāte vai tikai ļaunu vēstoša ilūzija.

Ļaunās priekšnojautas, kuras runātājs cenšas kliedēt, tekstā nepārtraukti parādās no jauna — it kā pret pašu runātāja gribu. Sevišķi interesantas ir tās vietas, kurās runātājs pats nobīstas no pasacītā konsekvencēm un tādēļ strauji maina tēmu. Piemērs būtu šis fragments, kura iesākumā tiek runāts par “pārstāvības demokrātijas padziļināšanu”. Parunājis par Saeimas darba tehniskajām problēmām, Emsis ļaujas domas lidojumam:

“Taču, no otras puses, Saeimas spēja uzraudzīt valdības darbu, radīt likumus un noteikt stratēģiskās vīzijas vēl jo vairāk ir atkarīga no Latvijas sabiedrības, no vēlētāju gudrības un drosmes saglabāt uzticības kredītu tiem cilvēkiem, kuriem viņi ir uzlikuši pienākumu lemt par šīs valsts likumiem.”

Šajā vietā runātājs laikam gan ir aizdomājies par minētā “uzticības kredīta” šībrīža lielumu, jo, nepabeidzis iepriekšējo domu, pēkšņi pāriet agresīvā aizsardzības pozīcijā un sauc:

“Mēs esam tautas vētīti un izraudzīti likumdevēji, un tas ir augsts gods, ko nevar atņemt ne skaļš pikets pie Saeimas durvīm, ne ņirdzīgs avīzes ievadraksts.”

Citiem vārdiem, piketiem un avīžu ievadrakstiem nav nekāda sakara ar sabiedrības uzticību. Saeima ir laba tāda, kāda tā ir, un katrs, kurš to apšaubīs, principā ir vai nu muļķis, vai tautas ienaidnieks.

Pilsoniskā sabiedrība? Nē, paldies.

Ja pēc piecdesmit gadiem kāds rakstīs Latvijas pilsoniskās sabiedrības vēsturi, tad mūsu dienas tajā labi varētu ilustrēt divi dokumenti. Pirmais no tiem varētu būt Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memorands, kurā Aigara Kalvīša valdība dažādās toņkārtās apņemas “nodrošināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanas procesos visos līmeņos un stadijās valsts pārvaldē” [3]. Otrs varētu būt šī pati Saeimas priekšsēdētāja runa. Šo abu dokumentu kontrasts ir pārsteidzošs. Pirmais teksts signalizē varas formālu atbalstu priekšstatam par pilsoniskās sabiedrības vietu demokrātiskā valstī. Otrais savukārt lieliski ilustrē tās faktisko attieksmi pret pilsonisku aktivitāti un pilsoņu politisko ieinteresētību.

Nav tā, ka Emša kungs pret nevalstiskām organizācijām paustu tikai nepiegludinātu naidu. Nē, viņš pat labprāt vēlētos, “ka ir uzjundīta pilsoņu aktivitāte, vēlme piedalīties sarežģītu politisko jautājumu risināšanā.” Problēma slēpjas vienīgi tajā, ka Emša abstraktie pilsoņi vēl nav piedzimuši. Turpretī realitātē pastāv tikai “cilvēki un aprindas, kam pa prātam ir pretrunu plosīta Saeima”, visādi nelieši un salašņas, kuri, atšķirībā no valdošās koalīcijas, domā vienīgi īstermiņā. “Īstā” pilsoniskā sabiedrība ir gaišs nākotnes ideāls; taču pašlaik nabaga valdošā koalīcija atrodas ļaunu intrigantu un mutesbajāru ielenkumā.

Uzbrukumi nevalstiskajām organizācijām atrodas pašā Emša runas centrā. Atšķirībā no parlamentārisma apcerēšanas, argumentācijas stratēģija šeit nav bailīga un neirotiska, bet gan labi pārdomāta. Tās uzdevums nav vienīgi pazemot nevalstiskās organizācijas, bet arī leģitimēt savu lēmumu pieņemšanas stratēģiju un, pastarpināti, attaisnot partiju attiecības ar saviem slepenajiem sponsoriem. Pirmkārt, Emsis runā par sabiedriskajām organizācijām vienīgi “interešu grupu” terminos, nepieļaujot iespēju, ka kādu NVO varētu vadīt rūpes par kopīgo labumu, nevis kādas sektorālas intereses. Otrkārt, viņš cenšas atspēkot pārmetumu sponsoru pasūtījuma izpildē, veiklas manipulācijas rezultātā novedot nekritisku klausītāju pie pilnībā absurdiem secinājumiem:

1. “Pasūtījuma izpilde” (“oligarhu ietekme”) = interešu grupas (“lobēšana”)
2. Lobēšanas legalizācija = Saeimas darba uzlabošana
3. Prasmīgākā lobēšana = labākais atbalsts parlamentā
4. Neprasmīgākā lobēšana = vājākais atbalsts parlamentā

Ergo: Dažu NVO neapmierinātībā ir vainojama tikai viņu neprasme lobēšanā

Citiem vārdiem — ja kādas sabiedriskas organizācija prasības parlaments neņem vērā, tad vainojama ir tikai tās nespēja lobēt (lasi: apmaksāt) parlamenta partijas. Te nu jums ir pilsoniskā sabiedrība — ja kāda NVO nespēj panākt savus mērķus ar Latvijā pieņemtās slepenas lobēšanas palīdzību, tad tās pārstāvji ir “savrupnieki, inertie un neuzņēmīgie” un līdz ar to nav pelnījusi nekādu uzmanību. Grūti pateikt, vai Emsis pats saprot, ka šāda pieeja principā apgāž pašu pilsoniskās sabiedrības ideju. Galu galā, pilsoniskās sabiedrības funkcija ir publiska līdzdalība un brīva argumentu apmaiņa par kopīgo labumu, nevis slepena, korporatīva zirgu mīšana un “lobēšana” privātu interešu vārdā. Tomēr šī pasāža mums lieliski parāda veidu, kā tad īsti Latvijas politiskā elite saprot “pilsonisko sabiedrību”.

Lai cik filigrāna arī nebūtu šī argumentācija, tomēr Emsis ātri vien sevi nodod, kad dažas rindkopas vēlāk no viņa sacītā sāk līst ārā vecā “tīklotāja” āža kāja. Svētku runa tiek piesārņota ar sazvērnieciskām runām par nezināmiem spēkiem, kas gribot “vervēt medijus un viedokļu izteicējus, manipulēt ar sabiedrisko domu, uzspiest valsts politikas darba kārtībai viltus problēmas, mazsvarīgas lietas padarīt par nacionālo traģēdiju, pilnīgi normālus procesus — par kaut ko amorālu.”

Kas ir morāls un kas nav — to runātāja izpratnē drīkst izlemt tikai parlaments. Šo atziņu pēc mirkļa apstiprina kliedziens no Emša zaļās dvēseles dziļumiem:

“Nevalstiskās organizācijas statuss nevienu nepadara par valsts varas vai sabiedrības soģi. Tā nav licence mutesbajārībai. Morālas runas bez morālas rīcības ir tikai pļāpāšana. [..] Katram būtu jāsāk pirmām kārtām ar sevi – vai esmu pietiekami patiess un pašaizliedzīgs savos centienos kalpot sabiedrības labumam?”

Mazāk eksaltēti izteikts, Saeimas priekšsēdētāja vēstījums pilsoniskajai sabiedrībai skanētu: “stāviet klusu, citādi būs vēl sliktāk”. Ir grūti pateikt, kādu attieksmi pret šādiem tekstiem vajadzētu ieņemt pašai pilsoniskajai sabiedrībai. Par oligarhu apkarošanu, Lembergu, Šķēli, Repši, Sorosu un citiem mūslaiku varoņiem patiešām var domāt daudz ko. Tomēr ir jāatzīst, ka reti kurā civilizētā zemē parlamenta spīkers atļausies “kuplināt” valsts svētkus ar šādu prastu, skolmeistarisku zākāšanos par savas valsts pilsoņiem.

Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts

Kāds Eiropas Komisijas ierēdnis, kurš nesen apmeklēja Latviju, norādīja uz grūtībām, kuras rada nepieciešamība uzturēt Komisijas un Eiropas idejas popularitāti dalībvalstu pilsoņos. Situācijā, kad nacionālo valstu politiķi sešas dienas nedēļā lamā Eiropas Savienību, savukārt septītajā pēkšņi sāk to slavēt, pilsoņus vienmēr būs grūti pārliecināt par atbalstu Eiropas idejai. Šī attieksme skaidri atspoguļojas arī Latvijas valdošo diskursā — ES varbūt ir laba, jo dod naudu, taču kopumā tā mums traucē dzīvot un kārtot lietas pēc savas saprašanas. Labs piemērs tam bija premjera Aigara Kalvīša jaungada uzruna televīzijā, kur ES tika pieminēta tikai vienu reizi, ar zemniekiem adresētu brīdinājumu: “Un neceriet, ka Eiropa jums palīdzēs!” Arī Induļa Emša runā ES ir pieminēta divos kontekstos, no kuriem neviens neliecina par nopietnu ieinteresētību Eiropas kopīgajā nākotnē. Runas sākumā tas bija pašslavināšanās konteksts — “mēs” esam panākuši savu un iestājušies. Turpretī runas beigu daļā Emsis reproducē populāro ilūziju par ES kā savtīgu birokrātiju — Briselē, lūk, esot tādi “varas gaiteņi”, kuros Latvijas intereses netiekot respektētas. Tas arī viss, kas Emsim sakāms par Eiropu: ne vārda par Konstitūcijas nākotni, par tālākas integrācijas perspektīvām, par kopīgo ārpolitiku, par Latvijas dalību Eiropas kopīgo likteņu veidošanā. Tā vietā tiek izvērsti runāts par ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Protams, nevajadzētu sagaidīt, ka runātājs par Eiropas lietām pateiktu kaut ko patiešām nozīmīgu vai oriģinālu. Taču šo lietu pieminēšana mūsdienās tradicionāli apliecina valsts politiskās elites lojalitāti kopīgās Eiropas projektam. Mums tas acīmredzot nešķiet saistoši.

Visbeidzot daži vārdi būtu sakāmi arī par runas noslēguma daļā iekļauto fabulu par bitēm. Negribētos domāt, ka pieredzējušais politiķis un habilitētais doktors Indulis Emsis stāstu par Amerikas izmirstošajām bitēm no Saeimas tribīnes klāstītu tāpat vien, bez jebkāda dziļāka politiska zemteksta. Tas nozīmētu nesaskatīt šās līdzības dziļo simbolismu. Galu galā, vai tiešām Saeimas priekšsēdētājs visā nopietnībā stāstītu no tribīnes šādu alus bāra cienīgu pastāstu, ja tajā nebūtu ietverta kāda alegoriska atsauce uz Latvijas politiskajām realitātēm? Jāprot tikai to pareizi nolasīt. Baidos, ka mana interpretācija varētu būt nepilnīga iemaņu trūkuma dēļ, kā arī īpašā koalīcijas koda nezināšanas dēļ. Un tomēr —varam ievērot, ka pēc bišu traģiskā stāsta runātājs uzreiz sāk stāstīt, ka, pēc dažu ieskatiem, valstī esot “politiskā krīze”. Tās pazīmes esot jāapkaro ar visstingrākajiem līdzekļiem. Tas liecina, ka šās šķietamās krīzes pirms tam paustajā alegorija fabulā ir bišu izmiršana, “šausminoša realitāte”, kura novedīs pie cilvēces bojāejas. Bites šeit acīmredzot ir valdošās koalīcijas simbolisks analogs, kuru apdraud “elektromagnētiskais starojums” — opozīcijas un nevalstisko organizāciju sazvērestības. No “bišu” turpmākās eksistences ir atkarīga cilvēces labklājība — tāds ir Saeimas priekšsēdētāja vēstījums. Emsis it kā nejauši atgādina Einšteina vārdus: “Kad bites pazudīs no zemes virsas, cilvēkam atliks vēl tikai četri dzīves gadi.” Pievērsiet uzmanību — tieši četri, nevis trīs vai pieci.

_____________________

[1] Štokenbergs A. Runas un demokrātija. http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/stokenbergs/2007-05-03/16756. Pēdējo reizi skatīta 14.05.2007

[2] Sk., Kruks S. Tautai cerību, varu komandai. Kultūras Forums, 23, 2006.

[3] Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memorands (15.07.2005). http://www.mk.gov.lv/lv/sabiedribas-lidzdaliba/sadarbibas-memorands/ Pēdējo reizi skatīta 14.05.2007

LR Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša runa Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā