Raksts

Elektroniskās personu apliecības – nākotnes dokuments


Datums:
29. aprīlis, 2003


Autori

Mārtiņš Bičevskis


Foto: Foto - A. Jansons © AFI

Šogad tiek veidots pamats jaunai starptautiski unificētai personas identifikācijas procedūrai un vēl ir tālu līdz sertifikācijas pakalpojumu sniegšanai Latvijā, tāpēc valdībai būs jāizšķiras, vai nu atlikt personu apliecību projektu, vai nākotnē kartes nopietni papildināt.

Līdz šim Latvijā pase bija vienīgais personu apliecinošais dokuments. Bet strauji attīstoties modernajām tehnoloģijām, veidojot Latvijā elektronisko pārvaldi un pilnveidojot informācijas uzkrāšanu datu bāzēs, ir nepieciešams modernizēt arī personu apliecinošo dokumentu. Tāpat kā daudzviet pasaulē, arī mums ir vajadzīgs ikdienā ērti lietojams, bet grūti viltojams dokuments, kas nodrošina ne tikai vizuālu, bet arī elektronisku personas identifikāciju un attālinātas identifikācijas iespēju. Par tādu var kalpot viedkartes tipa dokuments – personas apliecība, dēvēta arī par identifikācijas karti.

Personas apliecība – ērti, droši, elektroniski

Nonākot pie slēdziena, ka 1992. gada ražojuma pilsoņu pases neatbilst minimālajiem dokumentu drošības standartiem un ir viegli viltojamas, jau 1996.gadā sākās darbs pie personu apliecinošo dokumentu tālākās attīstības konceptuālajiem modeļiem. 1998. gadā Iekšlietu ministrija izšķīrās par divkāršo personu apliecinošo dokumentu sistēmu, kas tika ilgstoši apspriesta, līdz beidzot juridiski nostiprināta Personu apliecinošu dokumentu likumā, kas stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā.

Būtībā tas nozīmē, ka pases vietā tiek ieviests cits iekšzemē obligāti lietojams dokuments – identifikācijas karte jeb saskaņā ar šodien spēkā esošo terminoloģiju – personas apliecība. Pase saglabā tikai ceļošanas dokumenta funkciju, un to iedzīvotājs var saņemt pēc vēlēšanās. Pārejas periodā pieļaujama situācija, ka personai obligāti ir viens no diviem dokumentiem – vai nu pase, vai personas apliecība. Sākotnēji personas apliecības visiem Latvijas iedzīvotājiem bija plānots ieviest līdz 2005. gadam. Šī gada februārī jaunā valdība nolēma personu apliecību izsniegšanu uzsākt 2004. gada 1. maijā, kā arī noteikt, ka personas apliecības būs obligāts personu apliecinošais dokuments Latvijas iedzīvotājiem no 2007. gada.

Galvenais personas apliecības uzdevums – kalpot lietotājam iekšzemē, lai ātri un vienkārši varētu saņemt pakalpojumus, kuru sniegšanai nepieciešama personas identifikācija. Tas nozīmē, ka gan formas, gan satura un funkcionalitātes ziņā šim dokumentam jānodrošina vairākas būtiskas kvalitātes:

  • ērti lietojams (kredītkartes formāta dokuments, parocīgi ievietojams makā);
  • sadzīviski izturīgs (modernam dokumentam mazgāšana vai uzliets šķidrums netraucē pilnvērtīgai izmantošanai);
  • drošs (mūsdienās tāds ir lāzergravēšanas tehnoloģijā personalizēts polikarbonāta dokuments, kas papildināts ar tādiem drošības elementiem kā personas fotogrāfijas “spoka” attēls[1], kinegramma[2], mikroteksts[3], ultravioletajā gaismā saskatāms teksts utt.);
  • elektronisks (dokuments, kurā elektroniski ierakstīta visa dokumentā vizuāli ierakstītā pamatinformācija, kas savukārt nozīmē viedkartes tipa dokumentu. Tas nodrošina dubultu dokumenta drošību, kā arī iespēju automātiskai personas identifikācijai un pat attālinātai autentifikācijai).

Personu apliecību ieviešana radīs izmaiņas arī vēlēšanu sistēmā, jo patlaban atzīmes par līdzdalību vēlēšanās tiek izdarītas pasē. Notiek diskusija – vai būs jāievieš visā Eiropā pastāvošā reģistrācija vēlētāju sarakstos vai, izmantojot citus tehniskos risinājumus, vēlētājam tiks saglabāts tikai Latvijai raksturīgais komforts, ka iespējams balsot jebkurā iecirknī visā valstī. Iekšlietu ministrija pēc Eiropas un arī citu valstu pieredzes izpētes jau 2001. gadā piedāvāja valdībai četrus variantus, kā turpmāk nodrošināt vēlētāju reģistrāciju. Šodien gandrīz visi eksperti uzskata, ka pats drošākais un loģiskākais mehānisms ir izveidot visā Eiropā tradicionālo iepriekš sastādīto vēlētāju reģistru, saskaņā ar kuru katram vēlētājam pirms balsošanas tiek paziņots, kurā iecirknī atbilstoši viņa reģistrētajai dzīvesvietai, viņam jāvēl. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka elektronisko karti var izmantot arī automātiskai identifikācijas un autentifikācijas procedūrai personas reģistrācijai vēlēšanu iecirknī.

Papildus jau minētajām priekšrocībām, visas valstis, kas šodien ievieš modernas personas apliecības, izvērtē arī citas iespējas – elektroniskā paraksta, personas biometriskās informācijas, ziņu par personas autovadītāja tiesībām, sociālo maksājumu un pensiju maksājumu informācijas, medicīniska rakstura informācijas u.c. informācijas ievietošanu personu apliecinošajos dokumentos.


Ar elektronisko parakstu un biometrisko informāciju

Arī Latvijas valdība šā gada februārī nolēma, ka personas apliecības mikroshēmā jāparedz iespēja iekļaut digitālu informāciju par personas pirkstu nospiedumiem un, ka personas apliecība jau jāizsniedz ar tajā ietvertu elektronisko parakstu.

Biometrisko parametru iekļaušana dokumentos īpaši aktualizējās pēc 11. septembra notikumiem ASV. Spēcīgas ASV iniciatīvas rezultātā Starptautiskā Civilās Aviācijas organizācija (ICAO), kas izstrādā vienotus standartus ceļošanas dokumentiem, un kuras dalībvalsts ir arī Latvija, ir nonākusi pie jaunas vienošanās, kas, prognozējams, tiks akceptēta šī gada maijā Monreālā.

Jaunie standarti paredz, ka ceļošanas dokumentos elektroniski (mikroshēmā) vai grafiski (divdimensiju svītrkodā) obligāti iekļaujama standartizēta informācija par dokumenta turētāja sejas ģeometriju, kas papildināma ar informāciju par dokumenta turētāja pirkstu nospiedumiem vai acs varavīksneni.

Tā kā nākotnē personas apliecības plānots izmantot arī par ceļošanas dokumentu, tad šī jaunā funkcionalitāte noteikti jāparedz. Tomēr šķērslis veiksmīgai biometriskās informācijas iekļaušanai mūsu dokumentos ir tas, ka sejas ģeometrija kā obligāta elektroniskās informācijas sadaļa ir kas pilnīgi jauns, un pagaidām nav izstrādāti vienoti tehniskie standarti, kas jau veiksmīgi būtu ieviesti kādā Eiropas valstī, un mēs varētu pārliecināties, ka izraudzītais tehniskais risinājums nodrošinās pilnīgu savietojamību.

Valdības lēmums elektronisko parakstu iekļaut katrā personas apliecībā liecina par vēlmi veicināt elektronisko dokumentu apriti mūsu valstī, kā arī saskan ar e-pārvaldes koncepcijā noteikto, ka personu apliecības ar elektronisko parakstu ir viens no ērtākajiem un visplašāk pielietojamiem infrastruktūras instrumentiem gan elektronisko dokumentu, gan vispārējā e-pārvaldes ieviešanā. Tomēr jānorāda, ka elektroniskais paraksts un tā derīguma sertifikāti ir tikai viena no sastāvdaļām elektroniskās informācijas aprites izveidošanā, pats par sevi tas neko nedod. Elektroniski parakstītu dokumentu ir jāspēj pārsūtīt, saņemt, izlasīt, uzglabāt, arhivēt un spēt izlasīt arī pēc 10 gadiem.

Šodien pastāv vēl daudz dažāda rakstura šķēršļu, lai ar pilnu pārliecību varētu apgalvot, ka personas apliecību pēc gada būtu iespējams izsniegt ar tajā jau iestrādātu elektronisko parakstu, jo kopumā vienotas elektronisko dokumentu aprites izveidošanā valstī vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Lūk, tikai daži svarīgākie:

  • joprojām nav pieņemti vairāki paredzētie MK noteikumi, turklāt būtiskāko – “Elektronisko dokumentu aprites kārtība” izstrāde pat nav uzsākta;
  • nav definētas drošības prasības elektroniskā paraksta izdevējinstitūcijām, proti, sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem;
  • nav definēti tehniskie standarti drošiem elektroniskajiem parakstiem;
  • nav noteikts valsts nodevas apmērs ne sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju akreditācijai, ne drošu elektronisko parakstu sertifikātu izsniegšanai un atjaunošanai;
  • nav skaidrs, vai iedzīvotājam, saņemot karti ar elektronisko parakstu, jārēķinās ar papildu izdevumiem;
  • nav noteikts, cik ilgi izsniegtie sertifikāti būs derīgi;
  • nav noteikts, kas veiks sertifikātu atjaunošanu – Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde vai sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs.

Neatbildēto jautājumu saraksts ir garš, kas pierāda, ka pirms vienotu tehnisko standartu izstrādāšanas ir neiespējami uzsākt personu apliecību izsniegšanu ar elektronisko parakstu. Papildus jānorāda, ka pagaidām valdība vēl nav noteikusi vienu atbildīgo institūciju par elektronisko dokumentu aprites uzsākšanu, nedz arī tehniskos standartus elektroniskā paraksta ieviešanai. Sertifikācijas pakalpojumu sniegšana atstāta tikai brīvā tirgus ziņā un valdība šobrīd nav plānojusi sertifikācijas pakalpojumu sniegšanu uzdot kādai institūcijai vai uzņemties līdzatbildību kāda sertifikācijas pakalpojumu sniedzēja veidošanā.

To, ka elektroniskā paraksta izsniegšana vēl nenozīmē strauju elektroniski parakstītu dokumentu aprites pieaugumu visā valstī, pierāda vairāku Eiropas valstu līdzšinējā pieredze. Lielākajā daļā valstu (piemēram, Zviedrijā, Austrijā, Somijā) iedzīvotāji var izvēlēties, vai reizē ar identifikācijas karti saņemt arī elektronisko parakstu un tā sertifikātu, un to izvēlas mazāk par 5%. Savukārt Igaunijā, kur jau kopš 2002. gada februāra visas identifikācijas kartes tiek izsniegtas ar elektronisko parakstu (izsniegts jau vairāk kā 100 000 karšu), elektroniskā paraksta aplikācija tā arī nav iedzīvināta, bet darbojas tikai publiskās atslēgas aplikācijas, kas nodrošina minimālo attālinātās identifikācijas funkcionalitāti, lai personas ar interneta starpniecību varētu saņemt no valsts reģistriem ziņas par sevi. Ņemot vērā visas šīs problēmas, arī Eiropā eksperti ir nonākuši pie slēdziena, ka nepieciešama vienota tehniskā standarta izstrādāšana viedkaršu un attālinātās identifikācijas jomā.


Atlikt vai pieļaut papildinājumus nākotnē?

Tā kā šogad starptautiski tiek veidots pamats jaunai unificētai personas identifikācijas un autentifikācijas procedūrai (iekļaujot biometriskos parametrus) un vēl ir nopietns ceļš ejams līdz pirmā sertifikācijas pakalpojumu sniedzēja akreditēšanai Latvijā, visticamākais, valdībai būs jāizšķiras par vienu no divām izvēlēm:

1) personu apliecību projekta ieviešanas termiņus atlikt līdz brīdim, kad ir izstrādāti visi tehniskie standarti elektronisko dokumentu apritei un elektroniskā paraksta ieviešanai, kad ir izvēlēts akreditēts sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs, kā arī pabeigta jaunā ceļošanas dokumentu starptautiskā standarta apstiprināšana;

2) personu apliecību projektu uzsākt, paredzot iespēju nākotnē to papildināt ar elektronisko parakstu un biometrisko informāciju.

Pirmā izvēle, protams, attālina Latvijas iedzīvotājus no jaunu un modernu dokumentu saņemšanas, bet, ejot otro ceļu, valdība nevar izvairīties no riska, ka izvēlētais tehniskais risinājums, līdzīgi kā ar Latvijas pirmajām pilsoņu pasēm, jau pēc trim gadiem vairs nebūs adekvāts un atbilstošs minimālajām ceļošanas dokumentu drošības prasībām.

Jauni dokumenti, jaunas vērtības

Personas apliecības ieviešana vēl īpašāk iezīmēs jaunu vērtību rašanos sabiedrībā, proti, uzticību nevis rakstītam, redzamam dokumentam (grāmatiņai ar daudziem spiedogiem par dzīvesvietu, vēlēšanām, bērniem utt.), bet apliecībai, kurā informācija glabājas elektroniski. Ar elektroniskā dokumenta palīdzību ikviens cilvēks varēs ne tikai saņemt informāciju par sevi no valsts nozīmes datu bāzēm, bet arī no savas mājas datora iesniegt iesniegumus, aizpildīt deklarācijas, t.i., kontaktēties ar valsti. Izmaiņas sabiedrība pieņem ar grūtībām. Joprojām privāto un valsts iestāžu darbinieki klientus dzenā pēc dažādām izziņām, apliecinājumiem, jo neuzticas elektroniskai informācijai. Tomēr, lai sabiedrībai būtu stabils pamats uzticēties jauna veida dokumentiem, valstij, izmantojot pieejamo starptautisko pieredzi, tas jāizveido patiesi drošs un nešaubīgi savietojams ar pasaulē akceptētajiem risinājumiem.

________________________

[1] Personas fotogrāfijas dublikāts, kas iestrādāts dokumenta materiālā citā tehnikā, vai citā dokumenta materiāla slānī, ja materiāls ir daudzslāņains.

[2] Telpisks attēls, kas iestrādāts dokumenta materiāla slānī un, kas nodrošina vizuāli mainīgu efektu, atkarībā no dokumenta apskates leņķa.

[3] Teksts, kas samazināts, lai būtu saskatāms kā punktu kopa un nebūtu izšķirams ar neapbruņotu aci bez tehnisku palīglīdzekļu izmantošanas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!