Foto: JimmyMac210
Recenzija par Vides politikas pamatnostādnēm 2009. - 2015.
Mēs, homo sapiens savā evolūcijā cenšamies arvien vairāk padarīt, aizvietojot muskuļu spēku ar mākslīgi radītu enerģiju. Nerokam ar lāpstu, bet ar eskavatoru, ratiem priekšā nav zirgs, bet dīzelis un tā tālāk. Un šis process attīstās, mākslīgās enerģijas patēriņš aug neapturami, jo cilvēka slinkums ir bezgalīgs. Bet līdz ar to arī aug pretrunas starp pasaules dabas bagātību saglabāšanu un to izmantošanu cilvēces attīstībai. Aug pretrunas starp vides un ekonomikas kategorijām. Pāri klājas vēl drošības un neatkarības viedokļi. Te jābūt saprātīgai pieejai no visiem viedokļiem. Un procesi jāizprot. Kategoriska nostāja vienā viedoklī bloķē risinājuma virzību. Tamdēļ arī tiek izstrādāti tādi dokumenti kā Pamatnostādnes (Vides politikas, Enerģētikas attīstības, Atjaunojamo energoresursu izmantošanas un citi). Arī tiem jābūt sabalansētiem, saskaņotiem.
Šoreiz par vienu enerģijas sektoru — elektroenerģiju jeb, vienkāršāk izsakoties, par elektrību. Šis sektors ir viens no tiem, kur visvairāk tiek “lauzti šķēpi”.
Elektrībai ir milzu priekšrocība salīdzinot ar citiem enerģijas veidiem, proti, dalāmība. Jūs varat izmantot jaudu no mikrovatiem līdz megavatiem vienā vienībā, varat izmantot gaisā, ūdenī, virs un zem zemes. Bet tai ir arī viena gaužām neērta īpašība — to tiešā veidā var uzkrāt ļoti mazos daudzumos akumulatoros, kas neatrisina pat mājsaimniecības vajadzības, nerunājot nemaz par rūpnieciskām ražotnēm. Tādēļ elektrība jāražo tik, cik dotajā brīdī prasa patērētāji. Ja aplūkojam normālu ziemas darbadienas slodžu grafiku (pa stundām, Sistēmas operatora versija uz 2010. gadu), tad nosacīti redzam šādu ainu:
Šo patēriņa raksturu mūsu tautsaimniecības sistēmā un klimatiskajā joslā izmainīt nav iespējams, var vienīgi būt runa par absolūto lielumu samazināšanu energoefektivitātes un taupības pasākumu, ražošanas un tehnoloģiju izmaiņu rezultātā. Tas arī nosaka elektrības ražošanas raksturu un veidus. Grafikā ir izteikta bāzes daļa visas diennakts garumā, kura jāsaražo no stabiliem avotiem ar mazu regulēšanas diapozonu (AES, lielās koģenerācijas, biogāzes stacijas). Ir t.s. pusbāzes daļa, kur avots ir no rīta jāiedarbina un vakarā jāatslēdz vai arī ievērojami jāregulē (gāzes, ogļu, biomasas). Un ir galotņu daļa, kura klājas pāri dienas daļai un kura ir ļoti mainīga laikā un apjomā — šajā gadījumā ražošanas avotam jābūt ļoti mobilam un jāpilda arī energosistēmas avārijas rezerves funkcijas (HES). Un visi šie avoti katrā laika sprīdī Sistēmas operatoram (SO, agrāk dispečeram) ir jasabalansē atkarībā no siltuma patēriņa (koģenerācijas stacijās siltums ir primārais), ūdens daudzuma (HES) un iepirkuma līgumiem (AES, vēja, mazām HES un koģenerācijas stacijām). Tad, lūk, mēs nedomādami varam ieslēgt tējkannu nakts / rīta / pusdienas kafijai vai tējai. Un tagad ir jāatrod vieta katram šim ražošanas veidam Vides politikas pamatnostādnēs[1].
Bāzes daļā ar 2009.gadu pazudīs Ignalinas AES daļa (slēgs pēdējo bloku), bet paliks no Krievijas iepirktā (pamatā AES) — te vides problēmu nav. Paliks koģenerācijas staciju ražotā, pāri par 90 % — no gāzes. Te nelielas problēmas ir ar CO2 un NO2, bet nekā cita nebūs. Bāzē var ielikt arī biogāzes enerģiju, bet šķiet, ka tās apjoms tuvākajos 10 gados būs mazs. Bāzē un pusbāzē varētu efektīvi darboties ne tikai biomasas koģenerācijas, bet arī kondensācijas stacija/as. Piemēram, Dundagas, Birzgales vai Latgales mežos, tuvu pie neizmantotās koksnes (tās tiešām ir ļoti daudz, daži rēķina ap 3 – 6 TWh gadā) un 110 kV elektrotīkla uzceltas sērijveida elektrostacijas (tās būtu samērā lētas) varētu nosegt ievērojamu daļu bāzes enerģijas. Šī daļa būtu atbalstāma. Īpašs ir jautājums par enerģētiskās koksnes audzēšanu. No vides viedokļa atbalstāms, bet vai no zemes izmantošanas efektivitātes iespējām pieņemams, to noteiks tikai ekonomika.
Un tālāk nāk slodzes galotņu daļa. To nosedz SO pārziņā esošās lielās HES, ļoti mobili sekojot patērētāju pieprasījuma izmaiņām. Visā pasaulē šo daļu nosedz HES, hidroakumulācijas stacijas (HAES) vai tiešās strūklas gāzes stacijas. No vides viedokļa HES vērtējamas pretrunīgi. No vienas puses pozitīvi — nerada kaitīgos izmešus, samazina fosilo resursu izmantošanu. No otras puses negatīvi — slēdz ceļu migrējošām zivīm (zivju ceļi problēmu var risināt daļēji), vietām var būt konflikts ar Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) aizsardzības noteikumiem. HAES uzkrātu pamatā AES ražoto enerģiju un varētu tikai nelielā teritorijā ietekmēt ĪADT, tātad vērtējamas tikai pozitīvi.
Bet kur tad paliek vējš? No vides viedokļa kā enerģijas nesējs — ideāls, atbalstāms. Izmantošanu nedaudz varētu ierobežot putnu vai jūras biotopu aizsardzība, bet šķiet, ka nav kardinālu pretrunu. Pretrunas veidosies tehniskā un ekonomiskā līmenī, bet var radikāli mainīties, attīstoties jaunām tehnoloģijām, piemēram, ūdeņraža plašai izmantošanai. Vēja enerģija sava neaprēķināmā rakstura dēļ var ieiet jebkurā slodzes grafika daļā un arī izkrist no tā.
Tātad kopumā ir jāatbalsta visu atjaunojamo energoresursu izmantošana vai izmantošanas iespēju izpēte un šis atbalsts jāatspoguļo gan konceptuāli Vides politikas pamatnostādņu projektā, gan detalizēti tā sadaļās. Tāpat šajā dokumentā arī nedrīkst apiet MK noteikumu Nr. 503[2] uzstādījumus. Būtu tikai normāli, ja vienlaicīgi tiktu izstrādātas arī Enerģētikas politikas pamatnostādnes.
_________________________
[1] Vides politikas pamatnostādnes 2009. – 2015.
[2] Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus; http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=162007
Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus
Vides politikas pamatnostādnes 2009-2015. Sabiedriskā apspriešana