Raksts

Eksperimenti par un ap politiku


Datums:
24. jūlijs, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Apzinos, ka pēdējo reizi blogu uzrakstīju gandrīz pirms diviem mēnešiem. Laboties tuvākajā laikā gan nesolu, jo vēlme par kaut ko nopietnu reflektēt man uznāk stihiski. Šobrīd tās nav - jau aptuveni pusgadu esmu "iestrēgusi" ārkārtīgi intensīvā jaunu zināšanu iegūšanas posmā, kuram vēl neredzu galu.

Bet starplaikā ir noticis diezgan daudz. Piemēram, pirms dažām nedēļām Francijā pievērsos vienīgajai tēmai, kas mani tā pa īstam interesēja politoloģijas studiju laikā – proti, politikas psiholoģijai. Augstskolā diemžēl tāda kursa nebija, taču katru reizi, kad bija jāraksta kāds nopietns darbiņš (kursa darbs; bakalaura darbs), centos tēmu formulēt tā, lai man būtu motivācija izpētīt pašas jaunākās sociālās/politiskās psiholoģijas atziņas. Vai/kādēļ cilvēki domā, ka pastāvošā sistēma ir/nav taisnīga? Kādiem jābūt priekšnoteikumiem, lai cilvēki iesaistītos kolektīvos pasākumos? Kādas izmaiņas domāšanā/rīcībā rada pasaules uztvere “mēs”/”viņi” kategorijās? Kā pārvarēt “savas”/ “svešas” grupas domāšanu?

Vēl aizvien uzskatu, ka psiholoģiskais skatījums uz politikas procesiem var būt produktīvāks nekā politikas zinātnēm tradicionālas metodes. Tādēļ devos uz tādu kā politikas psihologu “ikgadēju salidojumu”, kur tika prezentēti ĀRPRĀTĪGI daudzu jaunu pētījumu rezultāti. Es nevaru pastāstīt par visiem, tādēļ ieskatam dažas tēzes no tiem pētījumiem, kas, manuprāt, varētu palīdzēt izskaidrot arī kaut ko no Latvijas politiskajām reālijām.

Propaganda/priekšvēlēšanu kampaņas

  • Lai noskaidrotu, kā politiskā reklāma ietekmē cilvēku uztveri, tika veikti daži eksperimenti, kura ietvaros skatītajam uz ļoti īsu laiku (tā, lai cilvēks to redz, bet neuztver – 80 milisekundes) attiecīgajā klipā par kādu politisku jautājumu tika demonstrētas vai nu priecīgas vai bēdīgas, vai neitrālas sejas. Izrādījās, ka šī “neuztveramā” informācija tieši ietekmē cilvēku vērtējumu par attiecīgajiem politikas jautājumiem. Piemēram, tā cilvēku grupa, kas jau sākotnēji bija atbalstījusi kādu politikas jautājumu (piemēram, imigrācijas jautājumos), šo viedokli sāka atbalstīt vēl vairāk, ja tai tika parādīta priecīga sejiņa (iepretīm tām grupām, kas “redzēja” bēdīgu vai neitrālu sejiņu). Pārsteidzoši, bet izrādījās, ka šie “specefekti” visspēcīgāk iedarbojas uz tiem vēlētājiem, kas labi orientējas politikā.

    (Šie eksperimenti tika veikti, lai izskaidrotu ASV iepriekšējo prezidenta vēlēšanu bēdīgi slavenās RATS reklāmas lielo ietekmi. Plašākā kontekstā tas tikai parāda, cik manipulatīvas var būt priekšvēlēšanu reklāmas, – to skatītāju attieksmi pret attiecīgo partiju var ietekmēt pat tādi elementi, ko viņš pat neapzinās (tādi kā piemeklētā melodija, fons, u.tml.)

  • Tas gan nenozīmē, ka vienīgais manipulācijas elements priekšvēlēšanu periodā ir politiskās reklāmas. Piemēram, nu jau vairāki pētījumi ir parādījuši, ka tas, vai vēlētājs uzskata, ka politiķis ir viņam līdzīgs vai nav, ietekmē šī vēlētāja attieksmi pret politiķi. Mūsdienu sabiedrībās vēlēšanu izvēli ietekmē arī daudzi neapzināti faktori: piemēram, izrādās, ka ja starp kandidātiem nav citu atšķirību, izņemot viņu dzimumu, tad vēlētāji ir vairāk tendēti balsot par vīriešiem nevis sievietēm, izskatīgākiem kandidātiem ir labākas izredzes sabiedriskās domas aptaujās. Pat tas, cik daudz TV diktors smaida, runājot par kādu kandidātu, ietekmē šī kandidāta ievēlēšanas izredzes.
  • Kāds pētījums parādīja, ka vēlētājs negatīvas priekšvēlēšanu kampaņas organizētāju vērtē negatīvi tad, ja kampaņa ir vērsta uz konkurenta personisko īpašību nopelšanu (nevis skar kādu politisku jautājumu). Šis efekts ir vēl daudz izteiktāks, ja vēlētājs attiecīgo negatīvās kampaņas organizētāju līdz šim ir uztvēris par “savējo”. Tomēr, ja negatīvā kampaņa ir vērsta nevis uz personu, bet gan kādu politikas jautājumu, tad tas (vismaz ASV kontekstā) no sabiedrības puses tiek akceptēts.
  • 2006.gada eksperiments par naida runu un propagandu uzrādīja kādu interesantu parādību: proti, ja kāds dzird kādu atziņu no viena un tā paša avota daudzas reizes, tad, atceroties šo atziņu, šim cilvēkam ir tendence domāt, ka viņš attiecīgo ideju ir dzirdējis no daudziem avotiem (līdz ar to palielinās tās ticamība).

    (Kas palīdz saprast, kādēļ ir cilvēki, kuri tic primitīvai naida vai konspirāciju teoriju propagandai. Dzirdot kādu frāzi vairākas reizes, ieslēdzas “nav dūmu bez uguns” sajūta, turklāt cilvēka smadzenes neatceras, ka šo informāciju viņš ir saņēmis tikai no viena avota. Šī atziņa arī labi izskaidro dažu Latvijas politiķu publiskās uzstāšanās (atkārtojot vienas un tās pašas “mantras”) un nesenās priekšvēlēšanu kampaņas.)

  • Cits eksperiments parādīja, ka cilvēka atmiņa pēc kāda laika nespēj nošķirt patiesību no izdomājuma. Eksperimenta dalībniekiem tika sniegta informācija, pasakot, kas no šīs informācijas ir fakts un kas- izdomājams. Pēc dažām nedēļām dalībnieki vairs nespēja atcerēties, kur bija fakti un kas bija izdomāts.

    (Liek aizdomāties par apmelošanas kampaņu ietekmi uz cilvēku domāšanu. Pat ja šī kampaņa tiek atmaskota, pēc kāda laika būs ļoti grūti satcerēties, vai tā bija vai nebija taisnība.)

Pilsoniskā līdzdalība/mediju loma tajā

  • Vislabākais rādītājs tam, vai jaunieši piedalīsies publiskos protesta pasākumos – tas, vai viņus sarūgtina notikumi, kas atspoguļoti medijos. Neviens cits faktors nepalīdzēja tikpat labi izskaidrot, kādēļ kāds jaunietis ir/nav piedalījies protesta akcijā.
  • Par līdzdalību protesta akcijās kopumā: vislabāk to (indivīda līmenī) ļauj prognozēt divi faktori: 1) cik lielā mērā dalībnieks uzskata, ka protesta akcijai būs rezultāts; 2) iepriekšējas dalības līdzīgos pasākumos (jo to ir vairāk, jo lielāka iespēja, ka attiecīgā persona piedalīsies arī citās). Tikmēr, piemēram, (ne)uzticēšanās valsts institūcijām neļauj prognozēt, vai kāds piedalīsies protesta akcijā vai nē
  • Kāds eksperiments parādīja, ka cilvēki mācās (iegūst informāciju) no politiskām diskusijām raidorganizācijās tikai tad, ja šīs diskusijas nav miermīlīgi draudzīgas (tām jābūt “conflictual”). Pretējā gadījumā skatītāji šo diskusiju rezultātā nekļūst informētāki.
  • Mūsdienu pasaulē (runa gan attiecīgajā pētījumā bija konkrēti par ASV) pilsoņi aizvien vairāk politiskas informācijas iegūst no izklaides šoviem. Pētījumi rāda, ka tad, ja šajos šovos (filmās, humora raidījumos, talk-showos) tiek skarts kāds politisks jautājums, cilvēki no tā mācās vairāk nekā citos kontekstos, jo neiedarbojas “pret-politikas aizsargmehānisms”.
  • Kāds eksperiments pierādīja sabiedriskās domas aptauju lielo ietekmi uz to, cik kvalitatīvu lēmumu vēlētāji pieņem vēlēšanās (uzskatot, ka kvalitatīvs lēmums ir tāds, kas ļauj vēlētājam nobalsot par tām partijām, kas vēlāk veidos valdību). Jo pilnvērtīgāka informācija bija vēlētāju rīcībā, jo lielāks procents balsoja par tām partijām, kam bija cerība veidot valdību (gan pie Vācijas 4 partiju sistēmas).
  • Tolerance/naida runa

  • Vienā no daudzajiem deliberatīvajai demokrātijai veltītajiem eksperimentiem tika pierādīta saikne starp līdzdalību nopietnās politiskās diskusijās un tolerances palielināšanos pret viedokļu atšķirību (palielinājās to cilvēku skaits, kas pēc dažu dienu diskusijām atzina, ka “cilvēkiem, kas domā pilnīgi savādāk nekā es, ir labi iemesli domāt atšķirīgi”). Citā projektā, kura ietvaros 6 Izraēlas un 6 Palestīnas vēstures skolotājiem bija jāuzraksta vēstures mācības grāmata par reģiona vēsturē svarīgiem notikumiem (katrai grupai savs naratīvs), pēc vairāk kā gadu ilgām savstarpējām diskusijām abu pušu vēstījumi joprojām bija krasi atšķirīgi, bet ne tuvu ne tik vienpusēji un naidīgi kā darba sākumposmā. Kas apstiprināja tēzi, ka dalība PATIESĀS diskusijās maina cilvēkus, padarot viņus iecietīgākus pret tiem, kurus viņi ir uzskatījuši par “ienaidniekiem”.
  • Kādā no darbiem uz Izraēlas piemēra tika pierādīta cēloņsakarība starp apdraudējuma sajūtu un mazāku toleranci. Proti, jo cilvēki jūtas drošāk, jo viņi ir tolerantāki un jo lielāka apdraudētība, jo augstāka ir sabiedrības neiecietības pakāpe. Cits pētījums parādīja, ka lielāka apdraudējuma sajūta liek cilvēkiem kļūt vairāk nacionāli noskaņotiem un, pārsteidzošā kārtā, vairāk uzticēties valdībai!

    (Kas varētu ļaut gan prognozēt tolerance/netolerance līmeņa izmaiņas; gan arī prognozēt to politisko spēku politiķu rīcību/kampaņas vēstījumu, kam neiecietības jautājumi ir “karoga” tēma – šim nolūkam ir izdevīgi kurināt apdraudētības sajūtu.)

  • Pētījums par Kanādas militārajiem studentiem parādīja, ka jo ilgāk cilvēks ir militārajā dienestā, jo naidīgāks viņš ir pret tām grupām, kurām pats nepieder. Šī tendence bija īpaši izteikta tiem studentiem, kas savu identitāti saistīja ar militāro dienestu.

    (Apliecina atziņu, ka augsti militarizēta valsts ar plašu militāro dienestu jau pašās saknē nav nekas demokrātijai un cilvēktiesību ievērošanai draudzīgs).

  • Kāds vairāk socioloģisks pētījums par attieksmi pret imigrantiem parādīja, ka, izrādās, ne attiecīgās sabiedrības (absolūtajam) labklājības līmenim, ne imigrantu īpatsvaram dotajā sabiedrībā nav lielas nozīmes, prognozējot attieksmi pret imigrantiem. Vislabāk šīs attieksmes palīdz prognozēt IZMAIŅAS ekonomikā. Proti, to valstu iedzīvotāji, kas piedzīvo nozīmīgu ekonomikas uzplaukumu un kur ir zemi bezdarba rādītāji, kļūst daudz labvēlīgāki imigrantiem.

    (Ļauj prognozēt, ka, ekonomiskajai situācijai Latvijā kļūstot vēl sliktākai, kāda partija varētu sākt izmantot “pretimigrantu kārti”)

  • Pētījumi par tiem cilvēkiem, kas Holokausta laikā glāba ebrejus no nāves, liecina, ka altruistisku uzvedību neizskaidro ne reliģiski faktori (starp glābējiem bija procentuāli tikpat ticīgo, cik dotajā sabiedrībā kopumā), ne deklarētas vērtības, bet gan: 1) cik lielā mērā cilvēka sevis paša izpratnē ir integrētas noteiktas vērības (piemēram, ka jāpalīdz cilvēkam nelaimē) un 2) morālais universālisms – uzskatot, ka cilvēki ir savstarpēji vienlīdzīgi, un nav svarīgi pie kādas (etniskas) grupas viņi pieder. Šobrīd vēl nav noskaidrots, vai šīs attieksmes izveidojas dzīves laikā vai ir iedzimtas.
  • [/ul]

    Politika kopumā

    • Pierādījās, ka cilvēki vairāk ir gatavi pildīt nelikumīgas (kuras pats atzīst par neleģitīmām) pavēles tad, ja uzskata, ka pavēles devējs ir nācis pie varas demokrātiskā ceļā.
    • Kāda ļoti interesanta eksperimenta rezultāti parāda, ka tie cilvēki, kuri par politiku nedomā pārāk sistemātiski (ir dzirdējuši dažādu kandidātu piedāvājumu salīdzinājumu, bet par to nav ļoti rūpīgi domājuši), spēj pieņemt labākus lēmumus (kurus vēlāk nenožēlo) attiecībā uz šiem kandidātiem, kas varētu liecināt, ka cilvēka zemapziņa dažbrīd ir labāks informācijas sakārtotājs nekā rūpīga visu “par” un “pret” apsvēršana.

    Konferencē prezentāciju, protams, bija daudz, daudz vairāk, tai skaitā tādu, kas varētu interesēt Latvijas publiku. Par politikas psiholoģiju kā atsevišķu politikas zinātnes vai psiholoģijas disciplīnu ir daudz strīdu – piemēram, Francijas politikas zinātnes vispār neatzīst mēģinājumus uz politikas procesiem skatīties mikrolīmenī, kamēr citur rodas jautājumi par izmantoto metožu ētiskumu un problēmām eksperimentu ceļā iegūtus rezultātus attiecināt uz “Lielo Politiku”.

    Taču man šķiet, ka, ignorējot psiholoģijas atziņas, daudzus politikas notikumus nav iespējams adekvāti izskaidrot. Izvēle vēlēšanās, (ne)piedalīšanās protesta akcijās, attieksme pret noteiktiem politiskiem līderiem vai jautājumiem – tam visam pamatā ir ne tikai (ja vispār) “objektīvas vajadzības un intereses”, bet gan cilvēkiem raksturīgi pasaules uztveres/domāšanas/reaģēšanas veidi uz notikumiem politikā. Jo labāk tos pārzināsim, jo adekvātāk spēsim saprast, kādēļ kaut kas Latvijā notiek vai nenotiek tā, kā gribētos.


    Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!