Apzinos, ka pēdējo reizi blogu uzrakstīju gandrīz pirms diviem mēnešiem. Laboties tuvākajā laikā gan nesolu, jo vēlme par kaut ko nopietnu reflektēt man uznāk stihiski. Šobrīd tās nav - jau aptuveni pusgadu esmu "iestrēgusi" ārkārtīgi intensīvā jaunu zināšanu iegūšanas posmā, kuram vēl neredzu galu.
Bet starplaikā ir noticis diezgan daudz. Piemēram, pirms dažām nedēļām Francijā pievērsos vienīgajai tēmai, kas mani tā pa īstam interesēja politoloģijas studiju laikā – proti, politikas psiholoģijai. Augstskolā diemžēl tāda kursa nebija, taču katru reizi, kad bija jāraksta kāds nopietns darbiņš (kursa darbs; bakalaura darbs), centos tēmu formulēt tā, lai man būtu motivācija izpētīt pašas jaunākās sociālās/politiskās psiholoģijas atziņas. Vai/kādēļ cilvēki domā, ka pastāvošā sistēma ir/nav taisnīga? Kādiem jābūt priekšnoteikumiem, lai cilvēki iesaistītos kolektīvos pasākumos? Kādas izmaiņas domāšanā/rīcībā rada pasaules uztvere “mēs”/”viņi” kategorijās? Kā pārvarēt “savas”/ “svešas” grupas domāšanu?
Vēl aizvien uzskatu, ka psiholoģiskais skatījums uz politikas procesiem var būt produktīvāks nekā politikas zinātnēm tradicionālas metodes. Tādēļ devos uz tādu kā politikas psihologu “ikgadēju salidojumu”, kur tika prezentēti ĀRPRĀTĪGI daudzu jaunu pētījumu rezultāti. Es nevaru pastāstīt par visiem, tādēļ ieskatam dažas tēzes no tiem pētījumiem, kas, manuprāt, varētu palīdzēt izskaidrot arī kaut ko no Latvijas politiskajām reālijām.
Propaganda/priekšvēlēšanu kampaņas
- Lai noskaidrotu, kā politiskā reklāma ietekmē cilvēku uztveri, tika veikti daži eksperimenti, kura ietvaros skatītajam uz ļoti īsu laiku (tā, lai cilvēks to redz, bet neuztver – 80 milisekundes) attiecīgajā klipā par kādu politisku jautājumu tika demonstrētas vai nu priecīgas vai bēdīgas, vai neitrālas sejas. Izrādījās, ka šī “neuztveramā” informācija tieši ietekmē cilvēku vērtējumu par attiecīgajiem politikas jautājumiem. Piemēram, tā cilvēku grupa, kas jau sākotnēji bija atbalstījusi kādu politikas jautājumu (piemēram, imigrācijas jautājumos), šo viedokli sāka atbalstīt vēl vairāk, ja tai tika parādīta priecīga sejiņa (iepretīm tām grupām, kas “redzēja” bēdīgu vai neitrālu sejiņu). Pārsteidzoši, bet izrādījās, ka šie “specefekti” visspēcīgāk iedarbojas uz tiem vēlētājiem, kas labi orientējas politikā.
(Šie eksperimenti tika veikti, lai izskaidrotu ASV iepriekšējo prezidenta vēlēšanu bēdīgi slavenās RATS reklāmas lielo ietekmi. Plašākā kontekstā tas tikai parāda, cik manipulatīvas var būt priekšvēlēšanu reklāmas, – to skatītāju attieksmi pret attiecīgo partiju var ietekmēt pat tādi elementi, ko viņš pat neapzinās (tādi kā piemeklētā melodija, fons, u.tml.)
- Tas gan nenozīmē, ka vienīgais manipulācijas elements priekšvēlēšanu periodā ir politiskās reklāmas. Piemēram, nu jau vairāki pētījumi ir parādījuši, ka tas, vai vēlētājs uzskata, ka politiķis ir viņam līdzīgs vai nav, ietekmē šī vēlētāja attieksmi pret politiķi. Mūsdienu sabiedrībās vēlēšanu izvēli ietekmē arī daudzi neapzināti faktori: piemēram, izrādās, ka ja starp kandidātiem nav citu atšķirību, izņemot viņu dzimumu, tad vēlētāji ir vairāk tendēti balsot par vīriešiem nevis sievietēm, izskatīgākiem kandidātiem ir labākas izredzes sabiedriskās domas aptaujās. Pat tas, cik daudz TV diktors smaida, runājot par kādu kandidātu, ietekmē šī kandidāta ievēlēšanas izredzes.
- Kāds pētījums parādīja, ka vēlētājs negatīvas priekšvēlēšanu kampaņas organizētāju vērtē negatīvi tad, ja kampaņa ir vērsta uz konkurenta personisko īpašību nopelšanu (nevis skar kādu politisku jautājumu). Šis efekts ir vēl daudz izteiktāks, ja vēlētājs attiecīgo negatīvās kampaņas organizētāju līdz šim ir uztvēris par “savējo”. Tomēr, ja negatīvā kampaņa ir vērsta nevis uz personu, bet gan kādu politikas jautājumu, tad tas (vismaz ASV kontekstā) no sabiedrības puses tiek akceptēts.
- 2006.gada eksperiments par naida runu un propagandu uzrādīja kādu interesantu parādību: proti, ja kāds dzird kādu atziņu no viena un tā paša avota daudzas reizes, tad, atceroties šo atziņu, šim cilvēkam ir tendence domāt, ka viņš attiecīgo ideju ir dzirdējis no daudziem avotiem (līdz ar to palielinās tās ticamība).
(Kas palīdz saprast, kādēļ ir cilvēki, kuri tic primitīvai naida vai konspirāciju teoriju propagandai. Dzirdot kādu frāzi vairākas reizes, ieslēdzas “nav dūmu bez uguns” sajūta, turklāt cilvēka smadzenes neatceras, ka šo informāciju viņš ir saņēmis tikai no viena avota. Šī atziņa arī labi izskaidro dažu Latvijas politiķu publiskās uzstāšanās (atkārtojot vienas un tās pašas “mantras”) un nesenās priekšvēlēšanu kampaņas.)
- Cits eksperiments parādīja, ka cilvēka atmiņa pēc kāda laika nespēj nošķirt patiesību no izdomājuma. Eksperimenta dalībniekiem tika sniegta informācija, pasakot, kas no šīs informācijas ir fakts un kas- izdomājams. Pēc dažām nedēļām dalībnieki vairs nespēja atcerēties, kur bija fakti un kas bija izdomāts.
(Liek aizdomāties par apmelošanas kampaņu ietekmi uz cilvēku domāšanu. Pat ja šī kampaņa tiek atmaskota, pēc kāda laika būs ļoti grūti satcerēties, vai tā bija vai nebija taisnība.)
Pilsoniskā līdzdalība/mediju loma tajā
Tolerance/naida runa
(Kas varētu ļaut gan prognozēt tolerance/netolerance līmeņa izmaiņas; gan arī prognozēt to politisko spēku politiķu rīcību/kampaņas vēstījumu, kam neiecietības jautājumi ir “karoga” tēma – šim nolūkam ir izdevīgi kurināt apdraudētības sajūtu.)
(Apliecina atziņu, ka augsti militarizēta valsts ar plašu militāro dienestu jau pašās saknē nav nekas demokrātijai un cilvēktiesību ievērošanai draudzīgs).
(Ļauj prognozēt, ka, ekonomiskajai situācijai Latvijā kļūstot vēl sliktākai, kāda partija varētu sākt izmantot “pretimigrantu kārti”)
[/ul]
Politika kopumā
- Pierādījās, ka cilvēki vairāk ir gatavi pildīt nelikumīgas (kuras pats atzīst par neleģitīmām) pavēles tad, ja uzskata, ka pavēles devējs ir nācis pie varas demokrātiskā ceļā.
- Kāda ļoti interesanta eksperimenta rezultāti parāda, ka tie cilvēki, kuri par politiku nedomā pārāk sistemātiski (ir dzirdējuši dažādu kandidātu piedāvājumu salīdzinājumu, bet par to nav ļoti rūpīgi domājuši), spēj pieņemt labākus lēmumus (kurus vēlāk nenožēlo) attiecībā uz šiem kandidātiem, kas varētu liecināt, ka cilvēka zemapziņa dažbrīd ir labāks informācijas sakārtotājs nekā rūpīga visu “par” un “pret” apsvēršana.
Konferencē prezentāciju, protams, bija daudz, daudz vairāk, tai skaitā tādu, kas varētu interesēt Latvijas publiku. Par politikas psiholoģiju kā atsevišķu politikas zinātnes vai psiholoģijas disciplīnu ir daudz strīdu – piemēram, Francijas politikas zinātnes vispār neatzīst mēģinājumus uz politikas procesiem skatīties mikrolīmenī, kamēr citur rodas jautājumi par izmantoto metožu ētiskumu un problēmām eksperimentu ceļā iegūtus rezultātus attiecināt uz “Lielo Politiku”.
Taču man šķiet, ka, ignorējot psiholoģijas atziņas, daudzus politikas notikumus nav iespējams adekvāti izskaidrot. Izvēle vēlēšanās, (ne)piedalīšanās protesta akcijās, attieksme pret noteiktiem politiskiem līderiem vai jautājumiem – tam visam pamatā ir ne tikai (ja vispār) “objektīvas vajadzības un intereses”, bet gan cilvēkiem raksturīgi pasaules uztveres/domāšanas/reaģēšanas veidi uz notikumiem politikā. Jo labāk tos pārzināsim, jo adekvātāk spēsim saprast, kādēļ kaut kas Latvijā notiek vai nenotiek tā, kā gribētos.