Atslēgvārdi:

Ekonomikas skrējiens. Uz leju 11

Kad bankas atsāks kreditēšanu, mums būtu svarīgi vēlreiz neuzkāpt uz tā paša grābekļa un šoreiz pacensties radīt ekonomiku, kas nevis rada burbuļus, bet gan kārtīgu ražošanu un ilgtspējīgu izaugsmi.

Iesaki citiem:



Šis ir neparasts laiks. Mēs esam nacionalizējuši vienu no lielākajiem un sekmīgākajiem Latvijas uzņēmumiem — Parex banku. Populārs izskaidrojums bankas problēmām ir ārēja finanšu šoka — vispasaules finanšu krīzes — radītas grūtības. Tā ir taisnība, tomēr nebūt ne visas pasaules bankas nonāca grūtībās un nu ir bankrotējušas vai nacionalizētas, un nebūt ne visās valstīs ir vērojama krīze. Somija un Polija tepat kaimiņos šogad un nākošgad plāno izaugsmi. Spānijas bankas nevis bankrotē, bet izmanto iespēju un lēti uzpērk grūtībās nonākušas finanšu institūcijas citās valstīs. Taču kāpēc Latvijā ir straujākais kopprodukta kritums Eiropas Savienībā? Kāpēc bankrotē tieši mūsu lepnais Parex? Ko mēs varam mācīties no šīs krīzes un ko mums nākotnē vajadzētu darīt citādāk?

Pieredze liecina, ka finanšu krīzes pasaulē notiek nepārtraukti. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) 2008. gada oktobrī izdotajā pētījumā secina, ka kopš 1970. gada pasaulē ir notikušas 124 nozīmīgas sistēmiskas banku krīzes. Tātad arī patlaban vērojamā krīze noteikti nav neparasts izņēmums, bet, ticamāk, kapitālisma ekonomikai piemītoša īpašība. Mūsdienu krīzi no daudzām iepriekšējām atšķir tikai tās izmērs, jo tā ir cēlusies lielākajā pasaules ekonomikā — ASV. Tomēr šī krīze vismaz pagaidām nav lielākā pieredzētā. Gan 30. gadu Lielā depresija, gan arī 80.gadu ASV Krājaizdevu sabiedrību krīze radīja lielākus zaudējumus par tiem, kas ir vērojami līdz šim.


Krīžu veidošanās mehānisms

Vienu no precīzākajām finanšu krīžu teorijām — Finanšu nestabilitātes hipotēzi — ir izstrādājis Haimans Minskis (Hyman Minsky). Viņš uzskatīja, ka kapitālisma ekonomikā krīzi izraisa nevis ārēji faktori, bet gan banku sistēmai piemītoša tendence izdot pārāk daudz kredītu, kas sākumā rada aktīvu burbuli, tad inflāciju un pēc tam noved pie recesijas. Sekojot Minska loģikai, arī Latvijas krīzi ir radījusi nevis vispasaules finanšu krīze, bet gan mūsu pašu bezrūpīgā attieksme pret straujo kredīta palielināšanos.

Parādu burbulis kapitālismā veidojas šādi: augošā tirgū uzņēmumi, kas vairāk aizņemas, spēj ātrāk palielināt savu apgrozījumu un tāpēc vairāk pelna. Pieaugošā peļņa piesaista citus uzņēmējus un vilina arī tos paaugstināt savus parādu līmeņus. Tā kā ekonomikai vēl arvien klājas labi un aizņēmēju bilances izskatās arvien labākas, bankas labprāt izsniedz arvien lielākus kredītus, iepludinot ekonomikā naudu, kas parādās uzņēmumu bilancēs kā peļņa un iedzīvotāju maciņos — kā lielākas algas, un bankām rodas iespēja aizdot pret šiem lielākajiem ienākumiem vēl vairāk naudas. Aizvien ātrāk un ātrāk sāk pieaugt parādi, radot arvien vairāk naudas, kas, savukārt, rada jaunu peļņu un tai sekojošus jaunus kredītus. Ekonomika sāk veidot kredītu burbuli, kura pārsprāgšana nu jau ir tikai laika jautājums.

Minskis uzskatīja, ka ir trīs aizņēmēju grupas. Pirmā ir nodrošinātie aizņēmēji. Tie spēj atdot visus savus parādus paši. Tāds varētu būt uzņēmējs, kas ražo kādas preces vai pakalpojumus un spēs atdot aizņēmumu iekārtām no nākotnē pārdodamo preču ienākuma radītas naudas plūsmas. Otrā grupa ir spekulatīvie aizņēmēji. Tie spēj nomaksāt procentus, bet ne pašu parādu, kuru tie vēlas arvien pāratjaunot. Latvijā tas būtu augstāk minētais uzņēmējs, kas izlēmis daļu no savas peļņas ieguldīt nekustamā īpašuma tirgū un nopircis vēlākai pārdošanai lielāku nekustamo īpašumu, nemaksājot pirmo iemaksu, bet norēķinoties tikai par procentiem. Trešā aizņēmēju grupa ir piramīdas shēmas jeb Ponzi aizņēmēji. Tie nespēj atdot ne parādu, ne procentus un paļaujas, ka spēs norēķināties, izmantojot arvien pieaugošu aktīvu vērtību. Latvijā pazīstamākais Ponzi sekotājs ir Gatis Saknītis, kurš plānoja norēķināties ar saviem kreditoriem, izmantojot ienākumu no augošās zemes cenas.

Minskis uzskatīja, ka kapitālisma finansiālajai struktūrai ekonomikas izaugsmes laikā ir tendence kļūt arvien nestabilākai: „Īpaši tad, kad labie laiki ir bijuši ilgstošāki, kapitālisma ekonomikām ir tendence pāriet no finanšu struktūras, kurā dominē nodrošinātie aizņēmēji, uz tādu struktūru, kurā arvien lielāks svars ir spekulatīvajā un Ponzi finansējumā iesaistītiem dalībniekiem”. Bankas Minskis uzskatīja par kapitālistiskām, komerciālām struktūrām, kuru uzdevums ir maksimizēt savu peļņu, izsniedzot pēc iespējas vairāk kredīta, jeb, Minska vārdiem, tās ir „parādu tirgoņi”. Minskis, kurš bija ekonomikas profesors, pazīstams Volstrītas analītiķis un bankas direktors, šo terminu lietoja bez morāla nosodījuma, nesakot, ka tas ir labi vai slikti, bet konstatējot kā faktu. Ikviens kapitālists ir vissekmīgākais, ja tas ir inovatīvs un līdzīgi arī bankas arvien meklē jaunus veidus kā radīt vairāk parādu.

Šādas banku inovācijas, kas noved pie precēm nesegtas naudas apjoma strauja pieauguma, inflācijas un pēc tam — pie recesijas, ir bijušas iepriekšējo ekonomikas krīžu un arī, protams, patlaban vērojamās krīzes pamats. ASV banku inovācija šoreiz izpaudās kā atvasinātie vērtspapīri, kas deva iespēju radīt jaunu naudu, aizdodot cilvēkiem, kas nekādi nevar to atdot, bet kuri cerēja gūt peļņu, par lielāku naudu vēlāk pārdodot savu nekustamo īpašumu. Latvijā banku inovācija bija hipotekārā kreditēšana eiro, kas ļāva lēti aizdot arvien lielāku naudas daudzumu spekulatīvai un piramīdveida finanšu bāzētai nekustamā īpašuma iegādei, iepludinot Latvijā milzīgus ar reālām precēm un pakalpojumiem nesegtas naudas apjomus. Tikko naudas plūsma, kas baro spekulatīvo un piramīdas shēmu investorus, aptrūkstas, un inflācija sāk mazināties, spekulatīvie aizņēmēji kļūst par Ponzi investoriem, bet Ponzi investoru bagātība izplēn.

Līdz ar to visi ekonomiskās spēles dalībnieki, kuru ienākumi nav pietiekami, lai segtu kredītu maksājumus, ir spiesti sākt pārdot savus aktīvus. Rezultātā aktīvu (ASV gadījumā — atvasināto vērtspapīru, bet Latvijā — nekustamā īpašuma) cenas krītas, tālāk piespiežot arvien lielāku daļu investoru pārdot savus īpašumus. Tā Lehman Brothers piederošie vērtspapīri pēkšņi izrādās nevērtīgi, un banka bankrotē. Gati Saknīti iesūdz tiesā, no viņa prasot atdot aizņemtos līdzekļus, un viņš ir spiests par lētām cenām izpārdot vai atdot tiesu izpildītājiem savus iepriekš miljonus vērtos īpašumus. Savukārt Parex dodas pie valdības un lūdz atjaunot zaudēto kapitālu. Izzūdot ekonomikā apgrozībā esošajai naudai, arī citu ārpus spekulatīvās nozares strādājošu uzņēmumu peļņa būtiski sarūk vai pārvēršas zaudējumos, un līdz ar to mazinās to iespējas aizņemties naudu. Naudas daudzumam krītoties, iestājas pesimisms, apsīkst investīcijas, un valstī kopumā sākas recesija.


Banku riskantā sacensība

Bieži pie esošās sarežģītās situācijas tiek vainota tikai Latvijas valdība, kas pieļāva budžeta deficītu treknajos gados. Tomēr iedzīvotāju budžeta deficīts bija nesamērojami lielāks par valdības spēto. Latvijas kopējais deficīts sastāv gan no valdības, gan iedzīvotāju aizņēmumiem. Dažu pēdējo gadu laikā ārvalstu aizņēmumu apjoms privātpersonām ik gadu sasniedza pat aptuveni 17 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Valdības deficīts nekad nav bijis lielāks par dažiem procentiem. Mūsu ekonomikas treknos gadus radīja mūsu banku un citu finansētāju pārlieku ātri un nepamatoti daudz izsniegtie kredīti privātpersonām, nevis valdības veidoti parādi.

Izprotot, ka bankām ir tendence izsniegt nepamatoti daudz naudas, radot aktīvu burbuļus, valdībai svarīgi ir pret to cīnīties. Šāds secinājums nav nekāds jaunums. Jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem visā pasaulē ir izveidotas valdības aģentūras, kuru uzdevums ir pieskatīt bankas, neļaujot tām radīt pārāk daudz naudas. Latvijā šis uzdevums bija uzticēts Finanšu kapitāla un tirgus komisijai (FKTK), kuras uzdevums ir kontrolēt bankas, kā arī Latvijas Bankai (LB), kuras pienākums, savukārt, ir pārraudzīt banku sistēmu. Toties Saeimas pienākums ir izdot likumus, kas ierobežo kreditēšanu un izveido tai nelabvēlīgu nodokļu struktūru, bet valdībai jārosina un jāveic izmaiņas ekonomikā, lai panāktu vienmērīgu un ilgtspējīgu attīstību

Spānija arī piedzīvoja ekonomikas pārkaršanu, tomēr Spānijas bankām šobrīd nav problēmu un nepieciešamības pēc valsts atbalsta, gluži otrādi, tās šobrīd uzpērk bankas citās valstīs. Tas tādēļ, ka Spānijas centrālā banka un banku sektora uzraugi aktīvi cīnījās pret pārlieku riskantu kredītu ekspansiju, nosakot, ka nekustamā īpašuma būvniecībai nedrīkst izsniegt kredītus bez būtiskas pirmās iemaksas, un pieprasot bankām veidot lielas tā sauktās dinamiskās rezerves jeb, vienkāršāk izsakoties, piespieda bankas nebaltām dienām izveidot uzkrājumus, kuru apmērs pieauga līdz ar kredītu burbuļa apmēriem. Šī nebaltām dienām novirzītā nauda kalpoja gan kā efektīvs ekonomikas dzesēšanas līdzeklis uzplaukuma laikā, gan tagad to var gudri tērēt lētu ārvalstu aktīvu, piemēram, grūtībās nonākušu ārvalstu banku iegādei un tādējādi — Spānijas bagātības vairošanai. Pret kredītu burbuli palīdzēja cīnīties arī Spānijas valdība, uzturot budžeta pārpalikumu, kuru tā tagad plāno iztērēt, izveidojot budžeta deficītu un veicot ekonomiku stimulējošus valsts pasūtījumus celtniecībā.

Toties Vācijā banku pārraudzības iestāde rūpīgi kontrolē, piemēram, no depozītiem ievāktās naudas tērēšanu. Kad Parex Vācijā atvēra banku, lai piesaistītu vāciešu naudu depozītos, ko plānoja novirzīt uz Latviju, Vācijas banku uzraudzības iestādes to vienkārši administratīvi ierobežoja. Mūsu FKTK ar ieplūstošo naudu neko līdzīgu nekad nav mēģinājusi darīt.

LB un FKTK sekoja ASV banku pārraudzības politikas paraugam un Latvijas bankas netika pieskatītas, līdz ar to tās uzsāka traku sacensību par tirgus daļu, kas drīz izveidoja Latvijā burbuļekonomiku un nu rada krīzi. Ļoti iespējams, bankas zināja, ka šis ekonomikas modelis nav ilgtspējīgs, tomēr, ja viena banka apstātos, tad citas palielinātu savu tirgus daļu uz tās rēķina. 2006.gadā vairākas vadošās Latvijas bankas ar Swedbank (toreiz — Hansabanka) priekšgalā veica mēģinājumu slāpēt kreditēšanu, neriskējot ar savu tirgus daļu. Tās ierosināja bankām noslēgt savstarpēju vienošanos, kas regulētu kredītu apjoma pieaugumu un fiksētu banku tirgus daļas. Diemžēl valsts šo visnotaļ saprātīgo priekšlikumu uztvēra kā mēģinājumu izveidot karteli un kategoriski tam iebilda. Vēlāk bankas mēģināja ierosināt nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu, tomēr arī to valdība nevēlējās. Tā tika nostiprināti pamati šodienas ekonomiskajai krīzei, jo bankas turpināja riskanto spēli, nespējot likumīgi pašregulēties un neizjūtot arī stingru valsts kontroli.

Sabiedrībā līdz šim nav īsti bijis viedokļa, ka bankas būtu jāuzrauga, gluži pretēji —banku reputācija ir ārkārtīgi augsta, un doma, ka tās varētu būt līdzatbildīgas krīzē, daudziem šķiet ķecerīga. Tāpēc vēl netiek pienācīgi diskutēts par visa sektora — gan banku, gan nebanku ciešu valsts pārraudzību.


Patēriņa kredīti izspiež ražošanas kredītus

Un tomēr, varbūt nav svarīgi, ka mēs naudu esam aizņēmušies patēriņam, nevis ražošanai? Kas gan tur slikts, ja esam apgādāti ar labiem auto un dārgu zemi? Galu galā brīvajā tirgū katrs, ja vēlas, var tērēt naudu, kā grib, arī — lieliem procentu maksājumiem. Un tomēr tas ir svarīgi. Bankas kapitālismā pilda ļoti svarīgu funkciju — tās apgādā uzņēmējus ar kredītiem, kas ļauj attīstīt ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Bez banku kredīta nav iespējams uzbūvēt rūpnīcas un panākt ražošanas un līdz ar to arī eksporta augšupeju. Diemžēl Latvijas bankas jau ir iztērējušas savu kredīta došanas kapacitāti, izšķiežot to nekustamā īpašuma darījumos un patēriņa finansēšanā.

Ja zviedru finansēta banka izsniedz kredītu vienam Latvijas iedzīvotājam, lai tas no kāda cita nopirktu dzīvokli Vecrīgā, tad no šī darījuma rodas viens bagāts latvietis un arī parādu saistības pret Zviedriju. Parādu Zviedrijai mēs varam nomaksāt, eksportējot preces vai pakalpojumus un saņemot par tiem ārvalstu valūtu. Tāpēc reālā ekonomika — preču un pakalpojumu ražošana — nomaksā nekustamā īpašuma burbuļekonomikas parādus. Diemžēl kredīts ražošanai vairs nav iegūstams, jo pieejamo limitu jau esam iztērējuši, ar ārvalstu kredītiem savstarpēji finansējot zemes iegādi. Savukārt bagātā latvieša saņemtā nauda ir iztērēta personiskajā patēriņā un arī kā nodokļi valsts budžetā. Ja bankas nedod naudu, lai varētu realizēt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstītus Eiropas Savienības projektus (par spīti tam, ka šo projektu drošība ir ļoti augsta, jo tiem ir valsts līdzfinansējums), tas nozīmē, ka patlaban ir ļoti grūti saņemt kredītus ražošanas attīstībai. Patēriņa kredīti ir izspieduši kredītus ražošanai. Kad Latvijā viens otram pārdod ārvalstu finansētu nekustamo īpašumu, nerodas vairāk jaunu fabriku, kas ražotu vairāk preču. Toties rodas vairāk naudas. Kad nauda ir iztērēta, paliek vien parāds ārvalstu kreditoriem. To nomaksā eksportētājs, un tā patēriņa kredīti uzliek slogu eksportētājiem.

Valdība banku burbuļa radītajos treknajos gados saņēma vairāk nodokļu naudas. Par šo naudu tā pieņēma darbā vairāk ierēdņu, bet jau esošajiem paaugstināja algas. Burbulim sprāgstot, ir jāapgriež izdevumi, un pirmā nu cieš zinātne, kurai atcelt izdevumus ir vieglāk, nekā atlaist ierēdņus. Tā patēriņa kredīti izspiež zinātni. Milzīgais parāds ārvalstīm liek apšaubīt Latvijas un tātad arī Latvijas banku spēju to atdot. Tā patēriņa kredīts izspiež vietējās bankas un pazemina Latvijas kredītreitingu.


Nodokļi, pirmā iemaksa, uzraudzība

Kad bankas atsāks kreditēšanu, mums būtu svarīgi vēlreiz neuzkāpt uz tā paša grābekļa un šoreiz pacensties radīt ekonomiku, kas nevis rada burbuļus, bet gan kārtīgu ražošanu un ilgtspējīgu izaugsmi. Esošajos ekonomikas apstākļos, kad ārvalstu bankām jāatdod tik liels parāds, mums par ekonomikas attīstības stūrakmeni ir jāliek eksporta attīstība. Brīvā tirgus ekonomikā mēs nevaram pavēlēt bankām — Tev būs dot kredītus ražotājiem, bet nebūs dot patēriņam! Tomēr, veicot konkrētas reformas, mēs varam panākt, lai ražošana būtu izdevīgāka nekā patēriņš.

Pirmkārt, nodokļu slogs no ražošanas jāpārnes uz patēriņu. To var veikt, samazinot algu un sociālos nodokļus, īpaši cilvēkiem ar zemākām algām, kā arī palielinot pievienotās vērtības nodokli (PVN), luksusa preču akcīzes, nekustamā īpašuma, kapitāla pieauguma un dividenžu nodokļus. Tā tiks samazinātas ražotāju izmaksas, kurās lielu daļu vienmēr veido algas. Līdz ar to pieaugs arī ražotāju peļņa un kredītspēja, veicinot tālāku attīstību. Apliekot ar nodokļiem patēriņu, kritīsies patēriņa nodrošinātāju peļņa un līdz ar to arī kredītspēja, novedot pie tālāka ekonomiskā prātīguma. Diemžēl valdība nu jau atkal atceļ nodokļus peļņai no spekulatīviem nekustamā īpašuma darījumiem, kā arī gadiem minstinās aplikt ar PVN darījumus ar zemi, kaut gan to pieprasa ES direktīvas. Bremzējot PVN direktīvas ieviešanu, valdība riskē gan saņemt sodu no ES, gan veicina spekulatīvus ieguldījumus. Acīmredzot valdībai patīk burbuļi.

Otrkārt, būtiska ir pirmā iemaksa, pērkot nekustamo īpašumu. Ja cilvēks nevar sakrāt pirmajai iemaksai, tad viņš vēl nav gatavs pirkt savu mājvietu. Lai arī pirmajā acu uzmetienā daži teiks, ka tas apgrūtinās cilvēkiem nekustamā īpašuma iegādi, es vēlos atgādināt, ka, izsniedzot kredītus bez pirmās iemaksas, mēs tieši pretēji — padarām mājokļu cenas neaizsniedzamas daudziem potenciāliem pircējiem, jo radām iespēju nekustamā īpašuma spēlē iesaistīties spekulatīvam un Ponzi tipa finansējumam, tāpēc pirmā iemaksa atvieglos nekustamā īpašuma iegādi.

Treškārt — pieprasīt FKTK un LB striktu — Spānijas stila — pārraudzību pār bankām un arī nebanku aizdevējiem ar uzdevumu cīnīties pret jebkādiem aktīvu burbuļiem, tajā skaitā arī nākotnē paredzamajām banku inovācijām, ieskaitot hipotekāros kredītus un dažāda veida vērtspapīrus un atvasinātus vērtspapīrus. Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas politikas galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī. Diemžēl nekustamā īpašuma cena un citu aktīvu cenu izmaiņas līdz šim nav ietilpušas LB un, taisnības labad jāsaka, arī vairāku citu valstu centrālo banku uzmanības lokā. Tas nav pareizi, un nākotnē tas ir jāmaina. LB ir jārūpējas par visu cenu līmeni, arī aktīviem ārpus mākslīgi definētā patēriņa groza indeksa rāmjiem.

Un ceturtkārt — panākt valdības ieguldījumu, lai radītu inovatīvu, izpētē un attīstībā bāzētu ekonomiku, līdzīgi kā to ir paveikusi Izraēla un Taivāna

Varētu gan arī rasties jautājums — varbūt bankas, kas rada nestabilitāti, ir vienkārši jānacionalizē? Nē, valstij piederoša vai valsts mikropārvaldīta finanšu sistēma būtu vēl briesmīgāka. Bankām ir jāpaliek brīvajā tirgū. Bankām arī turpmāk ir jāpārvalda mūsu pensiju nauda. Un bankām arī turpmāk ir jābūt mūsu ekonomiskās izaugsmes mugurkaulam. Vienkārši mums ir jāizbeidz medus mēnesis un jāsāk uz bankām skatīties bez liekas idealizēšanas, nodrošinot to pietiekamu ārējo uzraudzību, jo acīmredzot pašas bankas nespēj regulēt savu tirgu un, atstātas novārtā, uzsāk „skriešanos uz leju”. Bankas ir kapitālistiskās izaugsmes pamats, tāpēc mums ir īpaši jārūpējas, lai tajās būtu saņemami kredīti ražošanas un pakalpojumu sfēras uzņēmumiem.

Krīzes ir bijušas un būs. Kādreizējais ASV prezidents Ričards Niksons žēlojās: „Dodiet man, lūdzu, monetāro sistēmu, kurā nav krīžu!” Arī mēs nākotnē vēl piedzīvosim krīzes. Spānijā par spīti ļoti labajai banku sektora pārraudzībai, nākošajā gadā būs ekonomikas kritums, tiesa — tikai par 0,2%. Un tomēr mūsu pienākums ir mēģināt radīt regulācijas un intervenču sistēmu, kas notur ekonomiku saprātīgās robežās. Ja mūsu banku sektors būtu bijis labāk pārraudzīts, iespējams, mūsu Parex banka šodien līdzinātos Spānijas Banco Santander, kas krīzes laikā lepni un ļoti izdevīgi uzpērk sliktāk regulētu valstu bankas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 24.10.2010 22:26
Ļoti labs raksts. Vairāk tādu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kama

yes they use phones, but only when close to the shore. am still on sabtdny but hopefully will head out tonight and way out. actually we'll be very close to chinese waters it would seem for navigation the ultimate tool is the hand-held GPS devise which they all now have and use. expensive, but a very handy tool. once in port, they all tend to work for various fish traders, so the fish is brought in and immediately iced and sent to manila where they can get the most for the fish. sadly, it means that getting good quality fish locally is harder and harder and increasingly more expensive. another reason that pork, one of the most expensive livestock to grow, is actually cheaper per kilo than fish.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Rožkalns - janis.rozkalns@hotmail.com 22.12.2008 00:47
Stāvokli Latvijas ekonomikā var glābt :
1.tieši nabagajam iedzīvotāju galam dot naudu - jo tie uzreiz saņemto naudu visu (vai gandrīz visu, izliks pirkumos - bagātie ir maz un ir jau sapirkušies). Tā iekustēsies tirgus.
2.dot nodokļu "brīvdienas" uzņēmējiem, lai attīstītu ražošanu un eksportu.
3.Uzlikt lielus nodokļus atsevišķām importa precēm, tā aizstāvot vietējo ražotāju.
4. Saņemto SVF naudu ielikt ceļu būvniecībā un citā infrastruktūrā.
5. Būvēt drošu atomelektrostaciju un gāzes elektrostaciju un lieko energ`iju pārdot Zviedrijai, kas ir elektroenergijas deficītā. Zviedru iedzivotājs paterē 3x vairāk kā Latvijas iedzīvotājs.
(atlikt ogļu eketrostacijas būvi !)
6. Veicināt vietējās biomasas izmantošanu - tā dodot vēl vienu Ķeguma HES jaudu - līdz 192 MW.
7. Ivest progresīvo algas nodokli lidz 50% (kā Austrijā).
8. Samazināt pašvaldibas darbinieku skaitu- īpaši Rīgā.
9. Latvijas valsts pārvaldes aparāta izdevumus samazināt no 22% no budžeta ieņēmumiem uz 10% (ar to vien gandrīz pietiks, lai atdotu SVF parādu).
10. Latvijas banku (varbūt) vajadzētu pataisīt par Valsts banku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


zoss 18.12.2008 13:18
Tukša runa. PAREX problēmu cēlonis ir vērtspapīru vērtības kritums. Nekāda sakara ar kredītu izsniegšanu un ekonomikas stimulāciju pirms tam nav.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nja - Ne 17.12.2008 14:46
Tas materiāls tiešām izskatās forši. Derētu mūsu politiķiem ekonomistiem un finansistiem to grāmatiņu izlasīt.

Tik grūti būtu ieviest. Te vajadzētu atdalīties no ES un iedibināt tādu kā Baltkrievijas režīmu tik ar to atšķirību, ka būtu vārda brīvība, un minētā finansu sistēma.

Vēl problēma būtu iespējams ar to, ka notiktu sabiedrībā demogrāfiskais sprādziens, kas novestu pie dabas un to bagātību noplicināšanas. Jap un tehnoloģiski valsts atpaliktu no citām valstīm, kas novestu pie zināmas nekonkurētspējas (kaut gan tādas arī patlaban nav) tehnoloģiju un zinātnes jomā, līdz ar to Latvijas produkcija ārpusē būtu maz vajadzīga, savukārt atkal Latvijai būtu grūti (dārgi) kaut ko nopirkt citās valstīs ražoto.

Bet nu šie apsvērumi radās tikai ātrumā, neizlasījušam un neapsmadzeņojušam šo sistēmu pamatīgāk.
Ja šī sistēma tiktu ieviesta globāli, tad gan problēmu praktiski nebūtu. Bet tā prasās pēc vispasaules revolūcijas koncepta kāds tas bija komunistiem (gan jau tāpēc arī viņi zaudēja, ka nespēja noorganizēt šo revolūciju).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nja 17.12.2008 10:37
Man bija tāda ideja, ka cilvēkiem vajadzētu atteikties no vēlmes dabūt naudu uzreiz un tagad, par mājām, mašīnām utml. Tad varētu iztikt bez bankām.

Nu piemēram, es vēlos nopirkt no cita pilsoņa māju. Tā pieņemsim maksā 10000 vienības.
Es neskrienu uz banku pakaļ tām 10000 vienībām, bet sarunāju ar pārdevēju, ka es 10 gadu laikā samaksāju tās naudiņas maksājot katru mēnesi pa 100 vienībām viņam tieši. Šis beigās saņem 12000 vienības. Inflācijas praktiski nekādas, nepilni pāris procenti gadā.

tas gandrīz ir līdzvērtīgs esošajai sistēmai, jo tāpat tas cits pilsonis grib nopirkt kaut ko lielu, un viņam tie 10000 tāpat netiek, jo šis grib nopirkt, piemēram māju citur, plus zemes gabaliņu, un varbūt uzbūvēt darbnīciņu. šim tāpat to naudu uzreiz kaut kur jāizrauj, un beigās pakāpeniski maksā naudu bankai.
Sistēmas būtība ir tāda, ka pakāpeniskais maksājums ir nevis bankai, bet preces vai pakalpojuma pārdevējam pa tiešo, izlaižot vienu lieku starpposmu. Rezultātā patērētāji un pārdevēji dabū to pašu kas tiem tagad ir bet bez pārlieku lieliem procentiem.

Vienīgais risks šajā sistēmā ir tas, ka preces pārdevējam ierobežoto resursu dēļ ir grūtāk izsist no pircēja naudiņas, ja tas tās pārstāj maksāt. Bet arī šajās sistēmā varētu būt ķīlas, pirkuma pārdošanas līgumi, kas atrunā kas notiek tad, ja kāds nepilda savas saistības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ne - Nja 16.12.2008 22:45
Tieši tā jau arī notiek,kā Jūs aprakstījāt.Nauda eksistē kā kāda parāds.Vēl viena nianse - ekonomiskās krīzes rada tieši finansu sistēma,jo tur kur naudu aizdod uz procentiem,tur neizbēgami jābūt piaugumam,kas nosegtu šos procentus,un tas savukārt noved pie inflācijas un nesaprātīgas resursu izmantošanas.Kā zināms,resursi ir ierobežoti un tāpēc par tiem notiek sīva cīņa visā pasaulē.Visu militāro konfliktu cēlonis - cīņa par resursu kontroli.Un attiecībā uz krīzēm,Niksons samelojās,jo jau divdesmitā gadsimta sākumā Austrijā kādā provinces pilsētā veiksmīgi darbojās no centrālās bankas neatkarīga norēķinu sistēma.Tā izrādījās daudz efektīvāka.Protams ka to pārtrauca,jo tā apdraudēja pastāvošo krāpniecisko sistēmu. Маргрит Кеннеди.Деньги без процентов и инфляции.Interesants darbs.Iesaku iepazīties visiem,kuriem interesē finanses.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nja 16.12.2008 09:15
Ja ir tā, ka bankas var aizdot N (piemēram, 10) reizes vairāk nekā tajā ir noguldīts (t.i., uzcept virtuālu, t.i., dabā neesošu naudu), lai nerastos problēmas, ir jāparūpējas, lai tā nauda, kas ir aizdota, nekad atpakaļ bankā nenonāktu, t.i., paliktu vienmēr kā parāds, citādi var sanākt tā:
Cilvēciņš atnāk bankā iegulda 1000Ls. Banka uzcepj 9000Ls un aizdod tos kādam Zemnieciņam, kas grib uzbūvēt kūti. Zemnieciņš aiziet uz banku dabū kontā 9000Ls un tos pārskaita Būvniekam, kas to kūti uzbūvē. Būvnieks iet uz banku pēc 9000Ls grib dabūt ķešā, bet bankā, kā zināms, stāv tikai 1000Ls.

Lai tāda situācija nerastos, banka ir ieinteresēta, lai tā aizdotā nauda nekad neatgrieztos atpakaļ bankā, jo, ja tā atgriežas, tad vienmēr būs kāds, kas to gribēs kādu dienu savākt, un var sanākt, tā ka nav ko jau atdot, jo patiesībā reālas naudiņas ta nav. Vēl var visādi motivēt cilvēkus norēķināties tikai bezskaidrā naudā, jo bitus un baitus var dzenāt pa datortīkliem un datu bāzēm bez problēmām neskatoties uz to, ka dabā tās naudiņas nav un nekad nav bijis.

Tā ka bankas ekonomikā drīzāk iepludina nevis naudu, bet parādus. Tikai retas bankas naudu drukā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nja 15.12.2008 14:41
bankas labprāt izsniedz arvien lielākus kredītus, iepludinot ekonomikā naudu, kas ...

Būtu labi uzzināt no kurienes tās bankas rauj naudu, ko izsniegt kredītos. Ja tā ir tieši tā pati nauda, kas ir noguldīta šajās bankās, tad pēc loģikas nevajadzētu būt pārliekai problēmai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mara taivane - jānis ošlejs 14.12.2008 23:08
Raksts iepriecina ar skaidrību un tiešumu. Tam ir lietošanas vērtība. Paldies. Lai priecīgi Saulgrieži.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

demo 13.12.2008 23:53
loti labs raksts

Saistītie raksti
Gazi grida bez merka un benzina

Gāzi grīdā! Bez mērķa un benzīna 1 Autors:Andrejs Jakobsons, Andrejs Jākobsons