Foto: E. Rudzītis © AFI
Izvirzītie skaitliskie mērķi bieži vien neatrodas ministriju kontrolē vai arī vispār nav konkrēti noformulēti, gribētos arī vairāk vērtēšanas kritēriju. Savukārt vidēja termiņa prioritāšu vietā gribētos redzēt to ekonomisko stāvokli, ko valdība centīsies sasniegt tuvākajos gados.
Lasot Ekonomikas, Finanšu ministriju un ministra prezidenta biedra Aināra Šlesera 2003. darba plānus un vidēja termiņa prioritātes, gribētos atzīmēt divas lietas. Ir skaidrs, ka plāni ir rakstīti īstenošanai nevis, lai vienkārši atskaitītos, jo starp 2003. gada svarīgākajiem darbiem mēs tiešām atradām to, par ko esam informēti, redzot jaunus projektus, likumdošanas izmaiņas, sekojot ziņām medijos. Taču ministriju plāni neskaidro aiz šiem darbiem stāvošo vidēja (vai pat īsa) termiņa stratēģiju, kā arī to, kā plānotie darbi sekmē mūsu virzību uz labāku nākotni.
Sāksim ar pozitīvo – ar jauniem laikiem. Mēs ļoti atzinīgi vērtējam to, ka sabiedrība tiek informēta ne tikai par veicamiem pasākumiem, kā, piemēram, Latvijas garantijas aģentūras darbības atjaunošana (vai “pilnveidošana”, kā rakstīts EM plānā), bet arī par lietām, ko valdība uzskata par prioritārām. Labs piemērs ir cīņa ar aplokšņu algām. Šīs parādības tāpat kā krāpšanās ar PVN, kontrabandas un korupcijas atklāta atzīšana par nopietnu problēmu un organizatorisko resursu veltīšana to novēršanai ir jauns un ļoti pozitīvs solis uz priekšu. Ekonomisti vēl joprojām cer, ka cilvēki ik pa laikam pieņem racionālus lēmumus, un valdības uzņēmība “attīstīt efektīvu, vienkāršu un taisnīgu nodokļu administrēšanu” kopā ar “iekasēšanas pilnveidošanu” var jau tagad sākt vest vēlamo rezultātu virzienā – cilvēki sāktu maksāt nodokļus, saprotot, ka nemaksāšana nākotnē var sagādāt lielākas problēmas nekā pašlaik.
Ar vidēja termiņa stratēģiju vai stratēģiju vispār ir sarežģītāk. Stratēģijas vai nu nav konkretizētas, vai arī ir ļoti konkrētas, taču grūti izpildāmas vai izmērāmas. Proti, ekonomistam gribētos redzēt lielo mērķi un pēc tām sadalījumu pa konkrētiem ekonomiskas politikas instrumentiem, ieskaitot novērtēšanas kritērijus, par kuriem varētu kārtīgi pastrīdēties. Diemžēl šie plāni mums nepiedāvā izbaudīt šo prieku.
EM izvirzījusi Latvijas ilgtermiņa ekonomiskas stratēģijas izstrādi un īstenošanu par pirmo prioritāti. Atstāsim uz brīdi diskusiju par to, ka stratēģijas dokuments (Nacionālais attīstības plāns) jau it kā eksistē. Kas attiecās uz īstenošanu, šis mērķis ir liels, bet nedod nekādu priekšstatu par stratēģijas virzienu. Cerot, ka tas tiks skaidrots tālāk, skatāmies otro prioritāti un redzam, ka valdība plāno dubultot ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaitu. Šādā formulējumā izvirzītai prioritātei īsti nav nozīmes: mēs varam iztēloties tādu ainu, kad katrs ekonomiski aktīvais uzņēmums sadalās divās daļas, dubultojot kopējo skaitu. Un ko no tā iegūstam?
Protams, mēs nojaušam, ko EM ar to gribējusi teikt – ka jāsamazina administratīvas barjeras tiem, kuri vēlās uzsākt jaunu biznesu, jāpalīdz iegūt finansējumu tiem uzņēmumiem, kuriem nav ne kredītvēstures, ne apķīlājama īpašuma. Citiem vārdiem sakot, valdības pienākums ir veidot uzņēmējdarbību veicinoši vidi. Prioritātei jābūt formulētai, izejot no tā, ko valsts tiešām var izdarīt, tad tā varētu tikt sadalīta konkrētākajos darbos un varētu domāt par to atbilstību prioritātēm.
Ministru prezidenta biedram savukārt ir ļoti konkrēta prioritāte – nostiprināt Latvijas investīciju un attīstības aģentūras koordinējošo lomu ārvalstu investīciju un eksporta veicināšanā. Tiktāl viss ir labi. Tomēr tālāk tiek solīts, ka uzņēmējam jābūt iespējai tur saņemt VISU nepieciešamu atbalstu – no palīdzības projektu izstrādes līdz partneru un līdzfinansējuma piesaistei. Pēc šāda formulējuma izskatās, ka gan uzņēmumu vadība, gan Latvijas komercbanku darbinieki var iet atvaļinājumā – aģentūra visu izdarīs. Nopietni runājot, mums šķiet, ka Latvijā ir pietiekami attīstīts un efektīvs finanšu tirgus, lai uzņēmumiem nebūtu vajadzīgs vēl viens starpnieks finansējuma piesaistei, viņi paši var aiziet uz banku un saņemt kredītu. Ja bankai risks liksies par augstu, kredīts netiks izsniegts un nekāda “pierunāšana” no aģentūras puses, visticamāk, nepalīdzes. Šķietami konkrēta prioritāte izrādās nerealizējama.
Runājot par FM vidēja termiņa prioritātēm, mūs neuztrauc tas, kas tajās minēts, bet vairāk tās lietas, kas plānā neparādās. FM jau pēc definīcijas ir mazāk varonīgas funkcijas – jānodrošina, lai valstij būtu nauda, ko tērē visas parējās ministrijas. Savās prioritātēs ministrija nosauc bezdeficīta budžetu, nodokļu iekasēšanu un cīņu pret kontrabandu, krāpšanos ar PVN atmaksām un aplokšņu algām. Izklausās loģiski, taču pietrūkst “vidēja termiņa” jēdziens – piemēram, kāda ir paredzēta nodokļu likmju dinamika ne tikai šogad, bet arī nākamajos gados? Mēs zinām, ka ir plānota turpmāka ienākumu nodokļu samazināšana uzņēmumiem – un šķiet, ka tieši no šāda plāna mums būtu jāsaprot, vai tiešām tas tiks darīts, kā un kāpēc.
Runājot jau par konkrētiem 2003. gada svarīgākiem darbiem, jāmin šķietams koordinācijas trūkums. Ministru prezidenta biedra plānā solīts “izstrādāt Tautsaimniecības vienotās attīstības stratēģiju” līdz 1. septembrim. EM pats pirmais pasākums ir “izstrādāt ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju” un pabeigt šo darbu nedaudz vēlāk – 15. septembrī. FM šajā stratēģijas izstrādē nedomā piedalīties. Negribam būt pedanti, bet ceram, ka runa ir par vienu un to pašu dokumentu un minējām šo nesakritību kā iespējamo koordinācijas trūkuma radītāju.
Par iespējamo koordinācijas trūkumu liecina arī FM svarīgāko darbu plāns. Galvenokārt tie ir saimnieciskie “sakopšanas” darbi – obligāciju emitēšana, grāmatvedības standartu izstrāde un ar iestāšanos ES saistīti darbi (jāizveido sistēma pašu resursu maksājumiem ES, jāpapildina attīstības plāns, lai varētu pretendēt uz ES struktūrfondu līdzekļiem u.c.). Visi šie darbi ir jāveic un mums te nav ko kritizēt. Bet mūs pārsteidz tas, ka FM plānā nav ne vārda par atbalstu tiem projektiem, kuri ir ierakstīti EM un ministru prezidenta biedra plānos. Nav pārliecības, ka visiem šiem darbiem būs finansējums no budžeta. Par šo jautājumu un vispār par budžeta izdevumu daļu FM darba plāns klusē.
Galvenā problēma ar EM rīcības plānu ir tā, ka EM sev izvirza kvantitatīvus mērķus, kuri ir realizējami tikai plānošanas ekonomikas apstākļos, kad valsts simtprocentīgi kontrolē uzņēmējdarbību. Tas īpaši attiecas uz EM plānā atrodamo mērķi panākt eksporta pieaugumu par 15 % gadā (12.punkts). Mēs kā ekonomisti uzskatām, ka EM nevar brīvajā tirgū zināt, par cik jāpieaug eksportam. Konkrēts cipars ir bīstams, jo var beigties ar to, ka valsts nauda tiek tērēta dzīvot nespējīgiem projektiem. Šī pasākuma izpildi nevar arī novērtēt, jo kurš var pateikt, vai tas ir labi vai slikti, ja eksports pieaug tikai par 10% – plāns it kā nebūs līdz galam izpildīts. Bet varbūt 10% pieaugums vienkārši nozīmē, ka eksporta tirgi tobrīd ir vājāki. Var gadīties, ka tiešām daudz ir izdarīts eksportēšanas izmaksu samazināšanai un nākamgad eksports pieaug par 25%, bet kabinetos sēž jau cita vadība…
Tas pats attiecas arī uz atjaunotās Latvijas Garantiju aģentūras darbību. Varam tikai priecāties par to, ka valstij atrodas resursi atbalstīt uzņēmējus, bet mūs uztrauc fakts, ka EM sola garantēt ne mazāk kā 100 projektus šogad. Bet ja nu nebūs 100 labu, dzīvotspējīgu projektu? Dosim garantijas sliktiem, lai būtu izpildīts plāns? Varbūt labāks risinājums būtu noteikt, cik projektu ir plānots izskatīt – iesniegto plānu skaits ir atkarīgs no tā, cik labi sabiedrība ir informēta par aģentūras darbību un kāda ir aģentūras kapacitāte, un abus šos faktorus EM var ietekmēt.
Pārsteidz tas, ka EM un FM plānos tik mazs runāts par ES Struktūrfondu līdzekļu plānoto izmantošanu. Var iebilst, ka FM sola nodrošināt “Attīstības plāna programmas papildinājumu”, kur ES fondi tiks sadalīti konkrētāk. ES Struktūrfondi veidos vidēja termiņa stratēģijas neatņemamu daļu un tiem būs jāatvēl arī valsts resursi. EM sola “aktivizēt” rūpniecības uzņēmumus, palielināt to ražošanas apjomu un pakļaut ES fondu līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. Grūti pateikt, ko tas nozīme: var būt ar šo tiek plānota ES fondu izmantošana uzņēmumu subsidēšanai, bet varbūt infrastruktūrai? Īpaši žēl, ka nekur darba plānā nav minēta cilvēkresursu attīstība, jo izglītība un kapacitātes celšana ir tiešām vairāk saistīta ar valdības darbiem, nekā privāto uzņēmumu ražošanas apjoma pacelšana.
Tā esam nonākušie pie galvenā trūkuma ministriju šā gada plānos: nav pārdomātas metodes, kā šie darbi un mērķi var tikt novērtēti? Izvirzītie skaitliskie mērķi bieži vien neatrodas ministriju kontrolē vai arī vispār nav konkrēti noformulēti. Gribētos plānos redzēt vairāk vērtēšanas kritēriju, pēc iespējas sadalot ilgākā termiņā veicamos darbus īsākos posmos, lai varētu darbu vērtēt un modificēt izpildīšanas gaitā.
Savukārt vidēja termiņa prioritāšu vietā mums gribētos redzēt to ekonomisko stāvokli, ko valdība centīsies sasniegt četros gados (ja tas ir vidēja termiņa definējums). Nosakot prioritātes, ministrijām pašām būtu jānoskaidro, ko tās var izdarīt (kas ir iespējams vispār un ko atļauj budžets) situācijas uzlabošanai, un pārvērst šos darbus konkrēto projektu sarakstā.
Darbu un prioritāšu plānošana nav tikai formulējuma jautājums – ekonomiskā politika ir efektīvāka, ja sabiedrība saprot, kas un kāpēc tiek darīts.