Raksts

Ekonomikas amoka skrējiena beigas — dziļā bedrē


Datums:
07. septembris, 2010


Autori

Madara Fridrihsone


Foto: Esther Simpson

Laikā, kad ASV jau bija bankrotējusi investīciju banka Lehman Brothers, Latvijas amatpersonas vēl cerēja, ka 2009. gadā Latvijas IKP varētu pieaugt.

Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.

Nav šaubu, ka 9. Saeima ieies vēsturē kā parlaments, kura laikā Latvija piedzīvojusi un pārdzīvojusi dziļāko ekonomisko lejupslīdi kopš neatkarības atgūšanas — recesiju, kuras rezultātā divu gadu laikā valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājās par teju ceturto daļu.

Aplam būtu domāt, ka ar politiskiem lēmumiem globālās ekonomiskās krīzes sekas Latvijā būtu varēja novērst pilnībā. Tomēr to smagumu būtu bijis iespējams mazināt, ja vien politiķi laikus būtu ieklausījušies neskaitāmajos brīdinājumos, ko izteica kā vietējie, tā ārvalstu eksperti. Taču, vairāku gadu garumā piedzīvojot straujāko IKP pieaugumu visā Eiropas Savienībā (ES), Latvijas politiķi piemirsa parūpēties par uzkrājumiem nebaltām dienām.

Ekonomistu apvienības 2010 biedri, kas pirms katrām Saeimas vēlēšanām analizē politisko partiju programmas, jau pirms 9. Saeimas vēlēšanām 2006. gadā vērsa vēlētāju uzmanību uz faktu, ka praktiski neviena no partijām nav veltījusi pienācīgu uzmanību tādiem jautājumiem kā budžeta tēriņu un inflācijas ierobežošana. Ekonomistu apvienības 2010 vadītājs Ojārs Kehris jau toreiz, pirms četriem gadiem, norādīja — straujas ekonomiskās izaugsmes laikā Latvijā vairāk būtu jādomā par budžeta pārpalikuma veidošanu, nevis tēriņu palielināšanu, taču politiķi par to nerunā, jo šāda pieeja nav populāra sabiedrībā.

8. Saeima — neuzvaramā cīņa ar inflāciju

Tas, ka O. Kehra un citu ekonomistu teiktais neatrada dzirdīgas ausis nedz politiskajās aprindās, nedz sabiedrībā, visticamāk, ir izskaidrojams ar to, ka tobrīd — 9. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā — sabiedrība jau bija apradusi ar augstu inflāciju un strauju darba algu pieaugumu, kas kompensēja cenu kāpumu. Bija pierasts, ka Latvijā ir straujāk augošā ekonomika — tautsaimniecības izaugsme balstījās uz iekšzemes patēriņa pieaugumu, kas atspoguļojās ļoti straujā mazumtirdzniecības un jauno automašīnu reģistrācijas datu kāpumā, bet izaugsmes ēnas pusei — pārmērīgi pieaugošajam importa pārsvaram pār eksportu, uzblīdušajiem valsts tēriņiem un nesamērīgajam algu pieaugumam — uzmanību pievērsa vien retais.

Pastiprināts inflācijas pieaugums bija vērojams jau 2003. gada nogalē, bet 2004. gadā, kad Latvija iestājās NATO un ES, tas būtiski pastiprinājās. Tieši ar institucionālajām izmaiņām, kas saistītas ar iestāšanos ES, arī ar dabasgāzes un degvielas cenu kāpumu Finanšu ministrijas ierēdņi savulaik sliecās aizbildināt augsto inflāciju. Sava daļa taisnības viņiem, protams, bija.

2005. gadā Aigara Kalvīša (Tautas partija) valdības ministri sāka lauzīt galvas, kā apkarot inflāciju. Tās līmenis pamatīgi pārsniedza Māstrihtas kritērijos pieļauto un varēja apdraudēt Latvijas plānus no 2008. gada pievienoties eirozonai. 2005.gada jūnijā valdībā tika skatīts ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa (JL) piedāvātais risinājums — samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikai, kas, pēc K. Kariņa toreiz paustā, ļautu samazināt inflāciju par 2 līdz 3 procentpunktiem. Piedāvājums netika atbalstīts, toties valdība vienojās, ka Ekonomikas ministrija kopā ar Finanšu ministriju (FM) un Latvijas Banku mēneša laikā sagatavos kompleksu inflācijas apkarošanas plānu. Plāns arī tapa, taču pieņemts netika. Toreizējais ekonomikas ministrs K. Kariņš apgalvo, ka viņa piedāvātais plāns, kas tika skatīts valdības sēdes slēgtajā daļā, balstījies uz trim «vaļiem», proti, pārtikai piemērojamās PVN likmes samazināšanu, kā arī darba algu pieauguma un kredītu pieejamības ierobežošanu.

Pēc pāris mēnešiem FM nāca klajā ar piedāvājumu no 2006. gada 1. janvāra aplikt ar 25 % iedzīvotāju ienākuma nodokli spekulatīvus darījumus ar nekustamajiem īpašumiem. Šo ierosinājumu valdības sēdē nobremzēja tā brīža aizsardzības ministrs Einars Repše (JL), iebilstot, ka tas neesot pietiekami izdiskutēts. Te vietā atgādinājums, ka E. Repšes amatpersonas deklarācija par 2005. gadu liecina, ka togad viņš bija pārdevis divus no vairākiem sev piederošajiem nekustamajiem īpašumiem un tā paša gada novembra sākumā paziņojis, ka gatavojas pārdot teju visus nekustamos īpašumus, kuru iegādei viņš savulaik bija ņēmis kredītus.

Jāpiebilst, ka publiski par nepieciešamību ierobežot kreditēšanas pieaugumu 2005. gadā — gadu pirms 9. Saeimas vēlēšanām — runāja vien Latvijas Banka, kas attiecīgā gada laikā divkārt palielināja bankām noteikto obligāto rezervju normu, tādējādi cenšoties no apgrozības izņemt daļu banku rīcībā esošo brīvo līdzekļu.[1] Tas gan neko daudz nelīdzēja — 2005. gadā Latvijā strādājošo banku kopējais kredītportfelis pieauga par 58,9 %.

Par vēlu

2006. gadā, tas ir, Saeimas vēlēšanu gadā, Kalvīša valdību veidojošās partijas aprobežojās ar samērā nekonkrētām frāzēm par inflācijas ierobežošanu. Divu valdošo partiju — Tautas partijas (TP) un Latvijas Pirmās partijas (LPP) — uzticamību vēlētāju acīs bija iedragājis 2006. gada pavasarī gaismā nākušais Jūrmalgeitas telefonsarunu skandāls. Tādēļ Kalvīša valdība, no kuras pēc Jūrmalgeitas aizgāja Jaunais laiks, vairījās pieņemt nepopulārus lēmumus.

Swedbank galvenais ekonomists un Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis Mārtiņš Kazāks uzskata, ka valsts budžeta izdevumu palielināšana pirms 9. Saeimas vēlēšanām bijusi viena no kļūdām, kas lielā mērā veicināja Latvijas ekonomikas galīgo pārkaršanu. 2007. gadā, kad tā brīža valdošās koalīcijas partijas — TP, LPP/LC, ZZS un TB/LNNK — beidzot ķērās pie patēriņu ierobežojošu likumdošanas iniciatīvu virzīšanas, viņaprāt, jau bija par vēlu. Tā laika finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) gan noliedz, ka vilcināšanās ar patēriņu ierobežojošu iniciatīvu virzīšanu notikusi kādu lobiju iespaidā: «Nevar jau apgalvot, ka par fiskālo disciplīnu manā laikā netika domāts. Tikai tie mērķi bija uzstādīti pavisam citi. Mērķis bija pēc iespējas ātrāk sasniegt to labklājības līmeni, kāds ir visā Eiropā.»

2007. gada marta sākumā Kalvīša valdība beidzot apstiprināja pretinflācijas plānu, kurā kopumā bija iekļauti vairāk nekā 30 priekšlikumi, kuru kompleksa īstenošana varētu mazināt ekonomikas pārkaršanu. Uz Saeimu tika nosūtīti un no gada vidus tika ieviestas likumdošanas izmaiņas, kas mazināja kredītu pieejamību un paredzēja aplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli peļņu, kas gūta, darbojoties nekustamo īpašumu tirgū. Tika ieviesti tādi pasākumi kā, piemēram, 10 % liela pirmā iemaksa kredītiem, komercbankām kredītus tika atļauts izsniegt, tikai pamatojoties uz kredītņēmēja legālajiem ienākumiem, ko apliecina Valsts ieņēmumu dienesta izsniegta izziņa. Ievērojami arī tika palielinātas zemesgrāmatu nodevas par otrā un trešā nekustamā īpašuma reģistrāciju Zemesgrāmatā. Likuma Par iedzīvotāju ienākuma nodokli normas, kas bija vērstas pret nekustamo īpašumu spekulantiem, Saeimā gan tika mīkstinātas.

Neilgi pēc minēto pretinflācijas plāna normu spēkā stāšanās Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons vērsa uzmanību uz to, ka pretinflācijas plāns ir «iedarbināts» nepilnīgi: «Manā skatījumā līdz šim nepelnīti maz vai pat vispār uzmanība netiek pievērsta algu pieauguma tempiem un budžeta izdevumiem. Runājot par algām, domājams, ka ļoti daudzi piekritīs, ka to pieaugums ir nenormāli straujš, kuram īsti nav seguma, taču to nedrīkst ignorēt.»[2]

Pārlieku straujo algu kāpumu, kas tālu pārspēja kā cenu, tā produktivitātes jeb darba ražīguma pieaugumu, spilgti raksturo oficiālajos dokumentos atrodamie skaitļi. 2006. gadā vidējais darba samaksas kāpums sasniedza 23 %, bet 2007. gadā — 31 %. Tikmēr gada vidējā inflācija 2007. gadā sasniedza 10,1 %. Straujais algu kāpums bija viens no galvenajiem inflācijas dzinējspēkiem — darbaspēka izmaksu sadārdzinājumu uzņēmēji kompensēja, ceļot preču un pakalpojumu cenas. Darba algu kāpumu vēl arvien sekmēja vairāki faktori: algu pieaugums būvniecībā un sabiedriskajā sektorā, kā arī darbaspēka emigrācija uz Īriju un Lielbritāniju. Uz nepieciešamību diskutēt ar sociālajiem partneriem, lai vienotos, ka algas turpmāk tiks paaugstinātas tikai atbilstoši darba ražīguma pieaugumam, 2007. gada augustā, uzturoties Latvijā, norādīja arī ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunija, kurš mudināja valdību realizēt daudz stingrāku fiskālo politiku, tas ir, ierobežot budžeta tēriņus.

2007. gada rudenī Kalvīša valdība beidzot ķērās pie stingrākas fiskālās politikas ieviešanas. Valdības izstrādātais 2008. gada budžeta projekts paredzēja pārpalikumu 163 miljonu latu jeb 1 % apmērā no IKP, turklāt 2009. un 2010. gadā budžeta pārpalikumu tika iecerēts pakāpeniski palielināt. «Šāda taktika ļautu izvairīties no ekonomiskās krīzes draudiem, vienlaikus ievērojami optimizējot valsts pārvaldes iestāžu darbu, likvidējot nevajadzīgās štata vietas, rūpīgāk pārplānojot atalgojuma politiku, ievērojot lietderības principus valsts iepirkumos,» tā, ziņot Saeimā par 2008. gada budžetu, teica Kalvītis.

Sākotnējais budžeta projekts arī paredzēja ierobežot sabiedriskajā sektorā nodarbināto algu pieauguma ierobežošanu līdz 10 %, tomēr Saeima un valdība, gatavojot 2008. gada budžetu galīgajam lasījumam, piekāpās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības prasībām un nolēma skolotāju, iekšlietu sistēmā strādājošo, mediķu un kultūras darbinieku algu palielināšanai novirzīt papildu līdzekļus, attiecīgi samazinot ES līdzfinansēto projektu īstenošanai paredzēto finansējumu. Kopumā algu palielināšanai 2008. gada budžetā tika paredzēti aptuveni 155 miljoni latu.

Maldinošais optimisms

Diemžēl jau demisionējusī Kalvīša valdība, gatavojot 2008. gada budžetu, bija balstījusies uz pārlieku optimistiskām makroekonomiskās attīstības prognozēm. Budžeta ieņēmumu un izdevumu prognozes tika balstītas uz pieņēmumu, ka 2008. gadā Latvijas IKP pieaugs par 7,5 %. Tomēr jau 2008. gada sākumā Latvijā sākās ekonomiskā recesija — kā gada pirmajā, tā arī otrajā ceturksnī IKP sāka samazināties. 2008. gada vasarā Ivara Godmaņa valdība, reaģējot uz ekonomiskās izaugsmes tempu samazināšanos, veica budžeta grozījumus — nodokļu ieņēmumu prognoze tika samazināta par 267, 5 miljoniem latu, bet plānotie valsts pamatbudžeta izdevumi — par 169 miljoniem latu. 155 miljoni latu tika ietaupīti, samazinot izdevumus, kas bija ieplānoti ES struktūrfondu projektu līdzfinansēšanai. Savukārt plānotie sociālā budžeta izdevumi tika palielināti par gandrīz 87 miljoniem latu. Tomēr, neraugoties uz to, ka ekonomiskā recesija bija sākusies, darba algas turpināja kāpt. 2008. gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar 2007. gada pirmo pusgadu vidējais darba algu pieaugums valstī kopumā sasniedza 25, 7 %. Godmaņa valdība tomēr nesteidza samazināt algas — vēl arvien tika cerēts, ka 2008. gadā IKP tomēr būs pieaudzis, tiesa, vairs tikai par 1,3 %. Patiesībā IKP 2008. gadā samazinājās par 4, 6 %.

Arī 2009. gada budžeta projekts, kura sagatavošanas laikā sabruka ASV hipotekārās kreditēšanas tirgus, sākotnēji tika balstīts uz pārlieku optimistiskām prognozēm. Laikā, kad ASV jau bija bankrotējusi Lehman Brothers, Latvijas amatpersonas vēl cerēja, ka 2009. gadā Latvijas IKP varētu pieaugt par 2 %.

Brīvais kritiens un piezemēšanās

Tomēr jau 2008. gada oktobra beigās, kad Saeima jau bija akceptējusi budžetu 1. lasījumā, kļuva skaidrs, ka Latvijas tautsaimniecība 2009. gadā piedzīvos grūtus laikus. Makroekonomiskās attīstības prognozes tika mainītas un budžeta likums tika pārveidots, balstoties uz pieņēmumu, ka IKP 2009. gadā samazināsies par 1 %. 2008. gada novembrī, dienā, kad Godmaņa valdība slēgtajā sēdē lēma gan par Parex bankas pārņemšanu, gan par 2009. gada budžeta sagatavošanu 2. lasījumam, pirmo reizi publiski izskanēja ziņa, ka Latvija, visticamāk, būs spiesta lūgt Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzību. Šī ziņa izskanēja valdību veidojošās partijas TB/LNNK domes sēdē, tomēr koalīcijā iespēja vērsties pie SVF tobrīd vēl nebija apspriesta. Vismaz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns (Tautas partija) todien teicās neko nezinām par sarunām ar SVF.

Pagāja tikai divas nedēļas, un valdība apstiprināja Latvijas Konverģences programmu 2008.–2011. gadam, un tās preambulā jau lasāms: «Latvijas valdība pašlaik sadarbībā ar Eiropas Komisiju un SVF izstrādā plašu politikas pasākumu paketi ekonomikas stabilizācijai.» 2008. gada decembra otrajā nedēļā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma, kas tika izstrādāta ar SVF un Eiropas Komisijas ekspertu līdzdalību, nonāca Saeimā. Tad sabiedrībai kļuva zināms, ka 2009. gadā valsts tautsaimniecība saruks par vismaz 5 %. Lai palielinātu budžeta ieņēmumus, tika nolemts no 18 % uz 21 % palielināt PVN likmi, būtiski ierobežot samazināto PVN likmju piemērošanu, bet pašu samazināto PVN likmi paaugstināt no 5 % uz 10 %. Vienlaikus tika nolemts samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, sākt apcirpt valsts pārvaldē un sabiedriskajā sektorā algas, ierobežot prēmiju un naudas balvu izmaksu. Turklāt jau tobrīd bija skaidrs, ka ar to vien nepietiks. Jau minētajā Konverģences programmā melns uz balta rakstīts: «Latvijas valdība apņemas 2009. gada februārī sagatavot valsts budžeta grozījumus, kas paredzēs ievērojamus budžeta konsolidācijas pasākumus.» Šī solījuma devējam — premjeram Godmanim — gan tā arī neradās iespēja to izpildīt, jo 2009. gada februārī TP un ZZS gāza Godmaņa valdību, kas ar SVF un Eiropas Komisiju bija spējusi vienoties par 7,5 miljardus eiro liela aizdevuma piešķiršanu Latvijai.

Vienā no savām pēdējām preses konferencēm demisionējušais Godmanis pavēstīja, ka IKP kritums 2009. gadā jau tiek prognozēts 12 % apmērā un jaunajai valdībai būs jāsāk sarunas ar aizdevējiem par iespējām palielināt budžeta deficītu no sākotnēji plānotajiem nepilniem 5 % no IKP līdz vismaz 7 %. Vienošanos par pieļaujamā budžeta deficīta palielināšanu ar aizdevējiem panāca jau nākamā — Valda Dombrovska (JL) valdība. Tiesa, tas notika laikā, kad Latvijai jau tika prognozēts 18 % liels IKP kritums, tādēļ arī maksimāli pieļaujamie budžeta deficīta griesti tika noteikti 10 % apmērā no IKP. Tomēr, lai iekļautos noteiktajos budžeta deficīta «rāmjos», 2009. gada valsts budžetu nācās konsolidēt par rekordaugstu summu — 500 miljoniem latu. Tas, ka valdošās koalīcijas partijas, tostarp JL, pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām vairījās publiski nosaukt nepieciešamo budžeta konsolidācijas apmēru, ir dīvaini. Patiesībā FM valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis ļoti līdzīgu vēlamās konsolidācijas apjomu — 470 miljoni latu — minēja jau 2009. gada marta sākumā.

Kā zināms, 500 miljonus latu vērtā 2009. gada budžeta konsolidācija tika nodrošināta, atkārtoti samazinot sabiedriskajā sektorā strādājošo algas un pensijas, būtiski samazinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu un palielinot akcīzes nodokļa likmes. Arī gatavojot 2010. gada valsts budžetu, politiķi lēma, ka vairāk nekā puse no 500 miljonus latu vērtās konsolidācijas tiks nodrošināta, palielinot nodokļu ieņēmumu prognozes.

Fiskālās disciplīnas likums, kam būtu jānodrošina, ka Latvija spēs atdot no SVF un Eiropas Komisijas paņemto kredītu, kā arī izveidot budžeta uzkrājumu nebaltām dienām, tā arī nav pieņemts. Šī likuma, tāpat kā 2011. un turpmāko gadu budžetu pieņemšana, būs 10. Saeimas ziņā.

Diemžēl bažas, ka Latvija no šīs krīzes tā arī nebūs guvusi mācību, vēl arvien nav rimušas — ekonomisti brīdina, ka valsts ekonomika vēl arvien nav būtiski pārstrukturējusies un atradusi ceļu, kas tai nodrošinātu stabilu attīstību nākotnē.

_______________________

[1] www.fktk.lv

[2] Inflācijas samazināšanai jāierobežo budžeta tēriņi un algu kāpums, Dienas bizness, 17.08.2007.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!