Ekoloģiskās tiesības — sabiedrības izdzīvošanas tiesības 0

"Latvijas Vēstnesis", 30.09.1998.

Iesaki citiem:

Tagad, kad arvien biežākas kļūst dabas katastrofas, kas prasa aizvien lielākus cilvēku upurus un materiālos zaudējumus, cilvēcei jāizšķiras par turpmāko attīstības ceļu. Jālemj, vai turpināt straujo materiālo vērtību ražošanas attīstību, kuras rezultātā jo vairāk degradējas dabas vide un rodas cilvēkam neizprotami un negaidīti klimatiskie fenomeni — el Nino , la Nina u.c., kas rada milzīgus zaudējumus.

Arvien biežāk pasaules attīstītāko valstu vadītājiem rodas nepieciešamība kopēji apspriest jautājumus par siltumnīcas efekta novēršanu, par gaisa un ūdeņu piesārņošanas samazināšanu u.tml. Šos jautājumus nav viegli risināt, jo tie būtiski skar valstu ekonomiskās intereses.

Pašlaik, uz gadsimtu nomaiņas sliekšņa, dabasvides aizsardzības jautājumi, kas XX gadsimta sākumā tikpat kā neradās, kļuvuši par globālu problēmu, no kuras atrisinājuma atkarīgs cilvēces liktenis. Attīstītākajās valstīs patērētāju sabiedrība jau sasniegusi savu apogeju uz dabas bagātību nesaudzīgas izmantošanas un dabasvides degradācijas rēķina. Turpmāk cilvēcei jāizšķiras, pa kādu ceļu iet XXI gadsimtā, lai nodrošinātu sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, kas arvien vairāk kļūst atkarīga no vides kvalitātes.

ANO un citas starptautiskas organizācijas pēdējos gadu desmitos cenšas izveidot globālu starptautisko juridisko normu sistēmu, kas būtu obligāta visām ANO un citu starptautisko organizāciju loceklēm, īpaši valstīm, kas pievienojušās strarptautiskiem līgumiem un citiem dokumentiem par vides aizsardzību. Šo līgumu, konvenciju, deklarāciju un citu starptautisko aktu skaits jau pārsniedz divus simtus. Svarīgākais ir — nodrošināt šo starptautisko normu izpildi ar valstu nacionālās vides likumdošanas un institūciju palīdzību. Vides speciālistiem visdažādākās nozarēs — biologiem, ģeogrāfiem, fiziķiem, ķīmiķiem, ekonomistiem, juristiem, sociologiem u.c. — kļuvis skaidrs, ka mūsdienu apstākļos sabiedrības turpmākā attīstība ir atkarīga no dabas likumu un tiem atbilstošu juridisko likumu konsekventas ievērošanas.

XX gadsimtam galvenokārt bija raksturīga dabas pakļaušana cilvēkam, viņa patēriņa interesēm. Mūsuprāt, XXI gadsimts būs saistīts ar pāreju no patērētāju sabiedrības uz ekoloģiski orientētu sabiedrību. Šādu ievirzi sniedz arī ANO 1992.gada starptautiskās vides aizsardzības konferencē Riodežaneiro pieņemtie pamatdokumenti: vispārējā deklarācija par vidi un attīstību, konvencija par klimata pārmaiņām un konvencija par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šos dokumentus ir parakstījusi un ratificējusi arī Latvijas Republika. Pasaules valstu vadītāju un profesionālo politiķu vairākums ir izpratuši vides saglabāšanas jautājumu būtību un arvien aktīvāk iesaistās šo jautājumu risināšanā.

Cilvēce ir nonākusi krustcelēs, jo bez kavēšanās jāizlemj jautājumi, kas saistīti ar sabiedrības turpmāko eksistenci. Tie ir jautājumi par miera nodrošināšanu un bruņoto konfliktu novēršanu starp valstīm un tautām, par demogrāfisko un ekonomisko attīstību mūsdienu pasaulē, par cilvēces kultūras bagātību saglabāšanu u.c. Tomēr arvien vairāk par cilvēces aktuālāko un centrālo problēmu kļūst dabasvides saglabāšana un aizsardzība. Tikai atrisinot šo problēmu, iespējama cilvēces turpmākā attīstība un citu problēmu pozitīvs risinājums. To mums atgādina pieaugošais dabas katastrofu un tajās cietušo skaits, milzīgie materiālie zaudējumi šo katastrofu sakarā. Cilvēcei radusies vitāla nepieciešamība — ko darīt, lai turpmāk novērstu šos draudus sabiedrības eksistencei.

Sabiedrības eksistence, cilvēku veselība un dzīvība ir kļuvusi atkarīga no sabiedrības mājokļa — dabasvides stāvokļa un kvalitātes.

1948.gadā, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kas paredzēja, ka katram cilvēkam ir tiesības arī uz piemērotu mājokli, mājokļa jēdziens tika sasitīts ar dzīvokļa jēdzienu. 1972.gadā ANO Riodežaneiro starptautiskā konference par vides aizsardzību savā deklarācijā "Vide un attīstība" jau lieto šo jēdzienu jaunā, daudz plašākā nozīmē: sabiedrības mājoklis ir dabasvide. Tikai normāla, nesabojāta un cilvēka veselībai atbilstoša dabasvide var nodrošināt viņa eksistenci šodien un nākotnē. Labs un pat komfortabls dzīvoklis nevar nodrošināt cilvēka normālu eksistenci, ja nav kārtībā apkārtējā dabasvide.

Vēl nav pilnībā izpētīti cēloņi, kas izraisa dabas katastrofas— zemestrīces, vulkānu izvirdumus, sausumu un plūdus. Acīmredzot daudzi no šiem cēloņiem rodas neatkarīgi no cilvēku gribas. Bet ir jau konstatēti dabas katastrofu cēloņi, kas atkarīgi no cilvēku saimnieciskās darbības un arvien biežāk izsauc dabasvides degradāciju. Viens no šādiem cēloņiem neapšaubāmi ir siltumnīcas efekts, kura rezultātā arvien vairāk sasilst zemes atmosfēra, kūst ledāji un ceļas ūdens līmenis pasaules jūrās un okeānos, vairojas mežu ugunsgrēki un tuksneši, aiziet bojā augi un dzīvnieki.

Siltumnīcas efekts ir saistīts ar straujo rūpniecības un transporta attīstību, urbanizāciju, mežu izciršanu un tuksnešu paplašināšanos. Šajos procesos piedalās cilvēks, un no viņa ir atkarīga šo procesu kaitīgo seku novēršana. Kā parāda prakse, cilvēks savu negatīvo lomu dabas postīšanā un degradēšanā vairumā gadījumu neapzinās vai negrib apzināties. Apziņa rodas tikai tad, kad viņam pašam tā rezultātā rodas negatīvas sekas, un materiāli zaudējumi — slimība, tuvinieku nāve, kaitējums īpašumam u.tml. Šādos apstākļos izšķiroša loma dabasvides degradācijas novēršanā ir valsts politikai un likumdošanai, ar kuru palīdzību laikus jāapzinās un jāprognozē obligātie pasākumi vides degradācijas novēršanai, lai to veiktu, valstīm ir jāpieņem konkrēti likumi un jānodrošina to izpilde.


Vides aizsardzības likumi un sabiedrība

Lai sabiedrību aktivizētu vides aizsardzībā, tai ir jābūt pieejamiem patiesiem datiem par gaisa, ūdeņu, zemes, mežu un citu dabas objektu stāvokli un par to, kā šis stāvoklis ietekmē sabiedrības locekļu ikdienas dzīvi. Tādēļ arvien aktuālāks kļūst jautājums par sistemātisku un patiesu ekoloģisko informāciju un sabiedrības ekoloģisko audzināšanu. Diemžēl Latvijā un daudzās cietās valstīs šie jautājumi ir bērna autiņos.

Tomēr jau esošā informācija, ko iedzīvotāji saņem no laikrakstiem, televīzijas, radio un citiem informācijas avotiem, sākusi jūtami aktivizēt Rīgas un citu pilsētu iedzīvotājus atsevišķu vides aizsardzības jautājumu risināšanu. Īpaši atzīmējami ir VAK (vides aizardzības klubs) pasākumi Baltijas jūras aizsardzībā pret piesārņošanu. Tomēr tas ir par maz, lai praktiski atrisinātu mūsu Latvijas vides aizsardzības problēmas.

Viena no aktuālākajām problēmām ir novērst Latvijas mežu nelikumīgu ciršanu. Īpaši privāto mežu, kuros nelikumīgo ciršanas gadījumu skaits pēdējos gados ir strauji pieaudzis. Šodien meža vai cita dabas objekta īpašniekam ir uzlikti konkrēti pienākumi to aizsardzībā visas sabiedrības un arī viņa interesēs. Privātīpašuma tiesības uz zemi, ūdeņiem, mežiem un citiem dabas objektiem Latvijā tiek regulētas ne tikai ar Civillikumu, bet ar daudziem vides aizsardzības likumiem. Šie likumi konkretizē īpašnieku tiesības un pienākumu dabasvides izmantošanā un aizsardzībā. Jāatceras, ka mūsu valsts ekoloģiskie likumi ir saistīti ar starptautiskām prasībām pasaules vides aizsardzībā. Šīs prasības izriet no starptautiskajām konvencijām, kuras Latvija ir parakstījusi un ratificējusi. Šādu konvenciju skaits pieaug. Latvija ir parakstījusi un ratificējusi arī Eiropas līgumu, kas izvirza konkrētas prasības vides aizsardzībā.


Starptautiskās prasības vides aizsardzībā

Mūsdienās veidojas starptautiskas vides tiesības, kurām būs pieaugoša loma globālajā vides aizsardzības XXI gadsimtā. Pasaule arvien biežāk pārliecinās, ka galveno vides aizsardzības jautājumu — gaisa, ūdeņu, mežu, bioloģiskās daudzveidības, klimata — aizsardzība nav iespējama bez valstu sadarbības un savstarpējas palīdzības. Tas spilgti redzams arī Latvijas praksē. Parakstot starptautiskās konvencijas par vides aizsardzību, Latvija ne tikai uzņemas jaunas saistības, bet līdz ar to saņem no citām valstīm un starptautiskajām organizācijām lielu materiālu un organizatorisku palīdzību aktuālāko vides aizsardzības jautājumu risināšanā, to skaitā arī likumdošanas pilnveidošanā. It īpaši šeit jāatzīmē Eiropas Savienības un Ziemeļvalstu, kā arī Helsinku komisijas loma. Latvijas pilsētu ūdenssaimniecības sanācijā, gaisa aizsardzībā pret piesārņošanu kontroles jautājumu risināšanā, atkritumu saimniecības sakārtošana u.c.

Šodien tiek veikts liels darbs Latvijas vides aizsardzības likumdošanas sakārtošanā un saskaņošanā ar Eiropas Savienības un starptautisko konvenciju prasībām. Latvijas likumi nedrīkst būt pretrunā ar tām starptautiskajām prasībām, kas izriet no Latvijas parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem un konvencijām. Ja Latvijas spēka esošais likums atšķiras no starptautiskā dokumenta, tad spēka ir starptautiskā prasība, izņemot gadījumus, kad Latvijas likums paredz stingrākas prasības attiecībā uz vides aizsardzību. Šādos gadījumos piemērojams mūsu valsts likums.


Vides aizsardzības likumdošanas pilnveidošana Latvijā

Vides aizsardzības likumdošana Latvija sāka veidoties jau pirmās Latvijas Republikas apstākļos. Arī padomju laikā tika pieņemti vairāki svarīgi vides aizsardzības likumi (1959. un 1968.g. likumi par dabas aizsardzības, zemes, zemes dzīļu, ūdeņu, mežu kodeksi u.c.), kas bija balstīti uz visu dabas objektu valsts īpašumu un totāla tiesiska režīma noteikšanu šiem objektiem, kas bija jāievēro visiem šo objektu izmantotājiem. Tomēr tas neglāba dabasvidi no degradācijas un dabas resursu izsaimniekošanas, kas bija arī viens no cēloņiem PSRS sabrukšanā.

Latvijai atgūstot neatkarību, stāvoklis dabas objektu izmantošanā un aizsardzībā ir būtiski mainījies. Tagad, kad tiek pabeigta zemes refoma un atjaunoti dažādi īpašuma veidi (valsts, pašvaldību un privātais īpašums uz zemi, zemes dzīlēm, ūdeņiem, mežiem u.c.) uz dabas objektiem, dota iespēja visracionālāk izmantot šos objektus ekonomikā un vides aizsardzībā. Šajā ziņā vislielākās problēmas rodas privātīpašumā esošo zemju, mežu un citu objektu racionālā izmantošanā un aizsardzībā. Nav šaubu, ka zemes privātīpašums visvairāk ieinteresē īpašnieku šo īpašumu visracionālāk (visekonomiskāk) izmantot, lai gūtu lielākus un pastāvīgākus ienākumus. Tajā pašā laikā zemes privātīpašnieki maz rūpējas par zemju aizsardzību pret eroziju un pārpurvošanās dabiskās auglības samazināšanos, izcirsto mežu atjaunošanu. Bieži vien tas ir nepietiekamu zināšanu un līdzekļu trūkuma rezultāts. Lai šādas situācijas novērstu, jārūpējas, lai katrs zemes un citu dabas objektu īpašnieks zinātu savas tiesības un pienākumus dabas objektu apsaimniekošanā un apzinātos savu ieinteresētību vides kvalitātes saglabāšanā.

Šeit nepietiek tikai ar jaunu likumu pieņemšanu. Šiem likumiem jābūt arī precīzi formulētiem, saprotamiem un arī nejuristiem viegli pieejamiem. Valsts institūcijām un sevišķi Tieslietu ministrijai jāveic pasākumi vides likumdošanas sistematizācijā un koodifikācijā, ņemot vērā iepriekš minēto kritēriju.

Jāpalielina pašvaldību loma vides aizsardzībā un īpaši vides aizsardzības likumu ievērošanas nodrošināšanā.

Tikai kompleksi un mērķtiecīgi risinot vides aizsardzības tiesiskos, ētiskos, ekonomiskos un citus jautājumus, mums radīsies pārliecība, ka Latvijas skaistā un daudzveidīgā daba saglabās savu kvalitāti arī XXI gadsimtā un būs brīnišķīgs mājoklis mūsu pēctečiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733