Informācija par organizāciju:Eiropas Kustība Latvijā (EKL), dibināta 1997. gada 20. maijā.Kopš 1999. gada EKL prezidents ir Ainārs Dimants. Pirmais prezidents bija Gunārs Meierovics.EKL biedri - vairāk nekā 550 indivīdi, kā arī 23 juridiskās personas.Mērķis – sekmēt demokrātisku Eiropas atkalapvienošanos, Latvijas iesaistīšanos Eiropas Savienībā (ES).EKL ir Starptautiskās Eiropas Kustības sastāvdaļa.
Par sadarbību ar politiskajiem spēkiem 7. Saeimas laikā stāsta EKL prezidents Ainārs Dimants.
Esam diskusiju forums par ES
Šīs Saeimas laikā EKL sadarbība ar politiķiem, galvenokārt, saistīta ar:
1. sabiedriskajām apspriedēm. Kopš 2001. gada tās rīkojam ik pa trim mēnešiem par kādu noteiktu tēmu kopā ar mūsu iniciēto Sabiedrisko Eiropas integrācijas padomi (kurā ir divdesmit ievērojami dažādu sabiedrisko un profesionālo grupu pārstāvji), piedaloties Ministru prezidentam, tēmai atbilstošajiem ministriem, NVO pārstāvjiem, apspriedes tiešraidē translē Latvijas Radio. Intensīvu dialogu ar visiem Ministru prezidentiem un Ārlietu ministriju par šādu apspriežu rīkošanu risinājām jau kopš 1998. gada;
2. Eiropas integrācijas padomes (EIP) sēdēm. Kā Sabiedriskās Eiropas integrācijas padomes vadītājs varu piedalīties EIP sēdēs valdībā novērotāja statusā. Līdz ar to EKL seko līdzi iestāšanās sarunām un pievienošanās procesam ES vispār, var iepazīties ar sēžu protokoliem;
3. Nacionālā konventa par Eiropas nākotni organizēšanu. Tehniski Nacionālā konventa sasaukšanu risina, galvenokārt, Eiropas integrācijas birojs (EIB), taču EKL ar savu intelektuālo ieguldījumu aktīvi piedalās gan darba kārtības izstrādē, gan konventa debatēs. Šogad ir notikušas divas konventa sanāksmes.
Saeimā piesakāmies paši
Uz Saeimu mūs ir aicinājušas Ārlietu un Eiropas lietu komisijas. Parasti tiekam aicināti, kad piesakāmies, aktualizējot jautājumu par Latvijas valsts institūciju komunikācijas stratēģijas par pievienošanos ES trūkumu. Papīru, turklāt labi uzrakstītu, mums netrūkst, bet vēl līdz šim ne reizi nav piešķirts atbilstošs valsts finansējums šai stratēģijai, nav arī līdzfinansējuma nevalstisko organizāciju iesaistīšanai (NVO) tās īstenošanā. Piemēram, Somijā divos gados referenduma sagatavošanai gandrīz puse līdzekļu tika iztērēti caur NVO, trešo gadu līdzīga sistēma darbojas Igaunijā, otro – Lietuvā.
Atsaucība no frakcijām Saeimā bijusi atšķirīga. Piemēram, pateicoties savienības Latvijas ceļš (LC) frakcijas iniciatīvai, kad šā gada budžets bija Saeimā, pirmo reizi EKL vēsturē izdevās iegūt valsts finansējumu – 10 000 latu minēto sabiedrisko apspriežu organizēšanai, tiešraidēm un apspriežu ziņojumu publicēšanai, jo vēlreiz un vēlreiz norādījām, ka 2001. gadā tikai Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma, tātad ASV valdība, finansēja šo Latvijas valdības dialogu ar sabiedrību par iestāšanos ES. Izdevās iegūt finansējumu, iespējams, tāpēc, ka tuvojās vēlēšanu gads, partijas juta mūsu spiedienu. Izsūtījām vēstules visām frakcijām, tāpat kā iepriekš visām atbildīgajām amatpersonām, kad budžets vēl bija valdībā. Saņēmām atbildi no LC frakcijas vadītājas Kristiānas Lībanes. Balsojumā mūs atbalstīja, galvenokārt, valdības frakcijas.
Taču ir arī citi piemēri: pats vairākkārt esmu uzrunājis Jāni Jurkānu un viņa apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) biedrus ar aicinājumu iestāties EKL, kā to jau izdarījušas sešas citas partijas no visa demokrātiskā politiskā spektra, ieskaitot opozīciju. Atsaucības nav bijis.
Komunikācijai ar sabiedrību naudas nav
7. Saeimas laikā valsts līdzekļus informēšanai par ES piešķīra, galvenokārt, Eiropas integrācijas biroja (EIB) bibliotēkas izveidei. Lielākoties paveiktais sabiedrības informēšanā ir īstenots par ārvalstu līdzekļiem.
EIB principā ir atsaucīgs, taču jautājums ir par to, cik spēcīga ir EIB vadības griba vispār veikt informēšanas darbu. Pērn konstatējām, ka nopietna pieprasījuma Finansu ministrijai no EIB puses nav bijis, jo biroja direktors Edvards Kušners vēstulē mums jau 23. jūlijā kā 2002. gada budžeta prioritāti norādīja tikai bibliotēkas veidošanu. Bet kurš tad dos naudu tam, kurš pats naudu neprasa? Arī 2001. gada februārī speciālajā sabiedriskajā apspriedē par šo tēmu viņš runāja ļoti izvairīgi (sk. www.eiropaskustiba.lv EKL žurnāla “Virziens – Eiropa” 2001. gada nr. 1), savukārt 2000. gada martā konsekventi izvairījās no publiskas diskusijas par to, ka nav piešķirta nauda sabiedrības informēšanai, mūsu rīkotajā Pirmajā Latvijas sabiedrības Eiropas lietu forumā “Stratēģija no iestāšanās sarunām līdz referendumam”, kurā piedalījās arī Valsts prezidente.
Arī toreizējais finansu ministrs Edmunds Krastiņš (TP) izvairījās no piedalīšanās. Tas, ka neieradās EIB – atbildīgās institūcijas par stratēģijas īstenošanu – direktors, šķiet ļoti dīvaini.
Pašlaik no EIB ir izskanējis, ka sabiedrības informēšanai nepieciešams miljons latu. Tas man šķiet pat traģikomiski, jo miljonu nevajadzētu pat, ja informēšanas kampaņa būtu sākta divus gadus iepriekš. Pārspīlējot, iztērējot miljonu trīs mēnešos, var dabūt tieši pretējo – atsitienu.
Valdība – gatava diskusijai, bet naudu nepiešķir
Par Ministru prezidentu Andri Bērziņu (LC) mums ir laba un slikta ziņa: viņš bija pirmais Ministru prezidents 7. Saeimas laikā, kurš pats bija gatavs dialogam ar sabiedrību par ES, taču nav panācis sistemātisku līdzekļu piešķiršanu sabiedrības informēšanai un iesaistīšanai, lai gan EIB ir viņa tiešā pārraudzībā.
Pašlaik Ministru kabinetā guļ pirmsreferenduma informēšanas stratēģijas projekts, taču valdība nespēj līdz vēlēšanām to apstiprināt. Tautas partijas (TP) pārstāvis, finansu ministrs Gundars Bērziņš bloķē līdzekļu piešķiršanu. Viņa rīcību, neapšaubāmi, saistām ar politisko piederību.
Pieļauju, ka valdības partiju vidū pastāv greizsirdība, ka kāda no partijām šos līdzekļus varētu netieši izmantot priekšvēlēšanu kampaņā. Ministrus aicinām piedalīties sabiedriskajās apspriedēs. Viņu atvērtība bieži atkarīga no personības. Uz tām ir bijis Ministru prezidents A. Bērziņš, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš (LC), grūtāk gājis ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu (TP) un it īpaši ar bijušo labklājības ministru Andreju Požarnovu (TB/LNNK). Izglītības un zinātnes ministrs savā vietā atsūtīja departamentu direktorus uz apspriedi, kurā runājām par izglītību kā priekšnoteikumu konkurētspējai ES darba tirgū. Būtībā uz politisku apspriedi tika atsūtīti samērā zemas pakāpes ierēdņi, kuri nevar paust politiskos uzskatus. A. Požarnovs vienreiz atteica tāpēc, ka nevēlējās piedalīties apspriedē kopā ar Ministru prezidentu. Atis Slakteris (TP) gan bija atsaucīgs dialogam, no LC – arī Kārina Pētersone. Zīmīgi, ka reitingi ir augstāki tiem, kuri ir gatavi runāt ar sabiedrību.
Prasības 8. Saeimai:
Līdz referendumam ir palicis tikai gads. Ir cerība, ka vēl šī valdība varētu piešķirt līdzekļus informēšanas stratēģijai, dokumenti jau ir sagatavoti.
8. Saeimā vēlamies redzēt partijas, kuras ir par iestāšanos ES un apliecina to darbos, atbalstot komunikācijas stratēģijas īstenošanu.
Kas darāms Latvijas valdībai:
1. Iespējami ātrāk ir jāsākas NVO projektu īstenošanai sabiedrības informēšanai un diskusijas veidošanai par ES. Šāda NVO iesaistīšanas sistēma jāveido, atceroties, ka informēšana būs svarīga arī pēc referenduma, lai par ES būtu izpratne un sabiedrības atbalsts valsts Eiropas politikai, kā tas ir noticis, piemēram, Somijā. Lai mēs kā valsts un sabiedrība būtu stipri Eiropas Savienībā un spētu īstenot savas intereses, mums vispirms ir jāveido nacionālais konsenss jau par pašu līdzdalību ES.
2. No valsts ir jābūt vismaz līdzfinansējumam dažādu, arī eiroskeptisko NVO kvalitatīviem, nevis propagandas projektiem, jāizveido skaidra, caurredzama sistēma, kā finansējumu piešķirt. Kā rāda Aizsardzības ministrijas atbalsts NVO projektiem par NATO, šim nolūkam nav jāveido īpaši fondi vai aģentūra. Taču jāparedz, ka līdzekļus konkursa kārtībā un uz projektu bāzes piešķirtu speciāla komisija pie EIB, kurā būtu arī NVO pārstāvji. Katrā ziņā no visiem līdzšinējiem valdības lēmumiem izriet, ka koordinēt un līdz ar to administrēt šo procesu ir EIB tiešais pienākums.
3. Aicinām valdību iestāšanās sarunās ar ES aizstāvēt Latvijas intereses, kā pamatā ir pašapzinīgas partnerattiecības ar stratēģisku domāšanu, savukārt debatēs par Eiropas nākotni – Eiropas kopīgās intereses, lai tā būtu spēcīga, vienota, solidāra un sekmētu jauno dalībvalstu un nelielo valstu pozīcijas.