Raksts

Eiropas lielākais drauds


Datums:
02. aprīlis, 2016


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Dennis Amith

Pārdomas, kuras daļēji iedvesmoja 31.marta diskusija “Kas apdraud Eiropu? Drošības izaicinājumi Latvijai un Eiropai"

Sekojot līdzi diskusijām par Eiropas nākotni, man sevi laiku pa laikam jāsapurina, lai atkal un atkal liktu sev atbildēt uz jautājumu – kam ticēt? Savām acīm vai gudriem cilvēkiem, kas runā par Eiropas Savienības galu vai, vismaz, norietu, tālākas attīstības apstāšanos? Runā tik pārliecinoši, ka katastrofālais scenārijs manā apziņā ir teju kā dzīvs, jau noticis, kļuvis par Eiropas realitāti – tad man uz mirkli jāpārvēršas par Minhauzenu, kas sevi velk ārā no fatālisma purva un pārbauda “sliktā scenārija” ticamību, konfrontējot to ar vēstures tendencēm, datiem, pašas novērojumiem.

Zemāk piedāvāju rezultātu vienam šādam vērtējumam par Eiropas šodienu un perspektīvām.

…..

Eiropā šodien, 2016.gada sākumā, nav bezprecedenta krīzes. Tāda nebija arī pagājušajā vai aizpagājušajā vai aizaizaizaizaizaizaizaizaiazpagājušajā gadā. Taču kaut kas mūsu, eiropiešu, apziņā liek pamanīt un uzprojicēt pašus distopiskākos, fatālākos šodienas notikumu attīstības scenārijus.

Šādu biedējošu, fatālismu pamatojošu faktoru pēdējo gadu laikā ir bijis daudz. Lūk, daži piemēri, kurus atceros īpaši spilgti:
-(vēl pirms 2004./2007.gadu Austrumu paplašināšanās, kad ES pievienojās arī Latvija) Eiropas Savienību “piebeigs” plaša paplašināšanās austrumu virzienā – tā atņems ES rīcībspēju, nebūs iespējams par jebko svarīgu vienoties;
-Eiropas Savienību “piebeigs” tās tālākas attīstības apstāšanās pēc tam, kad referendumos tika noraidīta tās konstitūcija;
-Eiropas Savienību “piebeigs” 2008.gada ekonomiskās krīzes izraidītais kārdinājums dalībvalstīm aizsargāt katrai savu ekonomiku;
-Eiropas Savienību “piebeigs” dalībvalstu pretējās intereses situācijā, kad Krievija manipulēs ar enerģijas resursiem vai kad dalībvalstis nespēs izveidot vienotu nostāju attiecībā uz Krievijas agresiju;
-Eiropas Savienību “piebeigs” dalībvalstu sabiedrību atšķirīgās attieksme pret [ievietot pēc izvēles – ekonomiskās solidaritātes, liberālo vērtību, nākotnes orientācijas, terorisma izskaušanas metožu] jautājumiem;
-Eiropas Savienību “piebeigs” eiroskeptisko partiju nozīmes palielināšanās dalībvalstīs;
-Eiropas Savienību (eiro zonu) “piebeigs” Grieķijas problēmas.

Paraugoties ar laika distanci, gandrīz katrs no šiem faktoriem ne tikai nenozīmēja Eiropas Savienības galu, bet – tieši otrādi – palīdzēja Eiropas Savienībai kļūt jaudīgākai un pieņemt lēmumus, kuriem iepriekš (pirms “bezprecedenta krīzēm”) traucēja dalībvalstu iesīkstējusī izpratne par savām īpašajām interesēm. Piemēram, sākās kopīga uzraudzība pār banku sektoru un dalībvalstu budžetiem, īstenoti ambiciozāki investīciju projekti, tika paātrināta lēmumu pieņemšana visdažādākajās jomās, likts sākums kopīgai enerģētikas politikai. Paralēli krīžu risināšanai notika ikdienas darbs: pieņemot simtiem citu nozīmīgu lēmumu, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības vai brīvas pārvietošanās jomā.

Retorisks jautājums: vai tas ir slikts rādītājs organizācijai, kuras budžets ļauj pārdalīt tikai 1 (vienu!) procentu no ES dalībvalstu kopējās ekonomikas (salīdzinājumam: vidēji ES dalībvalsts budžets ir 49% no IKP)?

Taču savulaik katrs no manis nupat piesauktajiem faktoriem šķita pietiekami nopietns, lai fatālākie scenāriji izklausītos gluži ticami un kopējā “doom and gloom” atmosfēra diskusijās par Eiropas nākotni būtu teju vai labais tonis, signāls par reālisma un veselā saprāta klātbūtni.

Arī šodiena neiztiek bez diviem modīgiem biedēkļiem. Pirmkārt, bēgļu un migrācijas jautājumi, kuriem tiek projicēti īpaši destruktīvi tālākās attīstības scenāriji. Otrkārt, gaidāmais britu referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības.

Katastrofālos scenārijus no šodienas tendencēm ekstrapolēt nav liela māksla: nedaudz fantāzijas un lieta darīta! Par pamatu distopijas scenārijiem var kalpot jebkas – man nebūtu vajadzīga pat pilna minūte tam, lai izdomātu scenāriju, kur Donalda Trampa kļūšana par ASV prezidentu noved pie Eiropa Savienības sabrukuma. Tas pats ar utopiskiem scenārijiem – dažās sekundēs piedāvāju radīt scenāriju, kur Donalda Trampa ievēlēšana nozīmē “jaunu elpu” Eiropai!

Lielu sociālu sistēmu nākotnes prognozēs mēs reti ko būtisku spējam pateikt par nākotni, – sabiedrības attīstības prognozēšana gandrīz vienmēr daudz vairāk atspoguļo šodienas aktualitātes, kā arī izgaismo iekšējos procesus paša prognozētāja apziņā (personības iezīmes, vēlmes, nedrošības, sociālā spiediena ietekmi). Distopija pēdējās desmitgadēs ir bijusi populārāka un cienītāka par utopiju; varbūt arī tādēļ sabiedrības attīstības scenāriju modelēšanas rezultāts biežāk ir drūms, retāk – rožains.

Tas nenozīmē, ka Eiropas Savienība principā nevarētu “izbeigties” vai “apstāties”, taču esmu droša, ka šāds scenārija realizēšanās iespēja nav tik liela, kā varētu šķist, uzklausot Eiropas intelektuālo līderu prognozes. Šo tēzi balstu divos novērojumos:

1)aizvien ciešāka valstu sadarbība globalizētajā pasaulē ir priekšnoteikums šo valstu labklājībai – un gandrīz visi ES ietvaros izstrādātie sadarbības mehānismi un normatīvi ir atbilde uz vajadzību attīstīties (palielināt labklājību, drošību, uzlabot pakalpojumu kvalitāti). Tieši tādēļ, piemēram, tāda valsts kā Norvēģija (nav ES dalībvalsts!) samierinās ar to, ka tai ir jāīsteno lielākā daļa no ES ietvaros pieņemtajām normām, kuru pieņemšanā Norvēģijas valdība vai pilsoņi nevar piedalīties. Papildus Norvēģijai jāmaksā par ES institūciju uzturēšanu, kā arī finansiāli jāatbalsta 15 ES mazāk attīstītās valstis, tai skaitā Latviju, lai izlīdzinātu to dzīves līmeni ar turīgākām ES dalībvalstīm.

2)vajadzība attīstīties ir “ierakstīta” Eiropas Savienības institucionālajā DNS. Piemēram, grūti iedomāties kādu nopietnu krīzi, kuras ietekmē ES institūcijas un dalībvalstis nevienotos par jaunām sadarbības formām, kuras ļaus šādas krīzes nepieļaut vai, kaut vai, nedaudz veiksmīgāk risināt nākotnē.

Eiropas Savienības nākotni daudz vairāk apdraud nevis kāds no šiem faktoriem pats par sevi (piemēram, Brexit, imigrācija), bet šo faktoru uztvere un interpretācija.

Eiropas Savienības līdzšinējā attīstības loģika ir vislabākais pierādījums apgalvojumam, ka katra krīze rada jaunas iespējas. Taču būtu pārāk vienkāršoti apgalvot, ka izvēle starp krišanu izmisumā un jauno iespēju pamanīšanu ir pilnīgi brīva. Mūsu attieksmes, izvēles ietekmē mūsu sabiedrībā valdošais emocionālais fons: visvairāk – ticība Eiropas Savienības nākotnei. Maz ticams, ka krīzes radītās iespējas tiks pamanītas, kur nu vēl izmantotas apstākļos, kad trūkst galvenā optimisma priekšnoteikuma.

Diemžēl pesimistiskie scenāriji reizēm tiek pasniegts tik vispārinošā, kategoriskā un fatālā veidā, ka auditorijai atliek tikai skumīgi nolaist rokas un savu enerģiju pārvirzīt uz dzīvespriecīgākām nodarbēm. Gudri cilvēki var ilgi un interesanti diskutēt par to, vai un cik liela ir pesimisma un fatālisma ietekme uz sabiedrības attīstību. Mana sajūta: vispārēja apātija un ticības zudums Eiropas Savienības nākotnei var apturēt integrācijas procesus tikai tā brīža politiski/sabiedriski epicentrā esošajās tēmās, tas nevar apturēt simtiem pilnveidojumu citās jomās, par kuriem sabiedrības interese tobrīd ir neliela (un kuru nepieciešamību nosaka spēcīgāka vilkme, kas izriet no mūsdienu globalizētās pasaules loģikas). Tas gan nenozīmē, ka ticības zudums ir nekaitīgs: daudzi pilnveidojumi var prasīt ievērojami ilgāku laiku, turklāt nevajadzīgi daudz enerģijas tiek šķērdēts neirozēs un apātijas pārvarēšanā, virzoties pret vispārējā noskaņojuma straumi, nevis jaunu risinājumu izveidē un īstenošanā.

Viens no būtiskākajiem ES attīstības “DNS koda” elementiem: lai kas arī notiktu, vienmēr būtu jāatrodas kādai ES institūcijai un dalībvalstij, kas mēģinās izmantot jebkuru krīzi kā argumentu tam, lai piedāvātu padziļināt Eiropas Savienību, tuvinot pārmaiņas, kas vēl nesen bija grūti iedomājamas. 2016.gada sākums ir netipisks ar to, ka šādas vilkmes nav ES lielākajās valstīs, tādēļ iniciatīvai ir jānāk no kāda cita – piemēram, no ES institūcijām, tām sadarbojoties ar mazajām valstīm.

Ja atskaita Brexit iespēju, pašreizējās krīzes iezīme ir drošības jautājumi – Eiropā ir pamatotas bailes no terorisma, bailes no tā, ka līdzšinējais Eiropas drošības garants – ASV – pārskatīs savas drošības prioritātes, bailes no neprognozējamas Krievijas rīcības. Neviens nezina, cik ilgi šīs bailes saglabāsies – iespējams, nākamgad ES aktuālas būs pilnīgi citas krīzes un pilnīgi citi prioritārie jautājumi, kam ar drošību būs attāls sakars.

Tādēļ, citējot klasiķus (paldies Čērčil!), labas krīzes nevajag atstāt neizmantotas. Eiropas Savienība no krīzes var iziet kā spēcīgāka organizācija tikai tad, ja kāds krīzi pareizi izmanto – piedāvā risinājumus un prasmīgi lobē, lai tie tuvākā, vidējā, JEBKĀDĀ nākotnē tiktu īstenoti.

Atjautības uzdevums: kurai ES dalībvalstij šajā situācijā būtu ĪPAŠI izdevīgi izmantot pašreizējos apstākļus, lai politiskā līmenī cīnītos (argumentētu, veidotu koalīcijas) par papildus resursiem ES kopējās robežas uzraudzībai, kopējām drošības struktūrām, varbūt pat aizmetņiem Eiropas līmeņa armijai? Kura ES dalībvalsts pirms gada īpaši dziļi apguva ES darbības noteikumus un “atslēgas cilvēkus”, kuras ES dalībvalsts lēmumu pieņēmējiem 2016.gadā pienāktos zināt, kā šādas krīzes maksimāli izmantot savās nacionālajās interesēs?

Vai tad ne Latvija?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!