Raksts

Eiropas konstitucionālais līgums: vai nepieciešama tautas nobalsošana?


Datums:
21. septembris, 2004


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Eiropas tiesību studentu asociācija Latvijā ar zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa/BORENIUS” un Eiropas Savienības Informācijas centra atbalstu rīkoja juristu diskusiju par Eiropas konstitucionālā līguma apstiprināšanas tiesiskajiem aspektiem. Diskusija vada zvērināts advokāts un Latvijas Universitātes lektors Lauris Liepa.

Aivars Endziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs: Dalība Eiropas Savienībā un fakts, ka tika izveidota darba grupa, lai izstrādātu grozījumus Satversmē, liecina, ka tika pieņemts politisks lēmums – lai nenotiktu tā, kā iepriekš izrietēja no Satversmes, ka valdība līgumu ar ES varēja parakstīt, Saeima ratificēt, mēs esam ES un nekāda tautas nobalsošana nenotiek.

Tika diskutēts par to, ka nepieciešams grozīt gan Satversmes 1., gan 2.pantu – ir autori, kas uzskata, ka Latvijas tauta vairs nav pilntiesīga lēmēja. Manuprāt, ir runa par atsevišķu pilnvaru, kompetenču deleģēšanu, nevis suverenitātes deleģēšanu.

Viens no virsuzdevumiem bija radīt priekšnoteikumus, lai varētu notikt referendums par iestāšanos ES. Sākumā bija runa tikai par Satversmes 68. panta 2. un 3. daļas papildinājumu. Tad tika panākta vienošanās arī par 4. daļas redakciju, kas ir saistīta ar būtiskām izmaiņām mūsu dalības nosacījumos ES. To pēc puses no Saeimas priekšstāvju ierosinājuma var nodot Saeimas nobalsošanai. Kas formulē “būtiskas izmaiņas”? Tā ir Saeimas prerogatīva.

Lauris Liepa: Iedomāsimies hipotētisku situāciju, ka pēc “eiras” ieviešanas eiroskeptiķi nolems palielināt reitingu, uzaicinot lemt, vai Latvija var turpināt dalību ES, kurā ir mainījies būtisks kritērijs – ieviesta vienota naudas sistēma arī Latvijā, kas nebija iestāšanās brīdī. Vai Jūs varētu minēt piemēru, kas būtu tie būtiskie jautājumi, kuru dēļ Latvijai vajadzētu satraukties un izskatīt iespēju izstāties?

A.Endziņš: Pievienojoties ES, mēs arī uzņēmāmies saistības pievienoties vienotai eiromonetārai politikai. Mēs neesam tādā situācijā kā Zviedrija, Dānija, Apvienotā Karaliste, kas ir vecās dalībvalstis.

Ir diskutabla problēma par to, kas var ierosināt tautas nobalsošanu. Jautājums par tautas iniciatīvu, manuprāt, atkrīt – šeit nevar nākt ar 1/10 daļas vēlētāju ideju.

L.Liepa: Kas būtu tie objektīvie kritēriji nobalsošanas sarīkošanai – vai tā būtu ES kā federācija?

A.Endziņš: No Konstitucionālā līguma teksta neizriet, ka tā ir federācija.

Diskutabls jautājums, kas izskan presē, ir, ka Satversme līdz ar to nav ar augstāko juridisko spēku. Es personīgi tam kategoriski nepiekrītu. Nevar būt situācija, ka Eiropas regula vai direktīva būtu augstāka par Satversmes normu. Satversmē nav tādas normas, kas varētu nonākt konfliktā. Satversmes 8.nodaļā esam ierakstījuši mūsu starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, un tās ES varētu tikai paplašināties. Es neticu, ka ES pēkšņi kādas cilvēktiesības tiktu ierobežotas un nonāktu konfliktsituācijā. Konstitucionālais līgums ir vērsts uz to, lai procesus tuvinātu cilvēkiem, lai tie demokratizētos.

Par būtiskām izmaiņām dalības nosacījumos… Skaidrs, ka tas nav ar juridisku saturu aizpildāms termins, ko var uzlikt uz svariem un pateikt, ka tas ir būtisks vai nav. Tā ir izšķiršanās, kas ir 50 deputātu ziņā. Atstāja to “būtisks” kā tādu mazu šķirbu, lai galu galā politiķi diskutē un lemj. Un ne tikai politiķi, bet arī vēlētāji rosina un izdara spiedienu uz deputātiem, ka ir būtiski grozījumi, kas reāli varētu aizskart mūsu situāciju.

Klausītāja: Vai, Jūsuprāt, būtu nepieciešamas Saeimā debates, kurās varētu pieņemt arī lēmumu, ka referendums nav vajadzīgs?

A.Endziņš: Tas ir Saeimai jāizlemj. Daudz esošo ES dalībvalstu, arī veco, risina jautājumu par referendumu, kaut arī pēc to likumdošanas tas nebūtu nepieciešams. Es personīgi nesaskatu starpību, kas mums uzliktu kaut ko papildus. Ja jau tauta ir pateikusi vienreiz “jā”, tad īstas nepieciešamības nav. Bet tīri no politiskā viedokļa un lai piedotu vēl lielāku leģitimitāti mūsu dalībai, tad referendums varētu notikt.

L.Liepa: Endziņa kungs lieliski raksturoja priekšnoteikumus, par kuriem tagad ir jādiskutē. Pirmkārt, kas ir tie gadījumi, kurus mēs dēvējam Satversmes terminoloģijā par “būtiskiem”, pie kuriem mēs varam sākt runu par tautas izpausmi? Varam aiziet dziļi un vērtēt Žana Žaka Ruso teorijas, ka valsts var pastāvēt tikai tad, ja pastāv sabiedrisks līgums, ko savulaik ir noslēguši valsts iedzīvotāji un uztur to par spēkā esošu. Šāda atbalsta izpausme ir referendums. Ko vērtīgu pēc jūsu uzskatiem Latvija iegūs, ja stāsies spēkā Konstitucionālais līgums?

A.Endziņš: Mēs kļūsim par pilntiesīgiem spēles dalībniekiem. No mūsu līdzdalības tiks veidota Eiropas politika. Tas, ka mūsu balsīm ir mazs svars, salīdzinot ar Eiroparlamenta deputātu skaitu vai balsu skaitu – tomēr ir kooperācija.

Juris Gromovs, LU lektors: Ja pārcilājam Konstitūciju pa daļām, tad tur ir daudz jauna, interesanta. Mēs iegūstam nenovērtējamu pieredzi. Nekad ne starptautisko, ne Eiropas tiesību, ne valsts tiesību vēsturē nav bijis tāda dokumenta ar tik neprognozējamām piemērošanas sekām.


Laila Medin, Eiropas Lietu biroja vadītāja vietniece: Manuprāt, pirmais pozitīvais ir skaidra kompetenču sadale. Vairs nav jāmeklē, jāinterpretē un jācīnās par Eiropas Kopienu tiesas spriedumu izpratni un analīzi.

Arvīds Dravnieks, Tieslietu ministra padomnieks: Mazie puikas, iestājoties lielo puiku bariņā, nekādu līdztiesību tur neiegūs. Latvija iegūs “jumtu”, drošības sajūtu. Būtu dīvaini, ja mēs turpinātu teikt, ka mēs paši valstī risinātu visus jautājumus neatkarīgi no mūsu kaimiņiem. Ekonomiskās likumsakarības spiež mūs sadarboties. Attiecībā uz Konstitucionālo līgumu tas vairāk “ož” pēc konstitūcijas.

Ringolds Balodis, LU Valsts tiesību katedras vadītājs: Drošību ieguvām jau ar iestāšanās brīdi, tāpat arī, iestājoties NATO. Jautājumu varētu drīzāk noformulēt: “Kas notiks, ja mēs neapstiprināsim šo līgumu?” No vienas puses man šķiet, ka šis līgums ir obligāts nosacījums, kas nāk mums līdzi pēc iestāšanās. Ja mēs to neapstiprināsim, vai mēs kļūsim nelīdztiesīgāki par citiem šā kluba dalībniekiem?

Mārtiņš Paparinskis, Oksfordas universitātes maģistrants: Ieguvums, diskutabli, cik pozitīvs vai negatīvs, ir tas, ka viss, ko agrāk vajadzēja meklēt Kopienu tiesas spriedumos, tagad ir skaidri pateikts. Vai tas ir labi, ka Latvija piekrīt, ka Eiropas likumi ir augstāki par Latvijas likumiem, ka Latvijai no kompetences ir izņemts gabals un nodots citam starptautisko tiesību subjektam – diskutabls jautājums, bet vismaz ir skaidrs, kur mēs esam.

L.Liepa: Vai šis saturs prasa tautas nobalsošanu? Vai ir iestājušies būtiskie nosacījumi, par kuriem referēja Endziņa kungs?

J. Gromovs: Ja dokuments pārveido, atceļ, pārgroza vai rada jaunas tiesiskas attiecības, tie ir būtiski grozījumi. Tur ir jautājumi par komisāriem, tiesību sistēmas izmaiņām. Pie tiesību sistēmas izmaiņām varam teikt, ka normatīvo aktu skaits ir samazinājies no 15 līdz 6, tomēr problēma ir, kā piemērosim tos aktus, kas izdoti pirms Konstitūcijas un pēc? Tikai ar vienu klauzulu – kas nav pretrunā, tas darbojas, bet, kas nav pretrunā, to jūs noskaidrosiet praksē un, iespējams, tiesas ceļā.

Ņemot vērā, ka juristi varbūt nevar līdz galam uzskaitīt, cik ir grozījumu starp esošo stāvokli un nākotnes redzējumu, tad, vai normāls cilvēks to var saprast? Man ir piemērs, “Baltā grāmata”, ko ir izdevusi Lielbritānijas valdība, tur uzsvars nav uz to, ir konstitūcija vajadzīga vai nav, bet fakta konstatācija – ko Lielbritānija ir vinnējusi un ko ar savu nobalsošanu apstiprinās vēlētāji.


A. Dravnieks: Endziņa kungs diezgan precīzi atbildēja, ka jēdziens “būtiski” ir politiķu vērtējums. Tāpat kā Satversmes 81.pantā “ja neatliekama vajadzība to prasa”. Ja par to nobalsoja, tātad šī neatliekamā vajadzība bija. Ja tas nav juridiskiem kritērijiem pakļauts vērtējums, tad viņš ir pakļauts lietderības kritērijiem, kas ir paša subjekta izdevēja ziņā.

Par ko tad īsti mēs nobalsojām 20.septembrī? Nevar tīri gramatiski skatīties – uzdeva šādu jautājumu, par šo jautājumu tauta pateica “jā”. Ir drīzāk jādomā, ko šie cilvēki tajā brīdī saprata, vai kā varētu interpretēt, ko viņi varbūt toreiz domāja? Šeit ir svarīgi, kāda ir bijusi nostāja valdošajai koalīcijai, kas referendumu piedāvāja. Valsts nostāja šeit bija ļoti tuvredzīga, acīmredzot bija nobijušies par iespējamu nelabvēlīgu iznākumu, tāpēc tika sašaurināta referenduma leģitimitātes interpretācija nākotnē.

Satversmes 68.panta 4.daļa ir tā brīža politvaldošā vairākuma politiķu bailes no iespējamā referenduma iznākuma. Tā ir juridiska metastāze. Mēs nezinām, vai tās bailes bija vai nebija pamatotas.

R.Balodis: Dokuments ir liels, to diezin vai vidusmēra vēlētājs izlasīs. Mums jau ir pieredze ar Bojāra konstitūciju, kad viedoklis tika radīts, ka tā ir slikta, kaut arī vairākas idejas bija labas. Jāpiekrīt, ka lielā mērā visu izteiks politiķu viedoklis. Manuprāt, ir jau par vēlu runāt par nodošanu tautas nobalsošanai. Es negribētu teikt, ka tas ir blanco deleģējums uz visiem laikiem, bet katrā gadījumā šī konstitūcija tika izšķirta 20.septembrī.

Runājot par ekonomiju – lielās demokrātijās, piemēram, ASV, vidusmēra vēlēšanās apmēram 20 biļeteni saliekās – gubernatora izvēle, pašvaldības, referendums, sabiedriskās kārtības noteikumi. Mums šobrīd arī Eiroparlamenta vēlēšanas, referendumi notiek dažādos laikos, un mēs no sava lielā budžeta tikai pa miljonam noskaitām. Arī par to der padomāt.

A. Endziņš: Demokrātiskā valstī, kur ir attīstīta partiju sistēma, partijām ir diezgan liels konstitutīvais aparāts, kas izliktu uz svariem un izvērtētu, ko mēs nobalsojām 20.septembrī un kas ir tagad šeit. Vienkāršs mirstīgais to nav spējīgs izdarīt. Te ir vajadzīga analīze normu pa normai, vai tas pasliktina, vai tas ir pretrunā ar to, ko mēs nobalsojām 20.septembrī, vai nav. Un tad var politiķi izsvērt, ir vai nav.

M. Paparinskis: Skaidrs, ka galu galā visu lems politiķi. Taču mūsu uzdevums –no objektīvi tiesiskā viedokļa pateikt – ir būtiskas izmaiņas vai nav?

Eduards Ikvilds, zvērināts advokāts, LU lektors: Nobalsošana vēl nav gala process. Galvenais ir, vai šis līgums stāsies spēkā. Otrs – mums jāskatās atpakaļ, jo līguma tapšana bija konkrēts politisks uzstādījums iepriekšējām dalībvalstīm, mēs tikai pēc tam iestājāmies. Manuprāt, šeit ir divi jautājumi: pirmkārt, vai sākotnēji iecerētais – tuvināt Eiropu pilsoņiem – ir sasniegts vai nav? Otrkārt, vai Latvija jūtas drošāka, ja šis līgums stāsies spēkā?


J.Gromovs: ES pieredze pierāda, ka vienmēr ir otrs un pat trešais variants. Tā bija ar Nicas līgumu, kad īri to pēkšņi nobloķēja – vienkārši bija atkārtots referendums.

L.Medin: Ja mēs izšķiramies par referendumu, tad mums jāzina, ko mēs pajautāsim. Uzdot jautājumu, vai jums patīk Eiropas Konstitūcija, ir muļķīgi. Bet no otras puses, pajautāt, vai jums patīk 25 vai 15 komisāri, ir tikpat jocīgi. Ir nepieciešama analīze par pozitīvo un negatīvo, kas ir noticis, tad arī var jautājumu secināt. Šobrīd es nespēju priekš sevis formulēt jautājumu, kuru varētu uzdot tautas nobalsošanā.

L.Liepa: Es vēlētos lūgt, lai Esmeralda Balode pastāsta savu viedokli, kāpēc nav nepieciešams referendums?


Esmeralda Balode, Tieslietu ministrijas Eiropas lietu koordinācijas biroja direktore: Cilvēki, kas pieņems lēmumu, ir Saeimas deputāti, un viņi vadīsies no savas subjektīvās pieredzes. Būtu labi, ja viņi ņemtu vērā objektīvus kritērijus. Vajadzētu uztaisīt nelielu katalogu, kas tad īsti mainās. Vai šīs lietas, kas nāk jaunas, kaut ko manīs Savienības saiknē ar Eiropas pilsoņiem? Mans subjektīvais viedoklis ir, ka nemaina.

I. Baumanis: Piekrītu, ka nav nepieciešama tautas nobalsošana, bet tas nav jāmeklē dokumentā. Tautas nobalsošanu var rīkot tikai par principiem, nevar prasīt tautai, vai jums patīk viss šis dokuments ar vismazāko punktiņu tajā? Ja līgumā ir normas, kas būtiski maina dalību, tad jābalso par to, vai tauta piekrīt, ka mēs ar šādiem noteikumiem turpinām, vai arī mēs ejam projām? Līguma tekstu pašu atstājam politiķu rokās.

M. Paparinskis: Nobalsošana ir nepieciešama 3 iemeslu dēļ. Pirmkārt, no juridiskā viedokļa tiek radīts jauns starptautisko tiesību subjekts – Eiropas Kopiena, ES. Ja tas nav būtiski, tad kas ir būtiski? Otrkārt, viss Konstitūcijas vēstījums bija, ka tā tiks padarīta skaidrāka, saprotamāka, tuvāka sabiedrībai, vienkāršajam cilvēkam. Manuprāt, šis politikas iemesls ļoti skaļi kliedz par to, lai indivīdam, kuram tas viss ir tuvāks, arī būtu iespēja teikt savu vārdu. Treškārt, Konstitūcija jēdzieniski aizskar Satversmes 1. un 2.pantu, šos svētos Satversmes pantus, šaubu nav.

L.Medin: Mērķis, rakstot Konstitūciju, nebija radīt dokumentu, kas ir tuvāks tautai. Mērķis bija radīt sistēmu, kas ir izprotama, kas vairāk atbilst mūsu pieņemtajiem principiem par demokrātiju. Nevis jāvērtē teksts, cik tas saprotams vai nesaprotams, bet principi un sistēma.


M. Paparinskis: Ja sistēma ir skaidra, efektīva un transparenta, tad katrai personai būtu vajadzīgas iespējas ietekmēt tās tapšanu, un kas varētu būt vēl uzskatāmāks solis kā balsojums.

A.Dravnieks: Ja būtu runa par to, ka Latvija vairs nav suverēna valsts, tad es arī teiktu, ka nepieciešama tautas nobalsošana. Jautājums – kas pauž bažas, kas pieņem lēmumu? Kaut kādai apspriešanai ir jābūt, un Saeima ir īstā vieta, kur to lemt. Ja nevar savākt 50 deputātu balsis, tad nav jēgas ar jautājumu iet uz tautas nobalsošanu. Šeit iebilstu Ringolda procesuālajai ekonomijai, jo, ja ir nepieciešams noskaidrot tautas viedokli, tad viena miljona nav žēl. Es teiktu, ka de facto šis jaunais tiesību subjekts jau pastāvēja, šeit beidzot juristi tam iedeva pareizo juridisko formu. Mēs šeit redzam, ka ir jauna tiesībspēja, citādi visas šīs juridiskās konstrukcijas bija tik ļoti sarežģītas kā Apvienotajā Karalistē. Nevajadzētu iedibināt praksi, ka sākam balsot katru reizi, kad kaut kas tiek grozīts vai precizēts.

E.Pastars: Man ir divas lietas, ko pateikt – viena par, otra pret nobalsošanu. Vispirms, “par”. Es atšķīru šā dokumenta 59.pantu “Brīvprātīga izstāšanās no Savienības”. Suverenitāti raksturo tas, ka tautai ir tiesības teikt pēdējo vārdu. 59.pantā dīvainā kārtā nav tik daudz regulēta kārtība, bet gan izstāšanās nosacījumi. Lēmums tiek pieņemts ar attiecīgu ES institūciju kvalificētu balsu vairākumu. Te jau ir nosacījumi – ar apgrūtinātu procedūru. Tātad izstāšanās kārtība arī tiek mainīta, tas ir objektīvs pamats, ka ir būtiskas izmaiņas dalībā.

Otrs – “pret”. Nedomāju, ka Satversmes norma 68.pantā par būtiskajām izmaiņām jau ir mirusi no pašas dzimšanas. Pirmkārt, tāpēc, ka pēc šīs normas ir jābalso par jaunu dalību ES pēc būtības, nevis jāapstiprina tāds vai cits līgums. Ja mēs pēc 68.panta nobalsojam pret kaut ko, tad mēs izstājamies. Tāda ir konstrukcija, kas pēc būtības nekad nepielietosies praksē, jo katrs šāds jautājums, kas politiski ir ļoti būtisks, nonāks līdz jautājumam – būt vai nebūt ES. Līdz ar to es ļoti šaubos, vai kāds no politiķiem uzdrošināsies uzdot šādu jautājumu vēlreiz. Viens trilleris – 20.septembris – mums jau bija. Vai mēs gribam Holivudas stilā “20.septembris II”? Laikam negribam.

L.Liepa: Mēs nonivelējam to uz politiskām cīņām. Mēs šeit esam, lai runātu par tiesībām. Kā būtu, ja nebūtu starpposma – Saeimas vairākuma balsojuma, ja varētu parastā referenduma kārtībā ierosināt šo jautājumu? Vai jūs būtu tie, kas to parakstītu? Vai jūs sacītu “Es gribu par to balsot” vai arī “Es gribu, lai tauta izvēlas – vēlas konstitucionālo līgumu vai nē”?

A.Dravnieks: Tas neko nemaina. Mainās tikai politiķu skaits, kuri ierosina procedūru.

E. Ikvilds: Mūsu uzdevums ir kā profesionāļiem izskaidrot par sekām un apstākļiem, neietekmējot.

M. Paparinskis: Viss jau ir sen pateikts skaistajos starptautisko tiesu spriedumos 20.gs. pirmajā pusē. Ar ko tad fundamentāli atšķirs ES no citām starptautiskajām organizācijām? Ja mēs skatāmies šo suverenitātes ideju, fundamentālā atšķirība ir tajā, ka viena lieta ir, ja valsts piekrīt neizlietot savu suverenitāti vai izlietot to kādā konkrētā veidā. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencija tiek parakstīta, un valsts piekrīt tam, ka policisti nespīdzina ieslodzītos – piekrīt rīkoties kaut kādā konkrētā veidā. Otra lieta –suverenitāte tiek nodota citam starptautisko tiesību subjektam. Latvijas Republika nodod citam starptautisko tiesību subjektam: a) tiešās likumdošanas tiesības, b) tiesības slēgt starptautiskos līgumus. No tiesiskā viedokļa ir absolūti identiska situācija, kad Latvija nodod tiesības pieņemt izglītības likumus Krievijas Federācijai vai arī tiesības slēgt starptautiskos līgumus drošības jomā Baltkrievijas Republikai. Satversmes 1. un 2.pants kliedzoši sauc: “Es esmu aizskarts! Balsojiet par mani!”.

A.Dravnieks: Tā ir vismaz 100 gadus veca izpratne par to, kas ir valsts. Mūsu acu priekšā valsts izirst tādā veidā, ka deputāti pieņem darbā policistus, policisti mūs regulē. Tādas mazas pundurvalstiņas vienkārši vairs nav iespējamas, tās vairs nevarēs ietekmēt ne ekonomiku, ne kādas citas norises. Mēs esam spiesti piedalīties dažādos integrācijas procesos, panākt konsensusu lielākos mērogos. Indivīdiem ir daudz lielāka nozīme, un valsts piespiedu mehānismiem tā arvien vairāk samazinās. Te nav iespējams iztikt bez valstu sadarbības un ES ir viena no sadarbības formām.

Par kompetenču deleģēšanu. Pamatlīmenis tik un tā paliek Latvijas Republikai. Juridiskā būtība ir tieši tāpat, kā Saeima deleģē pašvaldībām kaut ko. To mēs saucam par autonomo kompetenci. Tieši tāpat šeit kaut kas lietderības apsvērumu dēļ ir deleģēts kādam citam. Līdzīgai juridiskai konstrukcijai ir piekritušas ļoti daudzas valstis šo pašu savu nacionālo interešu attīstības labā. Es arī agrāk mocījos ar to, vai regulām ir augstāks spēks kā Satversmei vai nē. Tad es sapratu, ka viņai nav ne augstāks, ne zemāks. Tas, par ko vajadzētu debatēt, ir Latvijas tiesību avoti. Mēs 20.septembrī nenobalsojām, ka Latvija paceļas un dodas uz Eiropu. Mēs atvērām vaļā Latvijas tiesību sistēmu un pateicām, ka ienāk Eiropas tiesību avoti. Nav jāmēģina tie iekombinēt Latvijas normatīvo aktu hierarhijā, ko zinām elementāru principu par vispārējo un speciālo normu. Eiropas tiesības šīs kompetences ietvaros, ko esam deleģējuši ES institūcijām, ir speciālās normas salīdzinājumā ar nacionālajām normām. Ja nav speciālākās normas, darbojas nacionālā norma. Ja ir šī norma, nav jāmokās ar to, kas to ir izdevis, darbojas speciālā norma.

L.Medin: Liekas savādi, ka runā par ES, it kā tie būtu kādi marsieši. Tie esam mēs paši. Par kompetenču nodošanu jau bija balsojums 20.septembrī. Vai otrreiz jābalso par to pašu? Būtībā nekas nav mainījies, tikai detaļas, piemērošanas mehānismi. Tad prasīt vēlreiz, vai ir aizskarts Satversmes 1.,2.pants? Tas jau vienreiz bija, ka mēs pieļaujam šādu aizskārumu vai kompetenču nodošanu ES institūcijām.

L. Liepa: ES Prezidents. Tas nav nekas jauns?

L. Medin: Tas ir jauns instruments, bet vai tas maina principus?

R. Balodis: Mēs virzāmies uz federālisma pusi. Patiesībā federālisms ir labs veids, kā nodrošināt taisnīgumu. Par to vajadzēja domāt 20.septembrī. Tāpat mēs suverenitāti zaudējam, ņemot vērā globalizācijas procesu. Nebūsim sapņaini ideālisti, kas domāt, ka Latvija var pastāvēt blakus Krievijai, ES. Neatkarības jeb suverenitātes zināma zaudēšana ir notikusi, deleģējot varu ES. Mēs patiesībā gaidām, kad viņi paši noformulēs, ka ir federācija.


A. Endziņš: Negribētu nekādā gadījumā teikt, ka Konstitucionālais līgums ir federālisms un ka tas mūs gaida. Patreiz tā nav.

A. Dravnieks: Taisnība gan Endziņa, gan Baloža kungam. Federācija jau būs, tikai politiķi atradīs juristus, kas izskaidros, ka tā nav federācija. Tīri iekšpolitisku apsvērumu dēļ, kurā valstī politiķi var atļauties pateikt tautai, ka šito valsti mēs klapējam ciet un tagad pievienosimies kādai lielākai valstij? Viņi vairs nebūs politiķi nākamajās vēlēšanās. Kamēr pastāvēs kultūratšķirības, nacionālās tradīcijas, neviens šīs nesauks par federālajām valstīm.

J. Gromovs: Vecās valstis saka, ka būšot referendums. Jaunās valstis saka, ka vēl nezinot. Ko tas varētu nozīmēt? Praksē jaunās valstis sēdēja pie galda, bet no juridiskā viedokļa Konventu ietekmēt nevarēja, politiski varēja. Leģitimitātes līmenis pie tautas nobalsošanas strauji pieaug. Es pieņemu, ka diskusiju rezultātā pa trim gadiem presē parādījies tik daudz, ka katrs iedzīvotājs par ES kaut ko zina un var kaut ko spriest subjektīvi. Pamattiesību harta, kura kļūs par tiesiski saistošu dokumentu. Tajā ir daudz vairāk tiesību uzskaitīts nekā pašreiz Latvijas Satversmē. Kas notiks, ja es paņemšu Satversmes 89.pantu, apvienošu to ar hartas pantu, kas pasaka stipri vairāk, piemēram, mistiskas vecu ļaužu tiesības. Kas tas ir? Es oponēju, ka pašreizējā pensionēšanās kārtība ir pretrunā.

A. Endziņš: Satversmes tiesa jau atsaucas uz šo hartu. Ja šīs tiesības ir plašākas, mēs tās atzīstam.

A. Dravnieks: Cilvēktiesības attīstās ļoti strauji. Ir loģiski, ja visā Eiropas telpā mainās izpratne, tad mums nav katru reizi jāgroza savs nacionālais tiesību akts, lai pieņemtu šo pašu izpratni. Tieši otrādi – varam stīvēties pretim un maksāt kompensācijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, zaudējot procesu. Mums ir vienota tiesību telpa, tāpēc jābūt arī vienotiem tiesību avotiem.

M. Paparinskis: Tā ir būtiska problēma ar Pamattiesību hartu, ka diezgan nekvalitatīvi uztaisīts deklaratīvs dokuments tiek pārlikts saistošas normas veidā. Vēl fundamentālāka izmaiņa – Eiropas Kopienu tiesa ir galējais arbitrs un neviens neuzdrošinās tai kaut ko pateikt, bet tagad Eiropas Kopienu tiesa faktiski būs nacionālās konstitucionālās tiesas līmenī, kur viņu vēl varēs pārsūdzēt Eiropas cilvēktiesību tiesā. Otrkārt, normatīvo aktu hierarhija – ja valsts ir parakstījusi, ka Eiropas normas ir augstākas par valsts normām, tad būtu grūti argumentēt, ka Satversme ir augstāka.


L.Liepa: 2014.gada ES un Latvija. Kas notiek?

A.Endziņš: Esmu optimists. Tikai labāk var būt, nevis sliktāk. Nav ko mums tēlot vecmeitu, kura vēl 90 gados saka: “Es esmu nevainīga.” Mērķis ir indivīda intereses. Ja šodien notiktu referendums, stipri šaubos, vai nobalsotu “par”, pateicoties inflācijai, cenu kāpumam. Ir vajadzīgs laiks, lai izjustu, ir labums vai nē.


J.Gromovs: Politiskā kultūra būs daudz smalkāka. Izveidosies kāds noteikts Latvijas ierēdņu slānis Briselē. Nepiepildīsies pareģojums, ka ES pa to laiku būs izirusi.

L. Medin: Būs personīgas pozitīvas sekas cilvēkiem. Par tādām lietām kā kompetenču nodalīšana un tamlīdzīgi cilvēkiem ikdienā nemaz nevajadzētu uztraukties.

R. Balodis: 2014.gadā Latvija kā pilntiesīgs federācijas subjekts Eiropas Savienotajās Valstīs. Latvijai, tāpat kā Vācijai, Lielbritānijai, ir 2 deputāti augšpalātā, mēs līdzvērtīgi ar pārējiem varam apvienoties koalīcijā, kad tiek lemts par mūsu reģiona likteni. Nedomāju, ka tas ir pesimisms. Ap šo laiku ES sāks lēnām jukt ārā. Varbūt veidosies Baltijas Savienotās Valstis. Notiek tiesību revolūcija.

A. Dravnieks: 2014.gads ir tikpat tuvu kā sesija. Viss tas, par ko runā eiroskeptiķi, būs piepildījies.


M. Paparinskis: Latvijas tiesneši ir Eiropas Kopienu tiesas un Pirmās instances tiesas prezidenti. Latvijas ģenerāladvokāts ir visspožākais un revolucionārākais no jebkad esošajiem ģenerāladvokātiem. Visā ES Eiropas tiesības pasniedz no latviešu profesoru rakstītām grāmatām. Latvijas advokāti un juristi ir iebiedējuši visu Luksemburgu un ir visveiksmīgākie un dārgākie juristi jebkad Eiropā un pasaulē. Mani neinteresē, vai būs Eiropas Savienotās Valstis, ES, Eiropas Kopiena. Esmu pārliecināts, ka, lai nu kam būs labi, juristiem būs labi. Viss, kas šai pasaulē notiek, ir tiesību un politikas mikslis. Esmu apzināti nostājies strupceļa tiesiskajā pozīcijā, lai būtu zelta vidusceļš – tiktu vilkts vidusceļš starp manu tiesisko un vispārējo politisko.

E. Pastars: Varbūt tā nebūs federācija, bet centrs – Brisele – būs pārvilkusi sev daudz kompetenču, daudz vairāk, nekā šobrīd. Ja nenopietnāk, Latvija nebūs ES, jo tauta nebūs piekritusi Eiropas Konstitūcijas līguma ratifikācijai.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!