Raksts

Eiroparlaments pamatlīguma gaidās


Datums:
01. jūnijs, 2009


Autori

Aelita Čākure
Raitis Ādamsons


Foto: Mick Orlosky

Svarīgi nodrošināt tādu Latvijas pārstāvību Eiroparlamentā, lai deputāti spētu sekmīgi izmantot Lisabonas līguma ieviestās izmaiņas Latvijas interešu īstenošanai.

Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās jau otro reizi būs iespēja piedalīties arī Latvijas iedzīvotājiem. Pašreiz partiju īstenotajā priekšvēlēšanu kampaņā tiek sniegta informācija par Parlamentu, tā darbu un paveikto pēdējo piecu gadu laikā. Tomēr viens no mazāk zināmajiem un apgūtajiem aspektiem saistībā ar EP ir nevis tas, kāds tas ir šobrīd, bet gan — kāds tas varētu būt turpmāk. Šī varbūtība īstenosies, ja būs pozitīvs balsojums atkārtotajā referendumā Īrijā un ja stāsies spēkā Lisabonas līgums.

Parlaments ir viena no trim vadošajām ES institūcijām. Tam ir būtiska loma ES institucionālajā uzbūvē ciešā mijiedarbē ar ES Padomi un Eiropas Komisiju (EK). ES institucionālo reformu gaitā EP ir bijusi tā institūcija, kas ir mainījusies visvairāk, ar katru reformas reizi gūstot plašākas pilnvaras un ietekmi. Lisabonas līgums būtiski ietekmēs EP lomas turpmāku pieaugumu gan ES institucionālajā “trijstūrī”, gan attiecībā uz ES politikas turpmāku attīstību un integrāciju.

Deputātu skaita ierobežojums

Lisabonas līgums nosaka jaunu EP deputātu skaita maksimumu, proti, 750 deputāti un EP priekšsēdētājs, kuram nav balsstiesību. Līdztekus Lisabonas līgums arī nosaka, ka dalībvalstu pārstāvība nedrīkst būt mazāka par 6 un lielāka par 96 deputātu vietām. Līdz ar to, piemēram, Vācija „zaudē” 3 deputātu vietas. Katrai valstij paredzētais deputātu skaits tika noteikts, ņemot vērā dalībvalstu ģeogrāfisko lielumu un iedzīvotāju kopskaitu, kā arī tādus nerakstītus principus kā solidaritāte, elastīgums un pārstāvība. Latvijai saskaņā ar Lisabonas līgumu un iedzīvotāju kopskaitu 2009.–2014. gada sasaukumā plānojamas 9 Parlamenta deputātu vietas.

Ņemot vērā, ka šobrīd spēkā vēl nav stājies Lisabonas līgums, EP vēlēšanas šajā nedēļas nogalē notiks saskaņā ar Nicas līguma noteikumiem, kas paredz 736 deputātu ievēlēšanu. Līdz ar to šajās vēlēšanās Latvija ievēlēs astoņus deputātus, t.i., salīdzinājumā ar Lisabonas līgumā paredzēto, „zaudējot” 1 deputāta vietu. Ja Lisabonas līgums stāsies spēkā EP jaunā sasaukuma laikā, saskaņā ar pērn decembrī pieņemto Eiropadomes deklarāciju EP deputātu skaits tiks palielināts no 736 līdz 754 deputātiem. Šāds palielinājums skartu tās dalībvalstis, kurām Nicas līgums paredzēja mazāku deputātu skaitu nekā Lisabonas līgums. Līdz ar to Latvija „atgūtu” 1 deputāta vietu. Savukārt deputātu kopskaits 754 veidojas tādēļ, ka pēc Nicas līguma nosacījumiem no Vācijas ievēlami 99 deputāti, bet pēc Lisabonas līguma — 96. Lai nebūtu jāatsauc trīs likumīgi ievēlētie Vācijas deputāti, tiem tiktu saglabātas pilnvaras visu jauno EP termiņu. Pārejas periodam beidzoties, tiktu ievēlēti 750 deputāti, kā to paredz Lisabonas līgums.

Pašreizējās iestāšanās sarunas par dalību ES, piemēram, ar Horvātiju liecina, ka tuvākajā pārskatāmajā nākotnē, ES varētu paplašināties. Šajā gadījumā attiecībā uz EP deputātu skaitu tiktu īstenota līdzšinējā prakse — konkrētās dalībvalsts ES pievienošanās līgumā tiks noteikts atbilstošās dalībvalsts deputātu vietu skaits EP, kā arī turpmākais kopējais EP sastāvs.

Šobrīd ES līmenī nav izveidots vienots vēlēšanu regulējums EP vēlēšanām par spīti tam, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līgums šādu iespēju paredz. Kā viens no iemesliem tam ir dažādās vēlēšanu sistēmas dalībvalstīs. Dalībvalstis savā nacionālajā likumdošanā attiecībā uz EP vēlēšanām ir pārņēmušas ES pamatlīguma noteiktos principus — tiešumu un proporcionalitāti. Šie principi iekļauti dalībvalstu nacionālajā likumdošanā, kas regulē EP vēlēšanas. Tāpat visās dalībvalstīs tiek ņemts vērā, ka vēlēšanu slieksnis nedrīkst pārsniegt 5%. Piemēram, Vācijā un Latvijā vēlēšanu slieksnis ir 5%, Zviedrijā — 4%. Vienlaicīgi ar ES sekundārajiem tiesību aktiem, piemēram, 1993. gada 6. decembra ES Padomes direktīvu[1] tiek noteikts, kā savas tiesības balsot vai kandidēt kā deputāta kandidātam EP var izmantot tie ES pilsoņi, kuru rezidences valsts nav viņu izcelsmes valsts. Nosakot ES pamatlīgumos deputātu vietu skaitu katrai dalībvalstij, par pamatu tiek ņemta tā sauktā degresīvā proporcionalitāte, proti, mazākās dalībvalstis iegūst salīdzinoši lielāku deputātu vietu skaitu nekā tad, ja ņemtu vērā tikai konkrētās dalībvalsts iedzīvotāju skaitu.

EP ir vienīgā ES institūcija, kuras apspriedes ir atklātas. 12 reizes gadā EP deputāti dodas uz plenārsēdēm Strasbūrā, un, ja nepieciešams, papildu plenārsēdes notiek arī Briselē. Tur norisinās arī komiteju un politisko grupu sanāksmes. EP deputāti strādā politiskajās grupās, kas tiek veidotas atbilstoši viņu politiskajai, nevis valstiskajai piederībai. Šobrīd EP ir 7 politiskās grupas: Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa, Sociāldemokrātu grupa, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, Nāciju Eiropas grupa, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso konfederālā grupa, Neatkarības/demokrātijas grupa. Lai EP izveidotu politisko grupu, jāapvienojas vismaz 25 deputātiem. Savukārt EP politisko darbību koordinē un organizē priekšsēdētāju konference, kurā piedalās EP priekšsēdētājs un politisko grupu priekšsēdētāji. Priekšsēdētāju konferencē lēmumi tiek pieņemti ar konsensu vai ar „svērto” balsojumu atbilstoši katras politiskās grupas lielumam. Priekšsēdētāju konference izstrādā plenārsēžu darba kārtību, precizē parlamentāro struktūru darba grafiku, nosaka parlamentāro komiteju un delegāciju kompetenci un dalībnieku skaitu. Parlamentā ir daudz un dažādas komitejas, apakškomitejas un parlamentārās sadarbības delegācijas[2]. To ietekme un nozīme ir atšķirīga, bet kopumā tās ir un būs EP politiku veidojošās pamatvienības. Komiteju un delegāciju ziņojumi un atzinumi veido EP kopējo nostāju un vīziju, par kuru tālāk tiek diskutēts ar ES Padomi un EK.

Paplašināta ietekme eirointegrāciju

EP piešķirtās pilnvaras ir attīstījušās no padomdevēja un uzraudzības funkcijām līdz sadarbības partnerim, ar kura viedokli jārēķinās lielākajā daļā ES kompetencē esošo jautājumu. Lēmumu pieņemšanas procesā pastāv dažādas sadarbības formas starp ES Padomi un EP atkarībā no izskatāmā jautājuma. Sākotnēji EP iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu bija ierobežotas, tomēr, sākot ar Vienoto Eiropas aktu, tika ieviestas un pilnveidotas jaunas likumdošanas procedūras.[3] Pirmkārt, tika izveidota procedūra, kas nosaka abu institūciju līdzvērtīgu sadarbību, lemjot par tādām jomām kā brīvais tirgus, atsevišķi vides un sociālie jautājumi, struktūrfondi. Otrkārt, tika izveidota apspriežu procedūra, kas ļauj EP izteikt tikai savu atzinumu par konkrēto jautājumu attiecībā uz tādām jūtīgām jomām kā nodokļu politika, rūpniecības un lauksaimniecības politika. Tas nozīmē, ka līgumos minētajās jomās ES Padome nevar pieņemt lēmumus vienpusēji, bez konsultēšanās ar EP. Savukārt, Māstrihtas līgums paplašināja piekrišanas procedūru un izveidoja vēl vienu lēmumu pieņemšanas procedūru — koplēmumu, kurš EP un ES Padomei paredz vienlīdzīgas iespējas ietekmēt vairākas sfēras, piemēram, transportu, vides un sabiedrības veselības jautājumus, kultūru, patērētāju aizsardzību.

Ar Lisabonas līgumu tiek paplašināta un nostiprināta koplēmuma procedūra, to piemērojot faktiski visās jomās, kurās ES Padomei jābalso ar kvalificēto balsu vairākumu. Līdzās jau baudītajām vienlīdzīgas lemšanas tiesībām par tādām jomām kā ES iekšējais tirgus, vīzu jautājumi, legālā migrācija, kopējie finanšu nosacījumi, eiro lietošanas noteikumi, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, EP iegūs lemšanas tiesības tādās jomās kā brīvības, drošības un tiesiskuma telpa — robežkontrole, patvēruma politika, imigrācija, tiesu sadarbība krimināllietās, policiju sadarbība, kā arī vispārējās intereses ekonomiskie pakalpojumi, personas datu aizsardzība, intelektuālais īpašums un sabiedriskā veselība. Paralēli koplēmuma procedūras stiprināšanai tiek ieviests jauns mehānisms emergency brake, kas ļauj atsevišķās kompetences jomās, kas ir dalītas starp dalībvalstīm un ES, dalībvalstīm pieprasīt koplēmuma procedūru gadījumos, ja tās uzskata, ka jaunie ES likumdošanas akti var būtiski ietekmēt dalībvalsts nacionālās likumdošanas sistēmu. Jauno mehānismu dalībvalstis var lūgt izmantot krimināltiesību jautājumos un sociālās drošības jautājumos.

Kā būtisks Lisabonas līguma jaunievedums ir vienkāršota ES pamatlīgumu grozīšanas mehānisma ieviešana. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo ES regulējumu, grozījumus ES pamatlīgumos var veikt ar starpvaldību konferences palīdzību. Saskaņā ar Lisabonas līgumu EP, kā arī jebkuras dalībvalsts valdība vai EK var iesniegt Eiropadomei grozījumu projektu, kas attiecas uz ES darbības līguma 3. daļu par ES iekšpolitiku un rīcību. Šajā minētā līguma daļā atrodami noteikumi par ES iekšējo tirgu, četrām kustību brīvībām, lauksaimniecību un zivsaimniecību, tieslietām un iekšlietām. Eiropadomei, pieņemot grozījumus, ir jāsaņem EP un EK piekrišana. Vienlaicīgi Lisabonas līgums nosaka, ka šādi grozījumi nevar attiekties uz līgumos piešķirtās ES kompetences paplašināšanu. Tādējādi lielākoties šādi grozījumi attiektos uz pāreju no viena balsošanas mehānisma uz otru — no vienprātības uz kvalificētu balsu vairākumu vai attiecībā uz pāreju no vienas lēmumu pieņemšanas procedūras uz otru — no apspriešanās uz koplēmumu.

EP savienības arhitektūrā

EP ir vienīgā pilsoņu tieši ievēlētā ES institūcija, līdz ar to EP lomas un ietekmes pieaugums ES un tās lēmumu pieņemšanā vistiešākajā veidā atspoguļo tendenci stiprināt saikni starp Eiropas pilsoņiem un ES.

EK priekšsēdētāja amata kandidātu saskaņā ar šobrīd spēkā esošajiem ES pamatlīgumiem vienprātīgi izvirza Padome, savukārt EP to apstiprina vai noraida. Parlaments arī apstiprina dalībvalstu izvirzītos un ar EK priekšsēdētāja kandidātu iepriekš saskaņotos komisāra kandidātus. Jau 2004. gadā EK priekšsēdētāja amata kandidāta izvirzīšanas procesā tika ņemts vērā, ka tam ir jāpārstāv EP vēlēšanās uzvarējusī politiskā grupa. Ar Lisabonas līgumu šī vienošanās tiek noteikta līgumiski. Vienlaicīgi tiek stiprināta EP loma Komisijas apstiprināšanā. Turpmāk ES Padome ar kvalificētu balsu vairākumu piedāvās EK priekšsēdētāja amata kandidātu, kuru ar balsu vairākumu ievēlēs EP. Ja kandidatūra tiks noraidīta, Eiropadomei viena mēneša laikā būs jānominē cits kandidāts. Savukārt dalībvalstu komisāru kandidāti tiks izvirzīti tādā veidā, ka ES Padome, saskaņojot kandidatūras ar Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu, nosauks savus komisāra kandidātus un EP tos apstiprinās balsojumā.

Lisabonas līguma noteikumi būtiski ietekmēs turpmāko ES prezidentūru. Dalībvalstu rotējošā prezidentūra tiks saglabāta, vadot nozaru padomes, taču līdz ar ES prezidenta amatu, kas tiks ieviests ar Lisabonas līgumu, no konkrētās prezidējošās ES dalībvalsts tiks pārņemtas funkcijas, kas saistītas ar Eiropadomes vadīšanu un koordinēšanu, kā arī ES pārstāvību ārējās attiecībās. Par spīti tam, ka ES prezidenta izraudzīšana ir dalībvalstu un to valdību vadītāju kompetencē, EP īstenos parlamentārās uzraudzības funkcijas, jo pēc katras Eiropadomes sanāksmes ES prezidentam būs jāsniedz ziņojums EP par sanāksmes rezultātiem, līdzīgi kā to šobrīd dara rotējošā prezidentūras valsts vai valdības vadītājs. Augsto pārstāvi Kopējās ārējās un drošības jautājumos saskaņā ar pašreiz spēkā esošo ES pamatlīgumu noteikumiem amatā apstiprina Padome ar kvalificētu balsu vairākumu. Ņemot vērā, ka Augstais pārstāvis saskaņā ar Lisabonas līgumu būs arī viens no EK priekšsēdētāja vietniekiem un koordinēs ārējo attiecību jomu, arī Augstais pārstāvis kopā ar Komisijas priekšsēdētāju un komisāriem tiks pakļauts apstiprināšanas balsojumam EP. Tomēr Augsto pārstāvi iecels Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu ar EK priekšsēdētāja piekrišanu.

Līdz ar šīm izmaiņām EP kompetencē nonāks pietiekoši ietekmīgi instrumenti, lai ietekmētu lēmumus par personālijām ES augstajiem amatiem. Tas pakārtoti nozīmē, ka dalībvalstu valdībām, pieņemot lēmumu par konkrētajām personālijām, būs jārēķinās ar EP nostāju. Vienlaicīgi, izvirzot kandidātus ES augstajiem amatiem, būs jāņem vērā šo kandidātu politiskā piederība, kā arī nacionalitāte, lai ievērotu ģeogrāfisko līdzsvaru starp mazajām un lielajām dalībvalstīm.

Kā papildus svira EP lomas stiprināšanai ES institucionālajā arhitektūrā minams, piemēram, ES budžets. Līdz šim EP ir bijusi ar Padomi vienlīdzīga teikšana par ES budžeta tā saucamo neobligātās daļas apstiprināšanu. Tajā ietilpst tādas sadaļas kā ES institūciju personāls, strukturālā palīdzība mazāk attīstītajiem ES reģioniem un finansējums pētniecībai. Padomei līdz šim piederēja pēdējais vārds attiecībā uz tā sauktajiem obligātajiem izdevumiem, proti, tiem izdevumiem, kas izriet no ES pamatlīgumiem — konkrēto ES politikas jomu īstenošanu, tostarp Kopējo lauksaimniecības politiku, kas veido lielāko daļu no ES izdevumiem šajā budžeta sadaļā. Lisabonas līgums vairs neparedz izdevumu sadalījumu obligātajā un neobligātajā sadaļā, līdz ar to ES Padomei un EK, veidojot ES budžetu, kam jābūt saskaņā arī ar daudzgadu finanšu plānu, turpmāk būs visos jautājumos jāņem vērā EP viedoklis, lai nodrošinātu budžeta apstiprināšanu EP.

Lisabonas līgumā noteiktās izmaiņas attiecībā uz EP, tā turpmāko kompetenci ES integrācijas pilnveidošanā un lomu ES institucionālajā uzbūvē ir būtisks priekšnoteikums, izvēloties turpmākos EP deputātus no Latvija. Lisabonas līguma noteikumu praktiskā īstenošana attiecībā uz EP ir atkarīga no paša parlamenta un primāri — no EP deputātiem. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt tādu Latvijas pārstāvību EP, kas spētu pietiekami efektīvi un sekmīgi izmantot ar Lisabonas līgumu ieviestās izmaiņas Latvijas interešu īstenošanai.

________________________

[1] Direktīva 93/109/EC, kas nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas uzturas dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav

[2] http://www.europarl.europa.eu/parliament/public/staticDisplay.do?language=LV&id=45

[3] http://www.europarl.europa.eu/parliament/expert/staticDisplay.do?language=LV&id=55


ES līgumi un tiesību akti

Izmantojam Eiropu!

Izplūduši mērķi, neizskaidroti uzdevumi

Trīs Eiropas mīti prātā man stāv

Vienlīdzība Eiropas dažādībā

Vienoti populismā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!