Atslēgvārdi:

Eiropa pie sasistas siles

Lisabonas stratēģija bija sava veida zinātniskā fantastika, bet tagad tā ir apkaunojums. Pēc negatīvajiem konstitūcijas referendumiem pirmo reizi ES vēsturē mums arī jādomā par eiro projekta nākotni. Turklāt lielākā daļa Eiropas arī zaudējusi paplašināšanās entuziasmu.

Iesaki citiem:

Intervija ar ietekmīgā žurnāla The Economist Centrāleiropas korespondentu Robertu Kotrelu.


Ir pagājis gads kopš ES paplašināšanas. Kā Austrumeiropas valstu pievienošanās ir izmainījusi Eiropas Savienību, bez tā, ka tā ir lielāka un jaunpienācējas ir nabadzīgākas?

Manuprāt, jaunajās dalībvalstīs ir sajūta, ka nekas daudz nav mainījies. Bija lielas cerības, ka pēc 1.maija dzīve būs citāda. Protams, ka tā nav īpaši citāda. Tā iet uz priekšu, pamazām kļūst labāka, tāpat kā tas notika pirms pagājušā gada 1.maija. Vecajās dalībvalstīs paplašināšanās diemžēl ir uztverta ar zināmu neērtības sajūtu. Ir izskanējušas bažas, ka jaunās dalībvalstis vecajām atņems investīcijas un atsūtīs viesstrādniekus, kas ar lētajām algām izkonkurēs rietumeiropiešus un izmainīs darba tirgu. Tas radīja pretestību paplašināšanai, ne tik daudz nesenajai paplašināšanai, cik tai, kas vēl gaidāma. Tagad eiropieši daudz lielākā mērā apzinās, ka Turcija, iespējams, 10 gadu perspektīvā tiešām varētu pievienoties ES, un ir lielāka sabiedrības pretestība, jo sevišķi Francijā.

Vai pārliecinošais “nē” ES konstitūcijai Francijā un Nīderlandē nozīmē, ka vecā Eiropa patiesi nemaz nevēlas, lai austrumeiropieši būtu daļa no ES?

Tās vairāk ir bailes no Turcijas, nevis Austrumeiropas. Franči ir pret Turcijas pievienošanos ES - daļēji tāpēc, ka tā ir tik atšķirīga, musulmaņu valsts, kaut arī politiskās institūcijas ir sekulāras. Arī holandieši ir norūpējušies par ļoti lēno viņu musulmaņu minoritātes integrāciju. Domāju, ka galvenās bažas ir par Turcijas, kā arī Balkānu valstu pievienošanu to nestabilitātes dēļ. Diemžēl tās atspoguļojas negribīgā attieksmē pret paplašināšanu vispār, arī Austrumeiropu. Tagad es galvenokārt runāju par Ukrainu, Moldovu un Baltkrieviju. Decembrī Ukrainā bija oranžā revolūcija, un es būtu vēlējies, lai Eiropa to būtu uzņēmusi tikpat silti kā Amerika. Amerikai tas bija jaukākais, kas noticis Eiropā pēc Berlīnes mūra krišanas un Baltijas valstu sacelšanās pret Padomju savienību. Amerikāņi uzskatīja, ka tas ir brīnišķīgi. Savukārt eiropieši vispirms nodomāja, ka tas sagādā neērtības – traucē attiecībām ar Krieviju un rada vēl vienu ES kandidātvalsti laikā, kad Eiropa ir negribīga pret turpmāku paplašināšanu. Par laimi Eiropai bija poļi, kuri, piepalīdzot Lietuvai, iejaucās un teica: “Organizējam vēl vienas, godīgas vēlēšanas!” Pārējā Eiropa tad sekoja. Tas bija acīmredzams piemērs, kā lielākā daļa Eiropas ir zaudējusi paplašināšanās entuziasmu. Eiropieši nepalīdz Gruzijai tik lielā mērā, kā varētu. Viņi taisa troksni par Moldovu, bet neko tur nedara, katrā ziņā nepiedāvā skaidru ES dalības perspektīvu. Arī propaganda Baltkrievijā, lai mudinātu cilvēkus nomainīt režīmu, ir atstāta amerikāņiem. Eiropieši ir klusi. Nav tā, ka viņi atgaiņājas no austrumeiropiešiem, bet neko nedara, lai viņus mudinātu izvēlēties Rietumus.

Vai ikdienā, Eiropas organizācijās, domāšanā pastāv dalījums – vecā un jaunā Eiropa?

Manuprāt, pilnīgi noteikti pastāv. Tāpēc jau arī Donalda Ramsfelda izteikums joprojām dzīvo. Mēs joprojām domājam šajās kategorijās, jo tas ir noderīgs dalījums. Kopumā Eiropas valstīm ir tās pašas vērtības, tās ir funkcionējošas demokrātijas un tirgus ekonomikas. Bet vienreiz tika pateikts, ka ir dalījums, kas pamatā sakrīt ar robežu starp 15 kādreizējām ES valstīm un Centrāleiropu. (Šajā gadījumā nerunāsim par Maltu un Kipru, jo tās dažādu iemeslu dēļ ir atšķirīgas.) Centrāleiropas valstis ne jau viņu pašu vainas, bet komunistiskās pagātnes dēļ, ir nabadzīgākas. Tas nozīmē, ka tām vajag atšķirīgu, elastīgāku ekonomisko politiku. Tām 10-20 gadus vajag strauju izaugsmi. Drošākais ceļš ir attīstība, ko nodrošina zemi nodokļi, maza pārvalde un stingra darba ētika. Tikmēr Rietumeiropa ir pārņemta ar savas labklājības pārdalīšanu caur milzīgu pārvaldi un attīstītu sociālo sistēmu. Tā ir ekonomiskā puse.

Ārpolitikā ļoti daudz ko joprojām nozīmē ģeopolitika. Centrāleiropa fiziski ir tuvāk Krievijai, un komunisma pieredze joprojām ir dzīva. Jo sevišķi Baltijas valstīs un Polijā ir stiprāka draudu apziņa, ko var sagādāt Krievija kā vēsturiski ekspansīva valsts. Tāpēc ir daudz izteiktāka vēlēšanās saglabāt ciešas attiecības ar ASV un nodrošināt, lai NATO spēlē aktīvas aizsardzības organizācijas lomu reģionā. Abas šīs vērtības ir arī Rietumeiropā, bet tās ir daudz izteiktākas Centrāleiropā.

Salieciet šos ekonomiskos un politiskos faktorus kopā, un - jā, es domāju, ka Centrāleiropā veidojas kopēju interešu loks. Es ceru, ka turpmākajos gados tās sadarbosies veiksmīgāk, lai šīs intereses aizstāvētu. Centrāleiropas valstis labi sadarbojās, lai iekļūtu ES. Taču daudz kas no tā pēdējā gadā ir pazudis, jo katra valsts ir meklējusi savus ceļus, lai iekļautos ES, un lūkojusi pēc jauniem partneriem. Savā ziņā atdzimst, piemēram, Habsburgu valstu savienība. Austrija, Ungārija, Slovēnija un Čehija cieši sadarbojās, lai lobētu Horvātijas uzņemšanu. Līdzīgi Ukrainas krīze satuvināja Poliju un Lietuvu. ES, atkarībā no dažādiem jautājumiem, būs daudz mainīgu alianšu. Tas būs labi, ja jaunās valstis saglabās solidaritātes sajūtu tiktāl, lai, piemēram, spētu turēties pretī nodokļu harmonizācijai vai iestātos par tālāku Šengenas zonas paplašināšanu.

Vai ES jebkad spēs pieņemt Turcijas pievienošanos?

Man nav nekādu problēmu pieņemt Turciju kā ES valsti. Tas, kas Turcijas pievienošanos padara tik grūtu, to padara arī tik būtisku. Nav iespējams uzcelt sienu starp Rietumu liberālajām demokrātijām un islamu. Viens no pasaules lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās ir pierādīt, ka islams un demokrātija ir savienojami. Tiem jābūt savienojamiem, ja mēs gribam veiksmīgi funkcionējošu pasauli. Amerikāņi to cenšas panākt vienā veidā. Viņi dodas uz disfunkcionējošu valsti Tuvajos Austrumos – Irāku – un cenšas fiziski tur iedibināt demokrātiju. ES to dara citādi, sakot Turcijai: “Jūs esat izveidojuši funkcionējošas demokrātijas pamatus. Raugam, vai mēs to varam uzlabot, ievilkt jūs ES un izveidot demokrātiju šādā veidā.” Turklāt Turcija ir ģeogrāfiski un stratēģiski ļoti svarīga. Potenciāli tā ir liela ekonomika, Turcija var dot ES vērtīgas prasmes un darbaspēku. Bet nav iespējams ignorēt faktu, ka daudzi cilvēki, īpaši Rietumeiropā, baidās no islama. Viņi baidās no algu konkurences, lielas un attālas valsts. Ir jāatrod veids, kā šīs bailes pārvarēt. Mans personīgs ierosinājums ir nākotnē apsvērt ierobežotu ES dalību. Labi, jūs varat pievienoties ES, bet neceriet, ka jūs varēsiet pievienoties Šengenas līgumam, ka jums būs brīva darbaspēka kustība un veto tiesības ministru padomē. Ja jūs pieņemat šos ierobežojumus, tad lūdzu! Viss pārējais jums ir – institucionāla dalība, pieeja kopējam tirgum.

Ko tagad lai iesāk ar ES konstitūciju?

Es būtu vēlējies, lai šī lieta tik tālu nenonāk. Manā izpratnē ES konstitūcija ir ļoti neapmierinošs dokuments. To ir grūti lasīt, tā plašākai sabiedrībai neko skaidri nepasaka. Tas ir dokuments, ko liela Briseles speciālistu grupa radīja citai lielai grupai speciālistu Briselē un nacionālajās galvaspilsētās. Tas ir bezmērķīgs vingrinājums, kurš neko nedod veiksmīgai ES funkcionēšanai. Izgāžoties, tas ES ir dārgi izmaksājis.

Ja skatāmies no otras puses, tā vismaz ir izraisījusi debates un likusi cilvēkiem pārdomāt, kādu Eiropu viņi nākotnē vēlas. Patlaban ir liels samulsums, taču, kad tas pierims, domāju, ka mums būs brīvāka un pragmatiskāka ES, kurā mēs vairs nerunāsim par politisku savienību kā mērķi. Mums būs ES kā dažādu funkciju apvienojums, pamatā – vienotais tirgus, eiro, Šengena, konkurences politika, tirdzniecība. Mēs skatīsimies uz labajām funkcijām un meklēsim veidus, kā tās uzlabot, un atmetīsim sliktās funkcijas. Mana kandidāte sliktai funkcijai, no kuras jāatbrīvojas, ir kopējā lauksaimniecības politika. Būtu labi, ja konstitūcijas fiasko radītu skaidrāku, mazāk utopisku, funkcionālāku ES. Būtu satraucoši, ja tā ievadītu tādu strīdu procesu, kas apdraud ES pastāvēšanu. Man gan jāatzīst, ka pesimistiskais scenārijs, ka mēs tagad virzāmies uz kopumā vājāku un sliktāk funkcionējošu Eiropu, ir reāla iespēja.

Pēc referendumiem šur tur presē runā arī par iespējamo eiro projekta izjukšanu. Cik ticami tas ir?

Man negribas to teikt, bet pirmo reizi ES vēsturē mums par to ir jādomā. Sevišķi itālieši ir sākuši runāt par atteikšanos no eiro. To nav paziņojusi valdība, bet tā ir daļa no politiskās diskusijas. Bet ja tāda notiek, tā jāuztver nopietni. Eiro ir īpašs ar to, ka ir atkarīgs no ārējas uzticības. Ja sākas šādas runas, tad ir viegli eiro padarīt vāju un nestabilu. Ja valūta kļūst vāja un nestabila, tad valstis sāk spriest – kāpēc mums tā vajadzīga? Par 95% esmu pārliecināts, ka eiro to pārdzīvos. Bet tā vairs nav 100% pārliecība, kā pirms gada, un tā ir slikta tendence. Turklāt – ja kaut vienreiz ir bijusi minimāla uzticības krīze valūtai, tad no tās nevar tā vienkārši aiziet un uzskatīt, ka tā vairs neatkārtosies. Tas ir brīdinājums nopietni paskatīties uz eiro un padomāt, ko var darīt, lai to pasargātu no tālākas uzticības krīzes.

Lisabonas stratēģiju, izmantojot vārdu spēli, dažkārt dēvē par Lisabonas traģēdiju. Kā Jūs vērtējat šī eiropiešu plāna izredzes?

Izredžu nav nekādu. Tā ir paziņojumu virkne, ar kuru pirms pieciem gadiem nāca klajā valdības liekulīga optimisma apstākļos un kuru tās nopietni nemaz netaisījās izpildīt. Tagad šāds nolūks ir vēl mazāks. Vācijas un Francijas vājā ekonomika apvienojumā ar šo valstu dominējošo lomu ES politikā nozīmē, ka Eiropa faktiski attālinās no Lisabonas stratēģijas. Savā ziņā Lisabonas stratēģija jau no paša sākuma ir murgs, jo grib apvienot ļoti dārgu sociālo modeli ar ļoti ātru ekonomisko izaugsmi. Var jau būt, ka tas iespējams, bet neviens vēl nav atradis veidu, kā to ilgtermiņā varētu savienot. Lisabonas stratēģija ir sava veida zinātniskā fantastika, tā apraksta to, kas varētu būt. Tagad tā ir apkaunojums. Pirms pieciem gadiem Eiropa vēlējās izveidot pasaulē konkurētspējīgāko ekonomiku. Īstenībā mums ir eirozona, kuras izaugsme šogad būs zem 2%. Vācijas ekonomika pēdējos trijos gados kopumā ir augusi mazāk kā par 2%. Īstenībā mēs redzam, ka neuzturami dārgais sociālais modelis Eiropas izaugsmi ir novilcis līdz nepieņemami zemam līmenim. Tagad varbūt parādās cerību stariņš. Vācijā būs pirmstermiņa vēlēšanas, kurās, šķiet, uzvarēs kristīgie demokrāti. Ceru, ka viņi piedāvās labāku ekonomisko politiku un Vācija mainīs kursu. Vācija ir lielākā ES ekonomika, un tā varētu palīdzēt visai Eiropai.

Tas skanēja skarbi.

Jā, tas ir skarbi. Bet ļaujiet man pateikt dažus vārdus par jaunajām valstīm, īpaši Baltijas valstīm, kuras arī dod iemeslu optimismam. Jums ir daudz mazākas valdības, zemāki nodokļi, ne tik ekstravagants sociālās drošības tīkls un daudz straujāka izaugsme. Ja ES ir Baltijas valstis, kuru ekonomiskais modelis ļauj tām augt par 5-8% gadā, un ja ir Slovākija, kura ar savām ekonomiskajām reformām spēj pievilināt rekordaugstas ārzemju investīcijas, tad te veidojas piemērs, kuru bagātākās, “biezākās” un slinkākās rietumeiropas valstis nevar ignorēt.

Nesen lasīju amerikāņu ekonomista Džeremija Rifkina rakstu, kurā viņš apgalvo, ka patiesībā Eiropas dzīves modelis visā pasaulē kļūst aizvien ietekmīgāks iepretim ASV. Eiropai vajagot tikai integrēt iekšējo tirgu, un tā kļūs par pasaules ekonomisko superlielvalsti. Kā Jūs to komentētu?

Domāju, ka viņa vīzija - laime, kultūra un sirdsapziņa svarīgāka par materiālismu un īstermiņa izaugsmi - ir brīnišķīga. Tā ir pasaule, kurā es gribētu dzīvot. Es tā saku, un tomēr izrādās, ka strādāju 60 un 70 stundas nedēļā un vairāk laika veltu darbam, nekā ģimenei. Īstenībā es dzīvoju tā saucamo amerikāņu modeli, kur ir garas un grūtas darba stundas un materiālisms svarīgāks par garīgo apmierinātību. Es tā daru, un, šķiet, ir daudz valstu, kur tā notiek. Kamēr ir valstis, kuras tā dara, tās radīs konkurences spiedienu un arī citām valstīm būs jāseko. Tāpēc globalizētajā pasaulē ir ļoti grūti dzīvē īstenot Džeremija Rifkina modeli. Ja jūs gribat sabiedrību, kurā strādā mazāk, un tāpēc pelna mazliet mazāk, tad jums tā jāaizsargā no ekonomiskās konkurences, ko rada citas sabiedrības. Taču tiklīdz jūs aizverat tirgu, jūs pakļaujat sevi ekonomiskai lejupslīdei. Pat ja jūs sakāt, ka vēlaties būt laimīgs, jūs atklāsiet, ka esat nelaimīgs. Jūs vaicāsiet – kāpēc mēs kļūstam nabadzīgāki, kamēr ir valstis, kuras kļūst bagātākas? Un tā nepavisam nav Rifkina vīzija. Viņš patiešām tic, ka ir iespējams apvienot šo intelektuālāko un darbā tik ļoti nenoslogoto sabiedrību ar strauju izaugsmi un labklājību. Viņš arī uzskata, ka darba raksturs mainīsies. Tehnoloģijas spēlēs lielāku lomu ražošanā un fiziskā darba loma mazināsies. Rifkins domā – ja mēs sabiedrību organizēsim pietiekami gudri, mēs varēsim mazāk strādāt un kļūt bagātāki. Manas bažas ir par to, ka šis modelis pārāk daudz prasītu no valdībām. Ja jums ir fabrika ar 97% tehnoloģiju un 3% darbaspēku, tad tā algās izmaksās ļoti maz un tai būs liela peļņa, kura jāsadala pārējai sabiedrībai. Būtībā mēs skatāmies uz sociālistu modeli, kurš, manuprāt, nekad nekur pasaulē nav izpildījis savus solījumus. Kaut es apbrīnoju Rifkina argumentus un viņa sabiedrības modeli uzskatu par brīnišķīgu, manī nav ticības, ka jelkāda valdība spētu tikt galā ar pienākumu šo modeli realizēt dzīvē.


Intervijas teksts angļu valodā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!