Vakardien biju uz nopietnu e-paraksta 2.0. prezentāciju uzņēmējiem, kas izvērtās gana amizants. Sākšu ar to, ka es esmu par, par un vēlreiz par to, lai pēc iespējas biežāk saskare ar valsti varētu noritēt elektroniski.
Un tas, ka e-paraksts (pamēģiniet paši www.eparaksts.lv) tagad ir gan noformējams ērtāk, gan lētāks, gan vieglāks lietošanā, ir milzīgs solis pretim tam. Bet – drīzāk privātpersonai, nevis uzņēmumam. VARAM un LVRTC savas prezentācijas sāka ar skaistiem saukļiem par to, cik ļoti e-dokumenti atvieglos uzņēmēju dzīvi – galu galā ietaupās laiks un līdzekļi (kas ir skaidrs arī pirmklasniekam). Kad sākās reāli jautājumi no uzņēmējiem, tad radās sajūta, ka viņi paliek pie uzskata, ka uzņēmēji ir neelastīgi un negatavi jaunajam. Kur ir un kur nav problēmas?
Uzsaukums – parakstiet ar sadarbības partneriem līgumus, un jūs ietaupīsiet uz pasta izdevumiem, drukas izdevumiem un būsiet zaļāki. Žēl tikai, ka jebkuriem līgumiem ir jāstāv izdrukātiem grāmatvedībā. Izdrukāts e-dokuments (elektroniski parakstīts dokuments) zaudē savu jēgu un nav leģitīms un ir jāparaksta ar roku.
Te tiešām gribas uzteikt UR e-dokumentu sistēmu – te var gan iesniegt iesniegumus, gan noformēt jebkuras izmaiņas, gan reģistrēt uzņēmumu. Var pat iegūt uzņēmuma e-reģistrācijas apliecību. Atceramies – izdrukāta tā zaudē savu likumisko spēku. Progresīvie uzņēmēji tagad nezina, kur likt savu e-apliecību, jo ir vietas, kur jāiesniedz papīra forma.
VID arī ir ieviesis savu EDS sistēmu, turklāt piespiedu kārtā tagad mazajiem komersantiem (piemēram, puķu pārdevējiem, šuvējiem, manikīra speciālistiem) ir jāapgūst datorprasmes, jo papīra formātā VID iesniegumus nepieņem. Progresīvais VID, kas pieņem, ka visi, arī vecākā paaudze ir ar datorprasmēm, kas ir pietiekamas, lai darbotos EDS. Man liktos, ka, pirms ieviest šo sistēmu, vajadzētu, līdzīgi kā bankās, ieviest konsultantu, kura pienākums būtu obligāti apmācīt nepratējus darboties šajā sistēmā. Cik secinu no TV sižetiem un dzirdētā personiskās sarunās, tas tā nebūt nenotiek. Neproti – nav mūsu problēma, mums jau tā daudz darba.
Lai gan valsts iestādēm ir pienākums pieņemt e-dokumentus, tās ne vienmēr to dara. Jā, teorētiski var iesniegt iepirkuma dokumentācijas daļu caurauklotu un iesnietu n-tajos eksemplāros un e-dokumentus (piemēram, UR un VID izziņas, kuras parakstītas ar e-parakstu) sūtīt pa epastu un iesniegt CD. Bet no tā, ka iepirkuma izsludinātājs pateiks, ka iesniegums noformēts neatbilstoši nolikumam, neviens nepasargās. Un tu paliksi viens ar savu patiesību, ka valsts iestādes pienākums ir pieņemt e-dokumentus.
Kāds pozitīvs piemērs, kas likās īpaši aktuāls – ir iespējams ar e-parakstu apstiprināt savas bankas izdrukas un nosūtīt tās pieprasītājam (valsts nodevas ir labs piemērs).
Tomēr, neskatoties uz to visu, es gribu ierosināt Jums noformēt eparakstu un sūtīt savus iesniegumus, sūdzības, ieteikumus elektroniski. Jo tas ir arī veids, kā mēs varam piespiest tās valsts iestādes, kuras ir mazāk progresīvas (dzirdēti varianti, ka var sūtīt e-dokumentu, bet pēc tam tas jāizdrukā, jāparaksta un jānoskanē) ieviest e-dokumentu aprites sistēmu, pierast pie tā, ka e-dokuments ir ikdienišķs veids, kā komunicēt ar klientu – iedzīvotāju viņam ērtā veidā.
P.S. Vēl kāds sliktās e-prakses piemērs. NVA prezentēja savu jau 2 gadus esošo CV un vakanču datu bāzi. Izrādās, viņi bez maksas piedāvā uzņēmējiem veikt pretendentu atlasi. Uzņēmēji bija sajūsmā, lai gan par to dzirdēja pirmo reizi. Uz manu jautājumu, kāpēc tad šo ģeniālo datu bāzi neizmanto citas valsts iestādes, kuras izmanto dārgu personālatlases kompāniju pakalpojumus darbinieku meklēšanā, atbilde bija…viņi nav informēti. Nav informēti?!