Foto: Ariana Rose Taylor-Stanley
Kad cilvēks zaudē darbu, viņš zaudē konkurētspēju un atpakaļ darba tirgū viņu integrēt ir grūti. Tāpēc „simtlatniekus” var „atgūt” galvenokārt ar sociālo uzņēmumu palīdzību.
„A neko. Ir dārziņš pie mājas. Tur kartupeļi, sīpols Kaut kā izdzīvot vajag: vot smēķi nopirku, zemi arī pārdevu. Galus ar galiem savelku kopā. A, ko darīt, ja cita darba nav?” saka kāds no tā dēvētajiem „simtlatniekiem”. Līdzīgi stāsti ir daudziem „simtlatnieku” programmā iesaistītajiem — dzīvojot pieticīgi, izdodas izdzīvot. Taču, kā saka kāds vīrs: „Mēs dzīvojam vienai dienai.” Daudzi no viņa „kolēģiem” ar nolemtību gaida programmas beigas un atgriešanos darba tirgū vairāku iemeslu dēļ vērtē ja ne kā bezcerīgu, tad apšaubāmu gan. Eksperti uzsver, ka „simtlatnieku” programma nevar pastāvēt ilgtermiņā un bez darba palikušos ir jālūko atbalstīt citā ceļā.
Rakstā minēts vārds „simtlatnieki”, jo tas balstīts uz manu maģistra darbu, kas veidots „simtlatnieku” nevis „astoņdesmitlatnieku” laikā. Darbu rakstot, esmu intervējis aptuveni 20 „simtlatniekus”, un viņi lūdza, lai intervijas būtu anonīmas.
Glābiņš un bezizeja
„Simtlatnieku” darbs ir vienlaikus glābiņš un bezizeja. Glābiņš, jo „simtnieki” ir ilgstoši bezdarbnieki, kam nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu. 100 lati bija un 80 lati droši vien vēl joprojām ir teju vienīgais un līdz ar to būtiskais mājsaimniecības ienākumu avots. Reizēm bez darba palikušajiem ir vēl kāds nelegāls iztikas avots, taču no „simtnieka” darba cilvēki neatsakās, īpaši — ja arī ģimenes locekļi palikuši bez darba. Piemēram, kāds vīrs dienā strādā „simtlatnieku” programmā, bet vakarā vēl mazliet piepelnās, saņemot latus piecus.
Gados jaunākie bez darba palikušie „simtnieku” darbu nevēlas darīt. Kāds jauneklis nobijies, ka viņa darba teritorija būs netālu no bijušās skolas, kur vēl mācās paziņas, atteicās strādāt norādītajā teritorijā, jo domāja, ka viņu varētu izsmiet. Savukārt pretējs viedoklis ir kādai pirmspensijas vecuma „simtlatniecei”: „Mēs esam gandrīz 60 gadus vecas un esam nobriedušākas. Mums nav kauna vai vainas izjūtas kā jaunajiem. Nav kompleksu”.
Taču stipendiju var saņemt tikai pusgadu, bet galvenā problēma — jauna darba atrašana — saglabājas, un, ļoti ticams, pēc „simtlatnieku” darba termiņa beigām, cilvēks vienalga būs bez jebkādiem ienākumiem. Daudzi programmā nodarbinātie ir skeptiski, ka pēc tam pēc viņiem būs pieprasījums darba tirgū, jo viņi ir pusmūžā, pirmspensijas vecumā, ar vidējo speciālo vai vidējo izglītību, reizēm arī ar vājām latviešu valodas zināšanām. Par vecu, lai ieinteresētu vietējos darba devējus, un par vecu, lai dotos laimes meklējumos uz ārzemēm.
Vēl viens ienākumu avots ir bezdarbnieku kursi, kur var apgūt dažādas prasmes un mēnesī iegūt, augstākais, 70 latu stipendiju. Tomēr dēļ sliktās situācijas ekonomikā, darba tirgū un biznesā kursos iegūtajām iemaņām ir grūti atrast pielietojumu.
Kā maksā, tā strādā
„Simtlatnieku” darbs ir neperspektīvs, jo nedod finansiālu pamatu iedzīves pilnveidošanai, bieži pat liedzot segt komunālos maksājumus. Tāpat tas nedod iespēju iegūt jaunas prasmes, ko izmantot turpmākajā dzīvē, jo darbs ir nekvalificēts un darba tirgus — nelabvēlīgs. „Tas ir vienkāršs darbs. Ko tad — cilvēki ar lāpstām un šķērēm neprot strādāt?” saka kāds „simtnieks”. To apzinoties, stipendiju saņēmēji nejūt, ka dara „īstu” darbu, tāpēc viņu darba motivācija ir zema. Ir cilvēki, kam gadiem nav bijis algota darba. Vairāk šādu cilvēku ir reģionos ar augstu bezdarba līmeni. Cilvēki stāsta, ka nav iespēju dabūt darbu, jo nav attīstīta ražošana. Tiesa, ne visiem ir nepieciešams stabils, regulārs darbs — daļa atzīst, ka ir pieraduši pie īslaicīgiem peļņas avotiem — tā dzīvojuši arī pirms 100 latu stipendijām.
Salīdzinot „simtlatnieku” darbu ar agrāko, pastāvīgo darbu, programmā nodarbinātie norāda, ka tas bijis „īstāks”: bijusi precīzāka atbildības sadale, lielāks atalgojums, konkrētāks darba rezultāts. Arī padarītais šķitis sabiedrībai nepieciešamāks un jēgpilnāks, tāpēc paši strādātāji jutušies vajadzīgāki. Taču „simtlatnieka” – bezdarbnieka statuss nesniedz pašapziņas un pārliecības sajūtu par savu vietu darba tirgū, ja vispār ir vēlme tajā atgriezties.
„Simtnieku” attieksme pret darbu mēdz būt dažāda. Kāds saka: „Kā maksā, tā strādā,” bet cits uzsver, ka jebkuru darbu veic kārtīgi. Vēl kāds 100 latu stipendijas saņēmējs norāda — ja pienākumus veiktu ar tādu entuziasmu kā „normālā” darbā, tad nebūtu ko darīt. Jo darba nav daudz: „Tā jau te to gumiju velk.” Kāda no darbu vadītājām gan norāda, ka bieži vien paši „simtnieki” ir vainīgi savās nelaimēs, jo viņu vidū mēdz būt, piemēram, alkoholiķi. Viņus, pieķertus alkoholu lietojam darba laikā, no programmas var padzīt, un kāds no darbu vadītājiem reizēm tā arī izdara.
Svarīgs jēgpilns darbs
Zīmīgi, ka iepriekš minētās pazīmes — mērķtiecības trūkums darbā un ikdienā, neskaidrība par savu identitāti, zems sociālais statuss un ikdienas ritma sajukums — ir raksturīgs bezdarbam[ 1 ]. Tomēr tieši šis darbs vismaz daļai „simtlatnieku” neļauj pilnīgi aizmirst darba ritmu, mudina iejusties kopējā sabiedrības ikdienā, kur cilvēki iet uz darbu. „Šis darbs neļauj izlaisties,” stāsta kāds vīrs. „Simtlatnieku” darbs liek arī doties sabiedrībā un vismaz kādu laiku neizjust vientulību, jo, paliekot bez darba, rodas ne tikai materiālas, bet arī emocionālas problēmas. Runājot kāda „simtlatnieka” vārdiem, visu dienu sēžot mājās „traks var palikt”. Vēlmi kaut kā aizpildīt ikdienu un nepalikt mājās vieniem uzsver daudzi sociālās programmas dalībnieki. Turklāt ir ģimenes, kur visi ir „simtnieki”, un pilsētas labiekārtošanā „daudz kas ir padarīts” ar „simtnieku” rokām”, — tā „simtnieku” veikumu novērtē kāds darbu vadītājs.
Eksperti „simtlatnieku” programmu atzīst par nepieciešamu, taču kā palīdzības veids krīzē nonākušajiem tā var būt neilgu laiku. Iespējams, cilvēki jūtas labāk, ja strādājot saņem nelielu, toties pašu nopelnītu atalgojumu, pieļauj ekonomists Ivars Brīvers. Tomēr ilgtermiņa risinājums, viņaprāt, būtu meklēt kādu darbu, piemēram, laukos un „atteikties no domas kļūt par miljonāriem”. Darbam ir jābūt tādam, lai cilvēks varētu nodrošināt sevi un savu ģimeni, taču ekonomists ir skeptisks, ka drīzumā varētu izveidoties daudz jaunu darba vietu.
Līdzīgu viedokli pauž arī Rīgas Stradiņa universitātes sociālā darba katedras asociētā profesore Lolita Vilka. Viņasprāt, nav normāli, ja cilvēks nespēj uzturēt sevi, taču krīzes situācijā „simtlatnieku” programma ir risinājums. Tiesa gan — kā īslaicīgs pārejas periods, ar kuru nevajadzētu lepoties. „Cilvēkiem ir svarīgs jēgpilns darbs,” — tā darba eksperte.
Tirgus apstākļos ir svarīgi, lai kādā procesā ieguldītā nauda pelnītu jaunu naudu. „Simtlatnieku” darbā tas ne vienmēr tā notiek. Ir labi, ja „simtlatnieki” izdara ko ļoti nepieciešamu, piemēram, atjauno kādu muzeju, taču tādu gadījumu nav daudz. Turklāt, kad cilvēks zaudē darbu, viņš izkrīt no darba aprites un pēc kāda laika jūt, ka vairs neatbilst darba tirgus prasībām, un kļūst tam nepiederīgs. Tādējādi šīs sociālās programmas dalībnieki zaudē konkurētspēju un atpakaļ darba tirgū viņus ir grūti integrēt.
L. Vilka uzskata, ka „astoņdesmitlatniekus” darba tirgū var atgūt ar sociālo uzņēmumu palīdzību. To mērķis ir ne tik daudz peļņas gūšana, cik sociālās nodarbinātības uzlabošana, tā strādniekiem nodrošinot pieticīgus, taču pietiekami labus dzīves apstākļus. Tiesa gan, bezdarbnieku un „astoņdesmitlatnieku” ir pārāk daudz, lai šādos sociālajos uzņēmumos darbs atrastos visiem. Taču, ja par trešdaļu izdotos samazināt bezdarbnieku skaitu, tad vieglāk būtu atbalstīt vēl joprojām bez darba dzīvojošos un uz sociālajiem pabalstiem un stipendijām gaidošos.