Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI
Drosmīgās pārvērtības – arī tā var nosaukt Jelgavas Izglītības pārvaldes īstenoto pedagoģiskās korekcijas programmu 12-16 gadus veciem jauniešiem ar zemām sekmēm no maznodrošinātām ģimenēm.
Jaunieši, kurus bieži vien raksturo asa, bravūrīga izturēšanās, stundu kavēšana vai pat izslēgšana no skolas, interešu grupu nodarbībās ar radošu pieeju un bez stingras sodu sistēmas mācījās pilnveidot sevi jaunā, no skolas atšķirīgā vidē. Iepazīstot citas dzīves jomas un gūstot tajās panākumus, jaunieši mācās atgūt pārliecību par savām spējām un labāk tikt galā arī ar skolas mācību programmu.
Pētot iemeslus, kādēļ bērni ir nesekmīgi un nespēj tikt galā ar skolas programmu, Jelgavas Izglītības pārvaldes speciālisti secinājuši, ka viens no svarīgākajiem faktoriem ir uzmanības, atzinības un pašapliecināšanās iespēju trūkums, ko bērni izjūt skolā un bieži vien arī ģimenē. Lai bērniem būtu motivācija mācīties, svarīga ir pedagogu ieinteresēta attieksme, skolotāja ticība bērna spējām un patiesa vēlēšanās palīdzēt tās attīstīt, bet soda vietā tiek likti pozitīvi stimuli un atzinība. Tāpat svarīgi ir arī tas, lai uzdevumi bērnam būtu piemērotā grūtības pakāpē, kas ļauj gūt panākumus un rada pozitīvas emocijas.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Pedagoģiskās korekcijas pasākumu komplekss Jelgavā
Projekta iesniedzējs:
Jelgavas Izglītības pārvalde
Projekta mērķauditorija:
Jaunieši vecumā no 12-16 gadiem ar zemām prasmēm no maznodrošinātām ģimenēm
Projekta finansējums:
Ls 44 980
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Pedagoģiskās korekcijas programmu attīstība un ieviešana
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Profesionālās izglītības attīstības aģentūra
Jelgavas reģionālā Pieaugušo izglītības centra direktora vietniece Ingrīda Muraškovska stāsta, ka, pētot pamatizglītības iegūšanas iespējas no skolas atskaitītajiem bērniem, skaidri atklājusies nepieciešamība pēc alternatīvas pieejas pedagoģiskajā korekcijā. Tā aizsākās vērienīgs projekts, kurā uzsvars likts uz bērnu spēju attīstīšanu un nodarbināšanu ārpus skolas, dodot iespēju pilnveidoties no skolas atšķirīgā vidē. Projekta aktivitāšu vidū ietilpa dažādas interešu grupu nodarbības – jāšanas sports, volejbols, šaušana, floristika, mūzika un māksla, kurās skolotāji jauniešus piesaistīja ar interesantu un netradicionālu pieeju. Piemēram, mūzikas nodarbībās, kas bija ļoti populāras jauniešu vidū, akcents likts uz ritmisko mūziku, popmūziku un sitaminstrumentu spēli. Projekta dalībniekiem notika arī motivācijas grupu nodarbības, izbraukumi un vasaras nometne. Jaunieši arī labprāt izmantoja iespējas vasarā pastrādāt dažādās Jelgavas rajona zemnieku saimniecībās un vienlaikus iepazīties ar veiksmīgiem lauku uzņēmējiem.
Lai gan projekta sākumā jaunieši atraduši dažnedažādus iemeslus un attaisnojumus – piemēram, nodarbības nevar apmeklēt, jo jāpilda mājasdarbi, savukārt mājasdarbus nepilda, jo jāiet uz nodarbībām – projekta nodarbību laikā „atklājās visādi slēptie talanti”, stāsta Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza. Jaunieši pārsteiguši gan mūzikas studijā, gan jāšanas sportā, gan citās interešu grupās. Vēl viņa novērojusi, ka ļoti būtiski attīstījusies bērnu prasme kontaktēties ar nepazīstamiem cilvēkiem, kā arī uzstāties auditorijas priekšā.
Viena no projekta vadītājām Antra Škinča atzīmē, ka skolēnu sekmju tabulas jau šobrīd parāda progresu, turklāt skolēniem attīstījušās saskarsmes iemaņas ar vienaudžiem un skolotājiem, kā arī izveidojušās dažādas sadzīves prasmes, ieskaitot laika plānošanu. Antra stāsta, ka iespējas kaut ko mainīt, atrast jaunus un radošus risinājumus un pierādīt, ka iespējams ļoti veiksmīgi strādāt arī ar nesekmīgajiem bērniem – tas bijis izaicinājums un stimuls arī projekta darbiniekiem, kas kopā ieguldījuši krietni vairāk darba, laika un radošās enerģijas nekā sākotnēji plānots.
Mūzikas un mākslas apvienības „Vide Intra” skolotājas Inguna Cine un Tamāra Gžibovska darbu ar projekta jauniešiem vērtē kā lielu izaicinājumu, kas sagādājis ne mazums grūtību un negaidītu pavērsienu. „Kādas tur nāca ārā rupjības!” Inguna Cine atceras sākotnējo šoku pēc bērnu iepazīšanas, taču jauniešu pozitīvās izmaiņas ir acīmredzamas. Sākotnēji jaunieši pret plānotajiem pasākumiem izturējušies ar lielu skepsi, taču, redzot, ka skolotājas pašas ar aizrautību iesaistās teatrālajos pasākumos un nemaz nebaidās izskatīties „dīvaini, smieklīgi vai bērnišķīgi”, pamazām no kompleksiem atbrīvojušies. „Viņi mūžīgi bija pieredzējuši pamācošo attieksmi saskarsmē ar pieaugušajiem, taču šoreiz redzēja, ka visi ir vienā maisā,” saka Tamāra Gžibovska. Skolotājas ar prieku atceras, kā jaunieši krievu ritmiskās mūzikas pavadījumā lasījuši Puškina dzeju.
Pēc abu mūzikas skolotāju domām, pats svarīgākais jebkuru spēju attīstīšanā ir atrast individuālu pieeju bērnam, stimulējot izpildīt uzdevumus, kurus bērns spēj veikt konkrētajā brīdī. Diemžēl skolās šajā ziņā bērniem ir pavisam cita pieeja – centrā vairs nav viņi paši kā personības ar saviem talantiem un spējām, kuras attīsta ar rūpīgu darbu un skolotāju palīdzību, bet gan skolu standarti un centralizēti izstrādātās mācību programmas, kurām jāpielāgojas. Tamāra Gžibovska uzskata, ka skolās tiek likts nepamatoti liels uzsvars uz programmu, un bieži arī skolotāji kļūst par tās ķīlniekiem. Tā rezultātā pieeja ir ļoti neelastīga un neiziet no bērna vajadzībām un progresa, bet gan rodas absurda situācija – „bērns – skolai”, nevis „skola – bērnam”, uzskata skolotājas.
Inguna Cine stāsta, ka projekta laikā aizraušanās ar mūziku jauniešiem kļuvusi arvien nopietnāka – visas stundas nācies vadīt dubulti, jo pēc noteiktā laika bērni vienkārši nav gājuši projām. Bijuši arī gadījumi, kad jaunieši jautājuši, vai var pasēdēt un paklausīties citu nodarbības vai arī blakus telpā paspēlēt klavieres. Tamāra Gžibovska secina, ka atmosfēra skolās un nereti arī ģimenēs jauniešiem liek noslēgties un ierauties sevī, kaut arī tas ārēji varbūt izpaužas kā protests un izrādīšanās. „Un tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis, viņš jāsūta līderu skolās, lai visu šo atmācītu atkal atpakaļ un pārvarētu iekšējo nedrošību,” saka Inguna Cine.
Motivācijas grupu vadītājas Vaira Andersone un Regīna Baltušīte un eksperte Aija Apse atzīst, ka pašām reizumis bijis pārsteigums, cik bērni ir spējīgi un kādā tempā spēj mācīties, kad ir nopietni aizrāvušies un ieinteresēti. Papildus izmaiņām bērnu sekmēs attīstījušās arī sociālās prasmes. Jaunieši, kas līdz tam bijuši izstumto lomā, ieguvuši draugus un mainījuši statusu vienaudžu vidū. Mainījusies arī viņu pašu izturēšanās – sajūtot cieņu pret sevi, jaunieši sākuši atbilstoši izturēties arī pret citiem.
Motivācijas grupu vadītājas darbojās arī kā starpnieces starp skolu un projekta veidotājiem, kas sākotnēji nebija viegli, jo pārējo skolotāju attieksme pret projektu bieži bija negatīva. Bijusi neizpratne par to, kāpēc tieši šiem, nevis „labajiem bērniem” tiek pievērsta īpaša uzmanība, arī dalībnieku atgūtā pašapziņa nereti traucējusi, jo ir vieglāk, kad bērns vienkārši klusē. Tomēr ar laiku citi skolotāji pārliecinājušies par dažādām pozitīvām izmaiņām, bērni bieži vien pārvarējuši bailes attiecībās ar skolotājiem, spējuši atklāti iet klāt un runāt. Līdz ar ārēji bravūrīgo masku noņemšanu sākusi parādīties arī sirsnība, priecājas skolotājas.
Vasaras nometnes noslēgumā jaunieši nav gribējuši doties projām, arī visa nākamā gada laikā turpinājuši jautāt, vai līdzīgas nometnes notiks turpmāk, un bijuši sarūgtināti, ka tās vairs nebūs pieejamas bez maksas. Tā kā projekts šoruden oficiāli noslēdzas, visi tajā iesaistītie šobrīd aktīvi spriež, kā darbu turpināt. „Būtu šausmīgi tagad nolaist rokas un vienkārši pateikt – nu, tagad kulies tālāk pats”, saka Vaira Andersone.
Eksperta komentārs:
Ieva Morica, Amerikas partnerattiecību fonda direktore: Gribas apsveikt projekta īstenotāju drosmi, uzņēmību un pašaizliedzību, uzrunājot sarežģītu tēmu – kā dot jaunu motivāciju, atzinību un iespējas sevi apliecināt pusaudžiem ar zemām prasmēm no maznodrošinātām ģimenēm. Projekta komanda ir veiksmīgi pierādījusi, kā ar ieinteresētu, draudzīgu attieksmi un radošu pieeju var pozitīvi izmainīt jauniešu uzvedību, celt viņu pašapziņu un uzlabot sekmes.
Projektam ir liela sociālā nozīme – tas dod iespēju izaugsmei arī tiem jauniešiem, kas ikdienā nav dzīves lutināti. Taču tikpat svarīgs ir katra no 70 projekta dalībniekiem personīgais stāsts, kas ir mainījies viņa dzīvē šī projekta rezultātā.
Ceru, ka šis veiksmes stāsts palīdzēs projekta īstenotājiem rast finansējumu programmas turpināšanai un motivēs citas Latvijas skolas uzsākt līdzīgas aktivitātes.