Atslēgvārdi:

Draudi Baltijā ir gandrīz novērsti (intervija ar R. Asmusu)

Es labāk izvēlos tās problēmas, kas nāk līdz ar NATO paplašināšanu, nevis tās, kuras kādu dienu var rasties tāpēc, ka NATO nav paplašināta. Nedomāju, ka mani krievu draugi, kas saka: “Labi, paplašiniet NATO! Tā sabruks!”, tam patiešām tic. Es arī neticu.

Iesaki citiem:

Vēl pirms pieciem, septiņiem gadiem NATO paplašināšanās šķita visai nereāls projekts, taču tagad tas kļuvis tik pašsaprotams. Kādi apstākļi noteica šādu situācijas maiņu?

Ja atgriežamies pie diskusijas sākuma par NATO paplašināšanos, tad vairums cilvēku, kas šo ideju atbalstīja, domāja par Poliju. Cilvēkiem prātā bija ierobežota paplašināšanās Centrāleiropas virzienā, lai nodrošinātos pret Vācijas, Polijas, Krievijas vēsturiskās problēmas atjaunošanos. Taču šajās debatēs saskārāmies ar jautājumu, ja reiz NATO durvis tiek atvērtas vienai valstij – Polijai, cik tālu tas var iet?

Ja jūs atgrieztos 1993.gadā un runātu ar debatēs iesaistītajiem cilvēkiem ASV un citu valstu valdībās, vairums no viņiem domāja par vienu paplašināšanās kārtu un Partnerattiecības mieram programmu citām valstīm. Pat paplašināšanās Polijas virzienā toreiz bija ļoti strīdīgs jautājums. Taču šī vīzija mainījās. To pieņēma prezidenta Bila Klintona administrācija. Viņi nonāca pie lēmuma, ka Eiropas austrumu daļai pienākas tas pats, ko NATO un Eiropas integrācija ir devusi Eiropas rietumu daļai, padarot neiespējamu kara izcelšanos. Trešais faktors bija NATO modernizācija nākotnei.

Baltiešu gadījums vienmēr ir bijis īpašs. Tāpēc, ka mēs jutām morālu atbildību par Hitlera un Staļina paktu. Taču Baltijas valstis bija arī smagākais jautājums, jo jūs kādreiz bijāt daļa no Padomju Savienības. Es ļoti labi atceros to laiku. Ja runāju par sevi, es sākumā domāju par Poliju. Un tad ziemeļnieki, Toms Ilvess un citi mani baltiešu draugi atnāca uz manu biroju un teica: “Klau, Ron, kā tad ar mums? Kāda ir tava stratēģija mums?”


Kad tas notika?

Deviņdesmit ceturtajā, deviņdesmit piektajā gadā. Un daļa no mums sāka domāt, kāda ir stratēģija Baltijas valstīm? Ja jūs tajā laikā veiktu sabiedriskās domas aptauju ASV un Eiropā, tad vairums cilvēku paustu šaubas par to, vai Baltijas valstis vispār kādreiz pievienosies. Lūzums notika deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā gadā. Faktiski ASV valdība lēmumu par NATO paplašināšanu, iekļaujot Baltijas valstis, pieņēma 1997.gada 12.jūnijā. “Baltijas harta” bija pirmā šī lēmuma izpausme.


Kur Jūs saskatāt Baltijas valstu lomu NATO? Turklāt šobrīd daudzi uzskata, ka paša NATO loma nākotnē nav īsti skaidra.

Vissvarīgākais ir tas, ka tagad ir stabila situācija Baltijas valstīs un Baltijas jūras reģionā. Pirms desmit gadiem pētījumu centri rakstīja par iespējamajām konflikta zonām Eiropā, un Baltijas valstis tika minētas kā viens no potenciālajiem krīzes punktiem. Šodien par to vairs nerunā. Daļa no NATO paplašināšanās mērķa bija samazināt potenciālo konflikta zonu skaitu nākotnē. Tā ka tā nav maza maksa.

Otrs, mēs runājām par reģionālo vīziju, par apvienotu, brīvu un drošu Eiropu. Tam pamatā bija uzskats, ka jauno dalībvalstu loma būs paplašināt stabilitātes joslu vēl tālāk Austrumu virzienā. Tur joprojām ir problēmas Baltkrievijā un Ukrainā, Krievija vēl ir nepabeigts projekts.

Reiz NATO ir guvis sekmes, padarot Eiropu brīvu un drošu, būtisks ir jautājums par organizācijas mērķi. Prāgas sanāksmē šis jautājums būs priekšplānā. Prāgā nebūs runa tikai par NATO paplašināšanos vai NATO un Krieviju. Runa būs par to, kāda kļūs NATO. Mums visiem, ieskaitot Latviju līdz ar tās pievienošanos aliansei, ir jāatbild uz jautājumu par to, vai NATO jāpaliek tikai kā miera garantam drošā un mierīgā Eiropā, vai tai jādomā, kā tikt galā ar jaunajiem draudiem, kas pamatā nāk no ārpuses. Es domāju, ka tas būtu jādara. Ja atceramies, Herijs Trumens 1949.gada 4.aprīlī runāja par NATO kā instrumentu mūsu demokrātiskās civilizācijas aizsardzībai.


Kādi ir šie jaunie draudi?

Jaunie draudi ir diezgan skaidri. No kurienes šodien eiropiešiem un amerikāņiem rodas lielākie draudi? Tā nav Krievija, tas nav pat Balkānu konflikts. Lielai daļai amerikāņu un eiropiešu dzīvību apdraud teroristi, kas var izmantot masu iznīcināšanas ieročus pret vienu no mūsu valstīm vai galvaspilsētām. Šie draudi faktiski nāk no Tuvajiem Austrumiem [domāta teritorija no Ziemeļāfrikas līdz Afganistānai, iekļaujot tādas valstis kā Irāka u.c.]. Tāpēc mums, ASV un Eiropai, jāizlemj, vai mēs kopīgi stājamies pretī šiem jaunajiem draudiem, kas koncentrējas Tuvajos Austrumos. Es domāju, ka šis jautājums šodien ir tikpat nozīmīgs, cik 1949.gadā bija jautājums par to, kā stāties pretī staļiniskajai Krievijai.


Ar kādiem līdzekļiem pret šiem draudiem var cīnīties? Vai būtu jāpastiprina NATO klātbūtne arī Centrālāzijā?

Pirmais, kas NATO jāizdara, ir jāpabeidz miera nostiprināšana Eiropā. Viens no iemesliem, kāpēc noticis pavērsiens par labu Baltijas valstīm, manuprāt, ir tas, ka pēc pagājušā gada 11.septembra daudzi amerikāņi secinājuši – ir laiks pabeigt situācijas stabilizāciju Centrālajā un Austrumeiropā, jo mēs saskaramies ar lielākiem draudiem.

Šis jautājums sniedzas pāri NATO robežām, ja skatās uz draudiem Tuvajos Austrumos, postošo terorisma un masu iznīcināšanas ieroču kombināciju, faktu, ka Sadams Huseins ir moderns Staļina tipa diktators Tuvajos Austrumos. Lai tiktu galā ar komunismu, bija nepieciešama politiska transformācija. Mums jāsaprot, ka problēma Tuvajos Austrumos arī prasa politisku transformāciju. Beigu beigās tās ir pārmaiņas pilsoniskas sabiedrības, demokrātijas virzienā. Mums jādomā par kopīgu darbību, lai sakautu teroristus, atbrīvotos no Sadama Huseina. Taču mums arī jānodrošina, ka šie režīmi kļūst demokrātiskāki un atbildīgāki.

Cilvēki teiks - tā ir milzīga problēma. Bet, ja 1949.gadā jūs runātu par demokrātisku Krieviju, Baltijas valstu neatkarību, arī tad cilvēki teiktu – jūs neesat pie pilna prāta.


Bet, kā Jūs domājat panākt šādas pārmaiņas? Vai NATO kļūst vairāk politiska nekā militāra organizācija?

Vispirms jāatbild uz jautājumu, vai ASV un Eiropa abas uzskata, kas tas ir stratēģisks izaicinājums un vai mēs kopā tam stāsimies pretī? Reiz šis lēmums ir pieņemts, jautājums ir par to, kā mēs veidosim savas institūcijas. Atgādināšu, ka 1949.gadā, kad Herijs Trumens un viņa sabiedrotie nodibināja NATO, arī nebija kopējas vīzijas, kā tikt galā ar Staļinu. Taču viņi zināja, ka šim draudam stāsies pretī kopā un ka viņiem vajadzīga kopīga stratēģija. Savukārt šodien pietrūkst skaidrības, vai šajā jautājumā Amerika un Eiropa ir vienotas.


Eiropas Dienvidaustrumi pēdējos gados ir bijis konfliktu reģions. Vai Jūs nebaida līdzīgas problēmas nākotnē? Daži politiķi, teiksim Krievijā, saka – skatieties, šī organizācija sabruks!

Es labāk izvēlos tās problēmas, kas nāk līdz ar NATO paplašināšanu, nevis tās, kuras kādu dienu var rasties tāpēc, ka NATO paplašināšanās nav notikusi. Būs problēmas, ar kurām mums vajadzēs tikt galā. Mēs piedāvāsim palīdzību, lai pēc iestāšanās NATO valstis var pabeigt savas reformas.

Mēs [Eiropā] esam guvuši milzīgus panākumus. Nedomāju, ka visi ASV un mani krievu draugi, kas saka: “Labi, paplašiniet NATO! Tā sabruks!”, tam patiešām tic. Es arī neticu.


Vai Jums nešķiet, ka Baltijas valstīs joprojām virmo bailes par draudiem no Krievijas?

Manuprāt, šī sajūta šeit vēl ir. Šim jautājumam ir divi aspekti. Es saviem krievu draugiem vienmēr saku: “Skatieties, mēs esam spējuši atrisināt problēmu, kas kaitējusi Krievijai kopš Napoleona laikiem. Pirmo reizi gadsimta vai divu gadsimtu laikā jūs nesastopaties ar draudiem uz savas Rietumu robežas. Eiropa tagad ir mierīgāka, demokrātiskāka, drošāka, ieinteresēta sadarboties ar jums vairāk nekā jebkad iepriekš.” Iespējams, šobrīd jūs to neredzat, jo Krievija joprojām domā ģeopolitiskos jēdzienos. Taču mēs esam atrisinājuši klasisko Krievijas dilemmu par draudiem no Rietumiem.

Otrkārt, vienā brīdī mēs sapratām, ka nekad nepārliecināsim Krieviju par to, ka NATO paplašināšana ir laba doma. Tāpēc izvēlējāmies stratēģiju to darīt, un, nostādītai fakta priekšā, Krievijai būtu jāpielāgojas jaunajai situācijai, un tad mēs izveidotu pamatu jaunām attiecībām.

Paraudzīsimies uz Poliju šodien. Krievija līdz pēdējam cīnījās pret Polijas līdzdalību NATO, viņi teica, ka tas novedīs pie trešā pasaules kara. Tagad Polijas un Krievijas attiecības ir labākas nekā tās bijušas pēdējos 50 gadus. Es domāju, ka tā būs arī ar Baltijas valstīm, taču tam vajadzīgs laiks.


Tātad Jūs domājat, ka šajā reģionā nekādas konfliktsituācijas nevar rasties?

Es domāju, ka draudi šajā reģionā ir gandrīz novērsti. Bet atkal - mums jāpabeidz iesāktais darbs. Es bieži saviem krievu draugiem saku: “Skatieties, šeit joprojām pastāv krievu imperiālistisko tieksmju pārpalikumi, un mēs to izbeigsim.” Tiklīdz jūs kļūsiet par NATO un Eiropas Savienības daļu, viņi mainīs savu domāšanu. Tas nenotiks vienas nakts laikā. Taču paskatieties, kā tagad Krievija apietas ar Centrāleiropu. Viņi ar Centrāleiropu veido jaunas attiecības kā ar šīs jaunās Eiropas daļu. Tas pats notiks šeit. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, un es domāju, ka tas būs liels panākums, ja mēs to izdarīsim bez nopietnas krīzes attiecībās ar Krieviju.


Vai Jūs zināt, ko Krievija grib no Rietumiem?

Es nedomāju, ka Krievija pati zina, ko tā grib no Rietumiem. Vaclavs Havels to ļoti labi pērn pateica – jūs nevarat veidot savu Krievijas politiku, pamatojoties uz Krievijas psiholoģiskajām vajadzībām.


Vai pēc šīs paplašināšanās būs vēl citas NATO paplašināšanās kārtas?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Es nezinu. Domāju, ka durvis joprojām ir atvērtas. Kā zināms, Ukraina ir izteikusies, ka vēlas pievienoties NATO. Iespējams, ir vēl citas bijušās Padomju Savienības valstis, kas tiecas uz to pašu. Kad es strādāju Ārlietu ministrijā, bieži saviem darbiniekiem teicu: “Te ir 10 gadu plāns, 25 gadu plāns un 50 gadu plāns. Desmit gadu plāns ir no Baltijas līdz Melnajai jūrai, 25 gadu plāns ir padarīt Ukrainu par rietumniecisku un demokrātisku un 50 gadu plāns ir integrēt Krieviju.” Ja mēs jebkad sasniegsim līmeni, kur Krievija vai Ukraina līdzināsies Polijai, līdzināsies mums, mēs būsim sasnieguši savus neiedomājamākos sapņus. Tas nozīmē citu Krieviju, citu Eiropu, un tad tā būtu arī cita NATO. Mēs vēl esam tālu no tā.

___________________

* R.Asmuss iepriekš strādājis ASV prezidenta Bila Klintona administrācijā, ir viens no trim pētniekiem, kas pirmo reizi nāca klajā ar izvērstu NATO paplašināšanās stratēģiju

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Aplisi 255x203

Skola nākotnei 5 Autors:Rita Kaša

Skafandrs 255x203

Kad atzīme nav svarīga 10 Autors:Rita Kaša

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

(Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās Autors:Rita Kaša

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Melnais 1.septembris 1 Autors:Rita Kaša