Foto: B.Koļesņikovs

Efektīvai attīstības palīdzībai nepieciešami ne tikai resursi, bet arī pienācīgs analītiskais un projektu ieviešanas atbalsts, ko ideālā gadījumā jāspēj nodrošināt valstij. Iespējams, šīs funkcijas ir lietderīgi apvienot aģentūrā, kas darbotos valdības padotībā.

Nabadzība, plašas veselības problēmas, piesārņota vide, nevienlīdzība un vardarbība jebkur pasaulē padara dzīvi apdraudētāku arī pašu mājās. Zemeslode „samazinās” ar tādu ātrumu, ar kādu mēs paši vai dažādas problēmas spēj pārvietoties. Tāpēc katras attīstītas valsts pienākums ir – pat, ja savtīgi – parūpēties par to, lai problēmu būtu mazāk ne vien šaipus savas robežas, bet arī aiz tās.

Kopš 2003.gada, kad Latvijas valdība apstiprināja Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnes, arī Latvija ir sākusi apzināti plānot palīdzību citām valstīm, kam tā nepieciešama. Kādi tad ir veikumi aizvadītajā 2005. gadā un kādiem darbiem būtu jāsakopo spēki turpmāk?

Palīdzība – nepieciešamība, nevis greznumlieta

Aizvadītajā 2005.gadā par panākumu var uzskatīt to, ka attīstības sadarbības jautājums ir aktualizēts valsts pārvaldes līmenī, kur par to vairs nebrīnās un arī ārpus Ārlietu ministrijas nu jau uztver kā esošu realitāti, nevis greznumlietu bez praktiskas nozīmes.

Kā panākums jāvērtē arī tas, ka ievērojami augusi sabiedrisko organizāciju aktivitāte attīstības sadarbības jomā un arvien vairāk NVO ne tik vien izrāda interesi par iespējām iesaistīties attīstības palīdzības projektos, bet arī reāli to dara, izmantojot gan savus, gan valsts, gan citu donoru resursus. Organizācijām veiksmīgi izdevies atrast savu nišu, kā to apliecina aktivitātes Gruzijā un Moldovā, sniedzot atbalstu gan turienes NVO sektoram, gan valsts pārvaldei.

Vērīgāk jāpaskatās privātā sektora virzienā – uzņēmēji ir Latvijā pagaidām salīdzinoši maz apgūts attīstības sadarbības politikas resurss ar lielu potenciālu. Tomēr arī uzņēmēji sāk saprast, ka iesaistīšanās attīstības sadarbībā ir ieguldījums, kas dod iespēju gūt vai paplašināt starptautisku pieredzi, izveidot jaunus sakarus un iepazīt jaunus tirgus saviem pakalpojumiem un precēm. Latvijas konsultantu un pakalpojumu sniedzēju sekmīga dalība konkursos par attīstības sadarbības projektu īstenošanu vairs nav nejaušība, bet jau ikdiena.


Izlīdzinās palīdzības atbalstītāju un noliedzēju skaits

Aizvadītajā gadā augusi arī plašākas sabiedrības informētība par attīstības sadarbību. Lai arī atbalsts palīdzības sniegšanai citām valstīm nav mainījies dramatiski, tomēr tas kopš 2004.gada ir audzis no 38,2% līdz 44,3%, liecina sabiedriskās domas pētījums. Svarīgi ir tas, ka palīdzības sniegšanas noliedzēju skaits ir sarucis no 51,1% līdz 44%.

Šī situācija apliecina, ka sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto par attīstības sadarbības jautājumiem. Tās var būt gan izglītības programmas, gan diskusijas, gan citas aktivitātes, kas palīdzētu attīstības sadarbību atpazīt un saprast, kādēļ tā ir svarīga. Jāveicina arī cilvēku zināšanas un izpratne par to, kas notiek citās pasaules valstīs, jo tad daudz vieglāk arī solidarizēties un sniegt palīdzīgu roku.

Viens no pozitīviem piemēriem ir globālā izglītības tīkla GLEN organizācijas darbība gan Latvijā, gan citās valstīs. GLEN ne tik vien izglīto jauniešus attīstības sadarbības jautājumos, bet dod iespēju viņiem pašiem doties uz kādu no attīstības valstīm un vairākus mēnešus sniegt praktisku palīdzību, gūstot unikālu pieredzi, par ko stāstīt, atgriežoties Latvijā. Arī valdības līmenī ir arvien vairāk jādomā par to, kā mobilizēt sabiedrības atbalstu attīstības sadarbībai.

Konkurējam ar pieredzi, nevis naudu

Efektīvai palīdzības sniegšanai, protams, nepieciešami resursi – ideālā gadījumā gan pietiekami finanšu, gan cilvēkresursi. Latvijas situācijā sevišķi svarīgi likt uzsvaru uz pēdējiem, jo ne tuvākajā, ne vidējā termiņā mēs nevarēsim attīstības sadarbībai pieejamo līdzekļu ziņā konkurēt ar valstīm, kam sadarbības attīstība ir kļuvusi par tradīciju. 2005.gadā attīstības sadarbībai piešķirti 100 000 latu. Šie Latvijas resursi nav salīdzināmi ar Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Nīderlandes vai Kanādas resursiem, ar kuru palīdzību arī Latvija 15 gados pati ir spējusi sasniegt atzīstamu attīstības līmeni.

Latvija attīstības sadarbībai var piedāvāt pieredzi un zināšanas, kas iegūtas straujā pārmaiņu laikā. Dažas no jomām, kurās Latvijas pieredze un zināšanas augstu vērtē tuvos un tālos kaimiņos, ir naudas, nodokļu, pensiju sistēmas reforma un pieredze robežsardzes institūcijas veidošanā. Piemēram, šobrīd Latvija sniedz atbalstu Moldovai efektīva robežsardzes dienesta izveidošanā, pašu robežu drošības pilnveidošanā, kā arī kinoloģisko dienestu attīstīšanā.

Palīdzība jāpaceļ prioritāšu sarakstā

Turpmāk Latvijā jāpanāk, ka attīstības sadarbība kļūst par vienu no ārpolitikas prioritātēm un jāstiprina sistēma, kas spēj tikt galā ar aktuālajām attīstības palīdzības situācijām. Vadības līmenī ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka attīstības sadarbība ir joma, kurā valstis sevi ļoti redzami parāda starptautiski un veido savu tēlu. Efektīvai līdzdalībai attīstības sadarbības jomā ir nepieciešams valsts atbalsts un lobijs. Pašu mājās ir nepieciešama sakārtota likumdošana un atbalsta struktūras. Savukārt starptautiskā līmenī svarīgi, lai solījumi piedalīties un palīdzēt citiem sakrīt ar spēju piedāvāt savus resursus pārliecinoši un pārdomāti.

Līdz sekmīgam rezultātam jānoved Ministru kārtība, kādā rekrutēt ekspertus no valsts pārvaldes. Jāsagatavo arī detalizētas procedūras attīstības sadarbības projektu ieviešanai no valsts finanšu resursiem, kam katru gadu vajadzētu augt, lai atbilstu Eiropas Savienības noteiktajiem palīdzības sniegšanas kritērijiem[1] un pašas Latvijas līdz ar citām jaunajām ES dalībvalstīm paustajai gatavībai jau tuvākajā laikā attīstības palīdzībai veltīt 0,1% no nacionālā kopprodukta (NKP) jeb pēc 2004. gada datiem aptuveni 7 miljoni latu.

Dažas Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis attīstības palīdzības sniegšanā tikušas tālāk, nekā Latvija. Piemēram, Slovēnija jau 2001.gadā sasniedza 0.13% no NKP jeb 25,5 miljonus ASV dolāru, Slovākija – 0,06% jeb 11,67 miljonus dolāru, bet Čehija – 0,05% jeb 26,49 miljonus. Kaimiņvalsts Igaunija tikko paziņojusi, ka gatava līdz 2010.gadam palielināt attīstības palīdzības apjomu līdz 0,17% no NKP jeb aptuveni 16 miljoniem latu gadā.

Te gan jānorāda, ka palīdzības sniegšanas mehānismi var būt dažādi – parasti attīstības palīdzība tiek sniegta vai nu ar t.s. divpusējās, vai arī daudzpusējās palīdzības mehānismiem. Lai gan divpusējā palīdzība, kad viena valsts tieši palīdz otrai, ir tradicionālāka, taču daudzpusējie mehānismi kļūst arvien izplatītāki, bieži vien vairākas valstis liek līdzekļus kopā. Šāda pieeja ļauj labāk plānot palīdzības resursu plūsmu un tāpēc ir labāk piemērota ilgtermiņa attīstības pasākumu īstenošanai, piemēram, nopietnu sociālo reformu un infrastruktūras attīstīšanai.

Efektīvai attīstības palīdzības sniegšanai nepieciešami ne tikai resursi, bet arī pienācīgs analītiskais un projektu ieviešanas atbalsts. Ideālā gadījumā valstij jāspēj nodrošināt analītiskās un ieviešanas funkcijas. Iespējams, šīs funkcijas ir lietderīgi apvienot vienā institūcijā, piemēram, aģentūrā, kas darbotos valdības padotībā, tomēr būtu pietiekami neatkarīga, lai spētu operatīvi un elastīgi reaģēt uz aktuālajām „attīstības sadarbības situācijām”. Uzraudzību projektu ieviešanas līmenī iespējams efektīvi īstenot konkrētas institūcijas līmenī, bet novērtēšanu politikas līmenī jau jāveic, sniedzot regulāru informāciju Ministru kabinetam un likumdevējam.

Pārfrāzējot latviešu tautas sakāmvārdu „dots devējam atdodas”, par attīstības sadarbību var teikt, ka ilgākā termiņā „dodot var gūt”. Palīdzība attīstībai tiek skatīta ja ne kā darbs ekspertiem un valsts prestiža jautājums, tad vismaz kā drošības un stabilitātes veicinoša darbība valstī un reģionā. Galu galā, attīstības sadarbības mērķis ir panākt sabiedrības ilgtermiņa sociālo un ekonomisko attīstību.

____________________________________

[1] 2002.gadā notikušās Monterejas konferences mērķi paredz, ka līdz 2006.gadam katras dalībvalsts oficiālajai attīstības palīdzībai jāsasniedz 0,33% no NKP.

Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta “Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru” ietvaros