Foto: A. Jansons
Īstenībā gan krievu, gan latviešu prese Sļivenko lietas iznākumu saviem lasītājiem skaidroja vienpusīgi, kaut ko noklusējot. No stereotipiem mēs vaļā netiekam, un ierastā retorika turpinās, jo etniskās emocijas ir vieglāk mobilizējamas.
Pēdējo nedēļu politisko notikumu vidū lielu vietu ieņēma Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Alvaro Roblesa vizīte Latvijā, kā arī Tatjanas Sļivenko lietas iznākums Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Komisāra uzmanības lokā bija Latvijas sociālās problēmas (piemēram, ieslodzīto stāvoklis), bet tāpat arī krievvalodīgo, nepilsoņu stāvoklis. Īpaši uzsverot lielo nepilsoņu skaitu Latvijā, Alvaro Robless aicināja tos integrēt un paplašināt viņu līdzdalības iespējas sabiedriskajā dzīvē. Lai gan rekomendācijas vēl tiek gatavotas, komisārs ieteica Latvijas politiķiem pārdomāt iespējas vienkāršot naturalizācijas procedūru, ļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kā arī pieļaut dokumentu iesniegšanu administrācijai arī krievu valodā vietās ar lielu krievvalodīgo īpatsvaru.
Latviski rakstošie žurnālisti komisāra vizīti apgaismoja galvenokārt informējoši, stāstot par viņa tikšanos ar oficiālām personām, ar skolēniem un pedagogiem, braucienu uz Daugavpili utt. Latvijas politiķu atbildes reakcija uz komisāra ieteikumiem, ko apgaismoja latviešu prese, saistījās galvenokārt ar nepilsoņu vēlēšanu tiesībām pašvaldībās (pēc pusotra gada – kārtējās pašvaldību vēlēšanās!). Latvijas valdība un citas oficiālās personas (Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs Guntars Krasts, Īpašo uzdevumu ministrs integrācijas lietās Nils Muižnieks, Latvijas Valsts Cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūvers u.c.) tam nepiekrīt, jo prioritāte esot naturalizācija. Vairākos materiālos latviešu presē bija pamanāma vāji slēpta nepatika pret Eiropas komisāra ieteikumiem un reizē doma, ka tie mums nav saistoši.
Piemēram, “Lauku Avīzē” 11. oktobrī ar virsrakstu „Brauc” un bez paraksta (redakcijas viedoklis?) Eiropas komisāra vizīte raksturota šādi: “Cilvēks iebrauc uz pāris dienām, nedz šīs valsts vēsturi, nedz šīsdienas stāvokli viņš aptvert un pienācīgi novērtēt nepaspēja. Skaidrs, ka viņu ietekmējusi arī Latvijai naidīgo spēku piegādātā propagandas deva. Tāpēc viņa novērojumi un secinājumi derīgi iepazīšanai, un labi arī tā.” Eiropas komisārs, speciālists cilvēktiesību lietās – nepraša un naidīgo spēku propagandas upuris? Klaja nepatiesība bija teikt, ka vizīte sasteigta. Komisāram bija neparasti piesātināta programma un ļoti daudz garu sarunu ar visdažādāko organizāciju pārstāvjiem. “Latgales Laiks” 7. oktobrī Ivara Soikana rakstā atspoguļoja komisāra vizītes programmu Daugavpilī: viņš tiekas ar dažādu reliģisku kopienu pārstāvjiem, apmeklē divas vidusskolas, pensionāru sociālās aprūpes centru, piedalīsies vēstures eksāmenā Naturalizācijas pārvaldes nodaļā. Tieši tāpat mūsu prese savulaik atļāvās ironizēt par EDSO augstā komisāra Maksa van der Stūla biežām vizītēm Latvijā. Tomēr nācās viņa rekomendācijas ņemt vērā.
“Rīgas Balss” savas slejas 10. oktobrī atvēlēja diskusijai starp dažādu 8. Saeimas frakciju deputātiem Jāni Freimani, Juri Dobeli un Miroslavu Mitrofanovu. Veltas bija “RB” cerības atrast kādu kopsaucēju deputātu spriedumos. Par Eiropas komisāra ieteikumiem Juris Dobelis domā, ka tos jau “var uzklausīt, pamāt ar galvu un turpināt, ko mēs paši darām.” Redakcija tad bija spiesta atgādināt, ka „pēc līdzšinējās pieredzes absolūti visi ieteikumi, kas nākuši no Eiropas, agri vai vēlu tikuši izpildīti. Tas attiecās uz Pilsonības, Valsts valodas, Vēlēšanu likumu. Kāpēc lai šis būtu kāds izņēmums?”.
Krievu prese komisāra A.Roblesa vizīti atspoguļoja, iedvešot pārāk lielas cerības nepilsoņiem. Par to liecina vairāku materiālu daudzsološie virsraksti: “Komisārs aizstāv nepilsoņus” (Telegraf, 7. oktobrī) vai tās pašas avīzes Oļega Ignatjeva raksts 9. oktobrī, kurā teikts, ka komisāra ieteikumu rezultātā var tikt grozītas naturalizācijas prasības, kas esot pārāk smagas.
T.Sļivenko lietas iznākuma atspoguļošanai masu medijos toni uzdeva Krievijas televīzija. Programmā “Vremja” 12. oktobrī, uzsākot raidījumu, tika svinīgi paziņots par divām ievērojamām Krievijas uzvarām. Viena no tām – Nobela prēmijas piešķiršana Krievijas zinātniekam Vitālijam Ginzburgam, bet otra – T.Sļivenko uzvara Strasbūrā (Krievija kā trešā puse piedalījās prāvā). Latvijas krievu prese pilnīgi viennozīmīgi aprakstīja tiesas lēmumu T. Sļivenko lietā kā spožu uzvaru. “Vesti segodņa” visam 10. oktobra numuram dots virsraksts: “Sensācija Strasbūrā. Eiropas tiesa aizstāv Sļivenko ģimeni.” Tajā pašā dienā avīzē “Čas” Oļega Silova un Sergeja Kņazeva rakstam virsraksts “Latvija paspēlēja Sļivenko ģimenei 20 000”.
Latviešu avīzes (piemēram, Dita Arāja 10. oktobrī avīzē „Diena”) skaidroja, ka no vienpadsmit apsūdzības punktiem atzīts viens, ka kompensācija ir 20 reizes mazāka par pieprasīto. Latviešu prese, atsaucoties arī uz speciālistu atzinumiem (LU cilvēktiesību institūta vadītājas Gitas Feldhūnes viedokli) ar gandarījumu konstatēja, ka tiesā atzīts Latvijas okupācijas fakts, kā arī Krievijas armijas un militārpersonu ģimeņu prombraukšanas likumība. Latvijai jāatlīdzina morālais kaitējums Sļivenko ģimenei – tā saņem naudu, ne dzīvokli un tiesības atgriezties Latvijā (Zane Atlāce “Rīgas Balss” 13. oktobrī).
Īstenībā gan krievu, gan latviešu prese Sļivenko lietas iznākumu saviem lasītājiem skaidroja vienpusīgi, kaut ko noklusējot. Krievu prese – Latvijai principiāli svarīgo Latvijas okupācijas faktu, latviešu prese – toreiz 1994. gadā un vēl 1999. gadā tiesu pieļautās kļūdas, par kurām jāmaksā tagad. “Sļivenko ģimenes lieta ir visīstākais tiesu brāķis” (J. Urbanovičs – „Diena” 16. oktobrī).
No stereotipiem mēs vaļā netiekam, un ierastā retorika turpinās. Ja 2004.gada izglītības reforma tiek nodēvēta par “skandalozu, krievu bērnu pārlatviskošanas idiotisku programmu” (“Vesti segodņa” 6. oktobrī rakstā „Komisāri deva signālu”), tad tas izslēdz jebkāda kompromisa iespēju starp Izglītības ministrijas un krievu organizāciju izstrādātajiem alternatīvajiem piedāvājumiem. Tāpat latviešu prese (referenduma priekšvakarā) turpināja baidīt latviešu publiku ar krievu lāča tēlu, konstruējot un uzturot draudu ainu Latvijai no Austrumiem. To atgādināja politologs Ojārs Skudra sarunā ar Sandri Toču “Neatkarīgajā Rīta Avīze” 11.oktobrī un piemetināja, ka etniskās emocijas vieglāk mobilizējamas.
Pavīdējuši arī ekspertu mēģinājumi skaidrot stereotipu noturību Latvijas presē. Sergejs Kruks “Latvijas Vēstnesī” 7. oktobrī atgādina: prese ir prece un laikraksti izdabā savam lasītājam. Ābrams Kleckins teic: žurnālisti zemāk nolaiž latiņu un prese sniedz Latvijas dzīves izkropļotu ainu (intervijā savā jubilejas dienā avīzē “Čas” 10. oktobrī).
Tomēr preses kopējā panorāma nav tik drūma. 14. oktobrī – polemikas kulminācijas brīdī, kad „Lestene, Strasbūra, Maskava bijusi gandrīz visas Latvijas preses uzmanības centrā, bet reizēm pilnīgi pretējā interpretācijā” savlaicīgi atskanēja saprātīgas žurnālistu balsis gan latviešu, gan krievu presē. Voldemārs Hermanis “NRA” rakstā “Starp dzimteni, tēvzemi un paštaisnību” (viņa vārdus nupat nocitējām) izsaka viedokli, ka avīzes “Vesti segodņa” dažu materiālu biežā sakritība ar Latvijai naidīgo toni Krievijas presē neveicina ne integrāciju, ne Latvijas ārpolitisko mērķu skaidrāku izpratni. Izeja – sabiedrības krievvalodīgo daļas paļaušanās uz pašu spēkiem un dialogs ar Latvijas oficiālām iestādēm.
Tajā pašā dienā Anatolijs Kameņevs rakstā “Ārzemes mums palīdzēs? Diez vai” avīzē “Čas” atgādināja krievu lasītājiem, ka Latvijas likumus visumā atbalsta starptautiskās organizācijas, to vidū arī Izglītības ministrijas piedāvāto valsts un dzimto valodu proporcijas skolās 60% pret 40%. Padomdevēji no Rietumiem var likt mīkstināt dažu likumu redakciju, ne vairāk. Ironiski viņš pieminēja Rogozina – Čehojeva draudus Latvijai ar sankcijām no Maskavas. Atliekot naturalizēties, iegūt pilsoņu tiesības un līdzdarboties politiskajā procesā, lai veicinātu demokrātiju Latvijā. Beigās izskan: mums nepalīdzēs onkuļi ne no Rietumiem un ne no Austrumiem.
Šī publikācija ir tapusi projekta “Mazākumtautību balsis vienotā informācijas telpā” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un Sabiedrības integrācijas fonds nav atbildīgs par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu un tās tālāku izmantošanu.
Lai ievestu skaidrību Sļivenko lietā