Foto: sanbeiji
Nepieciešams tikai viens cilvēks, lai būtu iespējami brīnumi, bet ja šie brīnumainie cilvēki sanāk kopā iespējams ir jebkas.
“Šaura, iestaigāta taciņa, ne plats lielceļš,” tā nevalstisko organizāciju (NVO) un valsts pārvaldes sadarbību pēdējos gados raksturo Latvijas Pilsoniskās alianses (eLPA) direktore Rasma Pīpiķe.
Kopš organizācijas dibināšanas 2004.gada 14.decembrī pilsoniskās sabiedrības veidošanās process kļuvis intensīvāks, mērķtiecīgāks– Saeimas un valdības sadarbība ar trešo – NVO sektoru mainījusies uz labo pusi, daudz apguvušas arī pašas organizācijas. “Kādreiz atziņas par demokrātiju un līdzdalību sabiedrībā bija svešas. Turpretim tagad partijas uzskata zem sava goda politiskajās priekšvēlēšanu programmās nepieminēt NVO sektora attīstību.” NVO un atsevišķu indivīdu rīkotos piketus un demonstrācijas pamazām aizstāj konstruktīvākas metodes. Izrādās, ka sēžoties pie viena galda un diskutējot var panākt vairāk nekā skaļi kliedzot aiz slēgtām durvīm. Pirms diviem gadiem eLPA tika izveidota kā neatkarīga organizāciju un privātpersonu apvienība, kas pastāvīgi identificē, aizstāv un risina Latvijas nevalstiskā sektora intereses aktīvi piedaloties likumdošanas procesā un identificē problēmas, kas uzlabojamas, lai NVO varētu netraucēti darboties.
Klauvēt pie kaimiņa durvīm
“Sadarbība ir abpusējs process, kas prasa ieinteresētību un izpratni no abām pusēm,” uzsver R.Pīpiķe. “Nav jābūt kādā organizācijā lai risinātu būtiskus jautājumus. Katrs individuāli mēs varam iestāties pret koku izciršanu, upes piesārņošanu. Redzot nolauztu ceļazīmi mums ir divas iespējas. Pirmā – nelikties ne zinis, otrā – atrast kādu, kas par to atbild un paziņot.” Tomēr viena no galvenajām problēmām, ko uzsver NVO pārstāvji ir tā, ka NVO no valsts joprojām nesaņem pilnvērtīgu atbalstu līdzdalības uzdevumu veikšanai. Ekonomiskām, sociālām un administratīvām izmaiņām pēc iestāšanās ES pielāgojas arī NVO sektors. Starptautisko donoru aiziešana, ziedošanas un filantropijas tradīciju trūkums bija galvenie iemesli, kas NVO kavēja pilnvērtīgi darboties. Ziedošanas kultūra Latvijā vēl ir tikai pašos iedīgļos, jo esam jauna patērētājsabiedrība un cilvēki daudz laika velta materiālo vajadzību risināšanai. “Palīdzētāji parasti ir ar plašām sirdīm, bet tukšām kabatām. Jauna kultūra nevar rasties dienas vai pat gada laikā. Jāpaiet laikam, un, kad mēs paši būsim pietiekami nodrošināti, ziedošanas tradīcijas uzplauks,” saka R.Pīpiķe.
Sadarbībā ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu tika izstrādāta īpaša līdzfinansējuma programma – budžeta kabatiņa – no kuras, piesaistot starptautiskus fondus, NVO var saņemt līdzfinansējumu saviem projektiem. Diemžēl fonds tiek izmantots relatīvi pasīvi un jāsaka, ka pēdējā laikā saprotam, ka iniciatīva bija ļoti laba, bet tā izpilde smagnēja un šķiet vairāk apgrūtina NVO nekā atvieglo tām dzīvi, stāsta R.Pīpiķe. Taču šobrīd alianse apkopo informāciju par nepilnībām un lūgs Sabiedrības integrācijas fondu tās risināt. Būtiskais, ka strādājot gan ar līdzfinansējumu grantu shēmu, gan ar Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumentiem, jāsecina, ka, mēs, izstrādājot noteikumus, kā tiks apgūti starptautiskie līdzekļi, esam pārāk birokrātiski. „Nekad nebūs tā, ka visas vajadzības ir apmierinātas. Arī Norvēģijā, kur līdzekļu ir daudz vairāk nekā Latvijā, NVO sūdzas, ka trūkst naudas. Turpretim no reģionu pārstāvjiem dzirdētos iebildumus par sarežģītajām projektu pieteikumu veidlapām un valodas barjeru R.Pīpiķe uzskata par nepamatotiem, jo starptautiskie donori iepriekšējos gadus Latvijā investēja tieši projektu rakstīšanas apmācības programmās. „Ja neprotam paši, varam klauvēt pie kaimiņu organizācijas durvīm un tur noteikti būs kāds, kas pratīs sagatavot projektu vai sniegt padomu.”
”Tas, ka nevalstiskās organizācijas vairs netiek uzskatītas par traucēkli, bet par līdzvērtīgu sociālo partneri, ir ilglaicīga procesa – pilināšanas rezultāts,” stāsta R.Pīpiķe. Saeimas un valdības kuluāros lobējot NVO intereses, eLPA nekoncentrējas uz kādu konkrētu jomu, bet cenšas uzlabot vidi, kurā darbojas NVO. Viens no būtiskākajiem panākumiem ir 2005.gadā maijā izstrādātā un Saeimā atbalstītā deklarācija par pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā un sadarbību ar NVO. Dokumentā uzsvērti galvenie sadarbības principi. Piemēram, kā uzlabot Saeimas mājas lapu, lai iedzīvotāji tajā vieglāk orientētos. Šķiet sīkums, bet pamēģiniet atrast nepieciešamo likumprojektu un saprast, kurā lasījumā tas ir. Dokuments uzsver arī reģionālo NVO nozīmi un sadarbības tīklu veidošanu. Plānots arī kopīgs Saeimas un NVO ikgadējs forums.”
Lai gan kopējā atmosfēra liecina, ka valdības un NVO sadarbība ir laba, dažu politiķu izteikumi liecinājuši par pretējo. „Tāpēc mums vienmēr jābūt modriem. Nereti nākas darboties kā ugunsdzēsējiem – kāds atsūta īsziņu, ka ministrijā veidojas svarīga darba grupa un mēs nekavējoties nosūtam turp savu pārstāvi. Varbūt tas izklausās naivi, bet ja mēs paļautos tikai uz oficiālo informāciju, daudz kas nenotiktu.”
Viensētas sindroms
Kaut gan reģistrētas ap deviņiem tūkstošiem NVO, lielākoties to sastāvā ir ne vairāk kā divdesmit biedru. „Aktīvi darbojas nedaudz, cilvēki ātri izdeg un pēc diviem gadiem aiziet projām,” uz pārlieku kūtrumu sadarbības veidošanā norāda R.Pīpiķe. “Problēma ir tā, ka cilvēki nemeklē kontaktus. Tas ir tāds kā latviešu viensētas sindroms. Cilvēki cīnās vienatnē, bet tad kāds atnāk un saka: “Hei! Mans kaimiņš dara to pašu!” ” Lai pretendējot uz ierobežotajiem finanšu resursiem NVO starpā neveidotos neveselīga konkurence, būtiska ir atklātība un informācijas apmaiņa. Strīdoties par nebūtisko tiek zaudēts laiks, ko varētu patērēt daudz būtiskāku jautājumu risināšanai. NVO ir daudz, to viedokļi dažādi, bet tikai apvienojoties organizācijas veido ietekmīgu spēku. Organizāciju sadarbības tīkli ir veids, kā apvienojot nacionālo valstu organizāciju viedokļus, lai uzrunātu Eiropas Komisiju. Lai veidotu spēcīgāku un kompetentāku ietekmi, Eiropas valstu sadarbības tīkli gaida, kad dalībvalstu NVO apvienosies un papildinās biedru rindas. Lai gan tīklu veidošana Latvijā nosacīti ir jaunums, organizācijas ir apvienojušās jau iepriekš panākot konkrētu politisku lēmumu pieņemšanu. Piemēram, spēkus apvienoja organizācijas, kas cīnījās pret HIV/AIDS izplatību.
“Bieži tiek runāts par to, ka sabiedriskajās organizācijās jādarbojas ekspertiem, bet, manuprāt, tas nav būtiskākais. Ikviens cilvēks, kuram ir ideja, ir ļoti vērtīgs. Ideāli, ja ir gan idejas, gan profesionalitāte. NVO no biznesa sektora būtu jāiemācās precizitāte. Ja darbība būtu mērķtiecīga un saskaņota, daudz ko varētu panākt ieguldot mazāk resursu. Ne katrs, kuram ir lieliska ideja, spēj to realizēt. Šī iemesla dēļ nereti labas idejas nav īstenojušās,” uzsver R.Pīpiķe.
Finanšu virtuvei jābūt tīrai
Nav būtiski, cik cilvēku darbojas NVO. Pieredze liecina, ka var būt gan liela un neveikla, gan maza un efektīva organizācija. Viens no labas pārvaldes galvenajiem principiem, apgūstot finansējumu, ir panākt, lai pašu naudas virtuve ir ļoti tīra. Pamatojoties uz sabiedriskā labuma statusu, nevalstiskās organizācijas var piesaistīt ziedotājus, kuri ir tiesīgi izmantot likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” noteiktās nodokļu atlaides 85% apmērā no ziedotajām summām. Finanšu ministrijas sabiedriskā labuma organizāciju reģistrs liecina, ka sabiedriskā labuma statuss līdz 6.decembrim piešķirts 856 organizācijām. Tomēr jāteic, ka 15 no tām statuss jau atņemts, 10 organizācijām draud statusa atņemšana. Galvenais iemesls – nesakārtota dokumentācija: organizācijas neiesniedz ministrijai ziņas par izmaiņām statūtos vai organizācijas juridiskās adreses izmaiņas, neiesniedz atskaites un neatbild uz ministrijas brīdinājuma vēstulēm. R.Pīpiķe uzskata, ka, neraugoties uz to, ka nereti organizācijas tikpat viegli cik ieguvušas arī zaudē sabiedriskā labuma statusu, likumdošana šajā jomā ir viena no progresīvākajām pasaulē, un šobrīd norit darbs pie likuma uzlabošanas. “Ir gadījumi, kad organizācija pēc savas būtības nepilda sabiedriskā labuma misiju, komisija nav tiesīga atteikt piešķirt prasīto statusu. Likums darbojas tikai vienu gadu un šobrīd redzams, kas tajā jāmaina.”
eLPA ne vien uzrauga, lai valsts politikā tiktu ievērotas biedrību un nodibinājumu intereses, pārstāvot tās attiecībās ar valsts institūcijām un pārrauga NVO fonda (Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instruments) ieviešanu Latvijā, bet arī cīnās, lai Latvijā izveidotu NVO atbalsta budžeta līniju. Organizācija iesaistījusies arī Starptautiskā projektā, kas veicina sadarbības tīklu attīstību veselības jomā jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šī ir unikāla organizācijas pieredze un eLPA pārstāvji ir viesojušies visās jaunajās dalībvalstīs un iepazinuši to NVO sektoru.
Aliansei šogad aprit divi gadi un šajā laikā tā izdarījusi secinājumu – nepieciešams tikai viens cilvēks, lai būtu iespējami brīnumi, bet ja šie brīnumainie cilvēki sanāk kopā iespējams ir jebkas.
Šī publikācija tapusi Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas finansēta projekta ietvaros. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu.
Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma ir ASV Starptautiskās attīstības aģentūras un Atvērtās Sabiedrības institūta kopīgi finansēts fonds, kura mērķis ir nostiprināt nevalstisko organizāciju (NVO) profesionalitāti un ilgtspēju, veicināt iedzīvotāju līdzdalību un spējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, kā arī sekmēt labdarības un dažādu vietēju NVO finansējuma avotu attīstību Latvijā. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas darbību Latvijā administrē Sorosa fonds – Latvija.