Diskusijas "Sabiedrības vadības kompetences un augstākā izglītība Latvijā" secinājumu analīze un ieteikumi tālākai rīcībai

Diskusija demonstrēja svarīgākās pretrunas, kas traucē Latvijā attīstīt un akreditēt konkurētspējīgu augstākās izglītības programmu sabiedrības vadībā. Diskusijas mērķis bija noskaidrot, kā visas puses, no kurām ir atkarīga šādu programmu veidošana, licencēšana un akreditācija, formulē savas intereses šajā procesā, un kur rodas pretrunas vai problēmas. Tāpat, semināra uzdevums bija identificēt to jautājumu loku, pie kuriem turpmāk jāstrādā, lai pilnveidotu sabiedrības vadības izglītību Latvijā.

Iesaki citiem:

Diskusijā dalībnieki vienojās, ka sabiedrības vadības maģistra programma nepieciešama, lai valsts pārvaldē strādājošajiem dotu kompleksu skatījumu, sniedzot zināšanas gan ekonomikā, vadības zinībās un tiesību zinātnē, kā arī atbilstošas analītiskās iemaņas. Latvijas pārvaldē orientēta uz universālajiem darbiniekiem, kuri nav šauri speciālisti un spēj analizēt, plānot, veidot politiku, redzot lietu savstarpējo saistību un sakarības. Tieši šādas zināšanas un iemaņas vajadzētu iegūt studējot attiecīga līmeņa sabiedrības vadības programmā.

Diskusijas rezultātā noskaidrojās šādas galvenās problēmas:


  • Sabiedrības vadības specialitāte Latvijā ir veidošanās stadijā, izglītības iespējas šajā jomā šobrīd ir ierobežotas, taču valsts pārvalde kā darba devējs jūt arvien pieaugošu nepieciešamību pēc šādiem speciālistiem. Arī Latvijas pārstāvjiem Eiropas līmenī tiek pieprasītas zināšanu kopums, kas tiek iegūts studējot šāda veida programmās un to trūkums var vest pie Latvijas speciālistu ierobežotas konkurētspējas.

  • Iepriekš akreditēto programmu mācību kvalitāte neapmierina darba devējus, tomēr jaunu programmu izveide ir kavēta.

  • Trūkst formāli kvalificētu mācībspēku, līdz ar to programmu licencēšana un akreditācija ir apgrūtināta. Latvijas sistēmā nav paredzēta iespēja jaunām nozarēm, kas atrodas attīstības stadijā, piemērot pārejas periodu, kura laikā jāpanāk pilnīga pasniedzēju sastāva atbilstība formālajiem kvalifikācijas kritērijiem.

  • Trūkst stratēģisko risinājumu un pieejas, kas nodrošinātu iesaistīto pušu (augstskolu, Izglītības ministrijas un citu ieinteresēto pušu) mērķtiecīgu sadarbību, lai palīdzētu tām studiju nozarēm, kas tikai veidojas pēc iespējas ātrāk nonākt līdz situācijai, kad standarti būs izpildāmi.

  • Grūtības jaunu programmu licencēšanā un akreditācijā (sīkāk skatīt pielikumā esošās prezentācijas un diskusijas kopsavilkumu)



Rezultāta noskaidrojās šādas pozīcijas:

IZM un Augstākās izglītības padomes pārstāvji uzskata, ka viņu svarīgākā interese ir saglabāt formālās prasības programmu licencēšanai un akreditācijai pašreizēja līmenī. Formālo prasību ievērošana praktiski tiek pielīdzināta augstas kvalitātes standartam izglītībā, savukārt, to neievērošana uztverta kā standartu pazemināšana. IZM un AIP interesēs, izejot no diskusijā formulētās nostājas, nav standartu noteikšanas kritēriju maiņa (no formālām prasībām uz satura analīzi, atbilstības starptautiskai praksei novērtēšanu, starptautisko standartu – piemēram, Eiropas Sabiedrības pārvaldības asociācijas standartu (http://www.eapaa.org) – piemērošanas), bet esošo kritēriju saglabāšana.

Augstskolu pozīcija ir atkarīga no konkrētas augstskolas vietas valsts izglītības sistēmā. Latvijas Universitātei sabiedrības pārvaldības programma sen izveidota, jo LU ir salīdzinoši vieglāk nodrošināt atbilstību formāliem kritērijiem (piemēram, profesoru un doktoru klātbūtne fakultātē). Tomēr, kā redzams no diskusijas dalībnieces vērtējuma, klienti ne vienmēr ir apmierināti ar programmas saturu, tā atbilstība profesijas standartiem nav viennozīmīgi vērtējama, kaut gan formālās prasības ir ievērotas. Savukārt, Vidzemes augstskolai un Rīgas Stradiņa universitātei jaunu programmu attīstīšana vienmēr ir saistīta ar lielu risku nesasniegt licencēšanas/ akreditācijas mērķi, kas ir saistīts ar to, ka sociālo zinātņu pedagogu skaits šajās augstskolās ir ierobežots, maz ir pasniedzēju - doktoru. Tanī pašā laikā, jaunajā Vidzemes augstskolas programmā darbojas daudz jaunu pasniedzēju ar ārvalstu izglītību un mūsdienīgu darba pieredzi, gan valsts, gan privātajā sektorā. Tas nodrošina programmas satura aktualitāti, kam ir būtiska nozīme darba dēvēja uztverē. Tomēr, ņemot vērā lielu risku, kas ir saistīts ar formālās atbilstības novērtēšanas procedūrām, citas augstskolas nav līdz šim to uzņēmušās.

Darba dēvēja – šajā gadījumā valsts pārvaldes intereses atspoguļotas Valsts kancelejas nostājā – valsts pārvaldei trūkst kompetentu darbinieku, un, neskaitot pašas valsts pārvaldes sistēmas trūkumu (neatbilstošu atalgojumu) ir arī ārējie ierobežojumi – augstskolas nepiedāvā mūsdienīgas sabiedrības vadības prasībām atbilstošas mācību programmas. Nav nacionālā līmeņa profesionālo asociāciju, kas pārstāvētu darba dēvēja intereses sabiedrības vadības jomā.


Ieteikumi

1. Ņemot vērā valsts pārvaldes un nevalstiskā sektora vajadzību pēc kompetentiem speciālistiem sabiedrības vadībā jau pašlaik, nevis attālā nākotnē, nepieciešams iniciēt sarunas starp izglītības politikas veidotājiem un darba devējiem. Ņemot vērā Valsts kancelejas vadošo lomu līdz šim, un attiecīgās profesionālās asociācijas trūkumu, būtu pamatoti, ja VK kopā ar dažiem partneriem no valsts pārvaldes (piemēram, EM un nevalstiskām organizācijām, kas strādā valsts kvalitātes jomā) izstrādātu pozīciju, no kuras argumentēt izglītības politikas veidotājiem nepieciešamību pēc kvalitatīvi jaunām sabiedrības vadības maģistra programmām.

Ir svarīgi, lai šīs sarunas notiktu tieši starp nozares pārstāvjiem un izglītības politikas veidotājiem, nevis ar izglītības kvalitātes “vārtsargiem” (licencēšanas un akreditācijas veicējiem), vai izglītības “piegādātājiem” (augstskolām), jo nepieciešama visas izglītības un nodarbinātības sistēmas perspektīva, un tās stratēģisku interešu redzējums, lai atrisinātu esošās problēmas.

Tālākajā diskusijā par sabiedrības vadības izglītības saturu un kvalitāti nepieciešams iesaistīt universitātes, kā arī Valsts Administrācijas skolu.

2. Viens no priekšlikumiem, ar kuriem darba devēji varētu vērsties pie politikas veidotājiem, ir, pieņemot profesoru Melkeres un Rozenfelda rekomendāciju, veidot programmas Latvijā saskaņā ar Eiropas Sabiedrības pārvaldības asociācijas standartiem. Ņemot vērā šo standartu saturisku, nevis formālu būtību, tos varētu apvienot ar Latvijas izglītības sistēmā pastāvošajiem kvalitātes vērtēšanas standartiem. Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai rezultātā augstskolām nerodas dubulta slodze – formālās atbilstības un saturiskās atbilstības nodrošināšana, kas var būtiski pazemināt augstskolu motivāciju veidot šādas programmas.

3. Ņemot vērā izglītības programmu kvalitātes vērtēšanas sistēmu Latvijā, jaunu profesionālo programmu izveides iespēja tajās jomās, kuras valstī līdz šīm nebija attīstītas, ir ļoti būtiski ierobežota. Izglītības politikas veidotājiem (sistēmas vadības līmenī) būtu jāapsver īpaši kvalitātes vērtēšanas nosacījumi šajās jomās pārējas posmā, lai neradītu gandrīz nepārvaramus šķēršļus jaunu programmu attīstībai. Piemēram, atvieglot ārvalstu universitātēs iegūto kredītpunktu atzīšanu, pieļaut, ka pasniedzēji ar 3-4 gadu profesionālu pieredzi, bet bez doktora grāda, var pasniegt lielu daļu no programmas kursiem, vai izdarīt citas izmaiņas, kas uz ierobežotu laiku atvieglotu programmu veidošanas nosacījumus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi