Foto: iyers
Mētāšanos ar plikiem apgalvojumiem nevar uzskatīt par nopietnu mediju kritiku, bet tikai par savas personiskās politiskās nostājas izpausmi.
Informācijas un komunikācijas zinātņu doktoram Sergejam Krukam nepatīk, kā Diena atspoguļoja Valda Zatlera izvirzīšanu un ievēlēšanu prezidenta amatā («Kakofēmismi Karabasam», politika.lv, 19.06.07.), un no šīs nepatikas izaug visaptverošs uzbrukums Dienas «arhitekstuālai» ietekmei uz Latvijas sabiedrību, politiķiem, teju visu Latvijas attīstību kopš neatkarības atgūšanas. Beigās tā kā sanāk (grūti gan to simtprocentīgi apgalvot, jo S.Kruks par daudziem jautājumiem nemīl skaidri izteikt savu nostāju), ka Diena pati ir bezmaz vai vainīga pie Zatlera uztiepšanas Saeimai un sabiedrībai: «Neuzklausot oponentu, laikraksts ar boļševistiski (sic) dedzību uzspieda savu redakcionālo redzējumu par liberālo tirgu. (..) Atbalstot to, ko sauc par “neoliberālismu”, avīze, iespējams, atviegloja politiskajai elitei ekonomisko reformu īstenošanu, taču ilgtermiņā valdība un lasītāji ir iemācījušies apslāpēt citas balsis un ignorēt kritiku. Necauršaujamais Aigars Kalvītis ir Dienas paštaisno komentāru māceklis.»
Šādu loģisku pērlīšu virknēšana, protams, ir jautra nodarbe. («Visiem kaķiem ir četras kājas. Zirgam ir četras kājas. Tātad zirgs ir kaķis». Tiem, kam interesē šādi loģiski kalambūri, iesaku ieskatīties lapā Silly Syllogisms[ 1 ]. Taču mētāšanos ar plikiem apgalvojumiem, ko S.Kruks citviet savā komentārā pārmet Dienai, nevar uzskatīt par nopietnu mediju kritiku, bet tikai par savas personiskās politiskās nostājas izpausmi.
Nekavēšos pārāk ilgi pie S.Kruka īpatnējiem pārmetumiem par Dienas izsmalcināto viltību, ziņās pasniedzot faktus, bet komentāros šos faktus vērtējot. Kruks ceļ trauksmi, ka tādējādi lasītājs, pats to nemaz nenojauzdams, sapinās šausmīgos valgos, no kuriem nabaga cilvēks vairs nespēj atbrīvoties: «Diskursa analīzē to sauc par arhitekstualitāti — dažādu kategoriju un statusu teksti mijiedarbojas nozīmes veidošanā. Arhitekstualitātes paņēmieni ļauj Dienai smalki pārkāpt netendenciozitātes principu — lai saprastu objektīvās, bet neviennozīmīgās ziņas, lasītājam ir nepieciešami papildus „špikeri”, kurus var atrast komentāru un viedokļu slejā. Negaidīts (vai arī tīšuprāt paredzēts) efekts var rasties, pateicoties īpatnējai materiālu izvietošanai lapaspusēs. Nozīmi var ietekmēt blakus publicētais raksts, fotogrāfija, piezīme, virsraksta šrifta lielums, teksta daļu izcelšana.» Vārdu sakot, Dienas makets un ziņu atdalīšana no komentāriem nozombē lasītāju, un tikai tādi izredzētie komunikācijas melno mākslu adepti kā pats Kruks spēj sevi glābt no šī baismā likteņa.
Tomēr jājautā — kas tad cits būtu jādara ziņās, ja ne jāizklāsta fakti? Un kas būtu jādara komentāros, ja ne jāizsaka viedoklis par šiem faktiem? S.Kruks laikam lasītājus uzskata par ne gluži pilnvērtīgām būtnēm, kuri nespēj paši vērtēt citu cilvēku argumentus un kuriem ir vajadzīgi «špikeri», lai saprastu, ko viņi ir izlasījuši.
Savukārt Diena uzskata, ka patstāvīgi cilvēki grib dzirdēt skaidri un, ja nepieciešams, asi izteiktu nostāju, kuru viņi tad var vai nu pieņemt vai nepieņemt. Katrā gadījumā, izlasot Dienas komentāru, lasītājam būs skaidrs, ko Dienas komentētājs domā un kāpēc. To gan nevar teikt par S.Kruka rakstīto.
Piemēri šādai domas neskaidrībai nav tālu jāmeklē. Ja, kā redzējām, sacerējuma sākumā S.Kruks Dienai pārmet dažādu uzskatu iemānīšanu lasītājiem ar smalku maketēšanas triku palīdzību, tad raksta beigās pārmetums ir jau pavisam pretējs — ka Diena izsakās pārāk skaidri. Jādomā, ka šis apvainojums — ka «laikraksts ar boļševistiski (sic) dedzību uzspieda savu redakcionālo redzējumu par liberālo tirgu» — atklāj patieso S.Kruka nemiera cēloni.
Kas īsti S.Krukam Dienā nepatīk? Nevis tās valodas stils, makets vai «komunikāciju kultūra», bet gan laikraksta politiskā nostāja. Ne jau tikai šeit ir redzams, ka S.Kruku patiesībā interesē nevis Dienu analizēt, bet gan apkarot tās politiskos uzskatus. Kas, viņaprāt, ir Dienas «lielākā manipulācija» Zatlera ievēlēšanas sakarā? Tā, «protams, ir notikuma freims — «aploksnes»». (Freims — no angļu valodas vārda frame pārboksterēts termins, burtiski «rāmis», sociologu izpratnē — konteksts, kurā kāds notikums tiek ievietots vai izprasts.)
Tātad — ziņās un komentāros izceļot faktu, ka koalīcija izvirzījusi un pēc tam par prezidentu ievēlējusi cilvēku, kurš pats atzīst, ka ir saņēmis no pacientiem naudu, kuru nav uzrādījis savā amatpersonas deklarācijā, citiem vārdiem sakot, ka par Latvijas Valsts prezidentu kļūs iespējams likumpārkāpējs, Diena ir veikusi savu «lielāko manipulāciju».
Kāpēc tā ir manipulācija? Kādai, Krukaprāt, būtu jābūt avīzes nostājai šajā jautājumā? Vai Diena nonāk pretrunā ar saviem vai kādiem plašākiem žurnālistikas principiem, pastiprināti pievēršoties šim Zatlera ievēlēšanas aspektam? Par to ne vārda no zinātņu doktora, kurš sakās aizstāvam pamatotu viedokļu paušanu. Tomēr pārmetums par aplokšņu «freimu» nepārsteidz, jo arī citviet S.Kruks ar nepatiku ir izteicies par uzmanību, ko mediji pievērš korupcijas atmaskošanai augstāko amatpersonu vidū. Spilgts piemērs ir viņa raksts «Jūrmalgeitas cilvēciskās dilemmas»[ 2 ], kurā par Šķēles, Šlesera un Miluša sarunu ierakstiem un to publiskošanas sekām lasāms šāds vērtējums: «Tautas šokam ir teatrāls “atmodas” sindroms: mēs neko nezinājām, pat nevarējām iedomāties, ka tā var notikt. Diez vai demokrātija ir “gaišo” spēku uzvara pār “tumšajiem” dziedošajā vai krāsainajā revolūcijā. Tas ir instruments, kas nodrošina nepārtraukto tirgošanos par interesēm. Būtu dīvaini, ja darījumu cilvēki neaizstāvētu savas privātās materiālās intereses.»
Tātad S.Kruks uzskata, ka kukuļdošana ir dabiska demokrātijas sastāvdaļa un nevajag par to sašust. Viņš gan baidās to tik skaidri pateikt. Tāpēc, lai aizstāvētu savu nostāju, ir spiests likt lietā «diskursu», t.i. izmantot vārdus, lai slēptu savu argumentu patieso, esošo varas attiecību nostiprinošo būtību.
No viņa rakstiem nojaušams, ka S.Krukam nepatīk ne jau tikai Dienas princips, ka godīgas valsts pārvaldes idejas aizstāvēšana ir viena no preses pamatfunkcijām. Varam izteikt minējumu, ka viņam nepatīk arī liberāla tirgus ekonomika, uz konkurenci balstīta politiska sistēma (kuru īsāk varētu raksturot vienkārši kā demokrātiju), stingra orientācija uz NATO un ES, okupācijas fakta atzīšana, droši vien vēl daudz kas.
Lai tas tā būtu, cilvēki ir dažādi, arī viņu pārliecība var būt dažāda. Diena labprāt diskutē ar atšķirīgu uzskatu cilvēkiem, un S.Kruks noteikti būs pamanījis, ka mēs šo oponentu viedokļus labprāt publicējam laikraksta 2.lpp. Ja S.Krukam nepatīk, ko un kā Diena raksta, varam publicēt arī viņa viedokli. Vienīgais priekšnoteikums: lai tad zinātņu doktors skaidri pasaka, kādus principus viņš aizstāv, nevis dejo septiņu teorētisko plīvuru deju, tā arī vienmēr kautrēdamies atklāt, kam viņš pats tic.