Tikai pirms pāris mēnešiem no Saeimas telpām TV kameru pavdībā ar varu izmeta apmeklētāju, kurš bija atnācis parunāties ar saviem priekšstāvjiem.

Latvijas parlaments arī pēc apmeklētāju ložas izbūves tā īsti nekad nav kļuvis par sabiedrībai patiesi pieejamu valsts iestādi. Atļaujas, pieteikšanās, pamatojumi ir šķēršļi, kas joprojām atstāj sabiedrību aiz nama mūriem. Bet citādi tagad būšot ar dievlūdzējiem. Tieši uz pagāniskajiem Jāņiem tikām informēti, ka pamatojums “aizlūgt par Saeimas darbu” būšot pietiekams, lai iekļūtu Saeimā, jau sākoties nākamajai sesijai. Lūgšanas gan būšot jāpraktizē nevis apmeklētāju ložā, bet Saeimas lūgšanu telpā, taču tas varēšot notikt arī tieši Saeimas sēžu laikā. Un tas viss tā izkārtojies pēc “darbaļaužu” lūguma arhibīskapam Vanagam.

Lasot šo ziņu gribējās sev iekniebt. Latvijas protestantu vadītājs ir tas, kurš gandrīz vai pagāniskas māņticības veidā sasaista Dievu un lūgšanu ar vietu un laiku! It kā nu Dievam tiešām nebūtu vienalga, vai par Saeimas saprātu tiek lūgts tieši tās telpās vai tomēr tik daudzajās tukšajās Latvijas baznīcās! It kā tam būtu jebkāda nozīme, ka blakusistabā lūgts tiek tieši ceturtdienās, kamēr Saeimas deputāti plenārzālē lasa avīzes, sērfo internetā, guļ vai parupji viens otru lamā!

Reliģiozitātei Latvijā pievērsos savā blogā jau saistībā ar reliģiskoto Draudzības dienu kritiku. Tā vispār ir lieta, ka mani ļoti uztrauc divu svarīgu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kristietība savās ārējās izpausmēs Latvijā tik ļoti nonāk pretrunā ar savu mācību un kristīgās vēsts būtību, kas Jēzus personā mums visiem skaudri atgādina, ka Dievs cilvēkam ir devis, visupirms, jau veselo saprātu. Mums ir Dieva uzticēta pasaule, kuru izzināt, veidot, attīstīt. Mums ir pienākumi pret pasauli, sevi, tuvāko un Dievu mīlēt katru kā sevi pašu. Latvijā tik izplatītās sektas skaidri attālinās no šiem kristīgajiem principiem. Tās izmanto savu draudžu locekļus, kurina naidu un manipulē ar cilvēkiem. Un jo lielāks tām ir “tradicionālo baznīcu” atbalsts, jo marģinālāka paliek šo konfesiju loma Latvijas sabiedrībā un jo lielāka sektu biznesa peļņa.

Un tā ir mana otrā sāpe. Gan ev.lut., gan katoļu baznīca ārpus praida temata Latvijas sabiedrībā ir zaudējusi jebkādu nozīmi. Tā nav sociālpolitisks spēks, morāla kustība, kas seko Jēzus mācībai. Tā gadu no gada pārvēršas par arvien ezotēriskāku un amorfāku masu. Sekas sabiedrībā tam ir graujošas, jo tomēr zināmā tās daļā melnajam apsvārcim ir palikusi kaut daļa vēsturiskās autoritātes. No otras puses draudžu cilvēki jau nav akli un kurli, lai neredzētu, ka darbi ar vārdiem nesakrīt. Un tad šie cilvēki paši meklē tiešas attiecības ar Dievu, kas bez baznīcas atbildīga un atbalstoša liecināšanas darba ir tik gaužām, gaužām grūti.

Pilnīgi nejauši internetā uzdūros diviem šokējošiem šādu individuālu Dieva meklējumu rezultātiem. Latvijas sabiedriskajā (šobrīd gan vairāk “valsts”, bet tas ir cits stāsts) televīzijā acīmredzot ir kāds produkts ar nosaukumu “Latvijas mērķis”. Neesmu redzējis, bet ne par to ir runa. Šo produktu ar dažādu frāžu sakārtojumiem reklamē sabiedrībā pazīstami cilvēki. Gundars Rēders “runā uz tautu” par “Latvijas mērķi” un saka aptuveni šādi: Atbilde ir meklēt mērķi sevī. Meklēt ceļu pie Dieva. Tad problēmas atrisināsies un tad sapratīsim, kā tās risināt.

To saka bijušais Ziņu dienesta vadītājs, kas starplaikā tika degradēts (vai pats degradējās) par korespondentu Briselē, bet šobrīd ir “vienkāršs” LTV Panorāmas žurnālists. Katrā gadījumā viens no zinošākajiem, pieredzējušākajiem, profesionālākajiem un, visticamāk, arī godīgākajiem žurnālistiem Latvijā. Profesionālas elites pārstāvis un sabiedrībā pazīstama persona ar savu paraugfunkciju un atbildību. Zinošs politikā, sabiedriskos procesos un aizkulisēs. Tieši šādā statusā (sic!), ko apliecina video inscenējums, viņš mūs aicina meklēt Latvijas mērķi savā personiskajā ceļā pie Dieva!

Ja Gundars Rēders ir ticīgs kristietis, tad viņam vajadzēt just, zināt, ticēt, ka Dievs nav viņu nolicis savā vietā un laikā, lai sludinātu, bet gan lai rūpētos par savu profesionālo lauciņu. Un šim profesionālajam lauciņam ir tik milzīga nozīme, lai Latvija būtu valsts, kurā kristīgā tuvākā mīlestība stāv pāri visam. Šāds žurnālista aicinājums pārkāpj ezotērisma robežu un ved pilnīgi nekristīgi fatālā cilvēka pašizpratnē.

Kristietības izpratnē cilvēks ir tik radikāli brīvs, ka pat var atteikties ticēt Dievam! Šī brīvība ir saistīta ar milzīgu kristieša atbildību par katru savu soli pasaulē: nepieļaut netaisnību, būt paraugam, aktīvi rīkoties tuvākā mīlestības vārdā nevis meklēt savu “ceļu” pie Dieva uz pilnīgi publiskas sabiedriskā medija “šosejas”. Katram kristietim savā sociālajā lomā, laikā un vietā ir pienākums atbildīgi rīkoties. Kristus vairākkārt skaudri kritizē publisku un liekulīgu ticības demonstrēšanu.

Otrs elpu aizraujošs šoks iestājās, uzduroties publikācijai laikrakstā Diena. Profesionālā vide tā pati, kuru pārstāv Gundars Rēders. Intervijā ar virsrakstu “Aija Kinca izvēlas bulciņu un sausiņu diētu, vitamīnu vietā — Dievu” tiek intervēta viņa kolēģe LTV. Sarunā ar Teklu Šaiteri uzzinām (es vulgarizēšu, bet tikai pavisam nedaudz atkāpjoties no oriģināla), ka Aijas Kincas veselīgā dzīvesveida pamats ir ticība Dievam. Vispār jau Kinca dzīvojot tik nepareizi, cik vien varot, bet nu reizi nedēļā viņa palūdzot piedošanu Dievam par visu, ko citiem sliktu sadarījusi.. un jauna nedēļa varot sākties. Šis vulgārāk par oriģinālu nesanāks, tāpēc citēju: “katra vitamīnu paka maksā bargu naudu, bet Dievs ir par velti.”

Nu ko, abiem kolēģiem (līdzās daudzām citām Bībeles vietām) iesaku Mateja evaņģēlija 23.nodaļu. Varbūt ir vērts ar kristieša atbildību paskatīties uz savu profesionālo lauku un pavērtēt Latvijas mērķi un ikdienu no Jaunās derības perspektīves? Sanāktu ļoti daudz darāmā sabiedriskajam medijam.

“Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem: Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait.

Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.

Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi.

Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.

Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.

Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi!

Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet. (..) Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu. (..) Jo jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles bērnu, divkārt ļaunāku, kā jūs paši esat. (..) Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. (..) Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības. (..)

Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”