Raksts

Dienas āža kāja


Datums:
13. jūlijs, 2010


Autori

Dita Arāja


Foto: Doug Wheller

Laikrakstā Diena atkal notikušas pārmaiņas. Dienas pārpircējs Aleksandrs Tralmaks, kas pirms nepilna gada portālam politika.lv solījās nomirt ar avīzi padusē, mediju koncernu atstājis pavisam. Nomainījusies arī redakcijas vadība un nu pie saturiskās stūres vēl bez Gunta Bojāra ķērušies Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis. Mediju ekspertiem un politikas analītiķiem prasām:1) Kā viņi vērtē kārtējās pārmaiņas Dienā?2) Kāda varētu izvērsties laikraksta nākotne?3) Kā pārmaiņas Dienā varētu ietekmēt Latvijas mediju vidi ilgtermiņā un kā tās ietekmēs partiju priekšvēlēšanu cīņas?

Arta Ģiga, raidījuma Nekā personīga galvenā redaktore

Vienīgais, kas tagad ir redzams, — Tralmaka uzdevums ir bijis radīt uzticību zviedriem pārdošanas gadījumā. Īstenībā viss sliktais, kas ar Dienu varēja notikt, notika jau pagājušajā gadā. Man liekas, ka tas būtu šaurs vērtējums — uzskatīt, ka Diena ir tikai priekšvēlēšanu projekts, jo tas neattaisno ieguldītos līdzekļus. Tāpēc būtu nesaprātīgi, ja tūlīt pēc vēlēšanām avīzi slēgtu. Domāju, tas ir ilgāks projekts. Taču, ja skatās jaunā redaktora deklarētos principus, varētu domāt, ka Diena nekad šos principus nav ievērojusi, bet ir bijusi faktiski partejiska, un nu jaunais redaktors pasaka patiesību, kāda Diena īsti ir bijusi, lai gan tas tā, protams, nav.

Es nesaku, ka Diena nemainīsies. Atšķirībā no [LNT īpašnieka Andreja] Ēķa, kas godīgi pasaka, ka demokrātiju nespēlēs, Diena vārdos it kā turpina iesākto — būt par demokrātisko vērtību proponētāju, bet kā to var izdarīt, ja redaktors deklarē, ka „vienlīdz respektējami ir gan „patīkami”, gan „nepatīkami” secinājumi. Es īsti nesaprotu, ko viņš ar to domā.

Nedomāju, ka Dienas vadības maiņa vispār ietekmēs medijus kopumā. Neredzu, ka viena vai otra medija veiksmes vai neveiksmes ietekmē visus pārējos. Ir žurnālisti, kam ir līdzīgi uzskati, un, ja tos nevar realizēt vienā medijā, tad meklē citas iespējas. Ja vien paši žurnālisti to grib, tad ņem un izdara. Laikraksta īpašniekiem, kurus mēs joprojām nezinām, ir tiesības ar avīzi izdarīt visas muļķības, ko vien viņi dara. Ja viņi grib, var pārtaisīt avīzi, par ko vien grib, un viņi nav parādā žurnālistiem, kuri viņiem nepiekrīt. Ja nevar strādāt Dienā , tas vēl nav pasaules gals un vēl nav jābrauc lasīt sēnes. Nevajag nolaist rokas un domāt, ka pasaules gals klāt, jo katram viedoklim ir vieta pasaulē.

Anda Rožukalne, RSU žurnālistikas studiju programmas vadītāja

Notikušais pastiprina nestabilitāti, un nav skaidrs, kāpēc pirms dažām nedēļām bija vajadzīgas izmaiņas Dienas vadībā, ja atjaunotajai komandai neatļāva 100 dienas strādāt, ko tagad prasa jaunais galvenais redaktors. Paskatoties notikumu hronoloģiju pēdējā gada laikā, ir skaidrs, ka vadības maiņa ir bijusi vairāk nekā desmit reizes, un, tikko saturiski laikraksts ir mēģinājis atgūties no pārmaiņām, tā Dienas kolektīvs atkal tiek dragāts.

Otra lieta, kas šoreiz neļauj ar cerībām skatīties uz pārmaiņām, ir konkrētās jaunās amatpersonas, kas diemžēl sevi nav pierādījušas kā mūsdienīgu mediju izcili veidotāji. Pārmaiņu absurds — Dienas žurnālisti ir ieguvuši vadītājus, kas par viņiem ir profesionāli vājāki. Protams, kamēr vēl nav notikušas saturiskas izmaiņas, nevar vērtēt vadības potenciālu un reālās spējas vadīt laikrakstu, bet ir skaidrs, ka esošais kolektīvs ir potenciāli spējīgāks, jo tas sevi jau ir pierādījis.

Nākotnē ir iespējami trīs scenāriji:

Pirmais ir visnepatīkamākais, — ka tas ir noslēgums projektam Kā līdz vēlēšanām iznīcināt laikrakstu Diena.

Otrs arī slikts, — ka mediju biznesa milzīgā krīze var novest pie laikraksta slēgšanas, pieņemsim, tuvākā gada laikā, jo tas vienkārši nebūs spējīgs pastāvēt.

Un trešais — ka cilvēki, kas šobrīd Dienā strādā, neiet prom šo pārmaiņu rezultātā, kaut varbūt tas pat tiktu apzināti veicināts. Un tomēr viņi paliek un mēģina saglabāt, cik vien iespējams, profesionālo līmeni. Tas būtu pozitīvākais, ka pēc vēl vairākām vadības un formāta maiņām Diena atrod savu jauno pastāvēšanas modeli.

Nākotnē Diena varētu būt novājināta viduvēja avīze, kas nespēj būt adekvāts viedokļu līderis un piedāvāt kritisku skatījumu, lai palīdzētu lasītājam izvēlēties vēlēšanās. Tāda avīze ir ārkārtīgi izdevīga tiem, kuru atrašanās varas pozīcijās ir smagi apdraudēta. Diena iekļaujas kopējā fonā, jo sabiedriskie mediji ir novājināti, bet citi mediji — politiski angažēti. Lasītājiem jārēķinās, ka, pirmkārt, būs arvien grūtāk iegūt patiesu informāciju un nevarēs uzticēties tam, ko stāsta dažādi avoti. Latvijā žurnālistikas kvalitāte un iespējas pildīt savu uzdevumu, krietni samazināsies, un būtībā sistēmiski Latvija no Ziemeļvalstu mediju sistēmas, kur dominē klasiskie principi, pārvēršas par valsti, kurā nav neatkarīgas preses.

Līga Stafecka, Sabiedrības par atklātību Delna politikas analītiķe

Vēlēšanas tuvojas, un āža kājai vajadzēja vienā brīdī izlīst laukā. Tas, kādā veidā notikusi jaunu redaktoru ielikšana amatā, kāda ir viņu iepriekšējā pieredze, reputācija un Dienas pārņemšanas darījuma slepenība, kā arī tas, ka vispār netiek uzskatīts par vajadzīgu kaut ko paskaidrot vairāk par šīm būtiskajām izmaiņām ne žurnālistiem, ne lasītājiem, izskatās pēc tā, ka īpašnieki ir tepat, vietējie bāleliņi, kuriem nevajag spēcīgu, neatkarīgu mediju, kas aizstāv tiesiskumu un demokrātiskās vērtības. Turklāt jaunās vadības pasludinātie laikraksta principi rada iespaidu, ka tiks ieviesta ārkārtīgi stingra kontrole pār saturu un analītiskā žurnālistika Dienā nebūs gaidīta.

Notikušais izskatās pēc pirmsnāves agonijas. Tik bieža vadības maiņa, neskaidrības ar saturu, visticamāk, iznīdēs kvalitatīvu žurnālistiku. Arī lasītāju pacietība varētu neizturēt, lai turpinātu abonēt laikrakstu, kura vadība mainās ik pusgadu. No malas sāk izskatīties, ka avīze apzināti tiek vārdzināta. Svarīgs jautājums, kas vēl nav izskanējis, — kas notiek ar Dienas reģionu avīzēm? Tas ir būtiski, jo uzticēšanās un pirktspēja reģionālajai presei ir augstāka.

Notikušais ar avīzi skaidri liecina, ka politiskās intereses avīzes pārņemšanā dominē pār ekonomiskajām. Tātad arī vēlme ietekmēt pirmsvēlēšanu informatīvo telpu. Ja piekrītam, ka medijs ir sabiedrības interešu sargsuns, tad pirms šīm vēlēšanām sargsuns ir nopietni saslimis un neaizkavēs zagļus, ja tādi uzradīsies, varbūt vienīgi vārgi ieriesies. Cietēji būs vēlētāji, kuriem būs mazākas iespējas uzzināt, kas pretendē uz varu valstī. Izskatās, ka Diena pievienojas daudzo mediju — sirdzēju — pulkam, kuru īpašniekiem ir tieša ietekme uz medija saturu. Ir daži mediji, gan rakstošie gan elektroniskie, kuri uztur augstāku žurnālistikas latiņu, taču tiem ir mazāka auditorija. Principiāli izšķiroša no vēlētāju informēšanas viedokļa tagad ir sabiedrisko mediju darbība, taču par LTV plāniem šajā sakarā nekas nav zināms.

Sergejs Kruks, mediju eksperts, RSU asociētais profesors

Vismaz beidzot ir noticis kaut kas, no kā var izdarīt pamatotus secinājumus, nevis zīlēt, kas notiek ar Dienu. Jaunais redakcijas vadības sastāvs apliecina, ka ir skaidrība, par politisko spēku, kas stāv aiz Dienas pirkuma, un tas ir Par labu Latviju. To netieši pierāda cilvēki (Sergejs Ancupovs), kas caur Nacionālo resursu institūtu ir saistīti ar Tautas partijai tuvu stāvošiem cilvēkiem. Līdz ar to viss pārpirkšanas process iegūst loģisku skaidrojumu, ka tas ir noticis priekšvēlēšanu cīņas ietvaros vai nu lai neitralizētu stipru informācijas līdzekli vai arī lai to izmantotu savu programmatisko nostāju izplatīšanai.

Tas, ko publiski var lasīt par Dienas jauno vadību un arī viņu pašu iepriekšējās publikācijas parāda — ja Diena vismaz nomināli sevi bija pašdefinējusi par liberālu laikrakstu, tad tagad no liberālisma nekā vairāk nepaliks, jo jaunā vadība pauž konservatīvu viedokli, teiksim, diezgan skeptiski raugās uz Rietumeiropu.

Es nezinu, kā nākotnē vienā tirgū varēs izdzīvot trīs konservatīvas dienas avīzes. Nevarēs izdzīvot. Nav arī zināms, kas ar Dienu notiks pēc vēlēšanām — kādu vektoru tā ieņems, kad PLL plosīs iekšējās nesaskaņas. Ja Diena ir tikai priekšvēlēšanu projekts, tad šāda aģitācijas lapa vairs nebūs vajadzīga — tā būs izpildījusi savu funkciju un no tās viegli varēs atteikties.

Taču šī situācija labi parāda Latvijas mediju tirgu — ka mediji ir ļoti stipri pietuvināti politekonomiskajiem grupējumiem un Diena beidzot iekļaujas šajā „normālajā” Latvijas mediju situācijā.

Ar Dienu vēl slikti ir tas, ka gribēja sunim izdarīt labāk un asti pa gabaliņam cirta nost. Kad Bojāru iecēla par galveno redaktoru, vēl varējām sagaidīt, ka Diena ies tabloīda tipa avīzes attīstības ceļu, bet nu redzam, ka no šī tirgus modeļa izdevēji atsakās, un drīzāk tas ir politizēšanas variants.

Inese Voika, žurnāliste un Delnas padomes priekšsēdētāja

Šīs vadības maiņas ir nesaprotamas, jo mums joprojām nav zināmi Dienas patiesie īpašnieki, un šajā politizētajā brīdī, kad katram medijam ir nozīme, īpaši avīzei ar tik ilgu vēsturi un labu reputāciju pagātnē, šādas izmaiņas izsauc aizdomas par politisku manipulāciju un mazina uzticību, lai arī tiek apgalvots pretējais. Kad viens no aktīvākajiem cilvēkiem, Tralmaks, kas izskatījās pēc Dienas pirkšanas iniciatora, vispār ir prom, rodas pārdomas par manipulācijām. Tas, savukārt, parāda, ka steidzami ir nepieciešamas likumdošanas normas, kas nosaka pienākumu norādīt mediju īpašniekus līdz pat pēdējam labuma ieguvējam, ja īpašnieks ir reģistrēts ārzemēs, vai arī nepieļaut šādas situācijās. Jo mediji sabiedrības demokrātijai ir tas pats, kas banku stabilitāte finanšu attīstībai, un bankām ir zināmi īpašnieki.

Skatoties Dienas jaunās vadības pēdējās darba vietas, nerodas priekšstats par viņu uzticamu kalpošanu ceturtajai varai. Viņi ir bijuši krietni attālu no žurnālistikas, nemaz nerunājot par žurnālistiku ar mugurkaulu, ko mēs sagaidām no dienas medija. Kopumā tas ir jāskata kontekstā ar ziņām, kas pienāk no redakcijas, ka naudas paliek arvien mazāk. Protams, ja pāris žurnālistiem visa avīze ir jāpiepilda ar saturu, tad kvalitāti grūti sagaidīt. Tāpēc ir aizdomas par avīzes apzinātu noplicināšanu, un šie redaktori, iespējams, to varētu to veicināt.

Man liekas, ka vēlme ietekmēt priekšvēlēšanu laikā ir nokavēta, jo, ja gribi ietekmēt, tad tas jādara, radot neatkarības šķietamības. Bet tagad to grūti izdarīt, jo sabiedrības uzmanība ir vērsta uz pārmaiņām Dienā. Ir labi, ka vairāki žurnālisti ir pateikuši — strādās tik ilgi, kamēr varēs rakstīt pēc savas brīvas sirdsapziņas, un pateiks publiski, ja viņus cenzēs. Gods un slava tiem, kas mēģina šajos grūtajos apstākļos saglabāt profesionālo identitāti un nogādāt informāciju lasītājiem, jo drukātā Diena daudziem ir galvenais informācijas avots, tāpēc tas ir svarīgs avots apstākļos, kad citi mediji ir ļoti novājināti.

Jānis Domburs, žurnālists

Visas šīs kustības rada bažas par necaurspīdīgumu. Man tiešām ir bažas par to, ja vienā izdevumā mainās vadība ar dažu nedēļu intervāliem, tas liecina, ka kaut kas tur īsti nav kārtībā, ja vien īpašnieki nemainās.

Mēģināšu būt iespējami cinisks. Ja mēs apskatītu variantus a, b, c, no kuriem, piemēram, a variantā Diena pieder, teiksim, Lembergu ģimenei, b — Šķēles ģimenei, un c — Āboltiņas un Kristovska nenotikušajai ģimenei, tad šajos gadījumos būtu iespējami trīs dažādi scenāriji. Varbūt Diena pieder Roulendu ģimenei (bet mēs nezinām, vai tā patiesi pieder Roulendu ģimenei), līdz ar to mums ir par daudz nezināmo, lai spētu šo vienādojumu atrisināt.

Skaidrs, ka mediji nedzimst vienā dienā un vienā dienā nemirst, un vienā dienā neizveido savu potenciālu un ietekmi. Skaidrs, ka medijs, kam vairākkārt gada laikā nomainās vadība, un pēdējoreiz tas notiek pāris mēnešus pirms vēlēšanām, nevar radīt nopietnu ietekmi.

Es neizslēdzu arī absolūti triviālas versijas, ka Diena ir uz bankrota sliekšņa, un tur notiek kustības, kuru motīvs ir absolūti ekonomisks. Iespējams, ekonomiskie motīvi kaut kādā ziņā var veicināt vai stimulēt šo dreifējošo kuģi, jo Diena ir šāds kuģis. Nav jau tā, ka visi vadošie ir piedzērušies un guļ. Vieni centušies griezt stūri, citi — mest enkuru vai vēl ko citu, un es absolūti neesmu starp tiem, kas saka, ka viss ir slikti. Bet ja ir kuģis, kuram ik pa laikam uz komandtiltiņa nomainās personāži un varbūt drīz var aptrūkt arī degviela, tad skaidrs, ka kāds var piebraukt ar degvielas kuģi un pārņemt menedžmentu. Kāpēc to dara un ko grib panākt? Te mēs atgriežamies pie vienādojuma ar pārāk daudzajiem nezināmajiem. Domāju, ka sazvērestību lielākie teorētiķi, savelkot Ancupova un Zaļūkšņa sakarus, uzzīmētu tādu astoņkāji, kas aptvertu visu Latviju, sorosiešus ieskaitot.

Sarmīte Ēlerte, bijusī Dienas galvenā redaktore un deputāta kandidāte no Vienotības saraksta

Ancupova principi ir bīnišķīgi — tie ir principi, pēc kuriem visu gadus ir vadījusies Diena, būdama neatkarīga avīze. Taču, vai šie principi un Ancupovs būs tāds pats caurspīgs šķidrauts kā Ulmanis ir caurspīdīgs šķidrauts Šķēlem un Šleseram, mēs tuvākajā laikā redzēsim Dienas slejās.

Ancupovs ir jauks cilvēks un brīnišķīgs indiešu mūzikas spēlētājs, kuram nav profesionālo kvalifikāciju, lai vadītu avīzi. Zalūķsnis ir politpasūtījumu izpildītājs. Un tuvākajā laikā mēs redzēsim, vai ir notikusi brutāla Dienas satura pārņemšana politisko spēku interesēs. Ir ļoti nopietnas bažas, ka tas ir noticis.

Latvijas mediju vide ir novājināta. Ir neatkarīgs žurnāls Ir, kritiski domājošu saturu cenšas piedāvāt Latvijas Avīze, un ir apzināti novājināti sabiedriskie mediji. Tas viss kopā rāda Latvijas demokrātijas kvalitātes kritisko ainu.


Nu gan ir beigas


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!