Demokrātijas paraugstunda vai Krimināllikuma kārtējā vivisekcija

"Latvijas Vēstnesis", 13.01.2004.; 20.01.2004; 27.01.2004
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Riņķa dancis ap personas goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko reglamentāciju, kurš ilga turpat vai pusotra gada garumā, beidzot ir noslēdzies ar viedu risinājumu - 2003.gada 21.jūnijā no Krimināllikuma tika izslēgts 91.pants, kas paredzēja atbildību par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputāta kandidātu, bet 2003.gada 17. decembrī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija nolēmusi iesniegt Saeimā priekšlikumu izslēgt no Krimināllikuma 271.pantu, kurā paredzēta atbildība par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu. Komisijas deputāti apbrīnojamā vienprātībā un absolūtā slepenībā no juridiskās sabiedrības, kas gan neattiecās uz preses pārstāvjiem, atzina, ka neviena valsts amatpersona nav tā vērta, lai viņas godu un cieņu, kas aizskarti sakarā ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, valsts sargātu ar speciālu krimināltiesību normu, jo pēc deputāra Daiņa Turlā (TSP) komisijas sēdē teiktā "šāda saraksta veidošana būtu nevietā un radītu analoģiju ar izmirstošu augu aizsardzību".[1] Nudien asprātīgs un atbildīgās par tiesību jaunradi komisijas pārstāvja cienīgs joks, par kuru varētu arī pasmaidīt, ja vien problēma nebūtu pārāk nopietna, bet attieksme pret tās risināšanu, atļaušos teikt, bezatbildīga.

Pastāvīgie "Jurista Vārda" lasītāji tā slejās noteikti būs pamanījuši publikāciju sēriju, kurā no dažādiem cilvēktiesību, krimināltiesību, civiltiesību aspektiem tika diskutēts jautājums par goda un cieņas aizsardzības tiesisko regulējumu, pausti visai atšķirīgi viedokļi par to, kur robežojas vārda brīvība un goda un cieņas aizskārums, vai Krimināllikums, atsevišķā normā paredzot atbildību par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskārumu, apdraud vārda brīvību utt.[2]
2003.gada 19.septembrī Sabiedriskās politikas centrs "Providus" rīkoja semināru "Goda un cieņas aizsardzība Krimināllikumā", informācija par kuru, kā arī vairāku semināra dalībnieku viedokļu izklāsts tāpat rodams "Jurista Vārda" lappusēs.[3]

Taču minētie jautājumi šajā laika posmā nebija tikai juristu redzeslokā, bet tos visai plaši un asi apsprieda arī preses pārstāvji, kas pats par sevi nebūtu nekas īpašs un demokrātiskā sabiedrībā pat apsveicams, jo runa ir par katram cilvēkam svarīgām pamattiesībām - tiesībām uz vārda brīvību, kā arī tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību. To akcentēja arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā 2003.gada 29.oktobra spriedumā lietā Nr.2003-05-01 [4] (tā plašākai analīzei pievērsīšos raksta turpmākajā daļā), norādot gan uz to, ka "vārda brīvība pieder pie pirmās paaudzes cilvēktiesībām un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu", gan arī uz to, ka Latvijas pamatlikums - Satversme - un vairāki Latvijai saistoši starptautiskie tiesību akti nosaka tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Tomēr lasītājam pilnīgi likumsakarīgi var rasties jautājums - kad un kāpēc tika rosināta šī diskusija. Tāpēc, lai būtu vieglāk izsekot tam, kā esam nonākuši līdz iepriekš minētajiem deputātu lēmumiem, atgriezīsimies ne tik senā pagātnē.

Vēlreiz izanalizējot plašsaziņas līdzekļos publicēto, kas pēc būtības arī bija ierosme juristu diskusijai, jāsecina, ka preses pārstāvju paaugstinātā interese par goda un cieņas aizsardzības reglamentāciju Krimināllikumā saistāma ar diviem pirmajā brīdī it kā savstarpēji nesaistītiem datumiem un notikumiem - 2002.gada 18.septembri, kad tika ierosināta krimināllieta par Tautas partiju apvainojošu skrejlapiņu izplatīšanu saistībā ar gaidāmajām 8. Saeimas vēlēšanām, un tajā brīdī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta lietvedībā esošo akciju sabiedrības "Diena" un A.Ozoliņa kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002.gada 3.jūnija spriedumu L.Strujēviča prasības lietā par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu, kas nebūt nebija labvēlīgs atbildētājiem.

Tātad - 2002.gada septembrī-oktobrī risinājās notikumi, kuri plašsaziņas līdzekļos trāpīgi apzīmēti kā "Apustuļu oktobra pučs"[5], kad, veicot pirmstiesas izmeklēšanu tā sauktajā "skrejlapu lietā", kas bija ierosināta pēc Krimināllikuma 91.panta "Apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana par deputāta kandidātu", tika aizturēti divi partijas "Latvijas ceļš" biedri. Nākamajā dienā, uzskatot, ka policija izmantojusi nepārbaudītus faktus, premjerministrs, kas bija "Latvijas ceļa" pārstāvis, no amata atbrīvoja iekšlietu ministru, kas savukārt bija Tautas partijas biedrs. Vēl pēc divām dienām uz dienesta pārbaudes laiku no amata atkāpās Valsts kriminālpolicijas šefs, pamatojot, ka uz viņu un dienestu kopumā tiek izdarīts politisks spiediens.

Nu patiešām - īsta "Latvijas Votergeita", kuras izvērtējumā "sabiedriskajam sargsunim", kā sevi tik ļoti mīl dēvēt prese, nu būtu savs vārds sakāms. Un pateica arī, taču, lai cik dīvaini tas arī liktos, gaidīto bezkaislīgo un objektīvo politisko komentāru par notikušo un dziļi izsvērta izvērtējuma vietā plašsaziņas līdzekļi galveno vērību veltīja pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darba kritikai un izvērsa masīvu, labi pārdomātu ofensīvu pret goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko reglamentējumu.

Tā jau nākamajā dienā pēc minēto personu aizturēšanas laikraksts "Diena" publicē A.Ozoliņa (nu ja, jūs teiksiet, kas tur sevišķs - vadošs laikraksts, populārs žurnālists) rakstu "Politiskā policija"[6], kurā autors izdara nopietnu secinājumu, ka pie varas esoša politiska partija "izmantojusi tās kontrolēto represīvo aparātu, lai vērstos pret šai partijai politiski nepieņemamas informācijas izplatīšanu", un norāda arī uz situācijas vaininieku - Krimināllikumu, jo, pēc viņa domām, citēju: "Šādu vai līdzīgu gadījumu paši politiķi - likumdevēji jau ieprogrammējuši Latvijas pašreizējā likumdošanā, kurā par politiķu "nomelnošanu" jeb "apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu" jeb "goda un cieņas aizskaršanu" ir paredzēta kriminālatbildība." Tepat izteikts arī priekšlikums svītrot no Krimināllikuma absurdo 91. un pie viena arī 271.pantu, kuros paredzēta atbildība par neslavas celšanu deputāta kandidātam un valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu. Patiešām ģeniāli! Kā gan neviens līdz šim vēl nebija aizdomājies, ka likumdevējs, paredzot Krimināllikumā atbildību par laupīšanu, slepkavību, izvarošanu utt., ieprogrammējis arī šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, un atliek tikai izslēgt attiecīgos pantus, lai problēma atrisinātos pati par sevi.

Vēl kategoriskāka savos spriedelējumos jau nākamajā dienā ir A.Brauna[7], kuras apgalvojumi, ka 1) abu personu ietupināšana par to, ko viņi teikuši, demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi nepieņemami, 2) policijas lietotās un krimināllietu uzraugošo prokuroru akceptētās metodes ir nesamērīgi radikālas, salīdzinot ar nodarījumu, 3) šīs lietas izmeklēšanā ir liela sasteigtība un to apvij daudz pretrunīgas informācijas un vēl un vēl, jau sāk izskatīties pēc iejaukšanās lietas izmeklēšanā. Un, protams, neiztrūkst arī ieteikums likumdevējam ķerties pie grozījumu izdarīšanas, lai atbrīvotu Krimināllikumu no visiem tiem pantiem, kuri draud ar cietumsodu par vārda brīvību, kas "sāpina amatpersonas".

Tikpat kvēlu atbalstu A.Brauna pauž "Latvijas ceļa" deputāta L.Muciņa ar apbrīnojamu operativitāti sagatavotajam un jau 2002.gada 1.oktobrī (atgādināšu, ka "Latvijas ceļa" pārstāvji par skrejlapu izgatavošanu par Tautas partijas pārstāvjiem tika aizturēti dienu iepriekš) Saeimā iesniegtajam priekšlikumam par 91.panta svītrošanu no Krimināllikuma[8], norādot: tādas krimināltiesību normas svītrošana, kas skrejlapiņu lietā ļāvusi aizturēt divus cilvēkus, ir "solis pareizajā virzienā, taču nenovērš visus draudus, ko Krimināllikums rada vārda brīvībai". Viņas priekšlikums - no Krimināllikuma jāsvītro arī 271.pants, kas par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskārumu tāpat nosaka bargāku sodu nekā par to pašu nodarījumu parastiem ļaudīm. Bet arī tas vēl nav viss, jo, pēc A.Braunas domām, likumos jānostiprina vēl viens svarīgs princips, ka par vārda paušanu nedrīkst likt cietumā, un, proti, arī 156., 157. un 158.pantam, kas nosaka atbildību par neslavas celšanu un goda aizskaršanu, Krimināllikumā nav vietas.

Oktobra publikāciju klāstu "Dienā" noslēdz A.Rodins[9], kurš tāpat uzskata par nepieciešamu apvainot Krimināllikumu vārda brīvības ierobežošanā un diskriminācijā, un tad uz dažiem mēnešiem iestājas klusums. Zīmīgi, ka tieši šajā laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts skata akciju sabiedrības "Diena" un A.Ozoliņa kasācijas sūdzību un ar savu 2002.gada 14.novembra spriedumu atstāj negrozītu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002.gada 3.jūnija spriedumu L.Strujēviča lietā pret akciju sabiedrība "Diena" un A.Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu, noraidot atbildētāju kasācijas sūdzības[10]. Šajā laikā tiek gatavota konstitucionālā sūdzība, kuru 2003.gada 3.janvārī Satversmes tiesā iesniedza akciju sabiedrības "Diena" vārdā tās prezidents A.Ašeradens un laikraksta "Diena" galvenā redaktore S.Ēlerte (2003.gada 27.janvārī tika precizēts, ka sūdzības iesniedzēja ir S.Ēlerte), lūdzot atzīt Krimināllikuma 91. un 271.pantu par neatbilstošu Satversmes 91. un 100.pantam. 2003.gada maijā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu ceļo laikraksta "Diena" sūdzība tā sauktajā A.Ozoliņa un L.Strujēviča lietā, pieprasot valstij segt visus zaudējumus, tiesas izdevumus un 10 000 latu morālo kompensāciju, solot gan no tautas maka izņemto nepārlikt savā, bet izmantot cēliem mērķiem, jo, kā norādījusi laikraksta "Diena" galvenā redaktore S.Ēlerte: "Ja mēs vinnēsim, šo naudu ieguldīsim tiesnešu, citu juristu un preses izglītībā, lai neatkārtotos šāda veida spriedumi, kas vārda brīvību ierobežo neatbilstoši demokrātiskas valsts tiesību izpratnei."[11]

Līdz ar brīdi, kad Satversmes tiesā iesniegta minētā konstitucionālā sūdzība, atsākas arī publikācijas plašsaziņas līdzekļos, it īpaši jau laikrakstā "Diena", kuras, tāpat kā iepriekš, dāsni apvelta Krimināllikumu ar ne visai glaimojošiem epitetiem un lielākoties izceļas ar izteiktu neobjektivitāti un vienpusēju faktu atspoguļošanu. Tā teikt - veca dziesma jaunās skaņās, bet laikam jau paturot prātā senu latīņu gudrību, ka pile izdobj klinti nevis ar spēku, bet ar neatlaidību.

D.Arāja, ziņojot par to, ka Satversmes tiesa ir pieņēmusi laikraksta "Diena" sūdzību, aprobežojas ar tās satura pārstāstu un dažu cilvēktiesību speciālistu viedokļa atreferēšanu[12], taču P.Raudseps jau nākamajā dienā publicē visai plašu rakstu[13]. Autors informē lasītāju, ka vārda brīvības aizsardzības interesēs laikraksts "Diena" ir vērsies Satversmes tiesā ar prasību svītrot no Krimināllikuma "divus no odiozākajiem un vārda brīvībai bīstamākajiem pantiem Latvijas likumdošanā", jo tie ir netaisnīgi, tā kā dažādi "taksē" politiķa, valsts amatpersonas un "ierindas pilsoņa" godu un cieņu, var būtiski ierobežot "mūsu" (domājams - preses) iespējas piedalīties politiskās debatēs. Tepat tiek runāts arī par "nedemokrātiskajām Krimināllikuma svirām", akmens iemests arī tiesībsargājošo institūciju dārziņā, atceroties "skandalozo priekšvēlēšanu skrejlapu lietu", kura, šā autoraprāt, "uzskatāmi parādīja, cik ātri cilvēks var nonākt cietumā, ja kādu no šiem pantiem liek lietā iztapīgi represīvo orgānu darbinieki". Secinājums - "izsvītrojot 91. un 271.pantu no Krimināllikuma, tiktu likvidēti divi no kliedzošākajiem vārda brīvības iespējamiem ierobežojumiem, iesākta virzība uz šīs pamatbrīvības aizvien drošāku nostiprināšanu Latvijas likumos un tiesiskā praksē", taču, tā kā vārda brīvības apdraudējums ar to vien vēl nebūs novērsts, "labāk būtu arī pārējos pantus par goda un cieņas aizskaršanu izsvītrot no Kriminālkodeksa" (cerams, ka autors pārrakstījās un viņam nav vienalga, par kādu krimināllikumu runāt, citādāk jau nebūtu ko iebilst pret vēlmi revidēt Latvijas kriminālkodeksu, kurš jau nav spēkā kopš 1999.gada 1. aprīļa).

Daiļrunīga kā vienmēr savās publikācijās ir L.Pakalniņa[14], kurai raksti par juridiskajām tēmām laikam ir hobijs, tikai veltīgs ir viņas uzbrukums studentam Gatim, nezin kādā sakarībā uzskatot viņu par "nebrīvu" cilvēku, jo šis puisis, patīk tas autorei vai ne, jurisprudencē orientējas daudz labāk un ir izpratis to, ko žurnālisti vai nu nav spējuši, vai arī nevēlējušies saprast, un, proti, patiešām "amatpersonas apvainošana nodara ļaunumu ne tikai cilvēkam, bet arī visai valstij. Cita cilvēka apmelošanas dēļ cieš tikai viņš". Autore to nosauc par "maldīgiem murgiem", ko cenšas iestāstīt (kas?) cilvēkiem, bet varbūt vienreiz pietiktu murgot arī preses slejās par lietām, par kurām pašam nav nekādas saprašanas, atrodot kādu citu piepelnīšanās iespēju.

Un kaut arī šā raksta galvenais mērķis nebūt nav apspriest mūsu žurnālistu darbu kā tādu un viņu publikācijas par juridiskajām tēmām, bet gan pavisam cits, taču uzskatu par nepieciešamu izteikt par to savu lasītājas un juristes viedokli, kurš veidojies ne tikai ar tā nodēvētās skrejlapu lietas sakarā publicēto, bet jau ilgākā laika posmā, analizējot plašsaziņas līdzekļos pausto.

Ar jurisdikciju saistītie temati vienmēr ir bijuši iecienīti, un nebūt negribu apgalvot, ka tas pats par sevi būtu kas slikts. Taču satrauc kas cits. Nav lasīts, ka kādā rakstā beķeris būtu mācīts, kā maizīti cept, vai kurpnieks - kā pareizi izgatavot kurpes vai zābakus. Toties praktiski katrs, kurš to uzskata par vajadzīgu, var pamācīt procesa virzītāju, kā izvēlēties drošības līdzekli, kādā termiņā būtu atklājams tas vai cits noziedzīgs nodarījums, kā tas jākvalificē un kāds sods par to būtu nosakāms, pie viena neaizmirstot pakritizēt arī Krimināllikumu. Lūk, viens ļoti raksturīgs piemērs, kas apstiprina manis teikto.

Savā laikā "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicēts M.Krautmaņa raksts "No sīkiem zaglēniem audzē īstus zvērus", kurā, apskatot ieslodzījuma vietu problemātiku, autors starp citu uzdod arī jautājumu: "Varbūt tomēr sodi ir bargi"? Citēšu divus fragmentus. "Iespējams, viens no cēloņiem," -raksta autors, - "kāpēc tiesas ir pārslogotas un cietumi pārblīvēti, ir kļūdas likumdošanā, kuru sekas politiķi nav paredzējuši. Nomainot padomju laiku kriminālkodeksu pret Krimināllikumu 1998.gadā, visi zādzības veidi tika apvienoti vienā, 175.pantā, kurā iekļāva arī atklātu īpašuma zādzību, kas agrāk bija pieskaitīta laupīšanas pantiem. Tādējādi ir notikusi divu dažādas sabiedriskas bīstamības noziegumu veidu pielīdzināšana un zudusi iespēja soda mēru individualizēt." Un vēl: "Viens un tas pats sods no diviem līdz pieciem gadiem cietumā draud gan par šķūnīša durvju uzlaušanu naktī, lai nozagtu vecu velosipēdu, gan par bandītismu, dienas laikā uzbrūkot cilvēkam un viņu aplaupot."

Students par šādām muļķībām saņemtu apaļu nullīti, bet autors par to saņēmis attiecīgu atlīdzību un jūtas gandarīts par padarīto un atrasto vainīgo- likumdevēju un Krimināllikumu. Lasītājs lasa un secina - redz, kā tas viss notiek!

Nu nav jau katram žurnālistam jābūt arī juristam, taču, ja grib ko teikt tik specifiskā, ar likumu reglamentētā jomā, tad nu vismaz attiecīgās tiesību normas būtu jāizstudē, un varbūt nebūtu par daudz prasīts kaut ko izlasīt arī no teorētiskajām atziņam, lai nemaldinātu lasītājus vai klausītājus. Un arī šajā gadījumā autoram, pirms vērsties pie lasītāja, taču bija jāizpēta, kā tas bija un ir īstenībā.

Krimināllikuma 175.pantā nebūt netika apvienoti visi zādzības veidi, kā to apgalvo autors, jo jau 1992.gada 25.augustā atbildība par slepenu un atklātu zādzību tika ietverta vienā Latvijas Kriminālkodeksa 139.pantā. Turklāt uz atklātu zādzību nekad netika attiecināts pants par laupīšanu, kurš bija un ir tikai viens - LKK 141.pants, KL 176.pants. Tieši pretēji, Krimināllikumā no panta par zādzību tika izslēgta norāde uz saistību ar vardarbību, kas nav bīstama cietušā dzīvībai vai veselībai, vai šādas vardarbības piedraudējumu, līdz ar to paplašinot laupīšanas jēdzienu un atzīstot par laupīšanu tādu svešas kustamas mantas nolaupīšanu, kura saistīta ar jebkādu vardarbību vai tās piedraudējumu. Kas tad kam tika pielīdzināts, un kādā veidā tika izslēgta iespēja soda diferencēšanai? Pavisam nav skaidrs, kādos krimināltiesību aktos autors skatījies, runājot par neesošajām sankcijām, bet vienādības zīmes likšana starp bandītismu un laupīšanu vienkārši ir juridisks analfabētisms.

Laikraksts "Diena" pārstāsta LETAS informāciju, ka pieņemti grozījumi Krimināllikumā, turpmāk nodalot sodu par narkotiku lietošanu un pārdošanu. Grūti spriest, vai tas ir LETAS vai "Dienas" apgalvojums, ka līdz tam nebija nodalīta narkotisko vielu tirdzniecība no realizācijas un nebija paredzēts sods par neliela narkotiku daudzuma realizāciju, taču tas liecina par informācijā ietvertā neizpratni, jo narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecība ir viens no to realizēšanas veidiem, bet šo vielu pirkšana aptverta ar jēdzienu "iegādāšanās", un šīs darbības arī līdz grozījumu izdarīšanai bija kriminālsodāmas. Starp citu, arī "Panorāma" stāstīja, ka turpmāk, redz, sodāma būs arī narkotisko un psihotropo vielu pirkšana.

Vai gan tas nav tas pats, par ko Satversmes tiesas sēdē runāja mediju eksperts A.Kleckins, ka "tiesības uz vārda un preses brīvību ir atvasinātas no sabiedrības tiesībām saņemt informāciju, un nav uzskatāmas par kādām īpašām žurnālistam dotām tiesībām", un par ko tika spriests 2003.gada 24. aprīlī konferencē "Mediju ētika: problēmas un risinājumi", akcentējot, ka: "Sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu informāciju - tā ir aksioma. Un mediju uzdevums un pienākums ir kalpot sabiedrības interesēm."[15]

Satversmes tiesa šajā sakarā tāpat norādīja, ka "preses pienākums ir sniegt tikai patiesu informāciju un vārda brīvība šajā aspektā ietver arī pienākumus un atbildību" un ka "šādu secinājumu attiecībā uz žurnālistiem vairākkārt izdarījusi arī Cilvēktiesību tiesa, norādot, ka Konvencijas 10.pants tos aizsargā tikai tādā gadījumā, ja tie darbojas godprātīgi, sniedz precīzu un pārbaudītu informāciju, ievērojot žurnālistu ētiku"[16]. Un pilnīgi pamatots ir Satversmes tiesas sprieduma 31.3.punktā ierakstītais: "Ir izvērtējams preses kā publiskas informācijas sniedzējas ētikas normu un to ievērošanas regulējums Latvijā", jo tiesa atzina, ka "Latvijas žurnālistu vidū izplatīti atšķirīgi viedokļi par ētikas normu ievērošanas nepieciešamību, uz ko norāda arī šāds citāts no sprieduma: "Uz morāles principiem, ētikas kodeksu un Rietumu žurnālistu pieredzi dažos izdevumos raugās augstprātīgi. Par amorālu te drīzāk uzskata nevis manipulāciju ar lasītājiem, bet ziņu šķiršanu no komentāriem. (..) Un nekāda kopīga žurnālistu ētikas kodeksa mums nav. Man var iebilst Latvijas Žurnālistu savienība (LŽS), taču šai organizācijai šodien nav nekādas ietekmes praktiskā dzīvē, jo grūti atrast redakciju, kura oficiāli apņemas ievērot tās ētikas kodeksu""[17] (runa ir par 1992.gada 28.aprīlī pieņemto Ētikas kodeksu, kas nosaka žurnālistu ētikas principus). Taču lai arī kāda būtu žurnālistu attieksme pret pašu ētikas kodeksu, tas jau nenoņem atbildību ne no viņiem, ne arī no redaktora, "kurš ir atbildīgs par laikrakstā, žurnālā, TV vai radio raidījumā sniegto informāciju un kuram jānodrošina pareizas un korektas informācijas plūsma, kā arī brīva izteikto viedokļu apmaiņa".

Tagad, atgriežoties pie aizsāktās sarunas par goda un cieņas aizsardzības krimināltiesisko regulējumu, ļaušu lasītājam trīsreiz minēt, kāpēc bija nepieciešami šie preses uzbrukumi Krimināllikumam, ar ko un kam minētās krimināltiesību normas ir tik bīstamas - sabiedrībai, vārda un tātad arī preses brīvībai vai tiem, kas pieļauj iespēju šīs tiesības izmantot pretrunā ar likuma priekšrakstiem. Bet es, noslēdzot šo raksta sadaļu, vēlos jau atkārtoti citēt teoloģi D.Rubļevsku: "Šodien ceturtās varas gaiteņos nav pārāk daudz to, kuri ir saglabājuši skaidru saprātu, t.i., spēju kritiski analizēt procesus. Mūsu mazajai valstij pārāk liela mediju plejāde jau ir pazaudējusi šķirtni starp tenkām un konstruktīvu kritiku, kas balstīta pārbaudītos faktos, politiķu rīcības un izteikumu izvērtējumā. Droši vien te jāsāk runāt juristiem, bet es pagaidām varu ieteikt vienkāršu lietu: pirms izvēlēties, kādus preses izdevumus abonēt, vajag izpētīt Uzņēmumu reģistrā - kādi Latvijas "augstie priesteri" ir šo izdevumu īpašnieki un maka turētāji."[18]

Te tikai var piebilst, ka juristi jau runāja (skat. 2. un 3.atsauci), diviem (nu tas nekas, ka viens no viņiem ir laikraksta konsultants) pat bija dots tas gods publicēties arī "Dienā"[19], taču laikam juristu, it īpaši krimināltiesībnieku, argumenti preses pārstāvjiem nelikās vērā ņemami (vai varbūt neizdevīgi?), jo, izņemot cilvēktiesību pārstāvju pausto, kas tika piesaukts visai bieži, pārējo viedoklis tika pieminēts tikai vienā publikācijā.[20]

Diez vai jāmin, pēc kā iniciatīvas un kā ietekmē, bet arī tautas priekšstāvju daļa bija un ir ieinteresēta goda un cieņas aizsardzības krimināltiesiskā regulējuma izmainīšanā.
Jau tika minēts "Latvijas ceļa" pārstāvja L.Muciņa 2002.gada 1.oktobrī izteiktais priekšlikums par 91.panta izslēgšanu no Krimināllikuma, kuru toreiz noraidīja gan atbildīgajā komisijā - Aizsardzības un iekšlietu komisijā, gan arī ar Saeimas deputātu balsojumu.

Stafeti pēc tam pārņēma "Jaunais laiks", kad trīs deputāti - S.Mellupe (Āboltiņa), G.Bērziņš un A.Latkovskis jau pēc tam, kad Satversmes tiesa bija pieņēmusi laikraksta "Diena" galvenās redaktores S.Ēlertes sūdzību par Krimināllikuma 91. un 271.panta neatbilstību Satversmei, izrādīja neizprotamu rosību un Aizsardzības un iekšlietu komisijai iesniedza priekšlikumu izslēgt no Krimināllikuma 91.pantu, bet vēlāk - arī priekšlikumu izslēgt 271.pantu[21], taču minētajā komisijā šie priekšlikumi tika noraidīti. Apspriežot tos likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" otrajā lasījumā[22], ar balsu vairākumu tika atbalstīts 91.pants par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputāta kandidātu izslēgšanu no Krimināllikuma, kas arī tika izdarīts ar Saeimas 2003.gada 12.jūnija likumu "Grozījumi Krimināllikumā"[23]. Analizējot 2003.gada 22.maija sēdes stenogrammu, Satversmes tiesa savā 2003.gada 29.oktobra spriedumā norāda, ka tiesa nav guvusi pamatojumu tam, kāpēc balsojums par Krimināllikuma 91. un 271.pantu bija atšķirīgs, jo deputāti debatēja par abām krimināltiesību normām, deputātu vairākuma atbalstu guva viedoklis, ka šīs normas demokrātiskā sabiedrībā vairs nav nepieciešamas, tomēr vēlāk, balsojot arī par 271.panta izslēgšanu no Krimināllikuma, priekšlikums neguva deputātu vairākuma atbalstu.[24]

Tādējādi viens vārda brīvības bieds kopīgiem spēkiem tika veiksmīgi iznīcināts, taču Krimināllikumā palika vēl 271.pants, kurā paredzēta atbildība par varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu, un Jaunā laika pārstāvis G.Bērziņš nekavējas pievienot savu artavu Krimināllikuma kritikai, publicējoties tajā pašā laikrakstā "Diena"[25]. Un te nu patiešām vietā liekas jautājums - kāpēc atsevišķiem deputātiem, un kāpēc tieši šo partiju pārstāvjiem tik svarīgi bija "dabūt gatavus" šos grozījumus Krimināllikumā, līdz jautājumu izskata Satversmes tiesa, un cik vispār korekta ir bijusi šī rosīšanās gan ap likumu, gan arī publicējoties tieši šajā laikā?

Nu un tā esam nonākuši pie pēdējā posma, jo, cik var saprast, arī Krimināllikuma 271.panta dienas ir skaitītas, jo, kā jau minēts šā raksta sākumā, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija ir nolēmusi iesniegt priekšlikumu par tā svītrošanu no Krimināllikuma. Taču, lai izteiktu savu vērtējumu par šādu lēmumu, nepieciešams plašāk pakavēties pie laikraksta "Diena" galvenās redaktores S.Ēlertes (turpmāk arī iesniedzēja) konstitucionālās sūdzības un Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-05-01 "Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam"[26], kurš ne no plašsaziņas līdzekļu, ne cilvēktiesību pārstāvju puses līdz šim plašāk nav analizēts, radot iespaidu, ka Satversmes tiesa konstitucionālo sūdzību ir apmierinājusi pilnībā un līdz ar to arī apstrīdamo krimināltiesību normu atzinusi par pilnībā neatbilstošu Satversmei. Lai parādītu, ka tā vis nav, autore uzskata par nepieciešamu pārstāstīt konstitucionālās sūdzības būtību un Satversmes tiesas sprieduma konstatējošo daļu, tāpat arī citēt atsevišķus sprieduma fragmentus.

Laikraksta "Diena" galvenā redaktore S.Ēlerte, kā izriet no Satversmes tiesas sprieduma, konstitucionālajā sūdzībā norādot, ka Krimināllikuma 271.pants aizskar viņai Satversmē un starptautiskajos tiesību aktos nostiprinātās tiesības, motivēja to šādi:

"9.1. Valsta amatpersona un ikviena cita persona esot apvienojamas ar vārdu "persona", tādējādi tās atrodoties salīdzināmos apstākļos. Amatpersona esot apveltīta ar īpašu statusu. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - Cilvēktiesību tiesa) atšķirīga attieksme atkarībā no personas statusa principā esot pieļaujama. Taču tikai tādā gadījumā, ja tas prasot atšķirīgu juridisku risinājumu.

Atšķirīgai attieksmei vajagot būt objektīvai un pamatotai, tai vajagot atbilst leģitīmajam mērķim un jābūt proporcionālai, proti, sasniedzamajam mērķim jābūt samērīgam ar izmantotajiem līdzekļiem. Arī Cilvēktiesību tiesa savā praksē esot atzinusi, ka, kritizējot politiķi vai ierēdni, viņa goda un cieņas aizskaršanas robežas esot plašākas nekā privātpersonām. Apstrīdētajā tiesību normā valsts amatpersonas gods nepamatoti tiekot vērtēts augstāk par parasta sabiedrības locekļu godu un cieņu. Valsts amatpersonas esot piekritušas darboties sabiedrības interesēs, un tām piešķirtā valsts vara pati par sevi esot spēks, kas sniedzot tām lielākas iespējas sevi aizsargāt un publiski paust savu viedokli salīdzinājumā ar citām personām.
Īpaši labvēlīgai attieksmei pret amatpersonu, kas izrietot no apstrīdētās tiesību normas, neesot pamatota un objektīva attaisnojuma. Tā neesot samērīga ar sasniedzamo mērķi, tādējādi esot pārkāpts Satversmes 91.pants", kurā, kā mēs zinām, ir ierakstīts, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".[27]

Iesniedzēja tāpat norādīja, ka Starptautiskā organizācija "Pasaules preses brīvības komiteja" (World Press Freedom Commitee) esot atzinusi: "Tas, ka vairākās valstīs, tostarp demokrātiskajās rietumvalstīs, šādi likumi, kas paredz kiminālsodus par goda un cieņas aizskārumu, apmelošanu un neslavas celšanu, joprojām ir spēkā, uzskatāms par anahronismu. Nevienlīdzīgā attieksme, kas bijusi pamatota atsevišķajos vēsturiskajos posmos, nav attaisnojama demokrātiskā sabiedrībā."[28]

Pamatojot Krimināllikuma 271.panta neatbilstību Latvijas Republikas Saeimas 100.pantam, kurā noteikts, ka "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta", iesniedzēja norādīja:

"9.2. Cilvēktiesību tiesa esot noteikusi vairākus principus attiecībā uz vārda brīvību: ierobežojumi šajās tiesībās jāinterpretē šauri, un to nepieciešamība jānosaka ļoti rūpīgi; presei jāpilda "sabiedriskā sargsuņa" loma; jēdziens "nepieciešams" Konvencijas (te domāta Eiropas Padomes 1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija) 10.panta otrās daļas izpratnē nozīmē "spiedošu sociālu vajadzību"; tiesai jāizvērtē ierobežojumi, ņemot vērā lietas kopsakaru, un jānosaka, vai šie ierobežojumi ir proporcionāli sasniedzamajam leģitīmajam mērķim un vai dotais pamatojums ir svarīgs un pietiekams.

Latvijas tiesu prakse liecinot, ka goda un cieņas aizskāruma gadījumā Civillikuma 2352.a izpratnē vārdus "neslavas celšana" un "goda aizskaršana" varot interpretēt ne tikai kā ziņas, bet arī kā viedokli... Turpretī Cilvēktiesību tiesa vairākkārt esot norādījusi, ka Konvencijas 10.panta izpratnē esot atšķirība starp faktiem un vērtējumu, jo faktu esamību varot pierādīt, bet vērtējumu pierādīt nevarot. Tādējādi apstrīdētajā tiesību normā ietvertie ierobežojumi neatbilstot principam, ka ierobežojumi jāinterpretē šauri un ierobežojumu nepieciešamība nosakāma ļoti uzmanīgi." Lai pie šīs tēzes vairāk neatgrieztos, uzreiz piebildīšu, ka Satversmes tiesa norādīja, ka Civillikuma 2352.a panta atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām konstitucionālajā sūdzībā nav apstrīdēta, un atzina, ka iesniedzēja nekorekti salīdzina personas goda un cieņas civiltiesisko un krimināltiesisko aizsardzību.

"Cilvēktiesību tiesa savā praksē esot secinājusi, ka iespējamais sods atbaidot žurnālistus no iesaistīšanās politiskajā diskusijā, kas varētu ietekmēt sabiedrības dzīvi. Šāda tiesību norma, kas paredz cietumsodus un naudas sodus, iespaidojot preses tiesības izplatīt informāciju un līdz ar to arī sabiedrības tiesības šo informāciju saņemt. Tas notiekot pat tad, ja attiecīgais sods netiek iedzīvināts. Ņemot vērā to, ka žurnālistu darbs saistīts ar publikācijām par valsts institūcijām un to ierēdņu darbu, esot liela varbūtība, ka apstrīdētā tiesību norma var būt piemērota arī pret žurnālistiem.

Ierobežojumam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā, proti, ja nav iespējams attiecīgo mērķi sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Aizsardzībai pret apvainošanu nav jāizmanto publiskā vara. Kriminālsods neesot nepieciešams, jo Latvijā cieņu un godu esot iespējams aizsargāt civiltiesiskā kārtībā.

Ierobežojumam jābūt proporcionālam un tā pamatojumam - svarīgam un pietiekamam. Vārda brīvības ierobežojumi, kas izriet no apstrīdētās tiesību normas, neesot proporcionāli un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un esot pretrunā ar Satversmes 100.pantu."
Pazīstamas frāzes, vai ne? Jā, viss tas lasāms gan minētajās, gan arī nepieminētajās žurnālistu publikācijās plašsaziņas līdzekļos un cilvēktiesību pārstāvju rakstos, un tas vēlreiz apstiprina manis teikto, ka uzbrukums Krimināllikumam bija labi pārdomāts un komanda ir nostrādājusi gods godam, radot attiecīgo fonu.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa sava 2003.gada 29.oktobra sprieduma 24.punktā atzīmēja, ka "Tiesā izskatāmajā lietā pretnostatītas divas cilvēkam garantētās pamattiesības: tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz goda un cieņas neaizskaramību. Tāpat kā tiesības uz vārda brīvību, arī cilvēka cieņas un goda neaizskaramība ir nostiprināta gan Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību aktos" (sprieduma 2. un 3.punktā šajā sakarā minēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948.gada 10.decembra Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. un 19.pants, ANO Ģenerālās asamblejas 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17. un 25.pants, Eiropas Padomes 1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants).

Tajā pašā laikā Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un tās nenozīmē visatļautību, jo gan no Satversmes, gan Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka valsts var noteikt vārda brīvības ierobežošanu gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai.

Šis tiesas secinājums motivēts ar atsauci uz Satversmes 116.pantu, no kura izriet: "personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību" un Eiropas Padomes cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otro daļu, kurā attiecībā uz vārda brīvību noteikts: "Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti."

Satversmes tiesa tāpat norādījusi, ka vārda brīvības ierobežojumi paredzēti likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7.pantā, kurā cita starpā noteikts: "Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu", bet 25. pantā noteikts: "Žurnālista pienākumi ir: 1) sniegt patiesu informāciju; (...) 4) atteikties pildīt uzdevumu, kura veikšana saistīta ar likuma pārkāpšanu; 5) ievērot valsts, sabiedrisko organizāciju, uzņēmējsabiedrību (uzņēmumu) un pilsoņu tiesības un likumīgās intereses" un plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksos, kuros tāpat noteikts, ka žurnālista galvenais uzdevums ir garantēt sabiedrībai patiesas un pārbaudītas informācijas saņemšanu, sniedzot objektīvu, skaidru un nepārprotamu faktu izklāstu, atklājot svarīgākās sakarības un nepieļaujot izkropļojumus.

Satversmes tiesa norādīja, ka "pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi vārda brīvības ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi", tālāk savā spriedumā konstatējot un pamatojot gan to, ka apstrīdētajā tiesību normā, proti, Krimināllikuma 271.pantā, ietvertais ierobežojums ir noteikts ar likumu, gan arī to, ka šajā tiesību normā ietvertajiem vārda brīvības ierobežojumiem ir leģitīms mērķis - "aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tiesas objektivitāti. Demokrātiska valsts iekārta nav iedomājama bez sakārtotas un pienācīgi aizsargātas pārvaldes darbības, kas tādējādi garantē gan sabiedrības drošību, gan citu cilvēku tiesības".

Satversmes tiesa apstrīdēto normu neatzina par diskrimējošu un tādu, kurā valsts amatpersonas gods un cieņa būtu vērtēti augstāk nekā pārējo personu gods un cieņa, norādot, ka "Saskaņā ar Krimināllikumu apstrīdētajā normā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud grupas objektu - pārvaldības kārtību - un tiešo objektu - valsts pārvaldi, kuru reprezentē valsts amatpersona. Valsts amatpersonas gods un cieņa šajā normā ir tikai papildu tiešais objekts. Tādējādi apstrīdētajā tiesību normā paredzētais aizskārums ir vērsts pret valsts pārvaldes darbību kā tiešo apdraudējuma objektu, nevis pret amatpersonu kā fizisko personu. Ja amatpersonas goda un cieņas aizskārums nav saistīts ar valsts uzlikto pienākumu pildīšanu, tad vainīgajai personai kriminālatbildība iestājas saskaņā ar Krimināllikuma 156.-158.pantu, kur tiešais objekts ir ikvienas personas gods un cieņa, tostarp arī amatpersonas gods un cieņa. Analizējot Krimināllikuma struktūru, secināms, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu domājis aizsargāt valsts amatpersonas godu un cieņu tikai sakarā ar tai uzlikto pienākumu pildīšanu nolūkā nodrošināt efektīvu valsts pārvaldes darbību".

Satversmes tiesa par nepamatotu atzina iesniedzējas tiesas sēdē pausto viedokli, ka valstij nav sevi jāaizsargā, spriedumā norādot, ka šāda aizsardzība, ierobežojot vārda brīvību, ir paredzēta gan Satversmes 116. pantā, gan Konvencijas 10.panta otrajā daļā, jo "efektīvas valsts pārvaldes darbības nodrošināšana ir cieši saistīta ar tādiem personām uzliktiem pienākumiem, kas vērsti uz valsts un sabiedriskās drošības interešu aizsargāšanu, nekārtību un noziegumu nepieļaušanu un tiesas autoritātes un objektivitātes saglabāšanu".

Tajā pašā laikā Satversmes tiesa norādīja, ka tā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka visas krimināltiesībās lietotajam jēdzienam "valsts amatpersona" atbilstošās amatpersonas patiešām veic tādus pienākumus, kas prasītu īpašu valsts aizsardzību, atzīstot, ka apstrīdētajā tiesību normā noteikts pārāk plašs aizsargājamo personu loks un ka tādēļ Krimināllikuma 271.pants tā pašreizējā redakcijā nav samērīgs ar sasniedzamo leģitīmo mērķi un ir pretrunā ar Satversmes 100.pantā garantētajām tiesībām uz vārda brīvību, un nosprieda: "Atzīt Krimināllikuma 271.pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 100.pantam un spēkā neesošu no 2004.gada 1.februāra, ja līdz tam laikam likumdevējs nebūs konkretizējis amatpersonas, kurām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība sakarā ar tām uzlikto pienākumu pildīšanu."

Tātad ar pilnu atbildības sajūtu var apgalvot, ka Krimināllikums tika "attaisnots" gandrīz vai visos apsūdzības punktos - tas nesatur absurdas, odiozas un vārda brīvību apdraudošas normas, jo paredz atbildību tikai par apzināti nepatiesu otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu un par tīšu personas goda aizskaršanu vai cieņas pazemošanu, nav ne netaisnīgs, ne diskriminējošs. Un es kā juriste, krimināltiesību pārstāve, esmu gatava parakstīties zem katra vārda šajā spriedumā, arī par piezīmi attiecībā uz Krimināllikuma 271.panta pašreizējo redakciju.

Jēdziens "valsts amatpersona" skaidrots Krimināllikuma 316.panta pirmajā daļā, veidojot to kā definējošu normu, saturošu to funkciju uzskaitījumu, kas raksturo valsts vai pašvaldības institūciju darbiniekus kā tādus, kuriem piešķirams valsts amatpersonas statuss. Līdzīgi kā daudzu ārvalstu ( Vācijas, Itālijas, Francijas, Dānijas, Lielbritānijas, ASV, Krievijas u.c.) krimināllikumos arī šīs Krimināllikuma normas konstrukcijā tradicionāli izmantots princips, ka valsts amatpersonas statusu definē, ņemot vērā valsts vai pašvaldību institūcijās veicamās funkcijas, nosakot, ka "par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, vai rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finansu līdzekļiem". Savukārt 2002.gada 25.aprīļa likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"[29] 4.pantā bez šī vispārīgā definējuma dots arī plašs amatu uzskaitījums, kurus pildošās personas uzskatāmas par valsts amatpersonām.

Krimināllikums ir devis vispārīgu valsts amatpersonas definējumu, taču ar to apzīmēto personu loks var tikt precizēts, ņemot vērā tā vai cita noziedzīga nodarījuma raksturu, un tas neapstrīdami var atšķirties atkarībā no tā, vai mēs runājam par valsts amatpersonu kā par kukuļņemšanas vai cita noziedzīga nodarījuma valsts institūciju dienestā subjektu, vai valsts amatpersonu, kuras gods un cieņa ir jāparedz kā apdraudētā interese sakarā ar tās pienākumu pildīšanu valsts vai pašvaldības institūcijās.

Tieši šāda apdraudēto personu precizēšana ar Satversmes tiesas spriedumu tika piedāvāta likumdevējam. Un te nu īstā vieta runāt par mūsu likumdevēja darbību.

Kā jau minēju, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija, kuras kompetencē bija rosināt šā jautājuma risināšanu, ir nolēmusi nekonkretizēt amatpersonas, kurām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība sakarā ar tām uzlikto pienākumu pildīšanu, un iesniegs priekšlikumu svītrot no Krimināllikuma 271.pantu. Var jau būt, ka 2003.gada 17.decembra komisijas sēdē, kas pēc tās priekšsēdētāja Ē.Jēkabsona (LPP) iniciatīvas bija slēgta, deputāti arī izteica kādu saprātīgu argumentu par labu šādam lēmumam, taču vismaz no preses pārstāvju atreferējuma, kuriem bija parādīts gods būt klāt, neko tādu nevar izsecināt, jo, izņemot D.Turlā domu pērles, ka likums aizsargā ikvienu cilvēku pret nepamatotiem apvainojumiem, ka augstākajām amatpersonām jau ir apsardze un ka šāda saraksta veidošana radītu analoģiju ar izmirstošu augu aizsardzību[30] prese šīs sēdes sakarā neko citu nevēstī. Tiesa, divu "Jaunā laikā" deputātu viedoklis bija atstāstīts jau nedaudz iepriekš[31], ziņojot, ka Juridiskās komisijas vadītāja S.Āboltiņa ir pārliecināta, ka amatpersonu gods un cieņa nav vērtējami augstāk par citu personu godu un cieņu, tāpat kā Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēža biedre L.Mūrniece, pēc kuras domām, "Jebkura cilvēka gods ir vienlīdzīgs neatkarīgi no tā, vai tas ir deputāts vai pārdevēja". Citēti arī L.Mūrnieces vārdi, ka grūti ir noteikt, pie kuras amatpersonas novilkt robežu un pateikt, ka uz to attiecas īpaši goda un cieņas nosacījumi. Jāsaka, ka tikpat bezpalīdzīgs un nevarošs TV "Panorāmas" skatītāju priekšā pēc Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdes stāvēja arī tās priekšsēdētājs Ē.Jēkabsons, kurš neko citu kā par nespēju izšķirt, kuras valsts amatpersonas būtu īpaši sargājamas un kuras ne, kā arī par retorisku jautājumu - kas tad noteiks, kuras valsts amatpersonas vajag aizstāvēt, pateikt nevarēja.

Lai nu kādi arī būtu šie argumenti, taču laikam jau tie bija domāti nopietni, tāpēc pakavēsimies pie tiem, izņemot deputātu korī atkārtoto par jebkura cilvēka goda vienlīdzību, par ko jau pietiekami pateikts iepriekš.

Vispirms jau gribētos jautāt D.Turlā kungam, vai viņš kaut ko zina par to, ka arī starptautiskajā praksē nepieciešamības gadījumos ir pieņemts veidot personu sarakstus, kas bauda īpašu likuma aizsardzību, kā tas, piemēram, reglamentēts Apvienoto Nāciju Organizācijas 1973.gada 14. decembra Konvencijā par noziegumu novēršanu pret personām, kas bauda starptautisko aizsardzību, arī pret diplomātiskajiem aģentiem, un sodīšanu par šiem noziegumiem"[32]. Tā kā šī Konvencija ir saistoša arī Latvijai un tālāk tiks minēta jau citā sakarībā, atgādināšu, ka par personām, kas bauda starptautisku aizsardzību, ir atzīti:
"1) valsts vadītājs, tostarp katrs koleģiālas institūcijas loceklis, kas saskaņā ar attiecīgās valsts konstitūciju pilda valsts vadītāja funkcijas, valdības vadītājs vai ārlietu ministrs, kas atrodas ārvalstī, kā arī viņu pavadošie ģimenes locekļi;
2) jebkurš valsts pārstāvis vai amatpersona, vai jebkura amatpersona vai cits starpvaldības starptautiskās organizācijas aģents, kuram laikā, kad pret viņu, viņa oficiālajām telpām, mājokli vai viņa transportlīdzekli bija izdarīts noziegums, un kuram nozieguma izdarīšanas vietā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir tiesības uz speciālu aizsardzību pret jebkādu viņa personības, brīvības un goda apdraudējumu, un kopā ar viņu dzīvojošie ģimenes locekļi". Runājot minētā deputāta vārdiem, tad arī te saskatāma "analoģija ar izmirstošu augu aizsardzību".

Vēl dīvaināks ir D.Turlā pamatojums, ka augstākajām amatpersonām īpaša aizsardzība neesot nepieciešama tāpēc, ka viņām "jau ir nodrošināta apsardze". Teikto varbūt vēl varētu saprast, ja runa būtu par 86.panta, kurā noteikta atbildība par Latvijas Republikas Valsts prezidenta, Saeimas deputāta, Ministru kabineta locekļa un citas Latvijas Republikas Saeimas ievēlētas, ieceltas vai apstiprinātas valsts amatpersonas dzīvības vai veselības apdraudējumu sakarā ar tās valstisko darbību Latvijas Republikas interesēs, izslēgšanu no Krimināllikuma. Sak', kam gan te vēl likums. Lai apsargs tik ņem savu stroķi un bliež pa uzbrucēju. Vai tāpat arī pa to personu, vienalga, kas tā būtu, ja tā tīši izplatījusi apzināti nepatiesas ziņas par kādu valsts amatpersonu, kurai ir nodrošināta apsardze?

Bez ievērības nav atstājams L.Mūrnieces presei teiktais, ka, izslēdzot no Krimināllikuma 271.pantu, konkrētu amatpersonu goda un cieņas īpašā aizsardzība jāiekļauj citos likumos, līdzīgi kā policistus aizstāv likums par policiju[33], un ka deputāti varētu kādā no nākamajām sēdēm iepazīties ar speciālajiem likumiem un izvērtēt, vai tajos, piemēram, policisti un tiesneši ir pietiekami aizsargāti laikā, kad pilda darba pienākumus[34].

Varētu jau arī tā, ja vien šīs idejas autore būtu gatava paust, kā šāds aizsardzības mehānisms tiks realizēts.

Kā starptautiskie tiesību akti, tā arī Latvijas Republikas Satversme un speciālie likumi, kas reglamentē atsevišķu institūciju un to amatpersonu darbību, paši par sevi nevar nodrošināt to vai citu personu un viņu tiesību aizsardzību.

Tā jau minētā ANO 1973.gada 14.decembra Konvencija "Par noziegumu novēršanu pret personām, kas bauda starptautisko aizsardzību, arī pret diplomātiskajiem aģentiem, un sodīšanu par šiem noziegumiem" tikai nosaka, kādas darbības saskaņā ar šo Konvenciju atzīstamas par noziegumiem, uzliek dalībvalstīm par pienākumu noteikt savu jurisdikciju Konvencijā paredzētajos gadījumos, kā arī šīs darbības nacionālajos tiesību aktos atzīt par noziegumiem un noteikt par tiem sodu atbilstoši to kaitīgumam.

Latvijas Republikas Satversme 8. nodaļā deklarē, ka aizsargā cilvēka pamattiesības, tostarp 95.pantā norādot, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu; 1991.gada 4.jūnija likuma "Par policiju"[35] 22.pantā "Policijas darbinieka tiesiskā aizsardzība" ierakstīts, ka "Policijas darbinieks atrodas valsts aizsardzībā, viņa godu un cieņu aizsargā valsts. Policijas darbinieka goda aizskaršana, pretošanās viņam, viņa dzīvības vai veselības apdraudējums, kā arī rīcība, kas traucē veikt dienesta pienākumus, ir sodāma Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā"; 1992.gada 15.decembra likuma "Par tiesu varu"[36] 12.pantā noteikts, ka par nepakļaušanos tiesai, izvairīšanos no ierašanās tiesā, tiesneša un tiesas piesēdētāja goda aizskaršanu sakarā ar tiesas spriešanu, kā arī par citām darbībām, ar kurām izrādīta necieņa pret tiesu, vainīgās personas sodāmas likumā noteiktajā kārtībā; 1997.gada 27.novembra Robežsardzes likuma[37] 41.panta 2. un 3.daļā teikts, ka "Robežsargs atrodas valsts aizsardzībā - viņa dzīvību, veselību, godu un cieņu aizsargā valsts. Robežsarga goda aizskaršana, pretošanās viņam, viņa dzīvības vai veselības apdraudējums, kā arī rīcība, kas viņam traucē pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma likumos noteiktajā kārtībā" utt.

Tātad kā valsts pamatlikums, tā arī speciālie likumi tikai deklarē valsts garantijas personas pamattiesību, tostarp arī viņas goda un cieņas aizsardzībai, bet pati šī aizsardzība, arī tad, ja tā nepieciešama īpaši (un vai uz to nenorāda nupat citētais kaut vai attiecībā uz tiesnesi, policijas darbinieku, robežsargu?) tiek deleģēta tiem likumiem, kuri šim mērķim ir radīti un kuri satur attiecīgos valsts piespiedu līdzekļus gadījumiem, kad šīs tiesības tiek pārkāptas. Vai varbūt likumdevējs ir iecerējis arī Satversmē un katrā speciālajā likumā definēt likumpārkāpumus un ietvert sankcijas, radot vēl nebijušu praksi tiesību jaunradē un graujot ne tikai mūsu valsts, bet arī daudzu ārvalstu likumos un tiesību doktrīnā nostiprināto, ka, piemēram, par noziedzīgu nodarījumu atzīstams tikai tāds ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts Krimināllikumā un par kura izdarīšanu tajā noteikts kriminālsods[38].

Un tagad par galveno - likumdevēja patiešām cienīgu argumentu - kas gan un kā var noteikt, "pie kuras amatpersonas novilkt robežu un pateikt, ka uz to attiecas īpaši goda un cieņas nosacījumi".

Vispār jau situācijās, kad pašam pietrūkst padoma, atbildi meklē savos un citu valstu likumos, teorētiskajās atziņās, apspriežas ar attiecīgo nozaru speciālistiem. Savukārt, ja arī tad nespēj tikt ar uzdevumu galā, atdod savu vietu tam, kas to grib un var paveikt.

Šoreiz viss bija citādāk - komisija aizslēdza durvis un izlēma pēc sena patvaldnieku principa - ko mēs nezinām, tā nav. Nebija jātērē laiks un enerģija, atbildi meklējot likumos un rakstos, nebija jāklausās uzaicināto iespējamie iebildumi. Vienkāršāk taču ir nolikvidēt neparocīgo tiesību normu, nekā meklēt iespējas to pilnveidot.

Un kas par to, ka "Krimināllikuma projekta izstrāde ilga 10 gadus, un tas tika plaši analizēts un apspriests... Tas tika nosūtīts atzinumu sniegšanai visām ministrijām, kā arī tiesībaizsardzības iestādēm. Bez tam ir saņemtas ārzemju zinātnieku atsauksmes un Eiropas Padomes ekspertu atzinumi. 1995.gada septembrī projekta otrais pārstrādātais variants tika publicēts, un to apsprieda Latvijas juristi. Tajā iestrādāti arī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras iesniegtie priekšlikumi, kas bija balstīti uz praktisko pieredzi. Saeimā Krimināllikuma projekts tika pieņemts ar lielu balsu vairākumu: pirmajā lasījumā - vienbalsīgi, otrajā lasījumā - ar vienu balsi "pret", trešajā lasījumā - ar trim balsīm "pret" un 8 balsīm "atturas"[39]. Un nav jau arī svarīgi, ka Satversmes tiesa, lemjot par Krimināllikuma 271.panta atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, atzina, ka valstī vēl nav radīta efektīva mehānisma, kas palīdz nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām uz vārda brīvību un citām cilvēkam garantētajām pamattiesībām, un tāpēc vēl pastāv nepieciešamība ar soda sankcijām preventīvi vērsties pret cilvēka goda un cieņas aizskārumu, kas var tikt radīts, neierobežoti realizējot tiesības uz vārda brīvību, tāpat kā tas, ka Satversmes tiesa norādīja: Krimināllikuma 271.panta mērķis ir vērsts uz Satversmes 116.pantā minēto demokrātiskas sabiedrības pamatvērtību aizsardzību. Arī tajos mērnieku laikos, par kuriem rakstīja brāļi Kaudzītes, runas vīri zināja, ka viņiem ir spēks un vara, un kā viņi lems, tā arī būs.

Tikai ļoti gribētos izprast, kāpēc šai lemšanai bija jānotiek slepeni, neaicinot krimināltiesību speciālistus, kā tas bija ierasts gadījumos, kad tiek lemts par grozījumiem Krimināllikumā, un it īpaši šoreiz, kad Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedra bija iesniegusi Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai savus priekšlikumus par tām valsts amatpersonām, attiecībā uz kurām varētu tikt attiecināts Krimināllikuma 271.pants. Vai ne tādēļ, ka šie krimināltiesību speciālisti jau bija pauduši savu viedokli publikācijās vai bija kā pieaicinātās personas Satversmes tiesas sēdē? Un ar ko preses pārstāvji izpelnījās to godu būt klāt šajā slepenajā lemšanā? Vai ne tādēļ, ka viņi bija ieinteresētās puses pārstāvji? Un kas bija tie anonīmie konsultanti, uz kuru ieteikumu atsaucās L.Mūrniece, paziņojot par deputātu lēmumu iesniegt priekšlikumu par 271. panta svītrošanu no Krimināllikuma, un kā interesēs šie konsultanti darbojās? Vai Saeimai pietrūka tiesību aktu, kur izdarīt grozījumus, kas jau tāpat veido tās sēžu dienaskārtības nospiedošo daļu, ka tagad steidzami jāskata jautājums par 271.panta izslēgšanu no Krimināllikuma, ja šis pants tāpat 2004.gada 1.februārī zaudēs spēku? Kāpēc tāda steiga no Aizsardzības un iekšlietu komisijas puses, un kas to diktē?

Vai nav pārāk daudz jautājumu vienas likuma normas sakarā, un kuri zina uz tiem atbildes? Bet kamēr tās tiek meklētas, Krimināllikums tiek kārtējo reizi šķērēts, sagandējot citu labi padarītu darbu un pielāgojot to kārtējās situācijas vajadzībām, turklāt to visu pamatojot ar cēliem mērķiem un rūpēm par sabiedrības pamattiesībām.

Tagad pamēģināsim modelēt situāciju, kāda veidosies pēc Krimināllikuma 271.panta izslēgšanas, ar kuru bija noteikta atbildība par neslavas celšanu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai vai to goda aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu, ņemot vērā, ka Krimināllikuma 271.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu veidoja ne tikai tā 316.panta pirmajā daļā un likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4.pantā minēto valsts amatpersonu goda un cieņas aizskārums. Saskaņā ar Krimināllikuma 316.panta trešo daļu (2002.gada 25.aprīļa likuma redakcijā) par valsts amatpersonām uzskatāmas arī ārvalstu publiskās amatpersonas, ārvalstu publisko asambleju (institūcija ar likumdošanas vai izpildvaras funkcijām) locekļi, starptautisko organizāciju amatpersonas, starptautisko parlamentāro asambleju locekļi, kā arī starptautisko tiesu tiesneši un amatpersonas, kuru goda un cieņas aizskārums tāpat veidoja Krimināllikuma 271.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Pēc šī panta bija sodāms arī personu, kas bauda starptautisko aizsardzību, goda un cieņas apdraudējums, jo Latvijā no 1992.gada 14.maija ir spēkā jau iepriekš minētā ANO 1973.gada 14.decembra Konvencija, taču atšķirībā, piemēram, no Nīderlandes, Polijas, Igaunijas u.c. valstīm, speciālas normas, kas paredzētu atbildību par neslavas celšanu šādai personai vai viņas goda aizskaršanu, Krimināllikumā nebija.

Pēc šīs speciālās normas izslēgšanas Krimināllikumā vismaz pagaidām vēl paliek 156. un 157.pants - vispārīgās normas, kas paredz atbildību par neslavas celšanu un goda aizskārumu. Te gan ir viena ļoti būtiska nianse, jo saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 111.panta otro daļu krimināllietu pēc šiem pantiem nevar ierosināt citādi kā tikai pēc cietušā vai viņa pārstāvja sūdzības, kuriem tad jādodas uz rajona (pilsētas) tiesu un jālūdz tiesnesis ierosināt lietu.

Nu nav svarīgi, ka Valsts prezidents saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 40.pantu ir zvērējis visu savu darbu veltīt latviešu tautas labumam, ka viņš saskaņā ar pamatlikuma 41.pantu reprezentē valsti starptautiski, ir valsts Bruņoto spēku augstākais vadonis utt. Lai šī augstākā valsts amatpersona, tāpat kā Ministru prezidents, Latvijas Republikas Satversmes tiesas un Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Latvijas Republikas ģenerālprokurors, ja par kādu sakarā ar tiem uzlikto pienākumu pildīšanu tīši izplatīti apzināti nepatiesi, viņus apkaunojoši izdomājumi, ņem papīru un zīmuli, raksta sūdzību un dodas uz tiesu lūgt ierosināt krimināllietu, proti, paši rūpējas par savu godu un cieņu, tāpat kā tā persona, kurai neslavu cēlusi cita aiz greizsirdības vai kādu citu savstarpēji naidīgu attiecību dēļ. Pie tiesneša ar savu sūdzību jāiet arī tiesnesim, bet, ja tiesnesis tajā apvidū viens, tad jau iznāk iet pašam pie sevis taisnību lūgt. Valsts atteikusies no iepriekš deklarētā, ka viņa zināmu personu loku ņem savā īpašā aizsardzībā, jo šīs personas pilda valstiski svarīgas funkcijas, rūpējas par sabiedrības mieru un labklājību, cīnās pret noziedzību utt. Una lex - una justitia omnibus!

Tāds pats ceļš uz rajona (pilsētas) tiesu jāmēro arī ārvalsts amatpersonai, kura pielīdzināta mūsu valsts amatpersonai. Nu neveicas princim Čārlzam, jo tad, kad radikāli noskaņotā Daugavpils skolniece viņu iepļaukāja ar sarkanajām neļķēm, Latvijas valsts viņa godu un cieņu, pat vēloties to, nevarēja aizstāvēt. Krimināllikumā atbildība par personu, kas bauda starptautisku aizsardzību, goda un cieņas aizskaršanu paredzēta nebija, Krimināllikuma 316.pantā vēl nebija norādes, ka arī viņš pielīdzināms mūsu valsts amatpersonām, tāpēc vainīgo personu saukt pie atbildības pēc Krimināllikuma 271.panta nevarēja, bet to, ka ir iespēja iet uz tiesu, laikam neviens neieteica.

Tagad gan tāda ranga viesis, ja vien viņš vēl kādreiz brauks uz Latviju, būtu valsts amatpersona, bet nebūs vairs Krimināllikuma 271.panta un atkal nekā. Bet varbūt, ka kādam tomēr vajadzēja aizdomāties, ka tā jau var rasties liels nesmukums arī starptautiskajā mērogā.

Patiess demokrātijas paraugs, no kā var mācīties visas citas Eiropas un ne tikai Eiropas reģiona valstis, kas vēl nav sapratušas, ka viņu tiesību akti neatbilst šodienas īstenas demokrātijas prasībām, jo vēl satur tādas tiesību normas, ar kurām valsts sargā savu augstāko amatpersonu, publisko kalpotāju, tiesnešu godu un cieņu, ja to aizskar sakarā ar tām uzlikto pienākumu pildīšanu, pamatojot, ka tādējādi sargā savu valstiskumu, savu tiesisko kārtību, paredz atbildību par neslavas celšanu ārvalstu valstu un valdības vadītājiem. Redz, Polijā notiks (vai jau notika) tiesas prāva pret satīriska nedēļas izdevuma redaktoru, kuram izvirzīta apsūdzība par pāvesta Jāņa Pāvila II apvainošanu, publicējot savā izdevumā rakstu ar nosaukumu "Staigājošs sadomazohisms", kurā nosauca pāvestu par "impotentu večuku"[40], mēs savukārt apvainoto ārzemju valsts vadītāju sūtīsim uz tiesu, lai nes savu sūdzību, jo viens likums, viena taisnība visiem. Un tā dēļ ir vērts kārtējo reizi revidēt Krimināllikumu, lai arī likumprojekts radies jau aprakstītās konkrētās situācijas iespaidā.

Vēl 1999.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis E.Levits[41] norādīja, ka Latvijā spēkā esošajiem tiesību aktiem un likumdošanas procesam piemīt būtiski trūkumi, akcentējot vairākus tos izraisošos faktorus, tostarp arī juridiskās un attiecīgās nozares kompetences trūkumu, kas neļauj jau likumu un citu tiesību normu sagatavošanas procesā panākt iespējami optimālu likumu tekstu, kā rezultātā likums tiek bieži grozīts, reaģējot uz konkrētām vajadzībām, kas savukārt neveicina tiesisko drošību un paredzamību.

Par kādu tiesisko drošību, paredzamību un likuma stabilitāti var runāt, ja Krimināllikumā nepilnu piecu gadu laikā, ja vien es pareizi saskaitīju, grozīti 67 panti, daži no tiem pat divas un trīs reizes, Krimināllikums papildināts ar 18 jaunām normām, bet likumdevēja portfelī ir vēl vismaz tikpat daudz priekšlikumu par gaidāmajiem grozījumiem. Negribu apgalvot, ka visi šie papildinājumi un grozījumi ir bez kāda pamata, nu kaut vai 891. par noziedzīgu organizāciju, 1541. un 1542.pants par cilvēku tirdzniecību, 3261.pants par tirgošanos ar ietekmi un vairākas citas krimināltiesību normas. Taču grozījumu nepieciešamību vairākos gadījumos noteica arī likumdevēja iepriekš pieļautās tehniska rakstura neprecizitātes, atkāpes no juridiskās tehnikas prasībām, kā tas bija, piemēram, ar Krimināllikuma 149.pantu, kad 2000.gada 18.maijā, izdarot šajā pantā izmaiņas, noziedzīgā nodarījuma pamatsastāvs, pārkāpjot pieņemtos krimināltiesību normu konstrukcijas principus, tika ievietots nevis panta pirmajā daļā, bet gan pēdējā - trešajā daļā, ko vajadzēja labot, vēlāk grozot šo pantu 2002.gada 25.aprīlī.

Krimināllikuma revidēšanas procesu ne vienmēr pavada nopietna analīze, lai pārliecinātos par piedāvājamo izmaiņu nepieciešamību vispār, kā arī par to realizējamību, iedarbīgumu, efektivitāti, proti, spēju sasniegt vēlamo mērķi.

Spilgts paraugs tam ir manipulācijas ar Krimināllikuma 190.pantu, kura trešajā daļā līdz 2002.gada 17.oktobrim bija paredzēta pastiprināta atbildība par narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgo, indīgo, radioaktīvo vielu, ieroču, munīcijas un citu norādīto priekšmetu kontrabandu. Minētajā datumā narkotiskās un psihotropās vielas tika izslēgtas no kontrabandas īpašo priekšmetu uzskaitījuma un atbildība par to nelikumīgu pārvietošanu pāri Latvijas Republikas muitas robežai paredzēta speciālā - Krimināllikuma 1901.pantā.

Mērķis it kā būtu skaidrs - uzsvērt šo vielu kontrabandas īpašo kaitīgumu, tātad pastiprināt cīņu pret to, kas krimināltiesībās prezumē bargāku sodu. Taču, ja pašlaik, piemēram, par stipri iedarbīgu vai indīgu vielu kontrabandu draud brīvības atņemšana uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, tad par narkotisko un psihotropo vielu kontrabandu - brīvības atņemšana uz laiku līdz septiņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Un tikai tad, ja narkotisko vai psihotropo vielu kontrabanda tiek izdarīta sevišķi kvalificējošos apstākļos - organizētā grupā, vainīgajam var noteikt tikpat bargu sodu kā par stipri iedarbīgu vai indīgu vielu kontrabandu bez jebkādām kvalificējošām pazīmēm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti