Atslēgvārdi:

Demokrātijas esence – līdzdalība 0

NVO un valsts sektora sadarbības līmenis kvantitatīvi pēdējos gados ir cēlies, process notiek. Tomēr ir redzama milzīga neuzticēšanās, savstarpējs aizdomīgums nemazinās. Valsts sektors, ierēdņi, politiķi ar aizdomām skatās uz nevalstiskā sektora profesionālismu. NVO bieži saka, jūs tikai formas pēc ar mums sadarbojaties.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās fonda „Atvērtā Igaunija” izpilddirektore Malla Hellama, Polijas ārlietu ministra padomnieks un Eiropas klubu kustības aizsācējs Polijas skolās Marians Stasjaks, Ilinojas universitātes Čikāgā profesore Rasma Kārkliņa, Latvijas Pilsoniskās alianses izpilddirektore Rasma Pīpiķe, Eiropas Komisijas Pārstāvniecības Latvijā vadītāja vietas izpildītāja Inese Stepiņa, Eiropas Parlamenta deputāts Aldis Kušķis, Pasaules dabas fonda direktors Uģis Rotbergs, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, Ministru prezidenta biroja vadītājs Jurģis Liepnieks. Diskusiju vada Kārlis Streips.



Šodienas saruna ir par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Kā Igaunijā un Polijā notiek sabiedrības iesaistīšanās notiekošajos procesos, un cik tas ir veiksmīgi?

Malla Hellama, fonda „Atvērtā Igaunija” izpilddirektore: 2000.gada februārī igauņu apskatnieks Andruss Langemets rakstīja, ka „Igaunija drīz būs gatava Eiropai kā valsts, bet ne kā sabiedrība”. Tā bija kritika sliktai pārvaldei un sliktai saziņai, trūkstošām pilsoņu līdzdalības iespējām valsts pārvaldē un lēmumu pieņemšanā. Sekojot notikumu attīstībai Francijā un Nīderlandē, diskusija ir atkal par to pašu – plaisu starp eliti un sabiedrību.

Tikai ekonomiskā integrācija Eiropas un nacionālajā līmenī nevar nodrošināt sekmīgu Eiropas integrāciju. Ir trīs iespējas, kā tuvināt iedzīvotājus un valdību, kā iesaistīt iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā. Vispirms, vairāk jāiegulda nevalstiskajās organizācijās (NVO), jāveicina līdzdalības demokrātija. Tas jādara nevis formāli, bet jābūt strukturētai sistēmai. Otrkārt, NVO jāiesaista procesos konkrētā veidā. Trešā lieta ir pilsoniskās izglītības stiprināšana skolās.

1999.gadā vairākas Igaunijas NVO sanāca kopā un nolēma apvienoties kopējas pilsoniskās sabiedrības stratēģijas izstrādei, gūstot pieredzi no citām pasaules valstīm. Var teikt, ka NVO iesaistīšanās bijusi sekmīga, jo tas Igaunijā stiprinājis komunikāciju starp valdību un pilsonisko sabiedrību. Pieņemta arī virkne normatīvo aktu. NVO konsultāciju un lēmumu pieņemšanu procesos jāiesaista no pirmās minūtes, neatkarīgi no tā, vai tas būtu par vides vai Eiropas Kaimiņu politikas jautājumiem. Tas prasa labu gribu un nedaudz enerģijas.

Marians Stasjaks, Polijas ārlietu ministra padomnieks un Eiropas klubu kustības aizsācējs Polijas skolās: Polijā ir apmēram 250 tūkstoši NVO, deviņdesmit procenti no tām pat nav reģistrējušās, vairums no tām ir aktīvas vietējā līmenī un neuzskata par nepieciešamu birokratizēties.

Polija ir lielākā ieguvēja no Eiropas struktūrfondiem, un ievērojama ir NVO loma gan veicinot sabiedrībā izpratni par ES, gan sekmējot struktūrfondu sekmīgu apgūšanu. Šādai darbībai ir arī ļoti plašs sabiedrības atbalsts. Mums ir īpaša pieredze ar Eiropas klubu darbību. Jau 1990. gadu sākumā izveidojās Eiropas klubu kustība Polijas skolās. Šodien Eiropas integrācijas komitejā ir reģistrēti 5400 Eiropas klubi, kas darbojas visā Polijā. Tā ir neatkarīga kustība, bet atbalstīta, tostarp finansiāli, arī valsts līmenī.

Eiropas klubi ir ārpusstundu izglītība par Eiropu, par apkārt notiekošo. Vecāki redzot, ka viņu bērni piedalās pozitīvās lietās, iesaistās, viņi automātiski atbalsta to, tāpēc Eiropas klubiem ir tik liels atbalsts. Pamatmērķis ir plaši izplatīt zināšanas par Eiropas integrāciju. Protams, mums nav atļauts to darīt ar varu, piespiedu kārtā uzspiest proeiropeisko viedokli. Mums bija ļoti skaidrs uzdevums no Polijas Eiropas integrācijas komitejas – plaši, izvērsti izplatīt zināšanas sabiedrībā, kas ir Eiropas integrācija, kā darbojas iestādes un lēmumu pieņemšana. Eiropas piemērs bija ļoti iedarbīgs - kā sasniegt labklājību, pusgadsimtu mierā sadarbojoties vienam ar otru. Protams, arī Polijā ir eiroskeptiķi, bet viņiem nav daudz, ko darīt. Piemēram, lauksaimniecībā nodarbinātie bija ļoti uztraukušies pirms iestāšanās, bet tagad zemnieki jūt reālu labumu no iestāšanās ES.

Rasma Kārkliņa, Ilinojas universitātes Čikāgā profesore: Es gribu izcelt dažus būtiskus līdzdalības aspektus. Pirmkārt, ļaudis maldās, domājot, ka viņi nepiedalās. Iedzīvotāji piedalās jebkurā gadījumā, viņi savu balsi nodod citiem, vai tie būtu varas vīri vai politiski manipulatori.

Otrkārt, demokrātija ir tautvaldība, un tautvaldībai ir jānosaka prioritātes, kā arī jādebatē. Tātad līdzdalība ir demokrātijas esence.

Kādi ir līdzdalības veidi? Mēs zinām klasiskos līdzdalības veidus, kas diemžēl Latvijā netiek īpaši plaši pielietoti. Piemēram, vēlēšanās piedalās arvien mazāk cilvēku, bet tas nav vienīgais veids, kā pilsonim līdzdarboties. Sabiedrība var iesaistīties arī citos veidos – izvirzot savus kandidātus, piedaloties vēlētāju sapulcēs un uzstādot jautājumus. Tradicionālās līdzdalības veidi ietver arī līdzdalību sapulcēs, vēstuļu rakstīšanu, piedalīšanos demonstrācijās. Politologi ir konstatējuši, ka tradicionālā līdzdalība visā pasaulē mazinās. Arvien mazāk cilvēku iesaistās partijās, tādēļ daži pētnieki izsaka bažas par tālāku līdzdalības samazinājumu. Taču ir citi pētnieki, kas saka, ka nav pamata bažām, jo mainās līdzdalības veidi, sabiedrība politikā iesaistās atšķirīgā veidā. Piemēram, cilvēki arvien plašāk iesaistās jaunu, kopēju apvienību veidošanā. Tās vairs nav tradicionālās arodbiedrības, pensionāru biedrības vai vispārējās interešu aizsardzības biedrības. Cilvēkus vairāk interesē konkrētas nozares aizsardzība, piemēram, ļoti aktīvi veidojas vides aizsardzības biedrības, korupcijas apkarošanas biedrības u.c.

Mūsdienās novērojama arī starptautiskā mijiedarbība pilsoniskās sabiedrības līmenī. Tāpat parādījies jauns un ļoti spēcīgs līdzdalības ierocis - pilsoniskās apvienības un indivīdi sūdz tiesā valsti, ja tā pārkāpusi likumu. Salīdzinājumam varu minēt, ka Amerikā septiņdesmit procenti iedzīvotāju ir kādas pilsoniskās apvienības dalībnieki. Latvijā šis skaitlis ir tikai desmit procenti, tā kā vēl ir milzīga starpība, daudz jāmācās. Amerikā šī aktivitāte daļēji balstās uz to, ka cilvēki zina, ka viņi paši kaut ko iegūst – tiesiskāku vidi, sociālo kapitālu, iegūst jaunus draugus. Viņiem ir skaidrs, ka viņi darbojas ne tikai mistiska sabiedriskā labuma, bet arī personīga ieguvuma vārdā.

Rasma Pīpiķe, Latvijas Pilsoniskās alianses izpilddirektore: Latvijā nevalstiskajā sektorā pēdējo gadu laikā notikušas lielas pārmaiņas. Mainījies tiesiskais stāvoklis, spēkā stājušies vairāki svarīgi likumi un izstrādāti vairāki nozīmīgi normatīvie akti, tomēr tās ir tikai pirmās iniciatīvas vides sakārtošanai. Jāatzīst, ka atsevišķas iniciatīvas tomēr ir tikai deklaratīvas, organizācijas bieži saņem sitienus pakrūtē no valsts pārvaldes iestāžu puses.

NVO darbību Latvijā apgrūtina arī tas, ka lēni attīstās filantropijas kultūra, tādējādi tiek kavēta NVO attīstība. Valsts budžetā NVO projektiem paredzēti divsimt tūkstoši latu, pieejams arī struktūrfondu un Norvēģijas valdības finansējums, taču būtu nepieciešams lielāks vietējais atbalsts.

Inese Stepiņa, EK Pārstāvniecības Latvijā vadītāja vietas izpildītāja: Latviju var minēt kā pozitīvu piemēru, kas dod iespēju sabiedrībai piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr neskatoties uz to sabiedrība jūtas attālināta no politiskajām norisēm un lēmumu pieņemšanas. Šī nav unikāla problēma tikai Latvijā, visur aktuāls ir jautājums, kā iesaistīt cilvēkus lēmumu pieņemšanā un kā padarīt Eiropu labāk izprotamu. Dati norāda uz cilvēku vēlmi iesaistīties, bet viņi nezina, kā to izdarīt, vai arī trūkst motivācijas iegūt informāciju un aktīvi piedalīties. Cilvēki netic savām spējām, viņi netic, ka viedokļi tiks ņemti vērā.

Komunikācijas politikā līdz šim ir bijuši nopietni trūkumi, kurus ir pienācis laiks labot. ES ir nākusi klajā ar jaunu pieeju sabiedrības informēšanai. Izstrādāta virkne instrumentu, lai katrs iedzīvotājs varētu izteikt savu viedokli, kādai jābūt ES, ar kādiem jautājumiem tai būtu jānodarbojas. Ko paredz jaunā komunikācijas pieeja? Tā paredz to, ka vienpusējā informēšana par politikām, par institūcijām pāriet uz divpusēju dialogu par būtiskiem ES jautājumiem. Otrkārt, no informēšanas par institūcijām, komunikācija pāriet uz informēšanu, kuras centrā ir pilsonis, iedzīvotājs, viņa vajadzības, bažas, kas tiktu atspoguļotas arī tajos lēmumos, kas tiek pieņemti ES līmenī.

Bet kā definēt, ko ES iedzīvotāji vēlas? Vai nav tā, ka ES dara nepareizi tāpēc, ka nerisina manu problēmu?

I.Stepiņa: Protams, katrs indivīds skatās no sava aspekta, tā ir lielākā problēma. Iedzīvotāji sagaida, ka ES līmenī tiks risināti sociālie jautājumi, kas šajā brīdī ir pilnībā dalībvalstu kompetencē. Dalībvalstis nav deleģējušas šīs pilnvaras. Tā ir pretruna, kas jāatrisina.

Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis: Mēs bieži degradējam ES. Mēs savus neatrisinātos jautājumus bieži piesedzam ar ES, lai gan tai ar to nav nekāda sakara. Tāpat milzīga problēma visās valstīs ir, kā ierēdņu valodu padarīt cilvēkiem saprotamu.

Aldis Kušķis, Eiropas Parlamenta (EP) deputāts: EP katru gadu cīnās, lai saņemtu vairāk tiesību piedalīties, jo tad, kad EP tika dibināts, tas vairāk bija džentlmeņu diskusiju klubiņš. Šodien Parlamenta ietekme ir palielinājusies, bet tā vēl ir tālu no tam nepieciešamās loģiskās vietas. EP deputātiem ļoti nozīmīgs ir tieši nevalstiskais sektors, jo tas ir precīzākais un objektīvākais resurss.

Sabiedrības iesaistīšanā lēmumu pieņemšanā nepieciešamas trīs lietas: izglītība, nevalstiskā sektora profesionalizācija un dialoga īstenošana ne tikai uzrunas formā vai klusas atbildes un piekrišanas formā no nevalstiskā sektora.

Ir tieša sakarība starp izglītības līmeni valstī un sabiedrības līdzdalību valstiskajos procesos. Šī sakarība ir izjaukta Centrālās un Austrumeiropas valstīs, valstīs, ko sauc par postkomunistisko teritoriju. Ilgus gadus šīs valstis ir dzīvojušas totalitārisma apstākļos. Piecdesmit gadus cilvēku attiecības ar valsti tika īstenotas ar piespiedu metodi. Ieguldot pilsoniskas sabiedrības izglītībā, mēs varam palielināt sabiedrisko aktivitāti starp valsti un sabiedrību. Sabiedrība uzdrošināšanās runāt ar valsti.

Nevalstiskajam sektoram nepieciešams profesionalizēties, jo jautājumi kļūst arvien sarežģītāki. Piemēram, ja es mēģinātu nolasīt divas rindkopas no kāda ES likumdošanas akta, visiem būtu problēmas saprast, par ko ir runa, jo tā ir ļoti specifiska valoda ar profesionālu pieeju. Tāpēc nevalstiskajam sektoram jāaicina savās rindās gan juristi, gan ekonomisti vai ar jāapvienojas.

Savukārt valstij nepieciešams uzturēt dialogu nevis monologu, lai sekmētu iedzīvotāju iesaistīšanos notiekošajos procesos.

A.Jaunsleinis: Latvijā vajadzētu saprast, ka profesionālismu nevar dabūt bez resursiem. Profesionāls jurists attiecīgi maksā. Sabiedriskā kārtā nevar prasīt, lai viņš katru dienu dara profesionālu darbu par to nesaņemto samaksu.

Uģis Rotbergs, Pasaules dabas fonda direktors: Es piekrītu, ka pieaugusi iespēja piedalīties pēdējo gadu laikā normatīvo aktu izstrādē vai lēmumu pieņemšanā. Iespējams pateicoties tam, ka mēs strādājam globālā tīklā, mums ir nedaudz lielākas iespējas. Tomēr jāpiebilst, ka normatīvā akta sagatavošana parasti notiek tāda tempā, ka ne vienmēr sabiedriskai organizācijai ir laiks un iespēja piedalīties. Nacionālo pozīciju saskaņošanā par to var aizmirst, jo nevalstisko organizāciju pārstāvji nemaz šādās delegācijās nav iekļauti.

Jurģis Liepnieks, Ministru prezidenta biroja vadītājs: NVO un valsts sektora sadarbības līmenis kvantitatīvi pēdējos gados ir cēlies, process notiek, ir iespējams paskatīties no malas. Sadarbība notiek, bet visumā ir redzama milzīga neuzticēšanās, savstarpējs aizdomīgums nemazinās. Savstarpējais skeptiskums izpaužas, jo valsts sektors, ierēdņi, politiķi ar aizdomām skatās uz nevalstiskā sektora profesionālismu. No nevalstiskā sektora arī ir pamats skepsei. NVO bieži saka, jūs tikai formas pēc ar mums sadarbojaties.

Ļoti daudzām vadošām Latvijas NVO ir jāpaļaujas uz ārvalstu finansējumu. Vai nav tā, ka Latvijas iedzīvotāji paši nevar atļauties šādas organizācijas finansēt, atbalstīt un pilnveidot?

R.Pīpiķe: Ikviena organizācija Latvijā, kas darbojas kādā konkrētā vietā, konkrētā vidē, ir redzama. Informācija par ziedojumiem rāda, ka cilvēki Latvijā vairāk ziedo sportam, bērniem ar kādām vajadzībām, ne organizācijām, kas iestājas par demokrātiskām vērtībām. Interešu aizstāvēšana ilgst gadiem. Tas ir izpratnes jautājums, tāpēc jāskaidro, ka tas maksā naudu. Konstruktīva piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā arī maksā naudu. Tas ir nereti grūtāk pamatojams un arī nav tik spilgti redzams, kā citas aktivitātes, piemēram, vasaras nometnes bērniem.

Eiropas Kustības Latvijā kopā ar Ārlietu ministriju, Eiropas Savienības informācijas aģentūru, Eiropas Komisijas Pārstāvniecību, Eiropas Parlamenta Informācijas biroju un klubu "Māja" - jaunatne vienotai Eiropai rīkota diskusija “Piedalies lēmumu pieņemšanā no pašvaldības līdz Eiropai! Kā un kāpēc? Diskusija notika š.g. 9.maijā. Pilna diskusija stenogramma Eiropas Kustības Latvijā mājaslapā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi