Demokrātijas deficīta paraugstunda

Lemjot par vēlēšanu ierobežojumu pagarināšanu bijušajiem čekistiem, Saeima nedrīkst aizmirst, ka vēlētājs ir galvenais noteicējs par to, kādas pagātnes cilvēkus viņš grib izvēlēties par savu interešu pārstāvjiem, sevišķi gadījumā, kad potenciālos draudus valsts interesēm ir iespējams novērst, nekaitējot vēlētāja izvēles brīvībai.

Iesaki citiem:

2004.gada 3.jūnijā beidzas likumā noteiktais 10 gadu termiņš, kura laikā tiesa varētu konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK, un kura laikā šādām personām varētu liegt tiesības kandidēt vēlēšanās un ieņemt dažādus amatus valsts institūcijās. Saeimas Juridiskā komisija ir vienojusies par termiņa pagarināšanu vēl uz 10 gadiem. Līdz ar to politiķi ir gatavi, pretēji ārpolitiski deklarētajam, demonstrēt pasaulei, cik nestabila un nenobriedusi ir demokrātiskā valsts iekārta Latvijā, jo to varētu apdraudēt bijušie čekisti.

Neiedziļinoties visos kritērijos, kas izriet no mūsu Satversmes un starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, aplūkošu divus galvenos principus, pēc kuriem vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir jāvērtē no juridiskā viedokļa. Proti, ierobežojumam ir jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam ir jābūt samērīgam ar šo mērķi.

Satversmes tiesa 2000.gadā secināja, ka šādu ierobežojumu “mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību.”[1] Tātad mērķis ir nepieļaut to, ka bijušie VDK štata darbinieki varētu darboties kaitnieciski atjaunotās valsts interesēm. Ja valstiskuma atjaunošanas sākumposmā aizliegumu bijušajiem VDK darbiniekiem kandidēt vēlēšanās varēja uzskatīt par samērīgu līdzekli demokrātijas nostiprināšanai, tad Latvijai tūlīt kļūstot par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti tas šķiet stipri nesamērīgs. Minētos mērķus ir iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas pilnībā neiznīcina minēto personu tiesības kandidēt. Piemēram, vēlētājiem var darīt zināmus personu vārdus, kas bijuši VDK darbinieki – tas droši vien mazinātu šo personu popularitāti. Šīm personām var liegt pieeju valsts noslēpumiem, tādejādi ierobežojot iespēju darboties Saeimas komisijās, kuru darbs saistīts ar valsts drošības jautājumiem. Bez tam jāņem vērā vēlēšanu sistēma Latvijā, kas pakļauj tautas priekšstāvjus zināmai partijas disciplīnai un neļauj nodarboties ar sabotāžu. Galu galā nedrīkst aizmirst, ka runa ir par vēlēšanu tiesībām, kur vēlētājs ir galvenais noteicējs par to, kādas pagātnes cilvēkus viņš grib izvēlēties par savu interešu pārstāvjiem. Jau ievēlētie tautas priekšstāvji nedrīkst izlemt vēlētāja vietā gadījumos, kad potenciālos draudus valsts interesēm ir iespējams novērst, nekaitējot vēlētāja izvēles brīvībai.

Iespējams, ka pastāv pamatoti argumenti, lai pagarinātu ierobežojumus bijušajiem VDK darbiniekiem ieņemt noteiktus amatus valsts pārvaldē. Taču tie netiek izpausti. Līdz šim nav izskanējušas atbildes uz jautājumiem: kādu kaitējumu valsts drošībai šodien Latvijā varētu sagaidīt no bijušajiem VDK štata darbiniekiem un kāpēc kaitējumu, ja tāds pastāv, nevar novērst ar līdzekļiem, kas pilnībā nelikvidē minētās šo personu tiesības. Pēc atbildēm uz šiem jautājumiem tad varētu arī spriest par to, cik pamatoti ir liegumi ieņemt noteiktus amatus pārvaldes institūcijās.

Diskusija par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem VDK štata darbiniekiem nereti tiek saistīta ar vēlēšanu ierobežojumiem personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās organizācijās, kas vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja arī šīm personām kandidēšanas ierobežojumi, nepiestādot pamatotus juridiskus argumentus, tiek atstāti spēkā vēl 10 gadus, laikam ritot tie pārvēršas par diskriminējošiem uz personas politiskās pārliecības pamata.

Pirmkārt, jāsecina, ka mums Latvijā atskaites punkts, izvērtējot tiesību ierobežojumu pamatotību minētajām personu grupām, ir atšķirīgs no atskaites punkta starptautiskajos cilvēktiesību standartos. Ja mums tie ir piecdesmit okupācijas gadi, vēsturiskais taisnīgums un morāla rakstura apsvērumi, tad cilvēktiesības centrā nostāda tādu demokrātisku valsti, kuras neatņemama sastāvdaļa ir tolerance arī pret vairākumam netīkamiem uzskatiem.

Otrkārt, jāsecina, ka politiskiem apsvērumiem tiek dota priekšroka pār juridiskiem argumentiem, tai skaitā tiesiskās paļāvības principu, kas bijušajiem VDK darbiniekiem deva tiesības sagaidīt, ka pēc 2004.gada bijusī saistība ar VDK vairs neietekmēs viņu tiesisko stāvokli. Rodas iespaids, ka juridiskie argumenti netiek meklēti un izvērtēti. Ja tas notiek apzināti, tad tā ir bīstama parādība.

Tomēr jācer, ka 2004.gads aizvien var kļūt par Latvijas demokrātijas brieduma, nevis deficīta demonstrāciju, kad tiktu pieņemti politiski nepatīkami, bet tiesiski izsvērti lēmumi.



_______________________
[1] 2000.gada 30.augustā Satversmes tiesa ar vienas balss pārsvaru nosprieda, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi bijušajiem VDK štata darbiniekiem un personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās organizācijās, kas vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, nav pretrunā ar Satversmi, taču šie ierobežojumi nevar pastāvēt bezterminēti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti