Demokrātija un nākotne 2

Gribas cerēt, ka mēs tomēr neesam iesprūduši “vēstures beigās”, un ka jaunās demokrātijas formas spēs radīt arī jaunu nākotni.

Iesaki citiem:

Demokrātija ir plašs jēdziens. Lai tam piešķirtu jēgu konkrētās situācijās, tiek izmantoti dažādi īpašības vārdi. Piemēram, tiek runāts par liberālo demokrātiju, reprezentatīvo demokrātiju, tiešo demokrātiju, īsto demokrātiju un arī iliberālo demokrātiju. Pēdējais jēdziens – iliberālā demokrātija – uz politiskās skatuves parādījās 1997. gadā. To ieviesa Farīds Zakaria (Fareed Zakaria), lai aprakstītu problēmu, kuru amerikāņu diplomāts Ričards Holbruks (Richard Holbrook) novēroja 1996.gada vēlēšanās Bosnijā. Respektīvi, Holbruks novēroja, ka fašistus un rasistus var ievēlēt arī brīvās un taisnīgās vēlēšanās. Demokrātisku institūciju iedibināšana vēl nenozīmē, ka elektorāts pievērsīsies liberālām vērtībām.

Arī Latvijas publisko telpu līdz šim piesātinājušas debates par demokrātijas liberālismu. Taču, kā liecina manis jau pieminētie īpašības vārdi, demokrātijas mēdz būt dažādas ne tikai saturā, bet arī formā. Iespējams, ka pienācis laiks apzināt arī to, kas domāts ar pārējiem īpašības vārdiem. Sevišķi jo tādēļ, ka Eiropā aizvien populārāks kļūst uzskats, ka reprezentatīvā demokrātija piedzīvo krīzi. Kā raksta politikas teorētiķis Ivans Krastevs, par krīzi liecina sekojošas parādības: zema līdzdalība vēlēšanās, de-instituticionalizācija (cilvēki nepiedalās formālās organizācijās, kas pārstāv viņu intereses, nenotiek formāla organizēšanās interešu grupās), kā arī politiski protesti, kas no konvencionālām politiskām pozīcijām izskatās neorganizēti – bez vadības, bez konkrētiem mērķiem vai nākotnes plāna (piemēram, Occupy kustība vai Los Indignados).

Šo jauno kustību kritiķi bieži vien uzsver, ka kustības nepiedāvā alternatīvas, bet prot tikai kritizēt. Līdzīgs politiska brieduma trūkums tiek piedēvēts arī tiem, kas “balso ar kājām” vai emigrē.



Es piekrītu Krastevam un līdzīgi domājošiem, kas uzskata, ka Eiropa piedzīvo reprezentatīvās demokrātijas kā vēsturiski specifiskas demokrātijas formas krīzi. Šī vēsturiski specifiskā demorkrātijas forma paļāvās uz lineāru vēstures virzību, uz ideju par nākotni, kura būs labāka par tagadni. Taču, kā norādījuši nu jau daudzi pētnieki, tai skaitā arī Krastevs, kaut kas ir noticis ar mūsu spēju iedomāties nākotni. Mēs neticam un nespējam iedomāties gaišāku nākotni, kura atrisinās samilzušās tagadnes problēmas—piemēram, aizvien pieaugošo globālo un arī vietējo socio-ekonomisko nevienlīdzību.

Tieši nevienlīdzība ir viens no reprezentatīvās demokrātijas krīzes iemesliem. Neviens politiskais spēks nav spējīgs piedāvāt piemērotu risinājumu, kā šo nevienlīdzības palielināšanos apturēt.



Risinājumi mēdz mīkstināt nevienlīdzības sekas, bet ar to nepietiek. Taču alternatīvas idejas par to, kā organizēt ekonomisko un politisko dzīvi, nav. Publiskajā un politiskajā telpā valda uzskats, ka brīvais tirgus ir attīstības virzītājspēks, un ka tam nepieciešama nevienlīdzība. Kā mēs labi zinam, sociālisms, kas kādreiz piedāvāja politisku alternatīvu šim sabiedrības modelim, ir diskreditēts. Tā kā citu ideju nav, daudziem no mums šķiet, ka dzīve—politiskā, ekonomiskā un sociālā—tiek pilnībā pakļauta tirgus vērtībām. Jaunu aternatīvu trūkuma dēļ daži cilvēki un cilvēku grupējumi ķeras pie vecām, kaut pārstrādātām ideoloģijām—labēja nacionālisma, Islama valsts vai kā tamlīdzīga. Citi cilvēki ap sevi veido mikropasaules un norobežojas no publiskās telpas. Vēl citi protestē, nepiedāvājot alternatīvas, jo tādas neredz. Taču tas nav tādēļ, ka viņiem trūkst politiskā brieduma, bet gan tādēļ, ka mūsu kopējo tagadni raksturo alternatīvu trūkums.

Mēs Latvijā bieži vien nepamanam šos apstākļus. Kādēļ? Tādēļ, ka Latvijā pastāv “tagadnes ignorance”. Kopš PSRS sabrukšanas mēs esam centušies pārvarēt padomju pagātni, lai nokļūtu eiropeiskajā nākotnē.

Šī tiekšanās uz Eiropu kā nākotni, kad viss būs labāk un tā, kā tam vajag būt, redzama pilnīgi visās dzīves jomās.



Pavērojiet sevi un drīz vien pieķersiet sevi runājam par to, kas ir eiropeiski un cik mums tālu vai tuvu no tā. Šāda tiekšanās uz nākotni kā Eiropu ir riskanta, jo tās kontekstā var pazust saturs. Paliek tikai mērķis – Eiropa. Šis tad arī ir tas iemesls, kādēļ mēs neesam pamanījuši, ka Eiropa ir pazaudējusi nākotni. Tā ir iesprūdusi tagadnē bez nākotnes vīzijas. Ivans Krastevs norāda, ka šis nākotnes trūkums jūtams tieši jaunajās protesta kustībās, kuras nav ne revolucionāras, ne orientētas uz reformām. Tās visas ir tagadnes kustības—protesti, kuros cilvēki izsaka savu neapmierinātību, atgādina par savu esību, bet nespēj noformulēt nākotni. To nespēj arī politiķi.

Un varbūt tieši tādēļ, ka mēs neesam pamanījuši, ka Eiropa ir pazaudējusi savu nākotni, pie mums protestu nav. Mums vēl aizvien šķiet, ka nākotne ir sasniedzama, ja tikai mēs kļūsim eiropeiskāki.

Tie, kuriem šķiet, ka nākotne nav sasniedzama šeit, Latvijā, dodas uz Angliju vai kur citur, jo viņiem šķiet, ka tur ir sasniedzama nākotne. Taču tā nākotne, kas sasniedzama Anglijā ir maldīga.



Tur ir iespējams strādāt vairāk un smagāk un nopelnīt nedaudz vairāk, taču arī tur nav nākotnes, ja ar nākotni saprotam alternatīvas kolektīvās dzīves organizācijas formas, kas spēj atrisināt tagadnes problēmas.

Nesen politiskajā telpā parādījies jauns demokrātijas apzīmējums – tagadnes demokrātija. Tagadnes demokrātija nozīmē to, ka cilvēki – kā daudzveidīga kopība, nevis kā interešu grupas vai NVOs – vēlas piedalīties kolektīvās dzīves organizēšanas procesā, taču nevēlas to darīt caur tām formām, kuras piedāvā reprezentatīvā demokrātija—piemēram, vēlēšanas, NVO tikšanās ar politiķiem, utt.

Tagadnes demokrāti kolektīvo dzīvi veido interneta vidē, uz ielas, citās vietās un citos laikos. Šīs prakses ir cerīgas. Šķiet, ka tās piedāvā kaut ko jaunu.



Vēl gan nav skaidrs, cik lielā mērā jaunās formas piedāvā jaunu saturu. Taču man ļoti gribas cerēt, ka mēs tomēr neesam iesprūduši “vēstures beigās”, un ka jaunās demokrātijas formas spēs radīt arī jaunu nākotni.


*Materiāls tika izmantots fonda atvērtai sabiedrībai DOTS Ideju radībās 2014.gada 24.oktobrī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
AĻĢIRDS DANIEĻUS

Nav stabilas tagadnes , jo notiek ekanomiska savstarpēja ar embargo pret Krieviju čakarēšana ! Tāpēc nevar apgalvot , ka viss rīt būs tāpat kā šodien ! Neko nemainot šajās attiecībās sociālā situācija var tikai pasliktināties , nevis palikt nemainīga un tiem kam nav gājis labi var palikt vēl sliktāk !Tāpēc Arta Buka nemainības tēzei nevaru piekrist ! Nevar arī ilgstoši būt vergturis ar domu , ka tas nemainīsies ! Vēsturē ir pierādījumi , ka tas mainās un nepaliek patstāvīgs ! Tā lūk Arti un visi , kuri domā līdzīgi ! Masas šodien ir inertas , bet apgalvot , ka tas turpināsies ilgi ir aplami !

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Artis Buks

Lasot, iešāvās prātā pāris domas:
Pirmkārt, kāpēc tā viennozīmīgi pieņemts, ka ja "cilvēki nepiedalās formālās organizācijās, kas pārstāv viņu intereses, nenotiek formāla organizēšanās interešu grupās", tas liecina par krīzi? Varbūt gluži pretēji: var būt situācija, kad indivīdi ir tik apmierināti ar pastāvošo, ka šiem neva ne mazākās vēlmes iejaukties, apvienoties un aktivizēties - ja viss rit savu gaitu un ekspektāciju robežās, tad svarīgāk ir savam bērnam iemācīt peldēt, nevis skriet uz kaut kādām vēlēšanām, kuras notiks tāpat kā līdz šīm.
Otrkārt, interesanti, vai, mēģinot definēt šīs cilvēkam a priori piedēvētās ilgas pēc gaišās nākotnes, ir nodalītas valsts/sabiedrības un indivīda nākotne? Piemēram, sabiedrības nākotne mirdz lielākajā spozmē, IKP prognozēs lēks rekordus, un visiem gaiša sajūta, ka drīz ceptas irbes lidos pa gaisu, savukārt indivīdu pašu vairāk uztrauc viņa pensija (kad būs, cik būs, vai vispār būs) un veselība, tad valsts nākotnes gaišā vīzija viņam visai vienaldzīga.
Pie tam sociālantropologi iebilst, ka visstabilākās sabiedrības ar visaugstāko indivīdu optimisma līmeni ir tieši tās, kur nekādas nākotnes nav: nav cerību, nav vilšanās. Savukārt visas revolūcijas u.tml. satricinājumi notikuši tajās sabiedrībās, kuras pārņēmusi strauja progresa virzība, taču tā nenotiek tik strauji, kā cilvēki sacerējušies - tad šie ar dakšām skrien uz Bastīliju. Kā man viens paziņa Lielbritānijā nokomentēja frāzi "Tur ir iespējams strādāt vairāk un smagāk un nopelnīt nedaudz vairāk, taču arī tur nav nākotnes, ja ar nākotni saprotam alternatīvas kolektīvās dzīves organizācijas formas, kas spēj atrisināt tagadnes problēmas." - par valsts nākotni lai Vaitholā uztraucas, bet es te dzīvoju tieši tālab, ka nav nākotnes, taču beidzot ir stabila tagadne, kas turpināsies rīt, parīt un pēc gada, nemainīsies - tas sniedz drošību un komfortu.
Kaut kā tā.

Citi autora darbi
7439658394 07eb968c65

Rakstu krājums: Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos 2 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško, Aija Priedīte, Klāvs Sedlenieks, Dace Dzenovska, Aija Lulle, Aija Zobena u.c.