Demogrāfijas cilvēciskais aspekts 25

Demogrāfijas problēmas 21. gadsimtā nevar atrisināt ar valdības vai politiķu dotu uzstādījumu — tev būs dzemdēt tāpēc vien, ka mums vajag nodokļu maksātājus un pašiem pensijas.

Iesaki citiem:

Valsts demogrāfijas problēmām nonākot politiķu un ierēdņu uzmanības lokā, tuvākā nākotnē būs daudz skaļu saukļu, formāli sausu dokumentu un garu sēdēšanu, taču baidos, ka ekonomisko un politisko dimensiju pavēnī tā arī paliks šīs problēmas cilvēciskais aspekts. Ar cilvēcisko aspektu demogrāfijas problēmu gūzmā es domāju indivīda izvēles iespējas un izdarītajai izvēlei sekojošas darbības. Pat ja mēs tagad sabiedriskajā diskusijā par bērniem runājam tikai kā par abstraktām darbaspēka vienībām un mūsu nākotnes pensiju maksātājiem, tomēr katra pasaulē nākuša bērna gadījumā, pirmkārt, tās ir viņa vecāku izvēles un rīcības sekas, kam visbiežāk nav tieša sakara ar pabalstiem, pensijām un citām politekonomiskām kategorijām. Katra bērna piedzimšana un arī audzināšana būtībā ir jauna brīnuma radīšana, kas nes sevī ļoti daudz cilvēcisku un intīmu emociju, un iepriekšējo paaudžu uzkrāto emocionālās atmiņas bagāžu. Ja politiķi un ierēdņi spēs paveikt vieglāko darbu, skaitļos un tabulās izteicot bērnu ekonomisko vērtību, tad uz grūtāko jautājumu - kas esam mēs paši un kas ir mūsu bērni - būs jāatbild katram individuāli un sabiedrībai kopumā.


Caur savu prizmu

Es rakstu šo rakstu kā sieviete reproduktīvajā vecumā, kurai ar dabas noteiktu izvēli ir viens bērns un kurai, kā apzinīgai pilsonei un savas valsts patriotei klausoties publisko histēriju par demogrāfijas tēmu, ir it kā jājūtas vainīgai, ka neko vairāk neesmu spējusi un laikam arī vairs nespēšu paveikt latvju tautas labā. Protams, es vienmēr varu sevi mierināt ar domu, ka man vismaz ir viens bērns, kamēr daudzām citām manas paaudzes ļoti jaukām sievietēm un potenciāli ļoti gādīgām un mīļām mammām nav un diemžēl arī nebūs neviena bērna. Taču es rakstu šo rakstu arī kā cilvēks, kas savu apzinīgo mūžu sācis līdz ar Latvijas valsts atdzimšanu un savām acīm vērojis procesus, kuru rezultātā mēs esam tādā situācijā un ar tik daudz bērniem, cik nu mums to ir. Rakstot es domāju arī par to, kādā pasaulē dzīvos mans bērns un kā man viņu sagatavot dzīvei pasaulē, par kuru manai paaudzei tikpat kā nav nekādas nojēgas. Taču godīgi atzīstos, kas vismazāk es domāju, ka manam bērnam ir mani jāuztur vecumdienās, jo rūpes par vecumdienām es lielā mērā uzskatu par manis pašas atbildību.

No iepriekšējās rindkopas neizriet, ka es aicinu nemaksāt sociālo nodokli, necerēt uz pensiju un krāt tikai zeķē. Sociālās apdrošināšanas sistēmai ir jāpastāv modernā labklājības valstī, un nodokļi jāmaksā kaut vai tādēļ vien, ka tas ir ar likumu uzlikts pienākums un ka nodokļu sistēma būtībā ir viens no valsts pastāvēšanas pamatakmeņiem. Tas pat vispār nav diskutējams jautājums. Tas, kas ir diskutējams un nemitīgi uzlabojams, ir pensiju sistēmas pielāgošanās neizbēgamām pārmaiņām pasaules ekonomikā, nevis dzīvošana ar pašapmānu, ka 90. gadu vidū radījām Latvijā vienu no modernākajām pensiju sistēmām pasaulē un tagad tā ir kā akmenī iecirsta garantija turīgām vecumdienām uz mūžīgiem laikiem. Tad nu pieražosim tikai bērnus, lai to mūsu nesatricināmo sistēmu uzturētu.


Bērns kā mērķis

Es aicinu aizdomāties, kāpēc mēs vispār laižam pasaulē bērnus, jo no pašreizējās publiskās diskusijas par demogrāfisko krīzi izriet divi iemesli bērnu radīšanai: mūsu pensiju drošība tuvākā nākotnē un nacionālas valsts pastāvēšana tāltālā nākotnē. Mana iekšējā būtība tam pretojas, jo uztvert jaunu dzīvību kā tikai politisku un ekonomisku vienību, manuprāt, ir ļoti cinisks un materiālistisks uzskats ar marksisma domāšanas piegaršu. Es sliecos domāt jeb gribētu cerēt, ka vairums cilvēku bērnus tomēr rada kā savas dzīves emocionālu piepildījumu, drīzāk kā mērķi savai eksistencei šajā pasaulē nevis kā līdzekli šauru labklājības vēlmju radītu mērķu piepildīšanai. Un tieši šī iemesla dēļ es uzskatu, ka demogrāfijas problēmas 21. gadsimtā nevar atrisināt ar valdības vai politiķu dotu uzstādījumu — tev būs dzemdēt tāpēc vien, ka mums vajag nodokļu maksātājus un pašiem pensijas.

Eiropas civilizācijas labklājības valstīs, pie kādām neapšaubāmi pieder Latvija, neraugoties uz mūsu īstermiņa materiālajām grūtībām, bērnus pēc materiāliem apsvērumiem vien pasaulē laida vai nelaida aptuveni līdz XX gadsimta vidum. Līdz ar sociālās drošības sistēmas ieviešanu, reliģijas lomas mazināšanos, sieviešu tiesību vairošanos un individuālās atbildības pieaugumu dzimstību vairs tik daudz neregulē materiālas vajadzības. Tas būtībā kļuvis par dziļi individuālu jautājumu, kam, protams, ir plašākas sociālas sekas, taču būtībā tas ir individuāls lēmums savā saknē. Mēs nedzīvojam Ķīnā, kur valdība regulē cilvēku intīmās dzīves jautājumus. Un mēs nevaram arī atgriezties mežonīgajā laikmetā pirms labklājības valsts, kad cilvēka paša labklājība un nodrošinātas vecumdienas nereti bija atkarīgas tikai no tā, cik daudz bērnu — darbaspēka vienību — viņš bija spējis radīt, bieži neatkarīgi no tā, vai spēs viņus arī pabarot un izaudzināt. Otrs iemesls kuplām ģimenēm bija kontracepcijas trūkums vai zināšanu par to trūkums.

Es nenoliedzu sabiedrības pārvaldes — politiķu un ierēdņu — atbildību meklēt risinājumus valsts un sabiedrības problēmām, tajā skaitā arī sarūkošajai dzimstībai un iedzīvotāju skaitam, taču ievērojama daļa no problēmas risinājuma ir izpratne par tās patieso būtību. Ja tas, ko mēs dzirdam sabiedriskajā telpā par pensijām un nacionālās valsts nākotni, tiek likts šīs problēmas risinājuma pamatā, tad man ir pamatotas šaubas, ka tā var izrādīties cīņa ar vējdzirnavām.


Apdrošināt nacionālu valsti

Droši vien, ka ir cilvēki Latvijā, kas savus bērnus pasaulē laiduši un laiž, pirmkārt, ar domu par latviešu tautas mūžīgu pastāvēšanu, taču es noteikti neesmu starp tiem. Pastarpināti arī es esmu devusi ieguldījumu latviešu tautas pastāvēšanā nākotnē un saistu gan savu, gan sava bērna nākotni ar Latviju, taču pilnīga liekulība no manas puses būtu teikt, ka tas ir pirmais un galvenais iemesls bērna radīšanai. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret sevi un pārējiem.

Mēs tagad sabiedriskajā diskusijā tiekam "apmētāti" ar graujošām prognozēm par to, pēc cik ilga laika etnisko latviešu pēdas izzudīs teritorijā pie Dzintara jūras. Var jau būt, ka kādu tas tiešām iedvesmo doties pa taisno uz guļamistabu. Taču man, pirmkārt, tas liekas neētiski pret pārējiem Latvijā dzīvojošajiem un kopējā katlā labumu pienesošajiem "neetniskajiem latviešiem", jo valsts demogrāfiskajā politikā mēs nedrīkstam pieļaut sadalījumu pēc etniskās izcelsmes. Otrkārt, vai tiešām kāds nopietni tic, ka šādā veidā mēs varam apdrošināt nacionālas valsts pastāvēšanu nepārskatāmā nākotnē? Kādā veidā mēs to varam garantēt brīvā un demokrātiskā valstī, kur cilvēkiem ir tiesības izdarīt individuālu izvēli par dzīves un darba vietu, turklāt taču arī Latvijas Satversme (ļaunākajā scenārijā, kura piepildīšanos es, protams, nevēlos) teorētiski ir demokrātiskā ceļā maināma, ja tāda ir pilsoņu vairākuma griba. Un pret to nelīdz nekāda "nākotnes" apdrošināšana, vien audzināšana, izglītošana un savas valsts cienīšana.


Globālās pasaules pilsonis

Otrs aspekts, kāpēc Latvijas valsts pēc dažiem gadu desmitiem var izskatīties nacionālā sastāva ziņā citāda nekā šodien, ir atvērtās pasaules iespējas, ko īsti līdz galam neesam novērtējuši. Pārāk bieži ekonomisko problēmu iespaidā par emigrāciju gaužamies vien kā par cilvēku aizbraukšanu izmisuma dēļ, taču negribam tur ieraudzīt indivīda attīstības iespējas. Mēs to arī nevaram pagaidām pilnībā saprast, jo vēl mana trīsdesmitgadnieku paaudze atceras vīzu, valodu un citus ierobežojumus, kamēr mūsu bērni būs uzauguši pilnīgi citas atvērtības pakāpes pasaulē gan fizisko robežšķēršļu izzušanas, gan virtuālās globalizācijas dēļ. Te nu paaudžu domāšanā ir nepārvarama plaisa.

Šo paaudžu izglītības, karjeras un sevis pilnveidošanas individuālās iespējas ir nesalīdzināmas. Vai tāpēc vien, lai pastāvētu mūsu nacionālā valsts abstraktā nākotnē, mēs saviem bērniem teiksim — neizvēlies, bērniņ, zinātnieka, mākslinieka, ārsta vai inženiera profesiju, jo tad tev labākas pilnveidošanās iespējas paveras vien lielākā valstī, auditorijā vai tirgū, kas nozīmē arī aizbraukšanu no valsts. Labāk paliec pie melnajiem darbiem, jo tos tu vari tikpat labi darīt arī tēvzemē. Būtībā taču mūsdienās visiem cilvēkiem, kuri ir svešvalodu zinātāji un savu profesiju izcilnieki, profesionālās karjeras augstākās virsotnes ir ārpus Latvijas robežām, un tās ir nesalīdzināmi vieglāk pieejamas nekā jebkad agrāk. (Izņemot gadījumus, ja profesija vistiešākajā veidā saistīta ar latviešu valodu, ko piekopt var vienīgi Latvijā). Mēs taču priecājamies par katra mūsu sportista, dziedātāja vai zinātnieka panākumiem pasaulē, taču mēs pieveram acis uz to, ka šie cilvēki arī Latvijai lielā mērā ir zuduši, pat ja saglabā emocionālu saiti ar dzimto zemi.

Ar to es negribu teikt, ka visi cilvēki no Latvijas aizbēgs individuālu mērķu vārdā, taču gribu vērst uzmanību, ka nav mūsu spēkos pilnībā nodrošināties pret šādu brīvu cilvēku kustību. Tādēļ var sanākt tā, ka daļa šodien "saražoto" bērnu jeb potenciālo pensiju maksātāju ir izcili savas jomas profesionāļi, kuri karjeras piepildījumu gūst ārzemēs, iepriecina savus vecākus un uztur emocionālu saiti ar dzimto zemi, taču kā nodokļu maksātāji un nacionālās valsts nākotnes garantētāji būs mums zuduši.

Man ir aizdomas, ka Latvijas lēmumu pieņēmēji politiķu un ierēdņu vidū par to vispār nav aizdomājušies kaut vai tā iemesla dēļ, ka nāk no citas paaudzes — no tās, kas nav starptautiski konkurētspējīga. Izņemot dažas vietas Eiropas Parlamentā, mūsu šīsdienas politiķu vairākumam nav nekādu karjeras izaugsmes iespēju globālā tirgū vecuma, zināšanu trūkuma vai izvēlētās profesijas dēļ. Taču tieši lēmumu pieņēmēju pienākums būtu saprast, ka atvērtā mūsdienu pasaule neparedz tik vienkāršus demogrāfiskus risinājumus, kādi bija gana labi noslēgtākā pasaulē.


Cilvēka cienīga sabiedrība

Atgriežoties pie sabiedrības pārvaldes pienākuma domāt par demogrāfijas problēmu risinājumu, mans ieteikums ir labākā risinājuma meklējumos censties izvērtēt pēc iespējas vairāk aspektu, ne tikai šauri materiālus vai politiskus.

Pirmkārt, ir jābeidz klaigāt, ka iedzīvotāju skaita sarukums automātiski nozīmē valsts galu un apokaliptiskas ainas Daugavas krastos. Pasaulē ir ne viena vien par Latviju iedzīvotāju skaita ziņā mazāka valsts, kas dzīvo cepuri kuldama, ja vien ir pareizi apsaimniekota un pārvaldīta. Piemēram, Igaunija, Slovēnija, Luksemburga. Tas gan nozīmē pārskatīt valsts politiku plānošanu, paredzot nākotnē ne vien mūžīgu pieaugumu visās jomās, bet arī variantus B gadījumam, ja iedzīvotāju skaits sarūk vai paliek nemainīgs. Labāk būt gataviem dažādiem nākotnes attīstības scenārijiem, nekā plēst matus gadījumā, ja optimistiskais skats izrādās pārāk rožains bijis, kā tas ir ar mūsu pensiju sistēmu.

Demogrāfiskās problēmas arī nevar atrisināt tikai ar "māmiņu" algām vai citiem materiāliem stimuliem vien. Tās ir nepieciešamas lietas, taču zināmā mērā tas ir cinisks pašapmāns, ko patlaban dzirdam sabiedriskajā telpā un no kura varam pamosties ar smagām paģirām pēc vairākiem gadiem. Tas ir arī bīstams signāls jaunajai paaudzei, sasaistot tādas emocionālas vērtības kā ģimenes un bērnu radīšanu tikai ar materiālām kategorijām. Turklāt bērna izaudzināšanai nepietiek vien ar "māmiņu" algu vai pabalstu vecākiem līdz bērna pilngadībai.

Bērna radīšanai, audzināšanai un izglītošanai ir vajadzīga gan kvalitatīva veselības aprūpe, gan izglītības sistēma, gan drošība un kārtība valstī. Uzskaitījumu varētu turpināt, taču kopsavilkumā — ir jābūt cilvēka cienīgai sabiedrībai un valstij, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās šeit vīt savu dzīves ligzdu un rast savas dzīves piepildījumu bērnos. Turklāt prasmīgi apsaimniekota un pārvaldīta valsts nav vien "augšu" problēma, tas ir arī "apakšu" pienākums prasīt no sabiedrības pārvaldes kvalitatīvus pakalpojumus un savu spēju robežās līdzdarboties kārtīgā saimniekošanā un pārvaldē.

Un visbeidzot par cilvēcisko un ētisko aspektu. Jautājumam, kāpēc manas paaudzes un jaunākas sievietes nedzemdē darbaspēka atražošanai pietiekamu bērnu skaitu, varētu veltīt atsevišķu rakstu, uzskaitot gan vēsturiskus, gan emocionālus iemeslus. Tomēr neejot pagātnē, mums būtu godīgi jāparaugās uz situāciju, kādā ir daļa to bērnu, kuri tomēr ir nākuši pasaulē. Teju katru nedēļu caur plašsaziņas līdzekļiem mūs sasniedz baismīgas ziņas par vardarbību pret bērniem, aukstasinīga un vienaldzīga statistika vēsta par tūkstošiem, kas neapmeklē skolu, un, neraugoties un skaļi skandētajām demogrāfijas problēmām, bāreņu nami nezin kāpēc nav izzuduši.

Nav jēgas vairot materiālus stimulus un "saražot" bērnus, ja mēs kā sabiedrība nolemjam viņus nožēlojamai dzīvei. Mūsu kopējā atbildība ir tikt skaidrībā, kādi ir un vai vispār mūsu sabiedrībā pastāv ētiskais kodols un vērtību hierarhija. No tā nevar novērsties arī tie, kuri priekšzīmīgi rada un audzina bērnus, jo viņi nedzīvo uz vientuļas salas un viņu bērniem būs jādzīvo līdzās tiem pašiem no vardarbības cietušajiem, skolās negājušajiem un pamestībā uzaugušajiem. Maz, nepiedodami maz mēs par šiem "cilvēciskajiem" aspektiem dzirdam sabiedriskajā diskusijā, nemaz nerunājot par politiķu un ierēdņu līmeni. Ja turpināsim marksistiskā garā valsts līmenī bērnus uztvert kā darbaspēka vienības un vecākus kā šo vienību saražotājus, tad iespējamu risinājumu demogrāfiskajām problēmām būsim atraduši pēc burta, ne pēc gara.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (25) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs 17.05.2011 22:28
Esmu vīriešu kārtas cilvēks. Man nav bērni. Man nav bērni, jo ceru uz klonētu sabiedrību. Ja tāda būtu, man arī nebūtu bērni, jo es nespēju sev izvēlēties dzīvi sabiedrībā kura sev nesaredz un nevar garantēt mierīgu nākptni. Mūsdienu valdība Latvijā ir garīgi garām no bērnu viedokļa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis - autors 15.05.2011 09:37
Demogrāfijas problēmas 21. gadsimtā nevar atrisināt ar valdības vai politiķu dotu uzstādījumu — tev būs dzemdēt tāpēc vien, ka mums vajag nodokļu maksātājus un pašiem pensijas.
-----------
21.gadsimts ir demokrātijas gadsimts,kur dažādi viedokļi sacenšas par iespēju būt par sabiedrībā ietekmīgāko viedokli,bet tas ir tikai uz laiku,jo mums ir viedokļu pluralisms. Neviens nevar pateikt "tev būs" darīt to vai ko citu, cilvēks dara to ko viņš vēlas.
18. gadsimtā liberālis Ādams Smtts ir teicis,ka individa pašlabumu-veselīgo egoismu viņš uzskata par saimnieciskās darbības dzinekli,kādēļ individuālisms ir tautsaimniecības pamats ,pretēji kolektīvismam.
Demogrāfiskās problēmas nevar atrisināt ne ar ko, izņemot ierobežojot cilvēka egoismu,kā tas bija kristietības uzplaukuma laikmetā -18, gadsimtenī vai kā tas ,patreiz , ir islama zemēs,bet kas šobrīd nav iespējams Eiropā.Māmiņu algu naudu var bērt ,kā caurā maisā , nekad nebūs gana. Bet man var būt viedoklis ka maksāt naudu par bērna dzemdēšanu ir amorāli ,tad jau labāk būtu to darīt valstiskā līmenī un no āfrikas nabadzīgajām valstīm iepirkt zīdaiņus un te izaudzināt mūsu valstij nodokļu maksātājus bērnu namos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM - fripp 12.05.2011 23:45
Es savukārt neredzu, kā Latvijas pozitīvā demogrāfija padarītu šo vietu pievilcīgāku dzīvošanai. Visu nosaka ekonomika, un indieši par spīti lielajam bērnu skaitam ir nabagi, latvieši tā pa vidam, bet japāņi ar vēl mazāku dzimstību dzīvo pārticībā.

Piekrist vai nepiekrist vari kam gribi, bet pasaulei tavs nacionālais satraukums nerūp.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AAA 12.05.2011 14:38
es ik pa laikam palasu diena.lv. izlasot komentārus pie tādiem rakstiem kā piemēram par amandu aizpurieti vai cālīšu ģimeni, secināju - latvieši (latviski lasīt un rakstīt pratēji) savu izmiršanu ir godam pelnījuši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


fripp - KasparsM 12.05.2011 13:30
Nu apgalvojumam, ka cilvēku esot par daudz es nu gan nekādu nepiekrītu! Kāpēc par daudz? Vai ir kādam pierādījumi, ka Indijā un Bangladešā cilvēki dzīvotu daudz labāk, ja viņi būtu 10X mazāk?
Savukārt par Latviju, tomēr ir tā, ka pozitīvi demogrāfiskie rādītāji ir viens no pamatiem, lai šī valsts būtu pietiekami pievilcīga dzīvošanai, tas par emigrāciju.
Par nepilsoņu politiku pievienojos, bet sliktā demogrāfiskā situācija ir liela problēma. Un manuprāt, lētāk, labāk un arī vieglāk to ir risināt ar savu pilsoņu atražošanos nevis imigrāciju. Savukārt, ja pēc būtības ir vienalga, kas ar Latviju un tās pilsoņiem (ieskaitot nepilsoņus) notiek nākotnē, tad mums vienkārši nav par ko diskutēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


KasparsM - fripp 12.05.2011 09:35
>> Otrkārt imigranti ar pareizo attieksmi - kur lai tādus dabuj? Pie tam ar vēlmi pārcelties uz Latviju? Vai tomēr nav lētāk veicināt dzimstību savu pilsoņu vidū?

Jau minēts, ka pasaulē cilvēku ir pat par daudz. Laba imigrācijas politika gandrīz neko nemaksā. Vajadzīga tikai politiskā griba. Ir gan viena problēma – Latvija ir nabadzīga un tāpēc ne pārāk pievilcīga potenciālajam imigrantam. Un šī iemesla dēļ arī dzimstības palielināšana starp pilsoņiem ir bezjēdzīga, jo lielākā daļa šo jaundzimušo pilsoņu pēc izglītības iegūšanas emigrēs uz bagātākām ES valstīm, risinot viņu demogrāfiskās problēmas ar imigrācijas palīdzību. Bet Latvija paliks vēl tukšāka un nabadzīgāka.

>> Vai arī tomēr ir domāts, ka pilsoņi latvieši no pilsoņiem nelatviešiem kaut kā pēc būtības ļoti atšķiras

Nekādi neatšķiras, tāpēc vēl absurdāka ir Latvijas politika attiecībā uz nepilsoņiem. Īsumā, sliktā demogrāfiskā situācija vispār nav problēma. Tā ir dažu politiķu mērķtiecīgi veidota programma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

fripp 11.05.2011 23:16
>>Ja jau tas nav par latviešiem, tad nekas nav jāintegrē. Jāaicina imigranti ar pareizo attieksmi un jādod viņiem pilsonība. Lai jau viņi dzīvo savās kopienās ar savu kultūru.

Pirmkārt, vai ir iespējams definēt latvieti? Pilsoni gan var. Otrkārt imigranti ar pareizo attieksmi - kur lai tādus dabuj? Pie tam ar vēlmi pārcelties uz Latviju? Vai tomēr nav lētāk veicināt dzimstību savu pilsoņu vidū?

Kas ir domāts ar jēdzienu nacionālpolitisks? Pilsonības vai nācijas izpratnē? Ja nācijas, nu tad ar to definīciju, kā jau minēju, būs pagrūti. Bet ja pilsonisks, tad atkal es īsti neredzu starpību starp šo un ekonomiku, jo taču mēs gribam labklājību saviem pilsoņiem! Vai arī tomēr ir domāts, ka pilsoņi latvieši no pilsoņiem nelatviešiem kaut kā pēc būtības ļoti atšķiras (domā krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši), salīdzinot piemēram ar jebkuru musulmaņu valsti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sally 11.05.2011 23:11
Kauns un negods! Ētiski laikam ir runāt tikai par dažādu dzīvnieku un augu sugu glābšanu no bojāejas, bet kad runa ir par nācijas izdzīvošanas demogrāfiskajiem aspektiem, tas pēkšņi vairs nav ētiski un politkorekti. Latvijas valsts funkcija ir nodrošināt latviešu tautas izdzīvošanu un attīstību savā valstī, nevis kaut kā citādi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 11.05.2011 20:11
>> Otrkārt neiet runa par latviešiem, bet gan Latvijas pilsoņiem, kurus mums vajag daudz vairāk,

Ha, ha! Ja iedotu pilsonību visiem Latvijas nepilsoņiem, tad ar to vien Latvijas pilsoņu skaits pieaugtu par kādiem 10%.

>> jo integrēt sabiedrībā svešu kultūru

Ja jau tas nav par latviešiem, tad nekas nav jāintegrē. Jāaicina imigranti ar pareizo attieksmi un jādod viņiem pilsonība. Lai jau viņi dzīvo savās kopienās ar savu kultūru.

Tavs teiktais tikai apliecina, ka demogrāfijas problēma ir nacionālpolitisks nevis ekonomisks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


fripp 11.05.2011 13:23
Raksts, kā arī raksta atbalstītāji jauc pilnīgi nesavienojamas lietas, un nav skaidrs - kāpēc? Lai attaisnotu kaut kā savu bezbērnu stāvokli? Pašreiz demogrāfija ir lielākā no problēmām, tas ir fakts! Otrkārt neiet runa par latviešiem, bet gan Latvijas pilsoņiem, kurus mums vajag daudz vairāk, nekā pašlaik izskatās ka būs. Protams, imigrācija ir risinājums, bet tas ir daudz dārgāks un neefektīvāks, jo integrēt sabiedrībā svešu kultūru, ksenofobijas uzplaukums Latvijas sabiedrībā uz bēdīgās demogrāfijas fona, manuprāt, diez ko labi neizskatās.
Otrkārt pārmest valstij, ka tā nepareizi aicina vairoties ir pilnīgs absurds! Īpaši jau izsmiet teoritizēt par pamatojumiem, kāpēc cilvēki izvēlas bērnus (skat iepriekšējo komentāru) un izteikt tam morālus vērtējumus ir pastulbi.

Vislabāko pamatojumu deva "ekonomists" : " Normāls cilvēks priecājas par dzīvi un grib radīt sev tuvus cilvēkus ar kuriem šo prieku dalīt, bet, ja tu dzīvi uztver kā nožēlojamu, tad vaino tikai sevi. Un vari taisnoties vai netaisnoties. Nudien negribas būt tavā vietā."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

njā 10.05.2011 18:24
pirmkārt, man žēl bērnu, kuri piedzimuši "aiz pienākuma pret tautui" un tiks "iemīlēti pa ceļam", bet es tomēr ceru, ka šie kungi tikai racionalizē savu mīlestību un izsaka to šādi, jo savādāk neprot.

otrkārt, kā jūs piespiedīsiet savus bērnus būt latviešiem? (jau nodrāztais - kas ir latvietis?) mucā audzēsiet (aiz pienākuma radītus un nemīlētus droši vien ka daudz neaudzinās), pa spundi barosiet? pasaule ir atvērta, ceļo ne tikai cilvēki, arī informācija un zināšanas, reliģijas, dažādi dzīvesstili un mīti arī.

>Līva

"Protams, ka bērns saviem vecākiem nav un nebūs "ekonomiska vienība". Bet, kad runājam par valsts nākotni, budžetu un attīstību, tad demogrāfija ir ekonomikas faktors, kas jāņem vērā - un nevis emocionālās, bet reālās kategorijās. Tā ir reāla situācija un reāla problēma, kurai ir jāmeklē risinājumi (vai alternatīvas), nevis jānoklusē kā dažiem neērta tēma. "

Protams, taču, ja mēs uzskatam, ka imigrācija mums neder (kāpēc nē?) tas ir līdz cilvēkiem "jāaiznes" tā, lai neatbaidītu no bērnu dzemdēšanas vēl vairāk. šobrīd tā ir borēšana un kaunināšana, apokaliptisku ainiņu mālēšana. izvērsīsiet plašus rakstus par to ka samazinās latviešu skaits un sāksim vairoties?

tie kuri piemēram klausoties Šķēles runas sāks dzemdēt, piedodiet bet viņus uzskatu par suņiem, kuri labi audzināti un klausa katrai komandai nedomājot.

nāks kāds un teiks ka mūsu ir jābūt vairāk, jo esam latvieši, mums nav jāizmirst, mums nākotnē nebūs pensijas, vairosimies!!!! nožēlojami, ko lai vēl saka.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Grieta 10.05.2011 17:39
pirmkārt - pasaulē nav problēmu ar dzimstību. Cilvēku pietiek, bet dažās valstīs pat paliek pāri :). tāpēc - skatoties no ekonomiskā aspekta, nav problēmu ar darbaspēku. tāpēc, lai būtu, kas nākotnē strādā, nebūt nevajag dzemdēt Latvijā bērnus, jo tos var ievest no citām valstīm, kur šādu problēmu nav. turklāt to ļoti labi izmanto tā pati ASV, kurai nevajag nekādi stimulēt dzimstību - ne ar pabalstiem, ne dekrēta atvalinājumiem, jo viņiem notiek darbaspēka atjaunošanās ar imigrācijas palīdzību. tā kā - tas ir mīts, ka te nebūs kas strādā un kas maksā pensijas. no ekonomiskā viedokļa šādām problēmā nevajag rasties. runa ir drīzāk par politisko vēlmi risināt šādā veidā šo ekonomisko problēmu. proti, jāizstrādā normāla migrācijas politika.

otrkārt, ja kādam ir problēma, ka izmirst LATVIEŠI - es pasvītroju, ka izmirst tieši viena nācija, tad ir svarīgi runāt tieši par šo - latviešu - dzimstības stimulēšanu. jo kāpēc gan mums stimulēt, lai Latvijā dzimst ķīnieši, kurus tāpat var ievest no Ķīnas? proti, latviešiem un tikai latviešiem tad tiek veidotas speciālas programmas, kā veicināt un pierunāt cilvēkus dzemdēt jaunus latviešus. bet tad tas nav ekonomisks jautājums, tad tas ir nacionālpolitisks. un te man ir jautājums - vai Latvijā kāds grib un vai uzdrīkstēsies veidot šādu politiku?

tas, ka sievietēm un ģimenēm ar vienu bērnu vai vispār bez bērniem liek tagad justies vainīgiem - tas arī ir tiesa. es esmu sieviete un man nav un arī nebūs bērnu. un nevis tāpēc, ka es nevaru dzemdēt - bet es nevēlos dzemdēt bērnu no kura katra. es neesmu atradusi to cilvēku ar kuru es gribētu veidot ģimeni un viena pati audzināt bērnu nevēlos. nu nav man vienkārši paveicies. taču es strādāju un maksāju nodokļus, un tas ir vienīgais, ko valsts no manis var prasīt. pārējais - tā ir vienkārši politiķu muldēšana un nespēja pieņemt racionālus lēmumus. tad ko politiķi jūs gribat - lai šeit ir kas strādā (sk. punktu - pirmkārt), vai arī, lai šeit vairotos latvieši (sk. punktu otrkārt). ja kas - es neesmu latviete, tā kā arī šī nacionālā vāvuļošana mani neskar. vienkārši izvēlieties no šīm divām lietām un uz priekšu. un beidziet muldēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

to Edge 10.05.2011 14:24
par demogrāfiju vēl pirms 1980. gada pilnā balsī runāja rakstnieki Jānis Mauliņš un Andrejs Dripe. Mauliņam bija rakstu cikli un slavens romāns "Kājāmgājējs" (publicēts, liekas, 1974. gadā žurnālā "Karogs", izraisīja ļoti lielu rezonansi - par četru bērnu tēvu (prototips pats autors), kurš ar ģimeni (kopā 7 cilvēki) dzīvo vienistabas dzīvoklī un, jurisdts būdams, piemelnās, remontējot dzīvokļus. Vēl septi[ndesmito gadu vidū Mauliņam bija rakstu cikls "vēstules manām vedeklām", vai tamlīdzīgi.
Dripe savukārt bija ultrapopulārās dokumentālās filmas "Sieviete, kuru gaida?' reklāmas seja, un arī daudz rakstīja presē par demogrāfiju. pats bija trīs bērnu tēvs.
Abi aizstāvēja agrīnās laulības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 10.05.2011 11:11
Ja runā par propagandas pusi, tad, protams, nevienu nemotivēs doma, ka jāglābj latviešu nācija. Propagandēt vajag, ka bērni nes prieku dzīvē (vismaz var nest) vairāk nekā tas ceļojums uz šarmelšeihu vai jauns mājas remonts vai jauns tv/dīvāns. Un vairāk kā suns (ne visiem, gan).
Tagad ir propaganda, ka bērni ir slogs, kuri padara nabadzīgu, nelaimīgu, stresainu, ierobežo brīvību, iespējas izklaidēties, ceļot, un sakropļo sievietes ķermeni un vīrieša maciņu.
Ja kāda sievietei ir trīs bērni (kur nu vairāk), tad viņa ir dīvaina, paslima, lūzere ar sakropļotu ķermeni, kurai nav laika karjerai un citai izaugsmei. Tik vien kā kaza ar grīdaslupatu, kamēr vīrs lakstojas ap studentēm.

Un jāaizliedz žurnāli Santa, Cosmopoliten un tamlīdzīgi, kuri nodarbojas ar "prettautisku aģitāciju" - tas sludina visādas prāta kroplības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 10.05.2011 11:05
_as lemti nožēlojamai dzīvei?_
======
Un kas ir tā nožēlojamā dzīve? Visi, kuri nedzīvo kā Šveicē?

Ja dzīvo bezjēdzīgu dzīvi, tad piķis laimīgu nepadara. Tik vien kā dzīvi par vidu aizmirstoties patērējot un sāņo izjūtu par bezjēdzību un neremdinātību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 10.05.2011 09:56
Der atcerēties gan ''klaigāšanu''/propagandu, kas bija valsts programmas sastāvdaļa 1980-os - un deva pozitīvus rezultātus.

''(..) 1980. gadā Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja trauksmes zvans par katastrofālo demogrāfisko situāciju. Tika iedarbināts viss tā laika propagandas aparāts un materiālās palīdzības stimuli. Rezultāts nebija ilgi jāgaida, un 1987. gadā Latvijā piedzima tiem laikiem rekordaugsts bērnu skaits. Kādi tad ir šodienas skaitļi salīdzinājumā ar toreizējiem? Tie ir graujoši.1980. gadā, kad masu tirāžā tika publicēta LKP CK sekretāra Imanta Andersona brošūriņa Trešais bērns, Latvijā piedzima 35 534 bērni. Par šādu skaitli šodien mēs varam tikai sapņot. Taču tolaik trauksme tika celta visaugstākajā līmenī. Šī brošūrīņa bija signāls visām varas un propagandas struktūrām darīt visu, lai veicinātu dzimstību. Uzsvars tika likts uz trešā bērna propagandu. 1987. gadā Latvijā jau piedzima 42 135 bērni un trīs bērnu ģimene kļuva par ļoti izplatītu, gandrīz vai standarta ģimenes modeli.''
http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/40243-svarigaka...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists 10.05.2011 07:11
---
tam Ahmedam
par ko attaisnošanās? Par to, ka negrib vairot pasaulē cilvēku skaitu, kas lemti nožēlojamai dzīvei? Lūdzu, argumentus!
---
Ahmeds visu ir pareizi sapratis. Normāls cilvēks priecājas par dzīvi un grib radīt sev tuvus cilvēkus ar kuriem šo prieku dalīt, bet, ja tu dzīvi uztver kā nožēlojamu, tad vaino tikai sevi. Un vari taisnoties vai netaisnoties. Nudien negribas būt tavā vietā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


tam Ahmedam 10.05.2011 00:31
par ko attaisnošanās? Par to, ka negrib vairot pasaulē cilvēku skaitu, kas lemti nožēlojamai dzīvei? Lūdzu, argumentus!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ļoti, ļoti labs raksts 10.05.2011 00:30
malace Upleja!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 09.05.2011 23:24
Ja valdība vēlas krasi uzlabot dzimstības rādītājus, - paziņojiet (patiesību), ka pensiju nebūs.
Nav jau tā, ka bērnus rada tikai kā nākotnes pensiju... Pa ceļam iemīlēs... Bet cilvēki nereti tik tālu apdulst savos maldos, ka viņiem vajadzīgs spēriens pakaļā. Gan jau tos bērnus iemīlēs, pa ceļam... (Ja ir spējīgi.)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ahmeds 09.05.2011 23:02
Vai man vienīgajam viss raksts izklausījās kā attaisnošanās un paštaisnošanās?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

No ASV - Līva 09.05.2011 20:12
Liva, kur ASV ir taa darba vieta, kur dekreets ir 4.5 meenessi? 6 nedeellas + saujinna nedeellu "invaliditaate". Turklaat tas tikai tad, ja straadaa pilnu darba slodzi normaalaa uznneemumaa. Vairums sieviessu ASV straadaa liidz dzemdiibu dienai un ir atpakall darbaa peec 3 meenessiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sarma 09.05.2011 18:10
Lielisks raksts. Pievienojos katram burtam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists 09.05.2011 15:36
Pilnībā pievienojos Līvai. Man pašam ir trīs bērni uz ziniet es šajā aspektā jūtos labi. Man nav nevienam, ieskaitot sevi pašu, jātaisnojas vai jāmeklē attaisnojumi, ka neesmu izpildījis savu nacionālo pienākumu pret tautu. Esmu to izpildījis un ar to lepojos. Ja kādam vai kādai gribas atrast attaisnojumu savai bezbērnībai (nav runa par medicīniskiem gadījumiem) vai vienbērnībai, tad to var darīt. Tikai ar mazām cerībām, ka izdosies sevi vai kādu citu apmānīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Līva 09.05.2011 15:10
Protams, ka bērns saviem vecākiem nav un nebūs "ekonomiska vienība". Bet, kad runājam par valsts nākotni, budžetu un attīstību, tad demogrāfija ir ekonomikas faktors, kas jāņem vērā - un nevis emocionālās, bet reālās kategorijās. Tā ir reāla situācija un reāla problēma, kurai ir jāmeklē risinājumi (vai alternatīvas), nevis jānoklusē kā dažiem neērta tēma. Valdības pienākums ir godīgi pateikt sabiedrībai - ar šādu dzimstību esošo pensiju sistēmu nevaram uzturēt. Tā nav ne pavēle ražot bērnus, ne kāds īpašs apvainojums bezbērnu sievietēm, bet vienkārši sauss fakts, un par to ir jārunā, gan valdībā, gan arī sabiedrībā. Turpretī vainas sajūtas rašanās šajā gadījumā ir tiri subjektīvas emocijas. Tak ne jau valdība ir vainīga, ka mēs negribam dzemdēt bērnus.

Nu jau ir kļuvis puslīdz skaidrs, ka vidējā mūsdienu latviešu sieviete ne tuvu neplānot kļūt par četru bērnu māti. Meklēt attaisnojumus teatrāli dramatiskos izsaucienos, ka šeit taču nav "cilvēka cienīgas dzīves", ir vairāk nekā smieklīgi - ar visiem saviem trūkumiem, Latvija tomēr ir attīstīta Rietumnieciska valsts ar ievērojamām sociālām garantijām (salīdzāsim kaut ar ASV, kur māmiņalgas nepastāv un dekrēts ir 4,5 mēnešus). Un tomēr mūsu dzimstība no visām pasaules valstīm - nabadzīgām, bagātām, sociālām vai tirgus ekonomikas vadītām, reliģiskām, sekulārām, brīvām, okupētām, karojošām, Āfrikas vai Rietumeiropas - ir pati zemākā. Nav grūti izdarīt secinājumu, ka iemesls šoreiz nav ekonomisks. Neglītā patiesība ir tāda, ka Rigas Laika bēdīgi slavenais "vidējais latvietis" vienkārši negrib bērnus, un viss. Neatkarīgi no ekonomiskās situācijas, pabalstiem, valdības lēmumiem vai norādēm. Sabiedrībai (un individuāliem autoriem) sen būtu laiks pārstāt meklēt attaisnojumus no sērijas "visos dzīves jautājumos vainīga ir valdība" un apzināties reālo situāciju - mēs esam tauta, kas nevēlas veidot ģimenes un dzemdēt bērnus. Kad apzināsimies šo patiesību, varēsim arī sākt domāt par to, ko darīt tālāk. Piemēram, pastāstīt vidējam latvietim, kādas ir šīs tīri privātās lietas kolektīvās sekas.

Un starp citu - tas, ka komunisms ir sabrucis, nenozīmē, ka esam pārstājuši dzīvot sabiedrībā. Tāpēc marksisma piesaukšana te ir nevietā.

Saistītie raksti

Kā skābeklis politika.lv

Citi autora darbi
Beku%20majinas

Neiespējamais izlīgums 17 Autors:Sanita Upleja