Dažādība, kas bagātina 8

Tikpat svarīgi kā tiesiskie līdzekļi ir arī ikviena no mums un sabiedrības līderu attieksme pret iecietību. Mums jāapzinās, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks.

Iesaki citiem:
Rudenslapas 255x203(1)
Foto:Retinafunk

Starptautiskā iecietības diena[1], ko atzīmē 16.novembrī, ir atskaites punkts, lai ieskatītos sevī un sabiedrībā kopumā, izvērtējot, cik patiesi iecietīgi un brīvi no aizspriedumiem esam pret citiem cilvēkiem. Gan pētījumi, gan prakse, gan publiskās vides vērojumi aizvadītajā gadā atklāj ne mazums notikumu, kas liecina - joprojām Latvijas sabiedrībā iecietības pietrūkst. Tajā pašā laikā pozitīvi vērtējama aktīvāka vēlme aizsargāt savas tiesības, kā arī aizsardzības mehānismu pilnveidošanās.


Kādēļ svarīgi runāt

Dažādība ir viena no Eiropas realitātēm un skaidrs, ka tiesiska un taisnīga Eiropa nav iespējama, pastāvot dažādiem diskriminācijas veidiem. Tādēļ Eiropas institūcijas pēdējā laikā pievērš ļoti lielu uzmanību diskriminācijas novēršanai, kas kā viena no prioritātēm akcentēta ES pamatlīgumos, direktīvās, kā arī Eiropas Pamattiesību hartā. Dokumenti nosaka, ka nav pieļaujama diskriminācija pēc rases vai etniskās izcelšanās, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, kā arī sociālās izcelsmes, valodas, politiskās vai jebkāda citas pārliecības un citām pazīmēm.

Ņemot vērā personu pārvietošanās pieaugumu Eiropā un pasaulē, katrs no mums var nonākt situācijā, kad atšķiramies no vairākuma pēc tautības, reliģijas, ādas krāsas vai kādas citas pazīmes, taču katrs grib, lai arī šādā situācijā var justies droši un baudīt taisnīgu un draudzīgu attieksmi. Akceptējot, ka kultūru dažādība mūs vairāk bagātina, nevis apdraud, ieguvēji esam visi.


Vai aktualitāte dienaskārtībā?

Daļā sabiedrības valda viedoklis, ka Latvijā diskriminācija un neiecietība nav būtiska problēma, kamēr citi to saista tikai ar nacionālajiem jautājumiem. Taču dziļāka jautājuma izpēte un prakse atklāj, ka tas nav tik vienkārši.

Vai varam apgalvot, ka cilvēki, kuriem ir kādi fiziski vai psihiski trūkumi var vienlīdz realizēt savas tiesības uz darbu un izglītību? Vai valsts nodrošina, ka bērni skolā var justies vienlīdzīgi, neskatoties uz sociālajām un mantiskajām atšķirībām? Vai afrikāņu izcelsmes cilvēks var justies droši uz ielas? Vai par savu darba vietu var būt pārliecināts cilvēks, kura darba devējs uzzinājis, ka viņš ir HIV inficēts vai homoseksuāls? Vai kredītfirma piešķirs naudu gāzes plīts iegādei, uzzinot, ka to pirks čigānu ģimene? Vai sieviete ar bērnu ratiņiem netiks izraidīta no veikala? Vai viņa var būt pārliecināta, ka aizejot uz darba interviju tiks iztaujāta par pieredzi savā profesijā, nevis par to, cik bieži slimo viņas bērns un vai nākamgad nav plānots nākamais?

Valsts cilvēktiesību biroja prakse diemžēl rāda, ka apstiprinoši nevar atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem. Cilvēki, vēršoties birojā, risinājuši šādus un vēl daudzus citus jautājumus, kam pamatā ir atšķirīga attieksme un diskriminācija. Turklāt daudz gadījumu skar nevis juridisku tiesību ierobežošanu, bet gan attieksmi. Tā ir naidīga attieksme, kas parāda mūsu neiecietību uz ielas, sadzīvē, publiskajā vidē. Arī ieskatoties Latvijā populārāko portālu ziņu komentāros, tā vien šķiet, ka to rakstītāji uzskata par labo toni aizskart minoritātes. Kaut gan tas nav objektīvs rādītājs tomēr, ņemot vērā interneta specifiku, tas spilgti demonstrē zināmas sabiedrības daļas izteiktu naidīgumu pret citādo. Arī plašsaziņas līdzekļos, īpaši radikālajos izdevumos, joprojām atrodami materiāli, kas aizskar gan dažādas etniskās grupas, gan citas minoritātes.

Pētījuma „Cilvēktiesības Latvijā”[2], kas veikts 2006.gadā, dati rāda, ka pēdējo trīs gadu laikā 23 procenti respondentu pret sevi izjutuši netaisnīgu vai aizskarošu attieksmi, balstītu uz kādu no diskriminējošiem pamatiem. Visvairāk tas noticis saistībā ar tautību (11 procenti), vecumu (8 procenti) un veselības stāvokli vai invaliditāti (7 procenti). Savukārt 73 procenti portāla politika.lv lietotāju pirms gada veiktā aptaujā atzinuši, ka paši personīgi vai viņu tuvinieki izjutuši neiecietīgu attieksmi. 53 procenti aptaujāto domā, ka Latvijas sabiedrība pēdējā gada laikā kļuvusi neiecietīgāka[3].


Neiecietība – diskriminācijas cēlonis

Neiecietība pret citādo un naidīgi uzskati par atsevišķām sabiedrības grupām var būt iekšēji, taču tikpat labi tie mēdz izpausties kā vardarbība vai diskriminācija, radot nelabvēlīgas sekas personām un sabiedrībai kopumā. Tie ir gadījumi, kad neiecietība rada konkrētu tiesību un likuma pārkāpumu.

Latvijā aizvadītajā gadā notikuši vairāki incidenti - gan vārdiski, gan fiziski uzbrukumi citas rases pārstāvjiem, piemēram, ārvalstu studentiem. Jaunieši, kas sevi sauc par skin heads regulāri sūta draudīgus e-pastus organizācijas Afrolat biedriem un veikuši arī rasistiskus uzbrukumus uz ielas.

Par vienu no spilgtākajiem neiecietības piemēriem jau otro gadu kļūst notikumi saistībā ar seksuālo minoritāšu gājienu, kad neiecietība izpaužas cilvēku pazemošanā un huligāniskos uzbrukumos. Īpašas bažas rada tas, ka šeit savu neiecietību demonstrē arī valsts amatpersonas, savukārt policija nespēj mazākumgrupu aizstāvēt.

Tas liecina, ka cilvēki, kas izskatās atšķirīgi savas etniskās izcelsmes dēļ vai publiskojuši savu seksuālo orientāciju, Latvijā nevar justies droši. Sabiedrības attieksme pret šādiem incidentiem nereti ir vienaldzīga.


Aizsardzības iespējas

Lai novērstu diskrimināciju, valstij ir pienākums nodrošināt efektīvus aizsardzības līdzekļus. Vistradicionālākais veids ir cietušajam vērsties tiesā pret pārkāpēju, un Latvijā ir vairāki precedenti lietās par dažādiem diskriminācijas pamatiem[4], kur personām vismaz vienā no tiesu instancēm piešķirtas morālā kaitējuma atlīdzības.

Paredzēta arī aizsardzība kriminālprocesa ietvaros, taču šeit tiesiskais regulējums nav pilnīgs, lai efektīvi cīnītos pret neiecietības izraisītiem incidentiem. Pozitīvi vērtējami 2006.gada 12.oktobrī izdarītie grozījumi Krimināllikumā, kas paredz, ka rasistisks motīvs ir viens no kriminālatbildību pastiprinošiem apstākļiem. Tas turpmāk ļaus efektīvāk piemērot likumu, jo rasistiski motīvi var būt dažādu nodarījumu, piemēram, huligānisma pamatā. Šobrīd Krimināllikuma 78.pants sastāva formulējuma dēļ ir grūti piemērojams, bet citu normu šajā jomā nav. Saeimas Cilvēktiesību komisijai vajadzētu atbalstīt likumdošanas iniciatīvas, kas pilnveido iespējas sodīt par aizskaršanu un naida kurināšanu ne tikai uz nacionālā, bet arī citiem pamatiem.

Līdztekus minētajiem mehānismiem, arī Valsts cilvēktiesību birojam, un no 2007.gada – jaunizveidotajam Tiesībsargam, ir noteikta kompetence diskriminācijas novēršanā. Tas pilda vienlīdzīgas attieksmes veicināšanas iestādes funkcijas saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām[5]. Lai to ieviestu, 2005.gada 15.decembrī pieņemti grozījumi likumā "Par Valsts cilvēktiesību biroju", kā arī izveidota diskriminācijas novēršanas daļa.

Iestādes jaunie uzdevumi diskriminācijas novēršanā ir: izskatīt sūdzības, sniegt tiesisku atbalstu upuriem, regulāri veikt pētījumus un tos publicēt, kā arī informēt sabiedrību. Jaunums ir, ka birojam dotas tiesības, aizstāvot personu tiesības un likumiskās intereses diskriminācijas lietās, ar aizskartās personas piekrišanu iesniegt iestādei iesniegumu vai tiesai pieteikumu administratīvajās lietās vai civillietās. Balstoties uz šīm tiesībām ir tapis pirmais precedents - 2006.gada janvārī birojs iesniedza Jelgavas tiesā prasību S.Kozlovskas interesēs par diskrimināciju uz tautības pamata, pieņemot darbā. Tiesa secināja, ka atteikuma iemesls – neatbilstība akcenta dēļ - ir saistīts ar S.Kozlovskas nacionālo izcelsmi, tas ir ar piederību pie čigānu tautības. Prasība tika daļēji apmierināta no darba devēja piedzenot morālo kompensāciju tūkstoš latu apmērā S.Kozlovskas labā. Spriedums ir pārsūdzēts.

Šis precedents veicinājis diskusiju sabiedrībā, kā arī motivējis minoritāšu pārstāvjus nesamierināties ar pārkāpumiem. Prakse rāda, ka iedzīvotāji kļūst aktīvāki savu tiesību aizsardzībā un diskriminācijas sūdzību skaits pakāpeniski palielinās. 2005.gadā Valsts cilvēktiesību birojs saņēma 25 rakstiskas un 92 mutiskas sūdzības šajā jomā. Lielākā dala sūdzību attiecas uz diskrimināciju uz dzimuma pamata un diskrimināciju uz rases vai tautības pamata. 2006.gada pirmajos deviņos mēnešos jau saņemta 81 rakstiska un 185 mutiskas sūdzības par dažādiem diskriminācijas pamatiem. Pārsvarā šīs sūdzības skar dzimumu līdztiesību darba jomā un to pieplūdumu lielā mērā veicinājušas informēšanas aktivitātes un reģionālie semināri EQUAL projekta “Atvērtu darba tirgu sievietēm” ietvaros. Diskriminācija uz etniskā vai dzimuma pamata visbiežāk notiek nodarbinātības jomā, īpaši privātajā sektorā. Arī katrs trešais pētījuma Cilvēktiesības Latvijā respondents uzskata, ka ir diskriminēts darba tiesību jomā, 17 procenti - realizējot savu vārda un uzskatu brīvību. Vēl salīdzinoši liels respondentu skaits norāda uz tādu tiesību kā tiesības uz izglītību (14 procenti), tiesības uz sociālo palīdzību (12 procenti) un tiesības uz informācijas pieejamību un atklātību valsts un pašvaldību iestādēs (11 procenti) pārkāpšanu.

Neiecietības līmenis ir indikators mūsu sabiedrībai. Lai veiksmīgi ar to cīnītos, vajadzīgi tiesiskie līdzekļi – skaidras un efektīvas tiesību normas, veiksmīgi precedenti. Taču tikpat svarīga ir arī ikviena no mums un sabiedrības līderu attieksme pret šiem jautājumiem, rādot pozitīvu iecietības piemēru citiem un apzinoties, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks.

__________________________

[1] 16.novembris - UNESCO Konstitūcijas (1945) parakstīšanas gadadiena, un kā Starptautiskā iecietības diena sākta atzīmēt 1996.gadā. Šīs dienas mērķis ir pievērst uzmanību cilvēku izglītošanai par iecietības jautājumiem un mobilizēt sabiedrības atbalstu iecietībai.

[2] Socioloģiskais pētījums „Cilvēktiesības Latvijā”, BSZI, 2006

[3] Aptaujas par iecietību rezultāti, 2005.g

[4] M. Sants pret Kultūru vidusskolu par diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, Dž. Stīls pret „Brīvības partiju” par diskrimināciju pēc rases, R.Smagars pret „Eddies club” par diskrimināciju uz invaliditātes pamata uc.

[5] Padomes direktīva 2000/43/EK, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības; Padomes 2000.gada 27.novembra direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 23.septembra direktīvas 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem; Padomes 2004.gada 13.decembra direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jack Ripper 21.11.2006 15:56
Autore uzdod jautājumus, uz kuriem tāpat viegli ir noprast atbildes. Turklāt mani pārsteidz šo jautājumu ievirze. Skaidrs, ka mantiski un sociāli atšķirīgi cilvēki nevar justies vienlīdzīgi. Skaidrs, ka ne tikai afroamerikānis, bet arī šeit vairākas paaudzes dzīvojošs vietējais iedzīvotājs nevar justies droši uz ielas, jo īpaši , ja iela ir kādā ūķainā nomalē. Skaidrs, ka čigānu ģimenei būs grūtības ar gāzes plīts iegādi uz kredīta, tomēr, kas traucē tam pašam VCB ierosināt veidot īpašu valsts finansētu kredītu garantiju fondu šādām ģimenēm? Varbūt traucē bailes, ka kāds vietējais latvietis, krievs vai ebrejs sāks sūdzēties par šādu pozitīvo diskrimināciju? Ja attieksme nav krimināli vai administratīvi sodāma, tad tā ir jāliek mierā. Valstij tur nav ko jaukties. Tas, kā cilvēks uztver pasauli, kādas grimases viņš taisa, pieder pie tām pašām cilvēktiesībām, pie kurām pieder tiesības parkos sēdēt uz vienādas krāsas soliņiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Fīrers 20.11.2006 13:49
Pilnībā piekrītu Aleksim un Senioram.

Latvijā vispār ir nelikumīgi rīkot kaut kādus tur pederastu praidus, jo pat Satversmē ir teikts, ka cilvēku tiesības uz brīvu pulcēšanos ir jāierobežo, ja šī pulcēšanās apdraud, tai skaitā, sabiedrības tikumību. Publiski netikļu saieti ir nelikumīgi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


seniors - janvetra@inbox.lv 17.11.2006 20:13
Noraidošai attieksmei pret seksuālo noviržu uzbāzīgu nekaunīgu demonstrēšanu nav nekāda sakara ar neeiecietību pret kādu cilvēku vai cilvēku grupu. Mani personīgi 16 gadu vecumā tālajā 1947. gadā pusmūža vecuma vīriets un daļēji darbā priekšnieks mēģināja piedzirdīt un kā tagad saka seksuāli izmantot. Priekš saviem gadiem biju fiziski labi attīstīts ar boksa treniņos iegūtām zināmām iemaņām un tādēļ pateicoties kulakam es varēju savau orientāciju aizstāvēt. Saprotams, no vecāka kolēģa, kam zila acs un šķībs deguns un no darba Valmieras izpildkomitejas celtniecības daļā bija jāatvadās. Un kad vēlāk tālu laukos darba lietās iepazinos ar cilvēku - īstu homoseksuālistu jaunībā pārdzīvotais man neradīja pret viņu kā cilvēku nekādu iebildumu. Pieņēmu darbā, virzīju vadošā amatā, piešķīrām dzīvokli - jo zināju, ka kā cilvēks viņš ir normāls, viņa plašā draudzība ar dažādiem māksliniekiem un citiem palika viņa privātā dzīve. Un šis cilvēks mūsu attieksmi prata novērtēt. Tādi gadījumi man dzīvē ir vairāki, nereti pārņēma žēlums, ka jaunībā seksuāli normāli orientēti jaunieši bija tikuši iesaistīti tai dzelžainajā brālibā, kas it kā brēc pēc iekjutības, bet pie pirmās izdevības visiem līdzekļiem cenšas apmierināt savas nenormālās tieksmes. Seksuālā dominante - palasiet Freidu. Ir brīži, kad tā nomāc visu. Nepieņemams, ka uzbāzīgi prasa priecāties par nenormālību un izvirtību, ja tā parastam cilvēkam izsauc riebumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - PEKSIM 16.11.2006 11:29
Un kāds tad ir tas veids kādā mūsu sabiedrību bagātina homoseksuāļu praidi?

G.Leona minēja praida rezultātā radušos neiecietību. To, ka tāda pastāv, mēs redzam kaut vai tagad, kad apspriežot J.Šmita kandidatūru Saeimas komisijas postenim, A.Ozoliņš no "Dienas" jau sāk apsaukt cilvēkus par "mīkstajiem" (viņam, lūk, nepatīkot tie deputāti, kuri ieguvuši mandātu, tādēļ, ka cits partijas biedrs, kuram plusiņu bija vairāk, no sava mandāta atteicies). JL Saeimas frakcija, savukārt izplatījusi paziņojumu - http://www.jl.lv/news.php?id=2826&news_id=311 :JL uzsver, ka Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājam jābūt izteikti liberālam, objektīvam un atvērtam. Gandrīz kā padomju laikos - komisijas vadītājam jāapliecina nelokāma uzticība PSKP idejām un proletāriskajam internacionālismam. Visur citur ārpus Latvijas šo JL prasību sauktu par izteikti neiecietīgu nevis "izteikti liberālu". Itālis Roko Butiljone savulaik netika apstiprināts par eirokomisāru, jo bija kaut ko pozitīvi izteicies par tradicionālām gjimenēm, kur bērnus audzina abi vecāki. Tagad pie mums notiek kaut kas līdzīgs.

Un taisnība G.Leonai par diskrimināciju stājoties darbā - Saeimas komisiju krēslu dalīšana ir tikai tā redzamākā lieta. Cik ir tādu cilvēku, kurus nepieņem darbā tāpēc, ka viņu tautība, izskats, kāds ieraksts CV kādam citam šķita aizdomīgi? Labs kandidāts ar labu kvalifikāciju Rīgā, protams, ātri atradīs citu darbu, ja kaut kur viņu nepaņēma. Bet visi cilvēki nedzīvo Rīgā...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

PEKSIS - Gunta Leona 16.11.2006 10:25
Un kāds tad ir tas veids kādā mūsu sabiedrību bagātina homoseksuāļu praidi?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 16.11.2006 01:28
Tā skaļā neiecietība, kuras uzskatāms piemērs ir Rīgas praids, ir redzama un dzirdama, bet vēl jau ir meklējamas neiecietības izpausmes, kas ir īpaši jāpēta. Cik būs to drosmīgo, kas atzīsies, ka darbā nav pieņemts tāpēc, ka pārstāv kādu no mazākumgrupām, šodien nav zināms, bet sekas jau mēs "ēdam" visi. Dažādība tiešām bagātina, bet tās laikam ir vēl joprojām sociālisma sekas, ka visi vēlas, lai visi būtu vienādi - lai tas otrs ir tāds kā es....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.11.2006 23:02
L.Biksiniece: Par vienu no spilgtākajiem neiecietības piemēriem jau otro gadu kļūst notikumi saistībā ar seksuālo minoritāšu gājienu, kad neiecietība izpaužas cilvēku pazemošanā un huligāniskos uzbrukumos. Īpašas bažas rada tas, ka šeit savu neiecietību demonstrē arī valsts amatpersonas, savukārt policija nespēj mazākumgrupu aizstāvēt.

Kas šeit ir "mazākumgrupa", kuru vajag aizstāvēt? Vai tie būtu no visas pasaules sabraukušie aktīvisti, kuri vēlas šokēt pārējo sabiedrību un propagandēt izvirtību? Nevajag jaukt kopā vairākas atšķirīgas lietas - seksuālo orientāciju, seksuālo uzvedību un homoseksuālisma propagandas akcijas. Ar seksualitāti nesaistītās dzīves jomās šādi jēdzieni taču pastāv atsevišķi. Negribu vilkt tālejošas paralēles, bet cilvēka nosliece uz azarta atkarību ir viena lieta, viņa spēlēšanas paradumi - otra, savukārt kazino reklāmas akcijas - trešā. Parasti visi arī saprot, ka paaugstināta jūtība pret kaut ko vai iedzimtība vēl nav liktenis. Un reklāmas akcijās cilvēki var piedalīties vispār neatkarīgi no savas orientācijas vai uzvedības. Homoseksuālisma propagandā var būt ieinteresēts ne vien pats homoseksuālis, bet arī uzpirkts žurnālists vai naktskluba īpašnieks, gluži tāpat kā spēļu biznesa reklamētājs pats var nebūt spēlmanis.

Lai sajukums būtu vēl lielāks, reizēm homoseksuālismu nezkāpēc saista arī ar divu cilvēku draudzību un mīlestību. Citur draudzību un drāšanos pamatoti uzskata par visai atšķirīgām cilvēcisko attiecību izpausmēm, kuras turklāt cilvēki realizē neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Bet saistībā ar homoseksuālismu visas šīs lietas bez žēlastības jauc un maisa kopā - ja paceļas jautājums par margināļu akcijas "Rīgas praids" tiesisko regulēšanu, tad gluži nemanot tai vietā sāk apspriest seksuālo orientāciju, aizrunājoties līdz pat A.Kinsija pētījumos minētajiem 10% citādi orientēto. Kur vieni saskata bīstamas dzimumtieksmes apmierināšanas formas, no kurām būtu jāpasargā bērni un jaunieši, tur citi sāk runāt par dvēseļu tuvību, draudzību un mīlestību.

Lai saistībā ar "Rīgas praida" aktivitātēm nākamgad nerastos lieki pārpratumi, un gaidītais atbilstu realitātei, ir jārunā par konkrētu jautājumu - par to, kādi var būt konstitucionāli homoseksuālisma propagandas ierobežojumi, kā saprātīgiem "spēles noteikumiem" šajā jomā piešķirt likuma spēku un nodrošināt šī likuma izpildi. Šāds likums noderētu arī citām strīdīgām publiskās izteiksmes formām, kuru galvenais nolūks ir šokēt sabiedrību. Bet noskaidrojot šos jautājumus, nav jēgas saukt par "mazākumgrupām" vai par "dažādību, kas bagātina", piemēram, tos, kuri grib publiski atzīmēt Ā.Hitlera dzimšanas dienu vai demonstrēt par marihuānas legalizāciju.

Saistītie raksti
Citi autora darbi