Atslēgvārdi:

Давайте жить дружно!* 5

Turpmāk varēs droši apgalvot, ka katrs, kurš vēršas pret sabiedrības integrāciju, cenšas destabilizēt iekšpolitisko situāciju un ir uzaicināms atskaitīties par saviem izteikumiem Nacionālās drošības padomē.

Iesaki citiem:

Valsts fragmentētais un nepietiekamais ieguldījums sabiedrības integrācijas veicināšanā ir bijis viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem. Kopš 2001.gadā tika pieņemta valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” notikumu virzību varētu raksturot šādi: nodomi allaž bijuši tie labākie, taču iespējas tos vērst darbībā — ierobežotas — un pārsvarā — par ārvalstu ziedotāju līdzekļiem. Efektīvi pieņemt lēmumus un nodrošināt adekvātu finansiālu un cilvēkresursu atbalstu – šajā ziņā valsts pārvaldes spēja atstāj pietiekami daudz vietas izaugsmei.

Autors ir apzināti izvēlējies paust savu redzējumu bez vērēm tekstā, jo pieņem, ka šajā tematā ieinteresēts lasītājs nebūs nejaušs lasītājs un labi orientēsies kontekstā. Autors uzskata, ka jēdziens bez vērēm vienlaikus arī raksturo to, kā par sabiedrības integrāciju būtu jādomā ideālā gadījumā — nesasaistot domu un, nudien, arī darbus ar punktiem, pantiem, nodaļām, sadaļām, prioritāri veicamajiem pasākumiem, finansējuma kripatām un programmām. Savā ziņā bez vērēm pieeju, ja vēlas, var uzskatīt par protestu pret jebkuram demokrātiskam, izglītotam un sevi cienošam cilvēkam lieku morāles un ētikas principu institucionalizēšanu un pat dogmatizēšanu.

Taču valsts tāpēc jau ir valsts, ka nodarbojas ar visu lietu un parādību, pat tikai šķietami tveramu, institucionalizēšanu, ielikšanu kodeksos, rāmjos, lai visiem vieglāk un labāk. Šajā apstāklī slēpjas arī sabiedrības integrācijas spožums un posts. Spožums tāpēc, ka rakstīts ietvars ļauj gūt arī institucionalizētu atbalstu. Posts tāpēc, ka rāmji nokauj pārāk daudz to, kas atrodas ārpusē. Turklāt sabiedrība Latvijā ir tāda, kurai vienmēr paticis iet pret straumi, un paradokss ir tas, ka institucionālā līmenī veiksmīgi adaptēta iešana pret straumi ātri vien pati var kļūt par faktoru, kas izraisa jau tālāku iešanu pret straumi. Tādos gadījumos sakām — cikls noslēdzies.


Metamorfozes nenotika

Sabiedrības integrācija ir jēdziens, kas pārdzīvojis ļoti dažādus brīžus, labākajā gadījumā saņemot akadēmiski korektu atbalstu, bet parasti un visbiežāk — diezgan haotisku kritiku, ko pamatā noteikusi politiskā tirgus konjunktūra. Varētu domāt, ka jēdziens „sabiedrības integrācija” ir mainījies, taču tā nemaz nav. Jēdziens principā palicis tas pats, bet mainījies tikai konteksts, kurā tas lietots, un konjunktūra, kurā ar to manipulēts. Pārsteidzoši, ka nekādas radikālas izmaiņas šo jēdzienu 10 gadu laikā nav skārušas. Ekspertu novērojums, ka jēdziens evolucionējis, iesūcot sevī arī integrācijas sociālos un labklājības aspektus, iespējams, ir patiess, taču nevar noliegt arī to, ka runas par šo aspektu iekļaušanu sākotnējā valsts programmā notika jau tad, kad pirms šiem desmit gadiem sanāca kopā daži entuziasti, lai spriestu par veidiem, kā šo ideju par sabiedrības integrāciju institucionalizētu un padarītu par pastāvīgu mērķi īsā vidējā un ilgā termiņā.

Arī ārpus šaurāka ekspertu loka kopš valsts programmas pirmsākumiem pastāvējušie uzskati par sabiedrības integrāciju nav būtiski mainījušies. Gan sabiedriskās domas pētījumi, uz kuriem tika balstīta valsts programmas Sabiedrības integrācija Latvijā sagatavošana, gan vairāki vēlāk veiktie apliecina uzskatu nemainīgumu. Kopēju vērtību saliedēta sabiedrība, kurā labklājībā dzīvo draudzīgi cilvēki, kuriem visiem ir viens likums un viena taisnība neatkarīgi no sociālajiem un demogrāfiskajiem rādītājiem — tāda sabiedrības apziņā ir integrēta sabiedrība „saspiestā” veidā. Neapšaubāmi, ja runa ir par samērā plašu cilvēku loku, kam tiek jautāts viedoklis, tad vienmēr pastāv uzskatu dažādība, kas, starp citu, liecina par demokrātiju un nav jā[no]soda. Pēdējo desmit un pat vairāk gadu laikā uzskatu dažādība nozīmējusi arī uzskatu, ka sabiedrības integrācija attiecas specifiski tikai uz etniskajām attiecībām un pilsonības jautājumiem. Vai arī, ka tā daudz vairāk skar labklājības un sociālās iekļaušanas jautājumus, ko atrisinot labi būs visiem un etniskais faktors izplēnēs. Autors uzskata, ka pilnīgai izpratnei un ainai jāņem vērā visi aspekti, faktori, apstākļi un lietas.


Mēģināts nav zaudēts

Ir 2008.gada rudens, un notiek kārtējais mēģinājums panākt jaunu, kvalitatīvāku uzrāvienu ap kopīgām vērtībām saliedētas sabiedrības veidošanā. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts jeb ĪUMSILS, kura pirmsākumos ar savu pieticīgo devumu sabiedrību centies liedēt arī šī raksta autors, veic vingrojumu, par kura veiksmīgu izpildi īstermiņā cer sagaidīt kādu atbalsta aplausu, bet ilgtermiņā — dzīvot labākā sabiedrībā.

Kas attiecas uz sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnēm 2009. - 2013., kas pašlaik tiek izstrādātas, jauninājums, salīdzinot ar citiem iepriekšējiem centieniem „uzlabot” un saliedēt Latvijas sabiedrību, ir šī temata sasaistīšana ar nacionālās drošības jautājumu. Tas ir iespējams tāpēc, ka kopš 2005.gada ir sagatavoti un apstiprināti dokumenti, kas definē nacionālās drošības jēdzienu un iespējamos apdraudējumus. Līdz ar to arī šajā dokumenta projektā nonākusi tēze, ka “sabiedrības integrācija ir viens no faktoriem, kas stabilizē iekšpolitisko situāciju valstī”. Šāda atsauce ir būtiska, jo turpmāk varēs droši apgalvot, ka katrs, kurš vēršas pret sabiedrības integrāciju, cenšas destabilizēt iekšpolitisko situāciju un ir uzaicināms atskaitīties par saviem izteikumiem Nacionālās drošības padomē.


Iznīcinoša kritika nav nepieciešama

Sagatavotajam materiālam nav nekādas vainas, it īpaši, ņemot vērā, ka patlaban vētīšanai publiski pieejama dokumenta darba versija, kurā ir daudz valodas un sintakses kļūdu. Asu izjūtu cienītāji, iespējams, vilsies, taču šī darba dokumenta satura elementi principā ir tādi, kādiem tiem arī vajadzētu būt. Par politikas plānošanas dokumentu to varēs saukt tad, kad satura elementi tiks salikti secībā un formā, kādu paredz valsts pārvaldē pieņemti politikas plānošanas dokumentu standarti.

Žēl, ka dokumentā izmantoto jēdzienu definīciju sarakstā, kas sākas 26.lappusē, nav nonācis jēdziens, kura dēļ šis dokuments vispār top. Sabiedrības integrācijas definēšana palikusi ārpus uzskaitījuma, dodot demokrātisku iespēju katram to skaidrot pēc saviem ieskatiem. Turklāt dokumenta 5.daļā Sabiedrības integrācijas politikas mērķi uzmanīgs lasītājs tomēr pamanīs, ka sabiedrības integrācija ir process, kas veicina un ļauj nonākt līdz noteiktajiem mērķiem, kuru starpā ir arī cilvēktiesības un nediskriminācija, un tas ir labi.


Rezultatīvo rādītāju ielenkumā

Kā dokumenta projektā godīgi un pareizi norāda šī dokumenta autori, viens no galvenajiem šķēršļiem integrācijas politikas īstenošanai ir integrācijas mērīšanas sarežģītība. Taču mērījumi ir svarīgi, lai jebkurā dzīves jomā varētu konstatēt pārmaiņas situācijā. Arī politikas īstenošanas mērīšanai diemžēl ir nepieciešami rezultatīvie rādītāji jeb indikatori. Ir sveicami, ka arī „trešā piegājiena”[ 1 ] autori šo svarīgo niansi nav ignorējuši, taču pašu indikatoru klātbūtne politikas plānošanas dokumentā vēl nebūt nenozīmē, ka rādījumi tiks iegūti.

Tieši rādījumu iegūšana līdz šim ir bijusi viens no būtiskākajiem klupšanas akmeņiem. Pirmie sarežģījumi sabiedrības integrācijas objektīvai novērtēšanai savulaik radās tajā brīdī, kad cienījamu dažādas jomas pārstāvošu ekspertu grupa vēl par ANO Attīstības programmas Latvijā līdzekļiem (tātad – jau pietiekami sen) sagatavoja izvērstu indikatoru jeb rezultatīvo rādītāju sarakstu. Sagatavotais indikatoru saraksts bija ļoti apjomīgs, jo nosedza visas iespējamās sabiedrības integrācijas sfēras. Ekspertu darba grupai kopā un katram ekspertam atsevišķi bija ārkārtīgi grūti šķirties no kāda indikatora, jo katrs no tiem sarakstā tika ielikts tieši tāpēc, ka atspoguļoja tādas pārmaiņas sabiedrībā, kas ļauj raksturot sabiedrības integrāciju ar plusu vai mīnusu, vai, ja vēlaties, ar augšup vai lejup vērstu bultiņu.

Ļaunākais ir tas, ka šāda izvērsta indikatoru saraksta rādījumu aiļu aizpildīšanai nepietiek ar valsts administratīvajiem resursiem, jo nepieciešami ne tikai administratīvā veidā iegūstami statistikas dati. Nepieciešami arī kvantitatīvie un kvalitatīvie pētījumi, kas prasa nopietnus ieguldījumus, kādi visbiežāk nav iespējami. Līdz ar to, veicot integrācijas novērtējumu un vācot indikatoru mērījumus, daudzas ailes paliek neaizpildītas.

Jauno pamatnostādņu projektā tā autori ir izvēlējušies iekļaut patiešām nelielu un, iespējams, aptveramu indikatoru uzskaitījumu. Lai arī plašāks indikatoru uzskaitījums dotu niansētāku integrācijas bildi, jebkuram politikas plānotājam un īstenotājam jārēķinās ar to, ka resursu pietiekami nopietnu mērījumu veikšanai, visticamāk, nebūs.

Līdz ar to var teikt, ka dokumenta projektā identificētās problēmas, izklāstītie sabiedrības integrācijas politikas mērķi, rīcības virzieni un politikas rezultāti, kam klāt likti rezultatīvie rādītāji, pēc būtības atbilst valsts un sabiedrības interesēm.


Nobeiguma teikums nenozīmē beigas

Ir diezgan sarežģīti taisīt spriedumu lietā, kur prokurora gatavotais materiāls nav sagatavots līdz galam un pilnā spožumā neatklājas svarīgas sagatavotās apsūdzības nianses, kas var slēpties arī formā. Integrācijas pamatnostādņu gadījumā var teikt, ka prokurors (šajā gadījumā — ĪUMSILS) ir strādājis, lai sagatavotu apsūdzību (integrācijas problēmas), taču vienkāršam novērotājam nezināmu iemeslu dēļ nav līdz galam noformulējis savu domu. Taču sprieduma taisīšanai ir svarīgi, lai doma būtu noformulēta skaidri un precīzi, ielikta atbilstošos vākos un nolikta tiesnesim uz galda. Šobrīd situācija ir tāda, ka tiesneši ir pat daudzi, visi nepacietīgi gaida sējumu, kurā būs uzrakstīts viedoklis, kā optimālāk atrisināt identificētās problēmas. Un tiesneši sagaida dokumentu ar vērēm, jo valsts pārvaldē vēres dod tiesības pretendēt uz naudu. Un nauda, kā mēs to zinām, mūsdienās tikpat labi kā sendienās iespēj brīnumus. Pat sabiedrību saliedēt. Varbūt.

Šo var uzskatīt par nobeiguma teikumu situācijas aprakstam, taču tas nenozīmē, ka analīze neturpināsies un netiks gaidīts gala dokuments, kurā nebūs daudzu valodas neprecizitāšu un kļūdu un kas atbildīs visiem valsts pārvaldes priekšrakstiem arī pēc formas. Visbeidzot, pats interesantākais gaidāms tad, kad dokumenta autori būs aizpildījuši sadaļu “Ietekme uz budžetu”. Tā tad arī parādīs sabiedrības integrācijas politikas mērķu sasniegšanas īstenās izredzes. Saslēgs kopā, vai, ja labāk patīk integrācijas terminoloģija, saliedēs vēres un finanses.

_________________________

* Dzīvosim draudzīgi! (krievu val.)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alla 12.02.2009 09:54
Šodien vienā jaunā portālā odiseja.lv diskusiju sadaļā uzgāju, manuprāt, šokējošu tēmas uzstādījumu: vai latvieši ir kulturālāki nekā krievvalodīgie iedzīvotāji? Komentāros kāds "Namejs" raksta: "Pie manām lauku mājām ir ezers. Ja pie tā savācas slāvu kompānija, tad 100%, ka pēc tam tur paliek drausmīga miskaste. Arī pēc latviešu kompānijām MĒDZ palikt, bet tas ir daudz retāk. Ja kādā publiskā atpūtas vietā no atvērtiem logiem dārd skaļa "mūzika", tad kā likums, ka ne jau latvieši atbraukuši. Protams, ir izņēmumi. Reiz zinoši mežziņi zināja pastāstīt, ka piesārņojums Latvijas mežos ir gandrīz tieši proporcionāls slāvu % attiecīgajā apkaimē."

Sakiet, vai tas nav vistīrākā veidā nacionālu naidu kurinošs uzstādījums? Kā šādas diskusijas vispār var pieļaut?

Ja kāds nav redzējis, te var apskatīties: http://www.odiseja.lv/diskusijas/diskusija/sabiedriba-554/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

R.Ā. - bezvārdis 30.10.2008 17:12
bezvārdis
Kritiku pieņemu:
b) turpmāk izvairīšos uzrunāt lasītāju savādāk kā, rakstot tikai pirmajā personā;
a) ja nebūtu apēdis gana daudz sāls, rakstot ar vērēm gan populārzinātniski, gan citām vajadzībām, tad šo komentāru uztvertu ļoti sāpīgi. Atzīstot, ka nezinātājam, kas pirmo reizi saskaras ar "sabiedrības integrācijas" tematiku vēru trūkums var neļaut līdz galam saprast visas šī temata nianses, tomēr atļaujos izvēlēties pārmaiņas pēc nelikt vēres, jo būtība no tā nemainās - integrācijas lietas ir mazliet regresējušas tieši politiskās konjunktūras dēļ, kā arī tādu objektīvu apstākļu dēļ, kādi rodas jebkuru lietu pētot / analizējot pamatīgi un metodiski. Šaubos vai kādam galīgam nezinātājam ko izteiktu TM Sabiedrības integrācijas departamenta direktora rīkojums par darba grupas izveidi sabiedrības integrācijas novērtēšanai nepieciešamo indikatoru (rezultatīvo rādītāju) sistēmas izveidošanai. Cilvēks vienkārši pateiktu "so what / nu un tad???". Šī raksta mērķis bija aplūkot topošās integrācijas pamatnostādnes, trešās pēc skaita. Tas arī ir izdarīts un galvenie secinājumi ir izklāstīti. Pašu dokumentu var atrast ĪUMSILS (līdz 2008.gada 31.decembra 23:59) tīmekļa vietnē http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/IUMSILPamn_apspriede31... Neesmu gan pētījis, vai šis PDFs atšķiras no vēl pirms divām nedēļām plejuplādējamā MS Word dokumenta, ko tad es arī vētīju.
c) jā, es arī pats tekstā nepārprotami norādu, ka forma ir svarīga. Vēl jo vairāk tād''el, ka, kā norādu rakstā, sabiedrības integrācijas saturs necik būtiski desmit gadu laikā nav mainījies, toties formāts, forma un citi uz formu un pieeju attiecināmi faktori gan ir mainījušies diezgan raiti un tādu pārmaiņu cēlonis ir bijis pilnīgio nepastāvīgais un nenopietni nepietiekamais atbalsts šī politkas virziena attīstīšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM - Turpinājums 29.10.2008 23:29
Tāpēc tas pasūtījums "integrācijas" politikai, programmām un plāniem apliecina tikai vienu - to, ka tie, kuri sevi saista ar Valsts pārvaldi, nostāda (uztver, domā, redz) ārpus sabiedrības. "Sabiedrību vajag integrēt", "sabiedrībai vajadzīga integrācija", "un mēs to piedāvājam veikt tā un tā"... Ir vajadzīga darbošanās, lai par to maksātu no sabiedriskā budžeta (nodokļu maksātāju naudas), tātad vajag stratēģijas, programmas, rīcības plānus utt., bet tā ir tikai birokrātija, tikai aparāta pašapkalpošanās.
Sabiedrība ir dzīvs organisms, un ja notiks tas, ko mēs visi vēlamies (sabiedriskošanās, sabiedriskuma kvalitātes pieaugšana), tad ne jau pateicoties integrācijas politikai un tās instrumentiem, bet neskatoties uz (vai par spīti) tiem. Dzīvam organismam vajag netraucēt pašorganizēties, nevis meklēt "īsto un vislabāko" organizēšanas veidu, balstoties uz no malas izstrādāta modeļa un nodefinēta gala rezultāta. Citādi atkal iznāks tā, ka "mērķis" attaisno līdzekļus...
Atkal un atkal es pārliecinos, ka valsts un sabiedrība pie mums patiešām ir dalītas. Un ne jau sabiedrība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM 29.10.2008 23:12
Pirms kādiem 7-8 gadiem arī man nācās darboties grupā (pašvaldības), kura pētīja, meklēja un izstrādāja "sabiedrības integrācijas" koncepciju, programmu utt. Toreiz mēs attiecāmies pret to ļoti nopietni, mēģinājām no sirds. Bet pa šiem gadiem, sekojot visam līdzi (ne vairs no sabiedriskās pārvaldes institūciju iekšpuses) domājot un vērtējot, nonācu pie vienkārša secinājuma: bet vai vispār eksistē tas, par ko runājam? "Sabiedrības integrācija" būtībā ir

maslo masļenoje. SABIEDRĪBA jau ir tas, par ko mēs domājam, kad pievienojam svešvārdu "integrācija". "Sa-" nozīmē pilnību, piepildīšanu, un pati vārda sakne "biedr-", kā skaidro Latviešu etimoloģijas vārdnīca, nozīmē saistīšanu, siešanu. (Turpat ir minēts, ka "Pēterburgas Avīzēs" 1862.g. valsts tikusi saukta par "ļaužu biedrību"...).

Ar tām sociālajām "zinātnēm" vispār ir tā, ka kāds izdomā kādu vārdu (terminu, jēdzienu), lai izteiktu savu skaidrojumu (interpretāciju) kādai noteiktā veidā un noteiktā brīdī un vietā piefiksētai parādībai, un pēc tam visi pārējie to jau sāk lietot bez atsaucēm uz metodi, vietu un laiku, it kā tā lieta pastāvētu pati par sevi, īstenībā, nevis mūsu iedomās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Bezvārdis 29.10.2008 12:20
a) varbūt vienkārši negribējās 'vēres' izmantot, bija slinkums meklēt? Tomēr manuprāt Reinis Āboltiņš vienkāršo vēŗu lietošanu. To mērķis ir ļaut cilvēkiem argumentēti debatēt (citādi viens runā par māti, otrs - par meitu vai kleitu), bet tikai rezultāts nereti (un it īpaši, ja vēres tiek reducētas uz atsaucēm uz likumu pantiem nevis pētījumiem par šo pantu izpildes rezultātiem) ir tikai leģitimizācija vienā vai otrā diskursā.
b) var jau nerakstīt 'ar vērēm', bet būtu labi par sevi runāt pirmajā personā nevis trešajā, jo tagad nevar īsti saprast, kas tas ir par 'autoru' vai 'autoriem' par kuriem autors runā. Bail teikt 'es domāju' un 'es uzskatu'?
c) manuprāt šī recenzija (?) ir par formu vairāk nekā par saturu. Ko tad Latvijai dos jaunā vai ir devusi vecā integrācijas politika? Kas mainās vai mainīsies? Tagad - tikai tāds blabla bez vērēm sanācis :-( Ech, izlasīju, bet nesapratu...

Saistītie raksti
Citi autora darbi