Daudzveidība ir Eiropas realitāte un vērtība

Ar Barbaru Nolanu, Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta Diskriminācijas nodaļas vadītāju sarunājās Līga Biksiniece, Valsts Cilvēktiesību birojs

Iesaki citiem:

Kādēļ diskriminācijas aizliegums Eiropas Savienībā (ES) tiek regulēts striktajā direktīvu līmenī?

Līdztiesības un nediskriminācijas princips ir būtisks politisks ES pamatprincips. Eiropas Kopienu līguma 13.pants aizliedz diskrimināciju, kas balstīta uz rasi, etnisko piederību, dzimumu, seksuālo orientāciju, invaliditāti, vecumu un reliģisko pārliecību. Dalībvalstis 1999.gadā vienbalsīgi vienojās par šo plašo diskriminācijas aizliegumu un vēlāk tas ir konkretizēts divās t.s. 13.panta direktīvās – Rasu vienlīdzības direktīvā[1] un Nodarbinātības līdztiesības direktīvā[2]. Iepriekš tikai dzimumu diskriminācija bija aizliegta, tagad šis princips ir paplašināts un valstīm saistošs kā Kopienu tiesību sastāvdaļa. Daudzveidība ir Eiropas realitāte un vērtība, un tas ir viens no iemesliem noteikt šādas normas.

Kā dalībvalstīm veicas ar ES standartu ieviešanu šajā jomā?

Vairākās valstīs diskriminācijas aizliegums pastāvēja jau pirms direktīvu spēkā stāšanās. Dažreiz vecākās dalībvalstis ir pasīvākas jauno normu ieviešanā, sakot, ka to tiesiskā sistēma jau pietiekami novērš diskrimināciju. Dažas valstis ir lūgušas papildus laiku savas likumdošanas saskaņošanai ar diskriminācijas aizliegumu uz vecuma un invaliditātes pamata. Komisija ir iesniegusi Kopienu tiesā prasību pret piecām valstīm[3] par Rasu vienlīdzības direktīvas neieviešanu. Šo direktīvu iedzīvināšana nešaubīgi prasa valsts resursus un dažas valstis tos nevēlas piešķirt.

Kā Jūs vērtējat Latvijas rīcību ES diskriminācijas novēršanas normu pārņemšanā?

Latvija vismaz ir paziņojusi Komisijai, ka ir sākusi pārņemt ES tiesību normas. Mums tomēr ir atsevišķas problēmas saistībā ar Latviju, pirmkārt, seksuālā orientācija nav tieši minēta likumos kā pamats diskriminācijas aizliegumam. Komisija uzskata, ka katram iespējamas diskriminācijas pamatam ir jābūt konkrēti nosauktam, un ir nepietiekami teikt, ka diskriminācija ir aizliegta balstoties „uz citiem apstākļiem”.

Otrs aspekts ir, ka Latvijai ir jāpabeidz Rasu vienlīdzības direktīvas ieviešana, jo šobrīd tā ir pārņemta tikai Darba likumā, bet ne pārējās jomās. Cik zinām, Diskriminācijas novēršanas likums šobrīd ir izskatīšanā Saeimā, un mēs gribētu, lai Latvija to ievieš, cik ātri vien iespējams.

Latvijas politiķu vidū ir liela pretestība seksuālās orientācijas ietveršanai likuma normās. Kādas varētu būt sekas šādai neietveršanai? Kādi varētu būt argumenti, lai pārliecinātu politiķus?

Pirmkārt, politiķiem jāsaprot, ka līdz ar pievienošanos ES tie ir akceptējuši šādus standartus, kas ir daļa no Kopienas tiesībām (Acquis communautaire) un bija tur jau pirms Latvijas iestāšanās. Tagad Latvijas politiķu pienākums ir pildīt savas saistības šajā jomā.

Otrkārt, ja dalībvalstis atkārtoti savos likumos nepārņem Kopienas tiesības, mums ir iespēja iesniegt prasību Eiropas Kopienu tiesā Luksemburgā. Ja tiesa piekrīt Komisijai savā spriedumā, parasti dalībvalsts ņem to vērā. Ja tomēr valsts neko nemaina ilgtermiņā, var tikt piemērota ievērojama soda nauda par katru dienu. Bet mēs no tā gribētu izvairīties, un, esmu pārliecināta, ka jebkura dalībvalsts, ieskaitot Latviju, gribētu izvairīties. Bet tā ir automātiska sankcija, un šis sods var būt simti tūkstošu eiro. Es domāju, neviena valsts negribētu izdot naudu šādam mērķim. Šādi darbojas Eiropas Kopienas tiesības, bet es ceru, ka mēs atrisināsim tiesiskās pretrunas.

Kādas ir visproblemātiskākās jomas diskriminācijas novēršanā Eiropā?

Lielākais izaicinājums dalībvalstīm šobrīd ir diskriminācijas novēršana uz vecuma un invaliditātes pamata, jo strikts juridisks koncepts attiecībā uz šīm jomām ir tikai nesen, turklāt līdztiesības nodrošināšana šeit prasa būtiskus resursus. Piemēram, darba devējiem ir pienākums nodrošināt pieejamību darbam un apmācībām arī darbiniekiem vai darba kandidātiem ar invaliditāti. Eiropas iedzīvotāji kļūst arvien vecāki un ir vajadzīgi līdzekļi, lai integrētu darba tirgū jaunos darbiniekus.

Kāda ir jaunākā ES tiesību attīstība diskriminācijas novēršanas jomā?

Eiropas Kopienas Rīcības programma diskriminācijas novēršanai 2001-2006 šobrīd tiek ieviesta, īpaši pievēršot uzmanību tiem aspektiem, kas radušies līdz ar ES paplašināšanos. Nozīmīga attīstība bija jau minēto „13.panta direktīvu” pieņemšana. Rasu vienlīdzības direktīvas regulējums ir ļoti plašs, attiecinot vienlīdzīgas attieksmes principu ne tikai uz nodarbinātību, bet arī uz izglītību, sociālo drošību, veselības aprūpi un pieeju precēm un pakalpojumiem. Mēs gribētu noteikt tikpat plašu diskriminācijas aizliegumu arī attiecībā uz invaliditāti, seksuālo orientāciju un citiem pamatiem.

Dažas valstis grib noteikt arvien jaunus standartus, bet citas saka – mums nevajag vairāk noteikumu, mums jākoncentrējas uz esošo normu ieviešanu. Komisija to visu analizē un cer apkopot rezultātus līdz Nīderlandes prezidentūras konferencei novembrī Hāgā. Šobrīd Komisija ir izteikusi priekšlikumu dalībvalstīm paplašināt dzimumu līdztiesības regulējumu arī ārpus nodarbinātības sfēras un gaida valstu nostāju.

Vai Jūsuprāt, ir iespējams pilnībā izskaust diskrimināciju Eiropā?

Nedomāju gan. Ir iespējams nepieļaut, ka diskriminācija notiek ik uz soļa. Ir iespējams noteikt minimālos standartus, kas liek cilvēkiem saprast, ka tie nevar vienkārši izmest kādu no darba viņa ādas krāsas, reliģijas vai vecuma dēļ. Noteikti daudz pūļu ir jāpieliek sabiedrības apziņas veicināšanai, ka diskriminācija nav laba lieta, ka tā kaitē sabiedrībai. Mēs negribam, lai sabiedrība būtu pilnīgi homogēna, kur visi esam vienādi, izskatāmies vienādi, darām vienādas lietas. Mēs gribam „pozitīvi dažādu” sabiedrību, tādēļ mēs varam cilvēkus izglītot diskriminācijas samazināšanai. Diez vai mēs varētu sapņot, ka diskriminācijas reiz nebūs vispār, bet mēs varam darīt visu iespējamo ar likumu, izglītības un informācijas palīdzību.

______________________________

[1] Padomes 2000.g. 29.jūnija Direktīva 2000/43/EK, kas ievieš vienādas attieksmes principu pert personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības

[2] Padomes 2000.g. 27.novembra Direktīva 2000/78/EK, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām nodarbinātības jomā

[3] Austriju, Vāciju, Somiju, Grieķiju, Luksemburgu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi