Raksts

Damokla zobena ēnā: Zatlera četri gadi I


Datums:
18. maijs, 2011


Autori

Līga Stafecka


Foto: Silvain de Munck

Zatlers nav sasniedzis savu mērķi un kļuvis par tautas prezidentu, bet vēlme veicināt dialogu ar sabiedrību ir bijis ļoti svarīgs solis.

Ne par viena cita prezidenta izraudzīšanās vietu diez vai kāds varētu ko pastāstīt, taču Valda Zatlera gadījumā korī nokliegsies — Zoodārzā! Vietas simbolisms kontekstā ar nepārliecinošu sabiedrības attieksmi, Zatlera atzīšanos par pacientu “pateicību” pieņemšanu un pieredzes trūkumu politikā bija visai neapskaužams viņa prezidentūras sākums.

Četru gadu laikā Zatleram bija jāattaisno sava kā Valsts prezidenta leģitimitāte un gan sabiedrībai, gan politiķiem jāpierāda spēja būt par politisku autoritāti, kura formulē politisko dienaskārtību, kas ne vienmēr sakrīt ar to, kāda tā ir politiskajām partijām. Korupcijas mazināšana, novēršana un tiesiskuma stiprināšana bija viena no šīm jomām. Tas Zatleram bija liels izaicinājums, ņemot vērā, ka viņa paša reputācijas vājais punkts bija saistīts ar koruptīva rakstura darbībām — nedeklarētu maksājumu pieņemšanu par ārsta pakalpojumu sniegšanu. Arī politiskās korupcijas fons bija draudīgs — Damokla zobens virs deputātu galvām; kriminālprocess, kurā amatnoziegumos, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā tika apsūdzēts Ventspils mērs Aivars Lembergs; Lemberga stipendiātu lieta; Saeimas spīkera Induļa Emša (ZZS) pazudušais portfelis ar 10 000 ASV dolāru neskaidro izcelsmi un izlietojumu; Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) toreizējā priekšnieka Alekseja Loskutova (tagad — Vienotība) un valdības vadītāja Aigara Kalvīša (TP) konflikts.

Valsts nozagšanu nosauc vārdā

Viens no izšķirošajiem balstiem Zatlera prezidentūrā ir viņa padomdevēju komanda, kas uz pretrunīgi vērtētām likumdošanas iniciatīvām reaģēja, rīkojot diskusijas un aptaujājot ekspertus. Zatlers savas prezidentūras laikā 13 reizes izmantojis Satversmes 47. pantā noteiktās prezidenta likuma ierosināšanas tiesības[ 1 ], bet otrreizējai caurlūkošanai Saeimai atdevis 12 likumprojektus[ 2 ].

Starp likumdošanas iniciatīvām pretkorupcijas jomā tāda bijusi viena, taču gana būtiska — par ierēdņu politiskās neitralitātes principu. Valsts prezidents rosināja noteikt liegumu valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem ieņemt amatus politiskajās partijās. Tāpat tika ierosināts liegt valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem tiesības apvienot amata pienākumu pildīšanu ar deputāta kandidāta statusu, paredzot, ka, kandidējot vēlēšanās, valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem ir pienākums doties atvaļinājumā bez mēnešalgas saglabāšanas. Šos priekšlikumus Saeima ņēma vērā un grozīja interešu konflikta novēršanas likumu.

Salīdzinoši biežāka saskarsme ar Saeimu korupcijas novēršanas kontekstā ir bijusi likumprojektu caurskatīšanā. Starp atmestajiem likumprojektiem bijuši pavisam aizdomīgi un šaurām interesēm rakstīti. Piemēram, 2008. gada jūnijā otrreizējai caurlūkošanai Zatlers nodeva bēdīgi slaveno “mutatis mutandis” likumprojektu jeb Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu[ 3 ]. Savukārt 2008. gada septembrī Zatlers Saeimai otrreizējai caurlūkošanai atdeva grozījumus Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā[ 4 ]. Toties 2009. gada jūnijā Saeimai tika atdoti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, jo prezidents uzskatīja, ka iesnieguma nodrošinājums sūdzības iesniegšanai Iepirkumu uzraudzības birojā nepamatoti ierobežo personas tiesības. Saeima prezidenta iebildumus neņēma vērā un likumu apstiprināja. Zatlers šo normu apstrīdēja Satversmes tiesā, kas lēma par labu prezidentam. Tā bija pirmā reize prezidentūras laikā, kad Valsts prezidents vērsās konstitucionālajā tiesā.

Pēc priekšgājējas Vairas Vīķes-Freibergas tiešās valodas par Damokla zobenu virs Saeimas deputātu galvām Zatlera uzrunās tik asi izteikumi neparādījās. Taču arī viņam no Saeimas tribīnes nācās nosaukt Latvijas korupcijas galveno problēmu — valsts nozagšanu — vārdā. Kad 2010. gadā divas Saeimas deputātes no ZZS frakcijas Baiba Rivža un Skaidrīte Pilāte Saeimā iesniedza grozījumus likumā par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas acīmredzami bija labvēlīgi lielajiem zemes īpašniekiem un, iespējams, radītu valsts budžetam ievērojamus zaudējumus, Zatlers šos grozījumus nodēvēja par valsts nozagšanu un viņa, kā arī mediju spiediena rezultātā abas deputātes iesniegtos grozījumus atsauca[ 5 ].

Partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumdošanā Zatlers ir rīkojis publiskas diskusijas, atsaucoties uz politikas vērotāju atklātu vēstuli[ 6 ], taču šajā jomā būtiski uzlabojumi, kas attaisnotu valsts finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām, nav sasniegti. Prezidenta pienākumos ir reaģēt uz gadījumiem, kad uz viņa galda izsludināšanai nonāk šādi „papīri”, kas sarakstīti savtīgām šauras grupas interesēm, ko viņš ar savas komandas atbalstu arī ir godam darījis.

Sasauc valdības sēdes un izvirza ultimātu Saeimai

2009. gada pavasarī Zatlers sasauca arī divas Ministru kabineta sēdes[ 7 ], nosakot to dienaskārtību. Tajās prioritāte nebija korupcija, bet gan uzraudzība pār izglītības un veselības reformu un sociālo drošības jautājumu risināšanu. Pats Zatlers atzina, ka viņam nebija lielas izvēles, jo „pašā smagākajā krīzes punktā biju vienīgais simtprocentīgi nemainīgais politiskais spēks, ar kuru runāt partneriem ES un starptautiskajiem aizdevējiem”. Viņš norādīja, ka 2008. gada nogale ar Parex bankas pārņemšanu un augstu valsts bankrota risku bijis nozīmīgs pagrieziena punkts.[ 8 ]

Prezidenta pienākumos ietilpst premjera amata kandidāta nominēšana. Zatleram tas bija jādara trīs reizes — izvirzot Ivaru Godmani (LPP/LC) un divkārt — Valdi Dombrovski (Vienotība). Pretkorupcijas stīga šajā procesā ieskanējās tikai vienreiz. Proti, kad 2007. gada nogalē pēc sabiedrības protestiem atkāpās Aigara Kalvīša Ministru kabinets (MK), Zatlers nākamajam valdības vadītājam pirms nosaukšanas izvirzīja virkni jautājumu, uz kuriem partiju minētajiem kandidātiem bija jāsniedz atbildes. Jautājumi bija par ekonomikas stabilizēšanas plānu un sabiedrības uzticības atgūšanu valsts varai. Piemēram, kā tiks uzlabota partiju finansēšanas sistēma Latvijā un kad spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā tiks novērstas konstatētās nepilnības? Kā turpmāku valsts augstāko amatpersonu izvēles procedūru padarīt caurskatāmu un sabiedrībai saprotamu — tādu, lai pats process nediskreditētu kandidātu? Grūti spriest vai un kādas atbildes uz šiem jautājumam sniedza Godmanis, kuru Zatlers aicināja veidot valdību.

Prezidents demonstrēja, ka šie jautājumi ir viņa dienaskārtībā, taču diemžēl viņa uzstādījumiem nesekoja turpinājums, kurā tad tiktu izvērtēts, ko premjera amata kandidāti uz izvirzītajiem jautājumiem piedāvā, kā arī tiktu nodrošināta to izpildes uzraudzība. Ņemot vērā, ka šie uzstādījumi ne partiju finansēšanas sistēmas sakārtošanā, ne valsts augstāko amatpersonu izvēles procedūru uzlabošanā netika sasniegti Godmaņa valdības laikā, būtu loģiski, ja prasības tiktu uzturētas arī nākamajam premjera amata kandidātam, taču Dombrovskim šāds čeklists vairs netika izvirzīts.

Toties par vēsturisku kļuva Zatlera ultimāts Saeimai, ko viņš izteica 2009. gada 14. janvārī pēc iepriekšējā dienā Vecrīgā notikušajiem grautiņiem, iedzīvotājiem protestējot pret Saeimas un Godmaņa valdības darbu. Viena no prasībām šajā ultimātā bija pēc iespējas ātrāk izvēlēties jaunu KNAB biroja vadītāju, jo pirms pusgada atbrīvotā Alekseja Loskutova sekotāja meklēšana bija pilnībā nobremzēta. Kad toreizējais premjers Godmanis izvirzīja nosacījumu, ka KNAB priekšnieka vietniekiem Jutai Strīķei un Alvim Vilkam KNAB vadītāja amatā nevajadzētu būt (lai gan kandidāti tika meklēti konkursā) un izstrādāja neskaidru KNAB priekšnieka meklēšanas instrukciju, Zatlers pilnībā paļāvās uz premjerministru, jo uzskatīja — galvenais, ka kandidātu meklēšanas process iekustējies.

Vēlme ieklausīties sabiedrībā

Lielākā veiksme Zatlera prezidentūras laikā ir bijusi vēlme un iniciatīva ieklausīties sabiedrības dažādajos viedokļos. Viņa pirmā tikšanās ar plašāku sabiedrību, ja neskaita brīdi, kad uzreiz pēc savas ievēlēšanas iznākot no Saeimas viņu sagaidīja skaļi izsvilpieni, bija 2007. gada 3. novembra Tautas sapulce. Tajā gan nesen ievēlētais prezidents nebaudīja sajūsmu un sabiedrības simpātijas, bet tieši otrādi — izskanēja viņam adresēta skaidra prasība pēc Saeimas atlaišanas. Prezidentūras laikā šī situācija mainījās, un pēc 13. janvāra grautiņiem Zatlers ar savu ultimātu demonstrēja, ka dzird, kas notiek sabiedrībā, ka brīdis ir tik nokaitēts, ka jāliek lietā drauds par Saeimas atlaišanu[ 9 ]. Dežūrfrāzes ar diplomātisku lavierēšanu būtu drauds paša Zatlera politiskajai karjerai. Prezidenta komanda tomēr spēja novērtēt sabiedrības iesaistes un uzklausīšanas nozīmīgumu politiskajā procesā. Tam sekoja gan Stratēģiskās analīzes komisijas rīkotie forumi, gan dažādu nozaru ekspertu diskusijas, kas padarīja pils durvis vieglāk atveramas, nekā tas bija Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā.

Nedomāju, ka pa šiem gadiem Zatlers ir sasniedzis savu mērķi un kļuvis par tautas prezidentu, bet pieeja veicināt dialogu ar sabiedrību ir bijis ļoti svarīgs solis. Pat ja tas nav beidzies ar redzamiem rezultātiem, Zatlers vismaz ir iedibinājis diskusiju un iesaistīšanas kultūras iedīgļus. To pašu šajā ziņā varētu teikt arī par Valsts prezidenta uzrunu Latvijas Universitātes Lielajā aulā šā gada 26. aprīlī. Var diskutēt par tās saturu, taču Latvijas politikā sasniegums ir jau pats fakts vien, ka politiska amatpersona izvērtē savu darbību, kur nu vēl, ja arī piedāvā kaut kādu nākotnes programmu.

* Autores viedoklis nav uzskatāms par biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” oficiālo viedokli.


Annus Zatleri: prezidenta sausā ceturtdaļa

Ar savu dienaskārtību

Ceļā uz tautas prezidentu

Ja tā runātu Zatlers...

Zoo kompromiss vārdā Zatlers


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!