Foto: A. Jansons © AFI
Diemžēl rasisms ir dabisks. Ar prātu grūti to ierobežot. Arī citur neiecietība pret rasismu bieži vien veidojusies ne jau pārdomu rezultātā, bet sāpīgas pieredzes ceļā. Diez vai Latvijā kaut kas būtiski mainīsies, kamēr tuvplānā neieraudzīsim, kas rasismā ir tik biedējošs.
Ir dabiski, ka, ieraugot cilvēku ar skābes saēstu seju, mums gribas novērsties vai tad, kad uz ielas sapulcējies ļaužu pūlis, noskaidrot, kas tur īsti notiek. Dabiski rīkojas arī bērns, kurš ļoti vēlas savā īpašumā iegūt, teiksim, pildspalvu, bet nevar par to samaksāt, un tāpēc veikalā to nozog. Viņš vienkārši rīkojas atbilstoši savām vēlmēm. Un kas var būt vēl dabiskāk, kā piekaut cilvēku, kurš “piecērt” jūsu “otrajai pusei” vai vienkārši krīt uz nerviem. Freids savā laikā apgalvoja, ka sabiedrības un kultūras uzliktie ierobežojumi rada mūsos diskomfortu un neapmierinātību, katrā ziņā ikviens droši vien ir piedzīvojis mirkļus, kad gribas atbrīvoties no visām tradīcijām, normām, likumiem un darīt, kā pašam tīk, nedomājot, kā uz to reaģēs apkārtējie. Tomēr lielākoties mēs tomēr neļaujamies dabiskajam mūsos, tieši otrādi – dzīve kopā ar citiem, ar ģimeni, ar sabiedrību liek mums apspiest mūsu dabiskās reakcijas. Savādāk vienkārši ir grūti sadzīvot. Sabiedrībā paškontrole tiek uzskatīta par pienākumu, un lai gan nav grūti saprast, kāpēc, piemēram, mums gribas pateikt kaut ko riebīgu cilvēkam, kas mūs ir publiski kritizējis, parasti nesavaldība šādā situācijā tiek uzskatīta par nosodāmu un tās izskaidrojums netiek uztverts kā attaisnojums.
Kas ir rasisms?
Protams, man gribas rasismu pieskaitīt pie tām dabiskajām reakcijām, kuras ir vērts sevī un citos apkarot. Pirmkārt, par jēdzienu. “Rasisms” ir viens no tiem vārdiem, kuru nozīme noteikti mainās atkarībā no lietotāja. Šaurākā nozīmē tas apzīmē hipotēzi, ka cilvēkus var iedalīt nelielā skaitā grupu, klasificējot tos pēc anatomiskās uzbūves un ādas krāsas, ka katrai no grupām atbilst arī noteikts psiholoģisko īpašību un spēju kopums, un, ka starp grupām pastāv zināma hierarhija, proti, dažas ir augstāk stādāmas par citām. Šādi izprasts, rasisms radās apmēram 19. gadsimta vidū, klasisks tā pārstāvis ir grāfs Gobino. Apogeju tas sasniedza nacistu režīma laikā un pēc 2. pasaules kara lielā mērā izčākstēja. Šai hipotēzei ir daudz trūkumu. Pirmkārt, nav šaubu, ka cilvēki atšķiras pēc izskata, bet nekas neliecina, ka šīs anatomiskās īpatnības skaidri iezīmē, teiksim, trīs rases. Un, starp citu, vai esat kādreiz sastapuši cilvēku ar baltu ādu vai pavērojuši, cik melni ir melnie? Otrkārt, pat runājot par viena cilvēka rakstura spējām un īpašībām, ir grūti noteikt to cēloņus. Un pat, ja izdotos pierādīt, ka zviedri ir skopi, bet dāņi – vientiesīgi, diez vai acumirklī būtu skaidrs, ka pastāv saistība starp šīm īpašībām un viņu anatomisko uzbūvi. Treškārt, ikviens, kas ir papūlējies painteresēties par citu tautību cilvēku dzīvi, konstatēs, ka, piemēram, nav tiesa, ka melnādainajiem ir vājš intelekts, bet ārkārtīgi spēcīga oža, kā to apgalvoja Gobino. Ceturtkārt, hierarhijas kritērijus ir grūti pamatot, proti, ja izcilības kritērijs ir, teiksim, bārda, tad tie, kuriem bārda nevar būt, protams, ir zemākas šķiras būtnes, bet nav skaidrs, kāpēc tieši bārdu būtu jāuzskata par izcilības kritēriju. Pat ja izrādītos, ka baltajiem ir intelekts, bet nav ožas, un melnādainajiem ir oža, bet nav intelekta, no tā diez vai varētu secināt, ka, piemēram, melnādainie ir stādāmi augstāk par baltajiem.
Lai nu kā, problēma ir tāda, ka naidīga attieksme pret cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu šķiet, ne vienmēr ir atkarīga no rasisma šādā izpratnē. Aizspriedumi pret citu rasu pārstāvjiem pastāvēja jau pirms 19. gadsimta teorijām, un šo teoriju kritika tikai daļēji spēj mainīt cilvēku attieksmi pret “svešajiem”. Tāpēc līdzās “klasiskajai” definīcijai parādās jauns rasisma formulējums, kuru izmanto lielākoties tie cilvēki, kam naidīga, aizdomu pilna attieksme pret cilvēku viņa ādas krāsas dēļ šķiet nepieņemama. Šādi saprasts rasisms ir nevis hipotēze vai teorija, bet aizspriedumaina attieksme. Aizspriedumaina tieši tāpēc, ka racionāli to pamatot nevar un parasti arī neviens nemēģina.
Ņemsim par piemēru diskusijas dalībnieces Zvaigznes stāstu par pārdzīvojumiem Londonas slimnīcā. Viņai nācās pārciest slimnīcas personāla paviršo un neiecietīgo izturēšanos laikā, kad vismazāk gribas pārbaudīt savas tolerances spēju robežas. Tomēr no tā, ka slimnīcas darbinieces lielākoties bija melnādainas diez vai izriet kaut kāds loģiskā ceļā izsecināms vispārinājums par melnādaino neiecietību. Patiesībā ir gluži viegli iztēloties situāciju, kad šī pati sieviete ir nokļuvusi, piemēram, padomju laika dzemdību namā tepat Latvijā, un personāls izturas tikpat pavirši. Tomēr man grūti iedomāties, ka “Zvaigzne” šādā situācijā secinātu, ka visi baltie ir riebīgi un neiejūtīgi, pievienotos “melno panteru” kustībai vai darītu kaut ko tikpat radikālu. Šādā gadījumā viņas skatiens paslīdētu garām ādas krāsai un apstātos pie kaut kā cita, varbūt, ja medmāsas izrādītos krievietes, viņa secinātu, ka visi krievi ir slikti, varbūt viņa kritizētu veselības aprūpes sistēmu vai slimnīcu, vai konkrētos cilvēkus. Tomēr, ieraugot melnādainu medmāsu, nekādus citus variantus viņa neizskata, un tas ir zīmīgi.
Manuprāt, aizdomās, nepatikā, aizspriedumos pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu ir kaut kas dabisks. Ļoti jau izplatīta un grūti pārvarama ir šī parādība. Es nezinu, kā tā rodas un kāpēc cilvēkiem (un, protams, ne tikai baltajiem) tā ir tik raksturīga. Es arī nezinu, kāpēc Latvijā ir parādījies rasisms.
Kādi esam?
Liela daļa diskusijas par Džordža Stīla interviju bija veltīta jautājumam, vai Latvija ir rasistiska valsts un, ja ir, cik lielā mērā. Pirmkārt, gribu pievērst uzmanību tam, ka Stīls runāja par savu pieredzi dažādās valstīs, bet no intervijas virsraksta varēja secināt, ka viņš ir apgalvojis, ka Latvijā ir “rasisma pārņemtākā sabiedrība”, kas gluži nav viens un tas pats. Tomēr jebkurā gadījumā salīdzinājums ir riskants, jo nav gluži skaidri kritēriji, pēc kuriem mēs salīdzinājumu varam izdarīt. Vai Latvija ir rasistiskāka valsts nekā ASV? Nu, kādā ziņā… Ne visas problēmas, kas ir aktuālas ASV, ir vienlīdz nozīmīgas Latvijā, un otrādi. Katrā ziņā apsaukāšanās uz ielas ir uzkrītoša, bet nebūt ne vienīgā rasisma pazīme. Tāpēc, manuprāt, šādā formulējumā salīdzinājums šajā gadījumā ir lieks. Toties diskusijā minētie piemēri, atkal jāsaka – manuprāt, liecina, ka, pirmkārt, Latvijā rasistiska attieksme netiek slēpta un sabiedrība pret tās izpausmēm izturas toleranti. Otrkārt, grūti pateikt, vai Latvijas iedzīvotājus vajag vai nevajag saukt par rasistiem, bet rasisms kā parādība Latvijā noteikti pastāv. Gan par viena, gan otra apgalvojuma pareizību esmu pārliecinājies arī savā pieredzē. Piemēram, daudzkārt esmu dzirdējis, kā latvieši ar līdzjūtību stāsta par citu zemju galvaspilsētām, kurās ir tik daudz “melno”. Sak, mūsu jaunatrastajiem baltajiem brāļiem Rietumos gan grūti iet.
Kāpēc Rietumos ir daudz cilvēku, kuri neatgādina “nordiskā tipa āriešus”, ir garš stāsts, bet naidīgums pret melnādainajiem latviešu un patiesībā arī citu Austrumeiropas tautu vidū ir savdabīgs, jo nekādas īpašās saskarsmes jau nav bijis un nekāda īpaša iemesla nepatikai nav. Tas nozīmē, ka cēlonis rasismam jāmeklē sabiedrības problēmās, kas nav tieši saistītas ar rasismu. Varu tikai izteikt aizdomas, ka viens rasisma cēlonis varētu būt zināma ksenofobija, kas varbūt raksturīga daudziem latviešiem, jo mūsu vēsturiskā pieredze ir tāda, ka globālo drāmu protagonisti pret latviešu tautu ir izturējušies visai pavirši. Tāpat var minēt sociālās problēmas un spriedzi, kas Latvijā noteikti pastāv, tā, piemēram, viens no bīstamākajiem latviešu un krievu integrācijas scenārijiem man šķiet dažādu tautību pārstāvju apvienošanās, lai izgāztu savu neapmierinātību uz Latvijā ieklīdušiem melnādainiem studentiem vai, teiksim, dīdžejiem.
Kādi gribam būt?
Beigu beigās gribu uzsvērt, ka jautājumu par to, kāda ir Latvija, jānošķir no jautājuma, kāda mēs gribam, lai Latvija būtu. Atbilde uz otro jautājumu nav faktu spriedums, te ir nepieciešama izvēle. Iedomāsimies vienu no izvēles variantiem – gribam, lai Latvija būtu “latviska”. Vai tas nozīmētu, ka nevajag pār robežu laist melnādainus cilvēkus? Tas būtu jocīgi, jo ne jau tikai melnādainie nav latvieši, arī norvēģi un angļi nav. Vai norvēģi un angļi drīkst dzīvot un strādāt “latviskā Latvijā”? Ja mēs atbildam, ka jā, tad mums jāpaskaidro, ar ko norvēģi ir labāki par šrilankiešiem. Un, kā jau teicu, diez vai kritērijs varētu būt piederība rasei. Ja mēs vēlamies, lai Latvijā strādātu vēl kāds bez mūsu jau esošajiem iedzīvotājiem, un negribam būt rasisti, diez vai ir pamats liegt šeit uzturēties citas ādas krāsas cilvēkiem, bet, ja nevēlamies, tad aizliegumu būtu jāattiecina arī uz norvēģiem un angļiem.
Ja “latviskā Latvijā” pār robežu tiks laisti melnādaini cilvēki, vai viņi pēkšņi neizrādīsies “mūsu znoti un vedeklas”? Viena lieta, ka atkal grūti pamatot, kāpēc no melnādaina znota būtu jābaidās, tomēr daudz interesantāks ir jautājums, kurš “latviskajā Latvijā” kontrolēs, kas ar ko precas. Brīvības partijas reklāma ir pirmām kārtām paternālistiska, proti, tā balstās uz pieņēmumu, ka nevar paļauties uz pašām latviešu sievietēm – ka kādam viņas ir jāpasargā, jātur pa gabalu no melnādainiem vīriešiem, jo viņas (sievietes, protams, pirmām kārtām) pēkšņi var nesaprast, kas viņām patiesībā ir vajadzīgs. Un tas varētu būt tikai sākums, drīz latvieši varētu sākt klausīties svešu mūziku, ēst nepazīstamus ēdienus, runāt skaļā balsī un plātīties ar rokām – uzvesties kā tādi zvēri. Tad jau labāk, ka sabiedrība pieskata savējos, pasaka priekšā, ko precēt, ko dziedāt, ko vilkt mugurā, vai ne?
Diemžēl rasisms ir dabisks. Ar prātu grūti to ierobežot. Arī citur neiecietība pret rasismu bieži vien veidojusies ne jau pārdomu rezultātā, bet sāpīgas pieredzes ceļā. Kāda diskusijas dalībnieka pieminētais incidents pie Litlrokas Centrālās vidusskolas 1957. gadā, kad karavīriem vajadzēja aizsargāt melnādainos skolēnus ceļā uz skolu, atstāja diezgan šokējošu iespaidu uz amerikāņiem, kas notikumu attīstību varēja vērot ar samērā jaunā medija, televīzijas, palīdzību. Diez vai Latvijā kaut kas būtiski mainīsies, kamēr mēs tuvplānā neieraudzīsim, kas rasismā ir tik biedējošs. Tomēr būtu jauki, ja diskusijas portālā politika.lv vai Džordža Stīla intervijas vismaz kādam liktu saausīties.
Informācija par Ž. A. de Gobino - krievu valodā