Atslēgvārdi:

Cuba SI, Castro NO 2

Latīņamerikas un Eiropas Savienības valstis ir pierādījušas, ka ar Kubu ir iespējams veidot relatīvi normālas attiecības. Noliekot malā vēsturiskos aizvainojumus, bet paturot cilvēktiesību jautājumus, arī ASV ir visas iespējas šobrīd uzsākt jaunu Kubas politiku.

Iesaki citiem:

Jau gandrīz 50 gadus ASV un Kubas attiecības iespējams raksturot kā diplomātisku izolāciju un ekonomisko embargo. Valstu nesaskaņas ir tik pamatīgas, ka, uzsākot kaut ko līdzīgu dialogam, ASV nākas lūgt diplomātiski neitrālās Šveices palīdzību. Arī tuvākajā laikā nekādas prezidentu apmaiņas vizītes nav gaidāmas, tomēr šobrīd ir izveidojušies vairāki priekšnoteikumi, lai ar pārdomātu jaunās ASV administrācijas politiku varētu runāt par attiecību normalizāciju.



10 Prezidenti, 1 ģenerālis

Fidela Kastro režīma laikā nākuši un gājuši 10 dažādi ASV prezidenti — kā demokrāti, tā republikāņi, solot atrisināt ieilgušo Kubas jautājumu. Kenedijs mēģināja gāzt pastāvošo režīmu, Džonsons legalizēja Kubas bēgļu uzņemšanu, savukārt Klintons ANO sammitā uzdrošinājās paspiest Kastro roku, tomēr visos gadījumos rezultāts izrādījās vienādi neveiksmīgs. Vēl nesenā pagātnē arī Džordžs Bušs pietiekami cerīgi uzsāka veidot attiecības ar Kubu, tomēr pēc 11. septembra viņš valstis sāka iedalīt „ar mani, pret mani” kategorijā, Kubu ierindojot pēdējā un tikai pastiprināja tās ierobežojumus. Daļa vainas, protams, jāuzņemas arī pretējā krastā esošajam Fidelam Kastro, kurš savā pusgadsimta ilgajā prezidentūrā tā arī neizrādīja interesi nomainīt savu militārista uniformu

ASV nepatiku pret revolucionāro salu ir iespējams skaidrot ne tikai ar valsts — Kongresa un Baltā nama nostāju, bet arī ar vienas pavalsts — Floridas — kubiešu ievērojamo lobiju. Vairāk nekā miljons kubiešu apbrīnojami ātri iekļāvās ASV sabiedrībā, bieži vien nodarbojoties ar biznesu, kas viņus padarīja par vislabāk situēto latino imigrantu kopienu. Maiami ielās dzirdamā frāze „Cuba si, Castro no!” ļoti veiksmīgi ir spējusi atrast ceļu uz politikas augstākajām aprindām. Lobija efektivitāte ir skaidrojama ar kubiešu neparasti augsto koncentrāciju Dienvidfloridā, veidojot 8 % no visa štata elektorāta[1]. Floridas štats ir ļoti nozīmīgs ASV prezidenta vēlēšanās, un divos gadījumos — 1992. un 2000. gadā — tas izrādījies izšķirošs. To labi apzinās arī politiķi, kuri, nevēloties zaudēt svarīgo Floridas kubiešu elektorātu, ir pieņēmuši tam labvēlīgus lēmumus, un tāpēc to ierastā anti Kastro nostāja bieži transformējusies oficiālajā ASV politikā.

Tomēr pēc ilgāka laika izmaņas ir skārušas kā saulaino Maiami, tā politisko Vašingtonu. Ar gados jaunāku un liberālāku kubiešu iesaistīšanos pirmo reizi kopš 1991. gada vairākums Floridā labprāt redzētu sarunu atsākšanu ar Kubu un embargo atcelšanu.[2] Līdzīga tendence ir vērojama arī politikā, kur, demokrātiem iegūstot pārsvaru abās Kongresa palātās, pie teikšanas daudz mazāk tiek kubiešu izcelsmes republikāņi, kuri ilgstoši atbalstījuši striktu Kubas ierobežošanu. Vērā ņemama ir arī Klintones uzvārda parādīšanās jaunajā administrācijā, kas tradicionāli saņēmusi plašu spāņu valodas lietotāju atbalstu. Lai gan priekšvēlēšanu kampaņā Hilarijas izteikumi par Kubu bija rezervēti, nav šaubu, ka viņa kā valsts sekretāre labi pārzina tās situāciju un uz jautājumu „kā jūs vērtējat līdz šim piekopto ASV Kubas politiku?” atbildēja īsi un tieši: „Failed”.



Joprojām melnajā sarakstā

Nevarētu teikt, ka Kuba būtu šī brīža ASV ārpolitikas prioritāte, tomēr tai piemīt noteikta Latīņamerikas pievienotā vērtība. Attiecību uzlabošanas gadījumā ASV varētu ierobežot to ideoloģisko salas straumi, kas bieži vien aizsākas Kubā un turpinās Čaveza Venecuēlā, Moralesa Bolivijā un Ortegas Nikaragvā. Par spīti demokrātijas trūkumam Kubu īsā laika posmā ir apmeklējuši astoņi Latīņamerikas prezidenti, un nesen tā tika uzņemta arī reģionālajā Rio grupā (The Rio Group). Iepriekšējās ASV administrācijas laikā Latīņamerikas jautājumi tika atlikti malā un rezultāti ir labi redzami uz narkomafijas pārņemtās ASV—Meksikas robežas. Mācoties no kļūdām, jaunā Obamas vadība ir izrādījusi daudz lielāku ieinteresētību par Latīņameriku, un Kuba var kalpot par svarīgu pieturas punktu centienos uzlabot savas pozīcijas reģionā.

Attiecību kontekstā daudz runāts par embargo atcelšanas nozīmību un to, kā tā varētu mazināt pastāvošo saspīlējumu. Tomēr arī bez minētā pietiek variantu sākotnējai sadarbībai. Pirmkārt, ASV var pārskatīt Valsts departamenta izveidoto terorisma atbalstītāju sarakstu, kurā Kuba jau 27 gadus atrodas vairāk politisku nevis praktisku apsvērumu dēļ. Valstīm, atrodoties šajā sarakstā, ir liegts saņemt daļu starptautiskās palīdzības, kas Kubai viennozīmīgi noderētu. Fidela Kastro republika nav bijusi nekāda paraugvalsts, dodot patvērumu Kolumbijas revolucionāriem (FARC) un uzturot draudzīgas attiecības ar Irānas un Ziemeļkorejas režīmiem. Tomēr tā nav atbalstījusi terorismu kā metodes izmantošanu un ir parakstījusi vairākas ANO pretterorisma rezolūcijas.[3] Šo jautājumu Kongress varētu pārskatīt vēl šogad.

Vieta potenciālajām izmaiņām ir arī imigrācijas politikā, kas nesen tika liberalizēta, dodot kubiešu izcelsmes amerikāņiem iespēju apmeklēt Kubas radiniekus. Daudz diskutablāki principi pastāv ceļošanai vai drīzāk — bēgšanai no krasta otras puses. Atlantijas okeānā pārtvertie bēgļi parasti tiek sūtīti atpakaļ uz Kubu, kur nereti nonāk cietumā. Savukārt tie, kuriem kaut ar vienu roku izdodas pieskarties Amerikas krastam, iegūst legālu statusu un atvieglotus nosacījumus pilsonības iegūšanai. Šī pretrunīgi vērtētās politikas apspriešana, kas savā ziņā tikai iedrošina kubiešus riskēt ar savu dzīvību, pārtrūka 2003. gadā, bet šobrīd ir atsāktas sarunas par saprātīgākas imigrantu regulēšanas nosacījumiem.[4]

Ja iepriekš minētais pagaidām ir tikai debašu līmenī, tad viena svarīga izmaiņa jau ir panākta. Obama savā otrajā prezidentūras dienā parakstīja Kubas salā esošā Gvantanamo cietuma slēgšanu. Šis cietums īsā laika posmā bija paspējis pamatīgi iedragāt ASV reputāciju. Viens no Amerikas ārpolitikas pamatprincipiem vienmēr bijis cilvēktiesību jautājums, tomēr pirms kubiešu pamācīšanas ASV vajadzētu tikt galā ar savu morālo stāju, un plānotā cietuma slēgšana nepārprotami ir solis pareizajā virzienā. Ar laiku ASV ir visas iespējas izskatīt arī pilnīgu salas pamešanu, tomēr tas varētu izrādīties grūtāk izdarāms, ņemot vērā, ka runa ir par ASV vecāko kara bāzi, kas atrodas militāri stratēģiskā vietā. Šī jautājuma sakarā Rauls Kastro ir piedāvājis nopietni pārskatīt valstu attiecības, ja Obama piekristu tikties Gvantanamo un, braucot prom, līdzi paņemtu kara bāzē esošo Amerikas karogu.



Salas nākotne

Nenoliedzami daudz kas būs atkarīgs no notikumiem pašā Kubā. Pēc stabilās varas nodošanas Raula rokās nekāda jauna revolūcija Fidela Kastro nāves gadījumā netiek prognozēta, tomēr Kuba ar un bez ikoniskā Fidela varētu būt divas dažādas valstis. Ja Maiami pilsēta jau paspējusi rezervēt stadionu, kurā plānots ar sajūsmu sagaidīt diktatora nāves stundu[5], tad Havannā Fidela aiziešana varētu ienest noteiktas izmaiņas. Globālas finanšu krīzes rezultātā arī Kuba ir cietusi zaudējumus — svarīgās tūrisma industrijas ienākumi kritušies par 10 % un papildus tam arī viesuļvētras radījušas 10 miljardus dolāru lielus zaudējumus, tādējādi tikai vairojot diskusijas par reformu nepieciešamību.

Kuba nav reģiona nabadzīgākā valsts. Tā apsteidz vairākas tā dēvētās demokrātijas. Tomēr dēļ pašreizējām attiecībām ar ASV tai iet garām ievērojami finanšu resursi. Ekonomisti jau sen norādījuši, ka embargo atcelšanas gadījumā Kubai ir potenciāls kļūt par svarīgāko ASV tirdzniecības partneri Karību reģionā.[6] Liels spiediens attiecību liberalizācijai šobrīd nāk arī no ASV tūrisma industrijas, kas aprēķinājusi, ka Kubu gadā būtu gatavi apmeklēt 800 000 tūristu. Jautājums, protams, vai šāda veida sadarbība būtu savienojama ar kubiešiem tik svarīgo nacionālismu un savas teritorijas aizsardzību.

Reģiona eksperti norādījuši, ka kubieši savā ziņā mēdz būt paradoksāli — teikumu uzsākot ar kritiskiem vārdiem par brīvības ierobežojumiem, bet ar nākamajiem elpas vilcieniem lepni stāstot par brīvi pieejamo veselības sistēmu un izglītību. Tas, vai ir iespējams atrast kādu vidusceļu, jau būs pašu kubiešu ziņā. Katrā ziņā Latīņamerikas un Eiropas Savienības valstis ir pierādījušas, ka ar Kubu ir iespējams veidot relatīvi normālas attiecības. Noliekot malā vēsturiskos aizvainojumus, bet paturot cilvēktiesību jautājumus, ASV ir visas iespējas šobrīd uzsākt jaunu Kubas politiku, un varbūt beisbola fanu tik ilgi gaidītā nacionālo komandu draudzības spēle vairs nav nemaz tik tālu.

_________________________

[1] Dario Moreno, Exile Political Power: Cubans in the United States Political System, Florida International University. 2007. P.2.

[2] 55% Floridas kubiešu vēlas embargo atcelšanu. Cuban American Opinions Concerning U.S. Policy Toward Cuba, Brookings, http://www.brookings.edu/events/2008/1202_cuba_poll.aspx

[3] Mark P. Sullivan, Cuba and the State Sponsors of Terrorism List, CRS Report for Congress, May 13, 2005.

[4] Fidela Kastro režīma laikā, cenšoties pārbegt uz ASV, dzīvību okeānā zaudējuši ap 78 tūkstoši kubiešu.

[5] Maiami pilsēta izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija izplānot svinības Fidela Kastro nāves gadījumā. Neskatoties uz kritiku par plānošanas morālo aspektu, svinības paredzetas Orange Bowl stadionā, kurā Kenedijs 1961. gadā izteica cerību par brīvu Kubu.

[6] Kubas tirdzniecības apgrozījums ar ASV gadā varētu veidot 4 miljardus dolāru. Tim Lynch, Estimation of the economic impacts of U.S. – Cuba trade, Center for Economic Forecasting and Analysis (CEFA), Florida State University.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dungotājs 05.09.2009 15:48
Nekādi radikāli pavērsieni uz labo politisko spārnu pusi Kubā nav gaidāmi, izņemot tie notiek ar militārās varas palīdzību, un no kurienes tāda vara nāk visiem ir sen skaidrs. Tik pat skaidri ir izteikta autora politiskā nosliece virsrakstā: Cuba Si, Castro No. Varbūt uzrakstīt vēl vienu pasaciņu: Tautas partiju Si, tautu No?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vilis 02.09.2009 18:56
Labs raxts. Jebkurā autokrātijā varas pārņemšanas brīdis sagādā galvassāpes pie varas esošajiem. Neviens nezin kā tam jānotiek un tāpat nezin, kas notiks, kad pie varas nāks persona x. Piedevām, Kubas gadījums ar ilgdzīvotāju Fidelu ir īpašs, jo gaidāmā būs pirmā varas pārņemšana t.s. sociālisma sistēmas ietvaros. To gaida visi, arī amerikāņi,tam pacietīgi gatavojot augsni. Diezin vai kādi radikāli pavērsieni iespējami pirms Fidela nāves. Taču pēc tās, ar kubiešu kopienas ASV ietekmi režīmu būtu iespējams mīkstināt. Lai gan diezin vai būtiski - Kubas sociālisms ir pierādījis savu dzīvotspēju arī pēc sociālisma citadeles sabrukuma un kapitālisma un demokrātijas idejas šobrīd nebūt netarodas idejiskā zenītā.

Citi autora darbi
Olimpiskie apli 2

Vairāk nekā spēle Autors:Andris Banka

Kapnes 21 05

Baltais nams sauc 3 Autors:Andris Banka

Ny 255x203

Sagrautā pasaule 4 Autors:Andris Banka

Binladens 255x203

Jaunā lauvas gals 3 Autors:Andris Banka

Tony blair 1706284c

Pārrakstīt vēsturi 7 Autors:Andris Banka