Līdz ar Eiropas Kopējās drošības un aizsardzības politikas izveidošanu (KDAP) 1999.gadā, ES sasniedza ievērojamu progresu attiecībā uz ārpolitikas institucionalizāciju.
Dažādas inovācijas tika iekļautas Lisabonas līgumā, lai uzsvērtu vienotības un efektivitātes problēmu ES. Diemžēl pārdēvētā Kopējā drošības un aizsardzības politika nav spējusi veiksmīgi izveidot kopēju politiku, kā arī stratēģiskā rīcība bieži tiek novērota kā ierobežota. Vienprātības trūkums tiek skaidrots ar kopīgu ideju, vērtību un iepriekšējās pieredzes neesamību attiecībā uz Eiropas policijas un militāro spēku pielietošanu. Līdz ar to var apgalvot, ka nepastāv vienota stratēģiskā kultūra. Pētījums analizē galvenos Lisabonas līguma uzlabojumus, kas ietekmē KDAP.