Civilprocesa grozījumi. Tiesības uz aizstāvību – vai cilvēktiesību pārkāpums 2

"Latvijas Vēstnesis", 20.05.2003.
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Ar 2002.gada 31.oktobra likumu “Grozījumi Civilprocesa likumā” tika noteiktas izmaiņas civillietu pārstāvībā, kas pastiprina zvērināta advokāta lomu un ierobežo citu personu tiesības pārstāvēt civilprocesā, kā arī pušu tiesības nepastarpināti cīnīties kasācijas instancē.

CPL 82.panta 5.daļa nosaka: “Kasācijas instances tiesā fiziskās un juridiskās personas lietas ved ar advokāta starpniecību.”

CPL 453.panta 2.daļā teikts: “Kasācijas sūdzību paraksta advokāts. Kasācijas sūdzībai pievieno dokumentu, kas apliecina advokāta pilnvarojumu.”

Pēc grozījumu stāšanās spēkā Valsts cilvēktiesību birojā (turpmāk tekstā — VCB) ir saņemtas 16 sūdzības no personām, kuru tiesības ir ierobežojusi vai nākotnē draud ierobežot jaunā kārtība.

Iespējams, šo ierobežojumu, kas kasācijas procesā ļauj piedalīties tikai ar zvērināta advokāta starpniecību, mērķis ir pastiprināt indivīda tiesību un likumisko interešu aizstāvību taisnīgā tiesā, sekmējot tās kvalitāti. Tam par labu runā šādi apstākļi:

1) kasācijas instance ir pēdējā tiesu instance, un tās spriedums ir galīgs un nepārsūdzams;

2) kasācijas tiesvedība noris strikti kasācijas sūdzības apmēros, un novirzes no sūdzības nav iespējamas;

3) pēc Augstākās tiesas datiem, aptuveni viena trešdaļa kasācijas sūdzību tiek noraidītas Senāta rīcības sēdēs, tā izbeidzot kasācijas tiesvedību.

Nepārprotama ir kasācijas sūdzības satura milzīgā nozīme kasācijas tiesvedības procesā, tādēļ kasācijas sūdzības sastādīšana prasa padziļinātas un kvalificētas zināšanas jurisprudencē. Latvijas Advokatūras likums nosaka vairākus kritērijus, to skaitā arī zināšanu un spēju pārbaudi eksāmenā, lai personu uzņemtu zvērinātu advokātu rindās.

Lai arī teorētiski zvērinātu advokātu pārstāvniecība kasācijas tiesvedībā ir nepieciešama, tomēr jāņem vērā reālā situācija un vājais vienlīdzīgas juridiskās palīdzības nodrošinājums Latvijā. VCB nereti ir saskāries ar gadījumiem, kad persona nevar iesniegt sūdzību vai prasību tiesā savu pārkāpto tiesību vai interešu aizsardzībai tikai tāpēc, ka tai nav līdzekļu, ar ko noalgot advokātu, respektīvi, nav pieejama juridiskā palīdzība ne prasības sastādīšanai, ne pārstāvībai tiesā, ne vienkāršai konsultācijai par juridiskiem jautājumiem un lietas tālākiem risinājumiem.

LR Satversmes 90.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības, bet 92.pants paredz ikvienam tiesības uz advokāta palīdzību.

Civilprocesa likuma 1.pants paredz, ka katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Juridiskā palīdzība ir ļoti svarīga, lai cilvēks zinātu un mācētu pareizi un efektīvi izmantot savas tiesības. Taču praksē tas netiek nodrošināts. Personas no mazaizsargātajām sabiedrības grupām un maznodrošinātie ir tie, kas nereti nevar saņemt likumā paredzēto aizstāvību un juridisko palīdzību, galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ. Civiltiesību jomā likums neparedz obligātu juridisko palīdzību vai arī valsts algotu aizstāvi vai pārstāvi. Tas var radīt tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumus (gan tiesas pieejamības, gan sacīkstes principa nodrošināšanas aspektā) attiecībā uz maznodrošinātām personām. Reāli bezmaksas juridisko palīdzību pagaidām sniedz tikai LU Juridiskās prakses un palīdzības centrs, savu iespēju robežās — arī VCB, Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un atsevišķas nevalstiskās organizācijas specifiskos jautājumos. Ir iespēja lūgt Latvijas Zvērinātu advokātu padomei nodrošināt bezmaksas advokātu, taču samērā retos gadījumos šādi prasījumi tiek apmierināti. Praksē eksistē vairākas būtiskas problēmas:

1) saskaņā ar Advokatūras likuma 34.panta 9.punktu Zvērinātu advokātu padome var uzdot vest tikai mazturības tiesības baudošu personu lietas;

2) lai arī atlīdzības takses par zvērinātu advokātu sniegto juridisko palīdzību 6.punkts paredz tiesības Zvērinātu advokātu padomei samazināt maksas apmērus vai atbrīvot no maksas par juridiskas palīdzības sniegšanu, tas praksē tiek īstenots ļoti reti, jo pašai padomei nepietiek līdzekļu ne tikai kompensācijām par zvērinātu advokātu veikto darbu, bet pat savas darbības efektīvai nodrošināšanai;

3) gadījumos, ja starp personu un zvērinātu advokātu nav vienošanās par atlīdzības apmēru juridiskās palīdzības sniegšanai, tad nosakāmās atlīdzības nelielie apmēri pēc minētās atlīdzības takses praktiski izraisa:

a) advokāta neieinteresētību lietā, tā padarot aizstāvību par ļoti formālu procesu;

b) vēlmi advokātam atteikties no izskatāmās lietas, kā arī neuzņemties maksātnespējīgu personu lietas nākotnē, tā pakāpeniski sašaurinot advokātu loku, kas varētu šādu aizstāvību uzņemties. Tā rezultātā valstij nākotnē varētu rasties milzīgas problēmas ar nodrošinājumu tiesībām uz advokātu;

c) nepieciešamību atlīdzības niecību kompensēt ar kvantitāti, advokātam uzņemoties vairākas aizstāvības reizē, tā nonivelējot “tiesības uz advokātu” līdz formālai pārstāvībai.

4) neeksistē efektīvas kontroles pār advokātu darbību – saskaņā ar Advokatūras likuma 71.pantu — Zvērinātu advokātu padome ir tiesīga ierosināt disciplinārlietu par advokāta darbību pēc savas iniciatīvas, tiesas vai prokurora priekšlikuma vai pēc personu sūdzībām; reāli galvenais pamats disciplinārlietas ierosināšanai ir personu sūdzības, kas savukārt kvalificētu zināšanu trūkuma dēļ vairumā gadījumu tiek noraidītas.

Tā rezultātā ir konstatējams absolūts valsts nodrošinājuma trūkums kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanā civillietās, kas rada ne tikai Latvijas Republikas Satversmes, bet arī Latvijas Republikai saistošu starptautisko tiesību aktu pārkāpumus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā “Eirija pret Īriju”[1] atzina tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu no valsts puses, kas nebija nodrošinājusi juridisko palīdzību.

Vienlaikus jāsecina: tiesības uz taisnīgu tiesu praksē ierobežo arī grozījums CPL 83.panta 4.punktā, kas sašaurina to personu loku, kuri var būt pārstāvji civilprocesa pirmajā un otrajā instancē. Arī par šiem ierobežojumiem ir saņemtas vairākas sūdzības.

CPL 83.pants nosaka, ka par pilnvarotiem pārstāvjiem civilprocesā var būt:

1) advokāti;

2) juridisko personu amatpersonas vai darbinieki - šo personu lietās;

3) to valsts vai pašvaldību iestāžu vai juridisko personu pilnvaroti darbinieki, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses;

4) fizisko personu augšupējie un lejupējie radinieki, laulātais, īstie brāļi un māsas, kā arī persona, kas uz pilnvaras pamata faktiski pārvalda pilnvardevēja mantu;

5) viens no procesuālajiem līdzdalībniekiem citu līdzdalībnieku uzdevumā;

6) personas, kurām pārstāvības tiesība piešķirta citos likumos.

Šeit ir piemērojama iepriekšminētajai līdzīga argumentācija, jo arī šī normas redakcija praksē ierobežo pieejamību tiesai. Neļaujot brīvi izvēlēties pārstāvi (piemēram, citu personu ar juridisko izglītību vai pieredzi, kas neatbilst šiem kritērijiem), kas materiālā ziņā ir pieejamāka pusēm, tiek netieši ierobežotas viņu tiesības. Turklāt jau tagad praksē ir redzams, ka puses likuma apiešanai izmanto CPL 83.panta 4.pkt., izrakstot pārstāvim ģenerālpilnvaras, taču tas nav lietderīgi no tiesiskā viedokļa, jo var radīt negodīgu un prettiesisku rīcību ar pilnvardevēja mantu, izmantojot šo pilnvaru.

Lai arī visefektīvākā indivīda tiesību un likumīgo interešu aizsardzība ir iespējama, piesaistot kvalificētu personālu – zvērinātus advokātus, lai arī Civilprocesa likuma 82.panta 5.daļai un 453.panta 1.daļas 2.punktam līdzīgas normas ir ietvertas vairāku valstu likumdošanā, tomēr, pastāvot valsts finansējuma trūkumam efektīvas juridiskās palīdzības nodrošināšanā, kā arī efektīvas kontroles pār advokātu darbību neesamībā, ir konstatējams gan indivīda tiesību un likumīgo interešu aizstāvības taisnīgā tiesā pārkāpums, gan tiesības uz advokātu pārkāpums.

VCB ir gandarīts, ka par šo normu atbilstību Satversmei drīzumā lems Satversmes tiesa, jo 19.02.2003.g. un 24.04.2003.g. ir ierosinātas lietas pēc A.Strodes un I.Bazikina pieteikumiem, un ja tās tiks atzītas par spēkā neesošām, lēmums attieksies uz ikvienu.

VCB ir apsvēris iespēju vērsties Satversmes tiesā par minētajām strīdīgajām normām, taču tā kā šobrīd Saeimas Juridiskā komisija ir apņēmusies vēlreiz pārskatīt CPL grozījumus, kā arī ir ierosinātas lietas pēc privātpersonu pieteikumiem, ceram, ka šis jautājums tomēr tiks atrisināts atbilstoši cilvēktiesību principiem.

_________________

[1] Airey v. Ireland, 1979.g. 9.oktobra spriedums

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi