Foto: Mo Riza
Krieviski rakstošie laikraksti ir centušies atrast kaut vai dažas pazīmes, kas liecinātu, ka Zatleru varētu uzskatīt par savējo, jo žurnālistiem ir apnicis, ka valdošie politiķi ar viņiem nerēķinās.
Valsts prezidenta vēlēšanas nebija interesantas. Varbūt tāpēc, ka nebija lielas intrigas vai pārsteiguma, ko visi ar nepacietību gaidītu. Tas, tā teikt, tīri no cilvēciskā viedokļa. Var, protams, diskutēt, cik vēlēšanas bija caurspīdīgas un godīgas, taču man liekas, ka vismaz viens labums demokrātijas attīstībai no Valda Zatlera ievēlēšanas ir. Proti, publikācijas medijos aktualizēja jautājumu par to, kas ir kvalitatīva žurnālistika: kur ir objektivitātes un neitralitātes robežas, kādu pozīciju strīdīgos jautājumos ir jāieņem žurnālistam un, galu galā, kur žurnālistam vispār likt savas emocijas.
Lasot krieviski rakstošos nacionālos laikrakstus, manu interesi piesaistīja tas, ka krievu žurnālisti nostājas opozīcijā latviešu laikrakstiem un savās publikācijas faktiski pārmet viņiem to, ko latviešu prese parasti pārmet krievu žurnālistikai — pārāk lielu emocionalitāti un nespēju distancēties no notikumiem.
Šāda pozīcija ir viens no iemesliem, kāpēc jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers krievu laikrakstos atšķiras no tā Valda Zatlera, par kuru mums stāsta latviešu mediji. Pretnostatot sevi latviešu žurnālistiem, kas Zatlera ievēlēšanu uztvēra visai kritiski, krievu laikraksti tādējādi izmantoja iespēju sakārtot attiecības ar varu un sasniegt ilūziju, ka viņi arī ir pilntiesīgi publiskās politikas veidotāji.
Atskaites punkts — prezidente
Vaira Vīķe-Freiberga, lai cik arī netiktu slavēta par saviem nopelniem amatā, nu vairs nevarēs pievilkt ķeksīti blakus uzdevumam, kuru viņa pati veiksmīgi formulēja savā pirmajā 18.novembra uzrunā tautai — „Nāciet mūsu pulkā!”. Šie vārdi toreiz bija adresēti Latvijas nepilsoņiem. Daži „pulkā” iestājās, taču vairākus gadus Vīķe-Freiberga tā arī turpināja palikt par svešu politisko personu lielai nelatviešu daļai. Krievu prese nav varējusi piedot prezidentei nedz viņas lēmumu izsludināt izglītības reformu, nedz arī viņas izteikumus par krievu veterāniem un 9.maiju. Protams, arī uz prezidenta Putina fona, kura personība tiek kultivēta Latvijā tik populārajos Krievijas TV kanālos, krievi uzskatīja Vīķi-Freibergu par visai pasīvu politiķi, kas dara tik vien to, kā braukā pa ārzemēm.
Ja Vīķe-Freiberga nav dzīvojusi Latvijā padomju gados, kā arī nav iemācījusies krievu valodu (kaut arī bija to reiz apsolījusi), tad Valdis Zatlers šajos krievu minoritātei svarīgajos identitātes jautājumos lielā mērā viņu pārspēj. Zatleram vismaz a priori ir iespēja kļūt par savējo.
Nepilsoņi, puspilsoņi
Pirmajās intervijās krievu presei Zatlers daudz runā par jūtīgiem jautājumiem – nacionālo minoritāšu tiesībām, integrāciju, Otro Pasaules karu. Turklāt dara to krievu valodā, ko žurnālisti arī atzinīgi novērtē. Visi šie jautājumi krievu laikrakstu dienaskārtībā vienmēr ir bijuši aktuālāki par daudzām citām tēmām.
Jaunais prezidents cītīgi piemeklē vārdus — viņš cenšas izvairīties no jēdziena integrācija lietošanas (ko uzreiz pamana žurnālisti, zinot, cik daudziem cilvēkiem šis vārds sen ir izzudis no praktiskās dzīves leksikas), tajā vietā dodot priekšroku nedz integrācijai, nedz arī asimilācijai, bet „saliedētai sabiedrībai,”[ 1 ] viņš arī atzīst, ka Otrā Pasaules kara galvenais ieguvums ir fašisma sagrāve.
Tajā pašā laikā diez vai tāda retorika, kas acīmredzami ir vērsta uz noteiktu auditoriju, ir tikai paša Zatlera nopelns. Jaunajam prezidentam uz ievēlēšanas brīdi nebija ne pieredzes politikā, ne labu padomdevēju. Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka krievu laikrakstu žurnālisti lielā mērā paši ir centušies atrast kaut vai dažas pazīmes, kas liecinātu par to, ka Zatleru varētu uzskatīt par savējo. Tas ir saistīts ne tikai ar Vīķes-Freibergas ārzemnieces tēlu, bet arī ar to, ka krievu prese ir nogurusi no tā, ka kopš neatkarības atjaunošanas valdošie politiķi „neko nepiedāvā krievvalodīgajiem lasītājiem.”[ 2 ] Līdz ar to simpātijas pret Zatleru ir ļoti saprotamas — žurnālistiem vēl ir cerība, ka viņš nebūs “tāds kā pārējie” un rēķināsies ar to, ka Latvijā strādā arī krievu prese, kurai ir sava dienaskārtība.
Piemēram, Telegaf skaidro Zatlera ievēlēšanu ar ārpolitisko kontekstu, kas tiek konstruēts caur krievu žurnālistikai vienmēr aktuālo konfliktu Rietumi — Austrumi. Avīzes žurnālisti uzsver, ka starp daudzajiem ārzemju žurnālistiem, kas bija atbraukuši, lai stāstītu par prezidenta vēlēšanām, nebija neviena žurnālista no ASV. Vārdā nenosaukts eksperts avīzei apgalvo, ka tas varētu liecināt par to, ka „Vašingtona mazina savu ietekmi Latvijā” un amerikāņu „aizbildņus nomaina jaunie iespaidīgie spēki no Austrumiem.”[ 3 ] Tas viss ļauj žurnālistiem secināt, ka pēc Zatlera ievēlēšanas attiecības ar Krieviju kļūs labākas, un tas ir ļoti svarīgs aspekts krievu laikrakstu dienaskārtībā.
Vēl viens piemērs — aktuāls jautājums par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības. Zatlers ir pret. Taču viņa argumentācija, ko labprāt atreferē prese, ir analīzes cienīga. Jaunais prezidents apgalvo: pat ja nepilsoņiem atļaus vēlēt pašvaldības, „neapmierinātība viņos tik un tā paliks.”[ 4 ] Tādējādi Zatlers no vienas puses it kā atbalsta politisko tiesību paplašināšanu, bet no otras puses uzskata, ka nav vērts to darīt, aizbildinoties ar pašu nepilsoņu interesēm. Šī paradoksa sausais atlikums — visi ir apmierināti — prezidents it kā aizstāv nepilsoņu tiesības, tajā pašā laikā „nenodarot pāri” pilsoņiem. Zatlers uztraucas, ka nepilsoņi, kam daļēji piešķirs pilsoņu politiskās tiesības, kļūs par puspilsoņiem. Atliek vien cerēt, ka, pateicoties jaunajam prezidentam, mūsu politiķi savā leksikā līdzās jau esošajiem nepilsoņiem un jaunpilsoņiem[ 5 ] neieviesīs vēl vienu pilsoņu kategorijas apzīmējumu.
“Ņemsim viņu sev”
Krievu valodā rakstošajai presei Zatlers vispirms ir ārsts, un tikai pēc tam prezidents. Ironisko toni par to, ka „Kalvītim bija nepieciešams dakteris”[ 6 ] papildina metaforas par „ķirurga stiprajām rokām.”[ 7 ] Vesti Segodņa citē kādu ārstu, kurš saka, ka „Zatlers ir operējis tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, bet tagad preparēs pašu Latviju”[ 8 ]. Avīze piemin arī to, ka vēl pirms inaugurācijas Zatleram ir jāpaspēj veikt trīs sarežģītas operācijas.
Laikrakstu publikācijās Zatlers ir arī kulinārs, kādreizējais vokāli instrumentālā ansambļa bundzinieks un triju bērnu tēvs[ 9 ]. Kam mediji ļauj veidot šādu Zatleru? Ekspertu loks ir visai plašs — no viņa kolēģiem ārstiem līdz uzņēmējiem un politiķiem. Dominējošais šo ekspertu viedoklis ir nepārprotami par labu jaunajam prezidentam. Citādāk, šķiet, arī nevar būt — laikraksti no saviem avotiem neprasa skaidru vērtējumu par ievēlēto prezidentu, bet ļauj ekspertiem izteikt cerības un gaidas.[ 10 ] Šāda apzināta vai neapzināta piesardzība ļauj krievu avīzēm veidot skaidru politisko kontekstu — ar Zatlera ievēlēšanu visi ir apmierināti vai arī samierinājušies. Pat kreisā opozīcija, kas bija pret Zatlera kandidatūru, apgalvo žurnālistiem, ka ir jāmāk zaudēt. Arī protesta akcijas pret jauno prezidentu laikrakstiem šķiet mazsvarīgas, jo „tauta Latvijā nav nesavaldīga”[ 11 ] un sabiedrības attieksme pret Zatleru vienalga ar laiku mainīsies[ 12 ]. Šāds konteksts ir ne tik daudz Zatlera slavināšana, cik signāls latviešu medijiem — latviešu avīzes ir uzsākušas Zatlera politisko audzināšanu, un krievu avīzes cīnās par tiesībām piedalīties šajā kolektīvajā akcijā.
Daudz kritiskāk jauno prezidentu vērtē laikraksts Bizness&Baltija, kas pirms prezidenta vēlēšanām stāsta par to, kā Valdis Zatlers savā slimnīcā cīnās ar iekšējo opozīciju, bet vēlāk secina, ka Zatlera ievēlēšana „iedvesīs vēl lielāku tautas neuzticēšanos valsts varai, kas strikti atteicās ieklausīties tautas viedoklī.”[ 13 ] Šādu pozīciju varētu skaidrot ar laikraksta vēlēšanos atrast savu nišu starp krievu laikrakstiem — arī citos politiskajos jautājumos avīze cenšas atšķirties no tiem viedokļiem, ko pauž pārējās krievu avīzes.
Ik pa laikam Zatleru tomēr kritizē arī citi krievu laikraksti. Taču zīmīgi, ka šajā kritikā iztrūkst paša Zatlera. Par kritikas objektu kļūst valdošā koalīcija, kas izvirzīja Zatlera kandidatūru prezidenta amatam, vai arī tie, kas „nomelno” jauno prezidentu. Dažreiz šīs nomelnotājs ir avīze Diena, citreiz — kāds abstrakts spēks. Krievu presei šī ir izdevīga iespēja atspēkot latviešu preses pārmetumus par neitralitātes trūkumu, nostājoties opozīcijā — jūs emocionāli uzbrūkat prezidentam, mēs gan nē. Ja viņš nav vajadzīgs jums, mēs viņu ņemsim sev.
Tā diskusijas par pateicībām ārstiem un ētiku tiek pasniegtas kā nelabvēlīgs politiskais klimats Latvijā (Vesti Segodnja intervē Raimondu Paulu, kurš „joprojām nevar attapties” no tā, ka „cienījamais ārsts tiek pataisīts par ļaunuma avotu”[ 14 ]), bet žurnālistes, kas uzdod Zatleram jautājumus par naudu, ko viņš ir saņēmis no pacientiem, tiek nosauktas par „propagandistēm, kas gandrīz izjaukušas preses konferenci.”[ 15 ] Žurnālisti, pat atzīstot, ka Zatlers savā pirmajā preses konferencē nav bijis spējīgs atbildēt uz vairākiem jautājumiem, tomēr vaino tajā nevis pašu prezidentu, bet medijus, kas „uzkurināja konfliktu sabiedrībā”.[ 16 ]
Var likties, ka tādam Zatleram, kādu mums piedāvā krievu laikraksti, patiešām ir visas iespējas kļūt par „visas tautas prezidentu”. Taču diez vai par to būtu jāgādā pašai presei, pat ja vairāku gadu garumā valsts pirmās amatpersonas neuzskatīja par labu toni diskutēt par svarīgiem jautājumiem ar krieviski rakstošiem medijiem un skaidrot valstī notiekošo tiem lasītājiem, kas veido savus priekšstatus par valsti, lasot krieviski rakstošās avīzes.