Foto: Chris
Partijas vēlējās iegūt varu un zināja, ka viens no šī mērķa sasniegšanas priekšnosacījumiem ir cerības uzburšana lielai un diezgan trūcīgai sabiedrības daļai.
Jau ilgāku laiku politikā ieinteresētu cilvēku vidē dzirdamas domu apmaiņas par partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) paredzamo ideoloģisko ievirzi. No vienas puses partijas līdzpriekšsēdētāji Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs dažādos kontekstos ir norādījuši uz iecerētās politikas relatīvi kreiso ievirzi un to, ka „jāapliek ar nodokļiem bagātie”. [ 1 ] No otras puses Pabriks un Štokenbergs, kas pirms 2007.gada nogales ilgus gadus bija konservatīvās Tautas partijas politiķi, tajā laikā netika dzirdēti aizstāvam sociāli egalitārus ideālus. Turklāt arī personīgā sociālekonomiskā stāvokļa ziņā vairums SCP vadošo cilvēku neizskatās pēc cietējiem no līdzšinējās labējās politikas.
Patlaban neviens nevar sniegt galīgo atbildi, vai SCP solītā salīdzinoši kreisā politika, vismaz attiecībā pret Latvijas valstī līdz šim pieredzēto, iezīmē patiesu ideoloģisku ievirzi, vai arī tikai pavicina sarkanu lupatu, kurai pieķeroties pēc lielākas vienlīdzības izslāpušie vēlētāji patiesībā iegūs to pašu labējo rezultātu.
Sociāli atbildīgs brīvais tirgus
Ja viens no galvenajiem kreisās politikas mērķiem ir iedzīvotāju ienākumu un mantiskā stāvokļa atšķirību mazināšana vai vismaz iegrožošana, tad kreiso ideju simpatizētājiem atjaunotās Latvijas Republikas politiskā vēsture nevieš daudz cerību. Nerunāšu par partijām, piemēram, LSDSP, kas kaut vai nosaukuma dēļ vien pretendē uz kreisi orientēta politiskā spēka tēlu. Šajā gadījumā patiesi iecerētā vai pat īstenotā politika var nemaz nebūt kreisa, bet vismaz ir mēģināts uzturēt konsekventu tēlu. Savukārt SCP politiķu retorikas kontekstā nāk atmiņā pāris citu piemēru, kad partijas, nekad skaidri un gaiši nepasludinot sevi par kreisajiem, ar mājieniem, atsevišķām frāzēm un lozungiem ir centušās radīt iespaidu par savu, teiksim, sociālāko ievirzi salīdzinājumā ar īstenajiem labējiem.
Sociāli orientētu frāžu pārpilna bija 6. Saeimas vēlēšanu uzvarētājas Demokrātiskās partijas Saimnieks programma, kas solīja sabiedrību bez nabagiem, strādātāja tiesību aizsardzību u.tml.[ 2 ] Saimnieks pat ilgstoši iemantoja tādas kā kreisās partijas reputāciju, bet, šķiet, galvenokārt tikai ar saviem nerealizētajiem centieniem likt barjeras importam un uzsvērt ekonomiskās attiecības ar bijušajās PSRS valstīm. Patiesībā kāds, kas ilgojās pēc lielākas sociālās vienlīdzības, par Saimnieka solījumiem varēja sevišķi nepriecāties, jo, nonākot līdz konkrētībai, bija paredzēts, ka „nodokļi jāsamazina, lai uzņēmējs varētu tos nomaksāt”.
Vēlāk — 1998. gada janvārī — kā kreisi centriska tikai pieteikta Aināra Šlesera pirmā — Jaunā partija. Pats Šlesers, iecerēto partiju pozicionējot, atzina, ka tā aktīvi pievērsīsies sociālo problēmu risināšanai, redzot sevi kā kreisi centrisku politisku spēku.[ 3 ] Jau mēnesi vēlāk Šlesers intervijā vispārīgās tēzēs skaidroja savas partijas kreiso centriskumu: “Ja valstī nav sakārtots viss, kas saistīts ar sociāli neaizsargāto cilvēku stāvokli, nav iespējams piesaistīt lielas investīcijas.” Tomēr arī šajā gadījumā sociālās rūpes sniedzās tikai līdz robežai, kad to īstenošana prasītu augstākus nodokļus uzņēmējiem. Tajā pašā intervijā Šlesers nekautrējās paust neapmierinātību par Saeimas balsojumu pret īpašuma nodokļa samazināšanu: “Pašvaldībām vajadzīga nauda, lai tās veiktu savas funkcijas. Taču, ko darīt uzņēmējiem, kas jau bija rēķinājušies ar mazāku nodokli?”[ 4 ] pēc tam ātri vien — jau līdz 7. Saeimas vēlēšanām 1998. gada oktobrī — kreisuma piesaukšana no partijas līderu retorikas pazuda un Jaunās partijas oficiālajos dokumentos pat neparādījās.
Visbeidzot var pieminēt savienību Latvijas Ceļš (LC). Ja pieturas pie uzskata, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošana valdījusi galēji labēja ekonomiskā politika, LC noteikti ir viens no politiskajiem spēkiem, kam par to būtu jāuzņemas atbildība. Tomēr šī partija savās programmās vairākkārt piesaukusi gan sociāli atbildīgu valsti[ 5 ], gan — zīmīgi pretrunīgā formulējumā — sociāli atbildīga brīvā tirgus saimniecību.[ 6 ]
Uzburt cerību
Politiskais mārketings ar mājieniem uz kreisu vai sociāli orientētu politiku bija racionāla rīcība no partiju savtīgo interešu viedokļa. Šīs partijas vēlējās iegūt varu un zināja, ka viens no šā mērķa sasniegšanas priekšnosacījumiem bija cerības uzburšana lielai un diezgan trūcīgai sabiedrības daļai. Kaut kā nebūt uzburtās cerības nerealizējās, un tam noteikti bija daudzi un dažādi cēloņi, kuru izpētei būtu nepieciešami plaši pētījumi.
Šķiet, ka 90. gados kreisai politikai, ja ar to saprotam nevienlīdzības mazināšanu, bija nelabvēlīgi makroekonomiskie priekšnoteikumi — ja naudas ir ļoti maz, par primāro rūpi izvirzās jaunas ekonomiskās vērtības radīšana, nevis pārdale. Savukārt politiski droši vien savs vārds būtu sakāms vecajai teorijai par to, ka mazām grupām (šajā gadījumā — nedaudzajiem bagātajiem) ir vieglāk mobilizēties, jo rezultātā gūtais labums katram dalībniekam solās būt lielāks nekā ieguldītās pūles. Turpretī lielām grupām (daudzajiem trūcīgajiem) saņemties ir grūtāk — aktīvistu patērētie resursi būs lieli, bet ieguvums izkliedēts un katram atsevišķajam indivīdam visai pieticīgs. Atliktu iespēja, ka, primitīvi izsakoties, nedaudzie bagātie paši uzņemtos aizstāvēt daudzo trūcīgo intereses, tomēr sociālais altruisms Latvijas nesenajā vēsturē bijis reti sastopams.
Pašreizējie apstākļi arvien ir līdzīgi minētajiem, taču nekur nav teikts, ka pagātne noteikti atkārtosies. SCP veidotāji atļāvās publiskajā telpā radīt asociāciju ar vārdu „kreisais” un precīzi noreaģēja uz sabiedrības daļas vēlmi mazināt ienākumu nevienlīdzību ar nodokļu sistēmas palīdzību. Lai kā Aigars Štokenbergs skaidrotu, nav gan pilnībā saprotams, kā šī pārdale saskan ar viņa paša atzīšanos, ka savā ekonomiskajā domāšanā ir vienmēr bijis liberāls, tūliņ gan pieminot sociālās atbildības trūkumu kā problēmu.[ 7 ] Arī partijas ideoloģiskā etiķete, kas šobrīd laikam nostabilizējusies pie salikteņa sociālliberālisms,[ 8 ] ļauj pamatot jebko no līdzšinējā status quo, kad valsts tērē ievērojamus līdzekļus dažādām sociālām vajadzībām, līdz pat visai radikālai nodokļu paaugstināšanai sabiedrības turīgākajai daļai.
SCP dokumentos ir paredzēts ar nodokli aplikt kapitāla pieaugumu un paaugstināt nodokļus nekustamajam īpašumam un bagātākās sabiedrības daļas patēriņam (runa acīmredzot ir par luksus precēm). Vienlaikus partija runā arī par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa pazeminājumu, kā arī par nodokļu atlaidēm darba devējiem.[ 9 ] Būtu nepieciešami sarežģīti aprēķini, lai saprastu, vai šīs dažādās nodokļu izmaiņas galu galā samazinātu sociālekonomisko nevienlīdzību. SCP politiķi daudzviet izsakās par labu progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanai, taču internetā pieejamajos partijas programmatiskajos dokumentos šis nodoms vēl nav skaidri iecirsts.
SCP vēlas un prot izstrādāt plānus un programmas, bet vēl jāgaida skaidrība par to, kāda svaru attiecība būs salikteņa sociālliberāls sastāvdaļām. Pašlaik nevar apgalvot, ka SCP piedāvā sarkanu lupatu, bet sārta nenoteiktība gan dominē. Līdzīgi daudzām citām partijām SCP ir nedaudzu turīgu vai vismaz gana labklājīgu un sociālajiem resursiem bagātu cilvēku organizācija. Jautājums ir par to, cik nozīmīga šo ļaužu motivācijā ir vēlme rūpēties par citiem.
___________________________