Atslēgvārdi:

Ciniskie optimisti (intervija ar Aleksandru Rondeli) 1

Gruzijas priekšā ir tik nopietns uzdevums, ka mēs sajuksim prātā, ja pārāk nopietni to uztversim! Mēs nebūsim dzīvotspējīga nācija, ja nebūsim demokrātiska valsts. Tas ir izdzīvošanas jautājums.

Iesaki citiem:
Rondeli 255x203
Foto:K. Kovale

Drīz būs pagājuši divi gadi, kopš gruzīni izgāja ielās. Vai attaisnojušās iedzīvotāju cerības, ka jaunā vara būs labāka un nesīs dzīves līmeņa celšanos?

Rožu revolūcijas laikā daudzi saistīja lielas cerības ar Mihailu Saakašvili un viņa komandu, un tā ir šo cilvēku problēma. Pat, ja Saakašvili rīkosies kā Kristus un visi valsts vadības soļi būs pareizi, rezultātus vienalga varēs redzēt tikai pēc ilgāka laika. Uzreiz nekas nebūs, jo no Padomju Savienības laikiem esam mantojuši briesmīgu situāciju un iepriekšējais Ševardnadzes režīms reformas apturēja pusceļā.

Mēs ejam cauri smagam periodam, jaunajai valdībai jārisina lietas uzreiz visās frontēs. Bet puiši ir tik jauni! Vai tad viņi iepriekš bija vadījuši valsti?! Pirmo reizi to dara. Bet viņi ir patrioti un cenšas. Viņi politikā ienesuši svaigu vēsmu. Pat pārāk lielu – sākumā daudz sasolīja, tagad sākas neapmierinātība. Dzīve, protams, ir mazliet labāka. Ir neredzams progress, veiktas lielas reformas.

Piemēram, tik plaša izglītības reforma nekad iepriekš nav bijusi. Esam ieviesuši nacionālos eksāmenus, vairs nav iestājeksāmeni augstskolās, kur zēla un plauka korupcija. Ir notikušas ekonomiskās reformas, īpaši uzlabojusies nodokļu iekasēšana. Pusotra gada laikā budžets pieaudzis gandrīz 3 reizes!

Vienlaikus mūsu lielākā sāpe joprojām ir bezdarbs, kas saistīts ar ražošanas vājo attīstību. Arī investīcijas neienāk tik strauji, kā gribētos. Pagaidām mums nav izdevies radīt labu klimatu biznesam. Ar korupciju cīnāmies, tā ir pamatīgi samazinājusies, tomēr investori neuzticas, viņus biedē arī Gruzijas un Krievijas saspringtās attiecības, Abhāzijas un Dienvidosetijas konflikts.

Ļoti lepojamies, ka esam reformējuši miliciju. Valsts autoinspekcija bija simbols milzīgai korupcijai, sabrukumam un pilnīgai valsts deģenerācijai. Tagad tranzīts mierīgi kursē, neviens neaptur un naudu neizspiež. Notikušas reformas arī armijā – vairs nav tā, ka dažādām struktūrām un ministrijām bija pašām savi bruņotie spēki. Tagad tie ir vienoti un aizsardzības ministrs ir civilpersona.

Daudz ir izdarīts, tomēr tauta jau šodien grib redzēt galdā cepeti. Te jaunajai valdībai iet grūti, jo tai jāpieņem nopietni ilgtermiņa lēmumi, lai nākotnē būtu kādi rezultāti, bet vienlaikus jāvinnē politiskā cīņā un jādomā, kā nezaudēt popularitāti. Ja tu uzvari ar 96 % balsu, ir skaidrs, ka nekad otrreiz to nesasniegsi, lai arī cik labs un skaists būtu. Tāpēc ir loģiski, ka Saakašvili valdībai tagad ir krietni mazāki reitingi. Jaunā vara reizēm uzvedas kā jauni gailēni - daudz sprēgā, reizēm ir pārāk asa un nepacietīga. Savā īsajā neatkarības periodā vēl neesam iemācījušies domāt un tad rīkoties, mēs visu laiku krītam no vienas galējības otrā.

Lai valdību dzītu uz priekšu un liktu tai racionāli strādāt, ir vajadzīga konstruktīva opozīcija. Kā Gruzijā ir ar to?

Opozīcija mums ir ļoti nopietna problēma. Valdībai bieži pārmet, ka tā negrib opozīciju, ka nedod tai iespēju pacelt galvu. Man liekas, ka tā vairāk ir nepatiesība. Visa iepriekšējā opozīcija tagad veido valdību, un kamēr izaugs jauna, paies laiks.

Bez opozīcijas nedrīkst dzīvot, jo jābūt kādam sargsunim. Jaunās valdības uzvedība reizēm rada iespaidu, ka viņi nemīl opozīciju. Tas ir zemās politiskās kultūras rezultāts. Par nožēlu, mums nav politiskā dialoga tradīcijas, opozicionārs tiek uztverts gandrīz vai kā ienaidnieks. Savstarpējie apvainojumi, kas reizēm aiziet līdz histērijai, slikti iespaido arī tautu. Bet mēs mācāmies.

Kas veido opozīciju – vecais režīms vai arī veidojas kādi jauni spēki?

Daļa kādreizējo opozicionāru, kuri nenonāca līdz varai, sevi ir diskreditējuši tik tālu, ka viņi tagad nav nekas. Bijušais režīms ir nobijies, tas ir neapmierinātais klusējošais vairākums. Viņi gaida, kad jaunā vara pieļaus kļūdas, un daži jau paceļ galvas, jo neveiksmes sāk parādīties.

Opozīcija ir viens no pilsoniskās sabiedrības elementiem. Cik stiprs vai vājš ir pilsoniskais sektors Gruzijā?

Mēs nemākam sadarboties, tomēr salīdzinājumā ar citām bijušajām PSRS republikām dienvidos šajā jomā mums nav nemaz tik slikti. Galvenokārt izceļas Tbilisi, kur ir daudz nevalstisko organizāciju. Protams, līdz Eiropas vai pat Austrumeiropas līmenim ir tālu un mums daudz jāmācās. Te būtu noderīga jūsu, baltiešu pieredze – kā risināt politisko dialogu, cik aktīvi pilsoniskai sabiedrībai jāiejaucas politiskajos procesos, kā pieradināt pie politiskās kultūras, lai veidotu līdztiesīgas attiecības starp visiem sabiedrības slāņiem.

Kādās jomās vēl Gruzijai būtu noderīga Latvijas palīdzība un padoms?

Jomas ir saistītas ar mūsu mērķi iestāties Eiropas un transatlantiskās struktūrās. Var likties naivi un smieklīgi, ka mēs tā trokšņojam, jo vēl ir tālu līdz brīdim, kad Gruzija tur būs. Taču tie ir ilgtermiņa mērķi un nav nejauši izraudzīti, tā nav kaprīze. Mēs esam daudznacionāla un daudzkonfesionāla valsts. Mēs nebūsim dzīvotspējīga nācija, ja nebūsim demokrātiska valsts. Tas ir izdzīvošanas jautājums. Varbūt ne visi Gruzijā to izprot, bet elite saprot, un arī iedzīvotājiem to vajadzētu apzināties.

Protams, mēs daudz runājam, bet pagaidām maz darām. Latvieši mums varētu būt labi padomdevēji. Jūs esat ziemeļu tauta, mierīgi un līdzsvaroti ļaudis, kuri mūs, gruzīnus, labi pazīst pēc kopdzīves bijušajā padomju komunālajā dzīvoklī. Baltiešu tautas zina mūsu mīnusus un plusus, ar humoru uz mums skatās. Manuprāt, baltiešiem būs vairāk pacietības ar mums strādāt, nekā citiem. Mēs skatāmies uz jums kā uz modeli, kuram jālīdzinās. Tas, ka jūs uzņematies mūsu padomdevēja pienākumus, ir labākais, kas var būt, tas ir ļoti cēlsirdīgs solis.

Pirmām kārtām, mūs interesē, kā latvieši sakārtoja un saskaņoja savas valstiskās struktūras un likumus ar Eiropas un starptautiskajiem standartiem. Ja jūs uzmanīgi pavērotu, kā mēs to darām, jūs noteikti varētu ieteikt, kā darīt un kā nedarīt, jo jūs tam esat gājuši cauri un rīkojušies zināmā mērā unikālos apstākļos.

Nākamais – reģionālā sadarbība, lai gan sākumā šķiet, ka Baltija un Kaukāzs ir atšķirīgi un nesavienojami reģioni. Baltijas valstīm ir unikāla pieredze sadarbībā ar kaimiņvalstīm. Jūs esat izdarījuši to, kas citos reģionos nu nekādi nesanāk. Mums tas padodas tik grūti, ka skatāmies uz jums kā uz ideālu modeli. Lai gan starp mūsu reģioniem pastāv ekonomiskas un politiskas atšķirības, jūs vienalga varat daudz ko mums ieteikt.

Bet attiecības ar Krieviju Latvijai neizdodas sakārtot jau gadiem ilgi, tāpat kā tas nevedas Gruzijai.

Mēs cenšamies atbrīvoties no Krievijas atkarības, un tas nav saistīts ar naidu vai nemīlēšanu. Vienkārši – ja mēs atgriezīsimies Krievijas politiskajā un militārajā orbītā, tad mēs nekad nekļūsim par demokrātisku zemi. Krievija negrib redzēt mūs demokrātiskus, un pat gribēdama neko tur nevarētu līdzēt, jo Krievijai pašai nav demokrātijas. Maskavas intereses Kaukāzā cieši saistītas ar Gruzijas teritorijas kontroli.

Krievija, protams, negrib, lai Kaukāzā būtu NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis. Kaut arī nākotnē tas nozīmētu stabilus un prognozējamus kaimiņus, šobrīd Maskavai šķiet, ka to aplenc, atņem tai ekonomisko telpu. Pagaidām gan Maskavas politika attiecībā pret Kaukāzu un Gruziju ir bijusi destruktīva, un tas mūs mudināja izrauties no pilnīgas Krievijas atkarības.

Tāpat kā Latvija, arī Gruzija ir atkarīga no Krievijas enerģētiskajiem resursiem, un Maskava to izmanto - ik pa brīdim, piemēram, atslēdz elektrību lielai Gruzijas teritorijai.

Jā, tā ir ļoti nopietna lieta. Mums saka – lūk, mēs jums dodam energoresursus pa lēto. Neviens neko pa lēto nedod. Šoziem būs smagi. Mums vēl jāiztur divi gadi, kad Dienvidkaukāzā sāks darboties liels starptautisks gāzes vads, tad būsim neatkarīgi. Nafta būs jau gada beigās, jo ir palaists naftas vads “Baku – Džeihana”.

Maza valsts nedrīkst būt atkarīga un dzīvot vienas lielas un spēcīgas valsts ēnā. Bieži to pasniedz kā rusofobiju, bet tas ir nepareizi un netaisnīgi. Lai arī cik maza būtu valsts, tai ir savas nacionālās intereses. Mēs labi zinām, ko ar mums var izdarīt, ja esam no kāda atkarīgi.

Esmu to izjutis pats uz savas ādas. Man bija smags infarkts brīdī, kad mājā nebija ne gāzes, ne apkures, ne elektrības. Tas bija ziemā, februārī. Sirds kardiogrammu man taisīja sveču gaismā un aparātus darbināja ar baterijām. Tā mums lieku reizi atgādināja, kurš ir saimnieks, un tā bijis daudzas reizes.

Jūs jau pieminējāt Ahhāziju un Dienvidosetiju, kur jau gadiem ilgi gruzd konflikts. Kas tur šobrīd notiek?

Jāatzīst, ka Krievija de facto piesavinās teritorijas. De jure viņi baidās to izdarīt, jo pastāv starptautiskas tiesības, kurām Krievija cenšas sekot. Taču nereti lielvalstu iemīļota nodarbe ir dubultstandartu piekopšana, it īpaši, ja valstij ir impēriska domāšana. Abhāzija ir praktiski pilnībā sagrābta, arī Dienvidosetija. Tur visus lēmumus pieņem Maskava.

Tiek radīts iespaids, ka abhāzi un osetīni nevar sadzīvot ar mums un mēs ar viņiem, ka miers nav iespējams un ka nekādi nevar mūs nosēdināt pie sarunu galda. Taču es teiktu, ka viņi dara visu, lai mēs nenosēstos pie sarunu galda. Viņi slepus veicina separātismu. Turklāt Maskava separātismu ir ielaidusi pati savās mājās - Ziemeļosetijā viņiem ir ļoti smaga situācija. Šis ir gadījums, kad cilvēks svaidās ar akmeņiem, kaut pats dzīvo stikla mājā.

Bet kā ir Adžārijā? Vai tur konflikts ir atrisinājies?

Adžārija ir atgriezusies Gruzijas paspārnē, un tā ir liela Mihaila Saakašvili uzvara. Ar Adžāriju bija vienkāršāk, tur valdīja sīks feodālis, Maskavas ieliktenis Aslans Abašidze. Cik tad ilgi viņš varēja noturēties provincē, kur vairums iedzīvotāju ir gruzīni? Abašidzes laikā tur pat divi kilometri ceļa nebija noasfaltēti, bet tagad visus ceļus klāj asfalts. Kad padzina Abašidzi, Krievijas presē pārsteigts izlasīju, ka Adžārija esot vienīgā vieta, kur Gruzijā saglabājusies laba dzīve. Nesen tur biju un redzēju visīstāko padomju dzīvi.

Ja vēl izdotos atrisināt tos abus konfliktus… Mēs to ļoti pārdzīvojam, tās ir asiņojošas brūces. Apkaunojoši, jo tās ir Gruzijas teritorijas. Diemžēl risinājums pagaidām nav redzams. Bez Eiropas un rietumvalstu iejaukšanās, bez spēcīga spiediena uz Krieviju nekas nemainīsies.

Kā klājas Jūsu tuvākajiem dienvidu kaimiņiem - Azerbaidžānai, Armēnijai? Revolūcijas nebriest?

Lai gan mūsu starpā pastāv visādas rīvēšanās, tomēr varētu teikt, ka mēs esam brāļu tautas. Mēs viņus nedaudz apsteidzam kādās lietās, tas izraisa veselīgu un arī sliktu skaudību. Taču reizēm arī Armēnija un Azerbaidžāna mūs apsteidz. Man negribētos nevienu kritizēt, jo mums visiem ir grūts periods. Mēs ejam cauri jaunu valstu veidošanās procesam, un tas notiek ļoti smagos apstākļos. Iespējams, ka Gruzijai nav paveicis visvairāk. Varbūt tāpēc, ka visur lienam pa priekšu, trokšņojam visvairāk, esam arī visvairāk cietuši. Mums ir tāds raksturs - esam ciniķi un patoloģiski optimisti vienlaikus. Tā ir ļoti dīvaina kombinācija, bet tas palīdz izdzīvot. Mums priekšā ir tik nopietns uzdevums, ka mēs sajuksim prātā, ja pārāk nopietni to uztversim! Labāk uz to visu paskatīties ar humoru un censties laboties!

Eiropā visu acis pievērstas divām valstīm - lielajai Ukrainai, kura arī cer uz dalību eiro atlantiskās struktūrās, un Baltkrievijai, kur nostiprinājies diktatorisks režīms. Vai sekojat līdzi notikumiem arī tur?

Pēcpadomju telpā Ukraina ir otra nozīmīgākā valsts aiz Krievijas. Mums ir svarīgi, kurp tā virzīsies. Ja Ukraina slīdēs atpakaļ, tas būs milzīgs trieciens, kas apdraudēs arī mūsu nacionālo drošību. Starptautiskā konjuktūra šobrīd nav labvēlīga Ukrainai – aug naftas un energoresursu cenas, un Kijevai rodas papildus grūtības.

Bet par to, kas notiek Baltkrievijā, mēs slikti zinām. Arī par mums Baltkrievijā visādas pasakas stāsta. Nesen tur bija viens mans paziņa, no lidostas viņu uzreiz aizveda paēst, sakot: “Tu esi atbraucis no valsts, kur visi dzīvo badā. Ēd vien, ēd!”. Tas, protams, ir smieklīgi, bet varbūt arī mēs tā domājam par Baltkrieviju? Laikam gan nē. Taču tas, ko redzam TV un lasām presē, nerada patīkamu iespaidu par Baltkrieviju. Ar vecu karieti nekur neaizbrauksi, tā jāmaina.

Teksts angļu valodā pieejams šeit.

Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta "Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru" ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

"Cunka'' - Riga 03.06.2006 12:25
A e gribeju pateikt ka tas ir pavisam garaaaaaaammmm