Foto: Romāns
Vislielāko pārsteigumu sagādāja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās darba plāns, kur atrodamas galvenokārt vispārīgas frāzes. Atliek cerēt, ka tikai sarežģīto politisko apstākļu dēļ Muižnieka kungs nevar iekļaut plānā svarīgas iniciatīvas, kuru proponents pats ilgus gadus bija NVO vadītāja lomā.
Ministru kabineta pieņemtajā 2003. gada Rīcības plānā un vidējā termiņa darbības prioritātēs minētas arī cilvēktiesību un sabiedrības integrācijas problēmas. Atšķirībā no iepriekšējām valdībām, jaunā nebaidās atzīt dažu problēmu pastāvēšanu. Piemēram, nepieciešamību nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību maznodrošinātām personām vai reglamentēt, kādos gadījumos var atteikties no obligātā militārā dienesta, turpmāk, paredzot arī iespēju, pāriet uz bruņoto spēku komplektāciju no profesionāļiem.
Plānā liela uzmanība pievērsta Tieslietu ministrijas atbildības sfērai. Kā vidējā termiņa darbības prioritātes valdība atzīmē tiesu darbības uzlabošanu, lai paātrinātu lietu izskatīšanu tiesās un nodrošinātu tiesu darbības caurskatāmību. Tāpat tiek paredzēts palielināt kriminālsodu izpildes sistēmas efektivitāti, nodrošinot cilvēktiesību normu ievērošanu, kā arī veicinot notiesāto sociālo rehabilitāciju. Arī 2003. gadā ir nepieciešams izpildīt veselu virkni uzdevumu šajās jomās, tajā skaitā pieņemt jauno Kriminālprocesa likumu un izveidot valsts probācijas dienestu. Ir skaidrs, ka pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma Laventa lietā valdība pievērsīs daudz lielāku uzmanību tiesu varas efektīvas funkcionēšanas nodrošināšanai. Jāatzīmē gan, ka par prioritāti, diemžēl, nav kļuvusi Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās jau 2003. gadā, kaut arī jāatzīst, ka liela daļa atbildības šajā sakarā gulstas uz iepriekšējo Ministru kabinetu.
Rīcības plānā vairāk uzmanības tiek pievērsts invalīdu un bērnu tiesību aizsardzībai. Finanšu ministrija paredz izstrādāt sen gaidīto likumprojektu “Par valsts pārvaldes iestāžu darbības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”. Toties jāatzīmē, ka cilvēktiesību un integrācijas problemātika tiek atspoguļota galvenokārt 2003. gadā izpildāmo uzdevumu veidā, nesaistot to ar vidējā termiņa prioritātēm. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija rīcības plānā uzsver, ka mazākumtautību vidējās izglītības reforma veicama saskaņā ar Vispārējās izglītības likumu – respektīvi, apmācība nenotiek “tikai” latviešu valodā pēc 2004. gada 1. septembra, ko arī var uzskatīt par jaunu pieeju. Tajā pašā laikā mazākumtautību izglītības jautājums nav atzīmēts kā prioritārs, kaut arī tas kopā ar skolotāju algas jautājumu atzīstams par pašu problemātiskāko izglītības sfērā. Iekšlietu ministrija plāno organizēt starptautiskās mācības “Bēglis-2003”, tomēr imigrācijas un it īpaši bēgļu jautājumu risināšana prioritāšu vidū nav atrodama. Tas, manuprāt, nav pareizi, domājot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tieslietu ministrija nesaista rīcības plānā deklarēto maznodrošināto personu naturalizācijas iespēju paplašināšanu ar naturalizācijas procesa veicināšanu kā valdības prioritāti.
Manuprāt, ir vairākas lietas, kuru trūkst rīcības plānā. Piemēram, Ārlietu ministrijai šī gada laikā būtu jānoskaidro visi aspekti, kas saistīti ar Latvijas iedzīvotāju brīvo kustību Eiropas Savienībā, domājot arī par tādiem unikāliem tiesību subjektiem kā nepilsoņi. Valdības vidējā termiņa prioritātēm arī būtu vairāk jāatspoguļo cilvēktiesību problēmas. Uzskatu, ka Labklājības ministrijai būtu jāpadomā par dzimumu līdztiesību un dažāda veida diskriminācijas novēršanu. Veselības ministrijas kompetences sfērā par prioritāti būtu jākļūst pacientu tiesību aizsardzībai. Tieslietu ministrija arī varētu paplašināt savu prioritāšu loku, iekļaujot tajā arī cilvēktiesību efektīvākas aizsardzības nodrošināšanu, piemēram, paplašinot Valsts cilvēktiesību biroja pilnvaras vai nodibinot ombuda biroju Latvijā.
Vislielāko pārsteigumu man sagādāja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās darba plāns. Atšķirībā no citām ministrijām, te pat rīcības plānā atrodamas galvenokārt vispārīgas frāzes – “dialoga mehānisma izveide ar mazākumtautībām un dialoga nodrošināšana”, “sabiedrības integrācijas politikas plānošanas un īstenošanas nodrošināšana” utml. No konkrētiem uzdevumiem tiek minēta tikai Nacionālā rīcības plāna pret rasismu un neiecietību izstrādāšana. Nav ne vārda par Sabiedrības integrācijas programmas atjaunošanu, Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikācija nav pieminēta, par jaunā Mazākumtautību likuma izstrādāšanu pat nerunājot. Mazākumtautību kultūras biedrību finansēšanas mehānisma pārskatīšana netiek apspriesta, Eiropas Savienības Rasu vienlīdzības direktīvas pārņemšanas gaita paliek neskaidra. Par visām šīm lietām ministrs likās norūpējies uzreiz pēc apstiprināšanas amatā. Atliek cerēt, ka tikai sarežģīto politisko apstākļu dēļ Muižnieka kungs nevar iekļaut šīs iniciatīvas valdības Rīcības plānā. Esmu pārliecināts, ka viņš nav aizmirsis ilgos gadus NVO vadītāja lomā, kad pats arī bija šo ideju proponents. Pretējā gadījumā viņa darbība ministra amatā liktu vilties cilvēktiesību aizstāvjiem, kas cerēja, ka ar Nila Muižnieka iecelšanu “jaunie laiki” patiešām ir klāt, vismaz cilvēktiesību aizsardzības jomā.