“Cilvēkdrošība” – jāpārtulko un jālieto praksē!

Recenzija par ANO Attīstības programmas Pārskatu par tautas attīstību 2002/2003 “Cilvēkdrošība”

Iesaki citiem:

Mēs katrs individuāli, kā arī šaurākā vai plašākā sabiedriskā lokā un līmenī – ģimenē, ar draugiem, pašvaldībā, Latvijā, Eiropā – saskaramies ar draudu situācijām, ko lielākoties risinām intuitīvi, tādēļ Pārskata par tautas attīstību 2002/2003 tēmas izvēle “Cilvēkdrošība” ir ļoti aktuāla un apsveicama.

Pārskatā izvirzītās problēmas un to analīze balstās uz nopietni sagatavotu faktoloģisko bāzi - statistikas materiāliem, intervijām, pētījumiem, no kuriem atsevišķi jāpiemin īpaši šī pārskata vajadzībām veiktais pētījums “Par cilvēkdrošību Latvijā”. Šī pētījuma metodoloģija ļauj uzskatīt pētījuma rezultātus par nopietnu informācijas avotu analīzei un secinājumiem, un es personīgi ieteiktu iepazīties ar pārskatu valsts un pašvaldību darbiniekiem, uzņēmumu un sabiedrisko organizāciju darbiniekiem, jo Pārskatā analizētās tēmas un izdarītie secinājumi var kļūt par impulsu dažādu stratēģisku lēmumu pieņemšanā.

Vienlaicīgi vēlos atzīt, ka atsevišķas pārskata daļas ir pārsātinātas ar svešvārdiem un jaunvārdiem, un nesagatavotam lasītājam varētu būt grūti izsekot autoru domai, tādēļ sniedzot savus komentārus centīšos būt iespējami lakonisks.


Vai pārskats sasniedz sev izvirzīto mērķi?

Pārskata mērķis: “Pārskata pamatmērķis ir rosināt uz pasākumiem, kas mazinātu augsto nedrošības sajūtu (..). Panākt, lai cilvēki iemācās pārdomāt jebkuru potenciāli nedrošu dzīves situāciju un pareizi tajā rīkoties ”.

Tādejādi var spriest, ka autori pārskatā cenšas uzrunāt gan tradicionālos partnerus - valsts varu un pilsonisko sabiedrību, gan uzņēmējus un atsevišķus indivīdus. Kopumā var teikt, ka secinājumu daļās autori tiešām ir centušies sniegt rekomendācijas gan indivīda, gan valsts politikas līmenī, tomēr jāatzīmē, ka apšaubāma ir atsevišķu indivīdu spēja iedziļināties pārskatā un pielietot augsti profesionālās atziņas sadzīvē. Bet tieši “pozitīvas tuvākās attiecības” un “pozitīvas indivīda īpašības”, pēc autoru domām, ir vieni no būtiskākajiem drošības sajūtu veicinošiem faktoriem. Es gribētu teikt, ka mērķa uzstādījums ir bijis pārlieku plašs un indivīdu uzrunāšanai jāmeklē citi ceļi.

Visdrīzāk nevalstiskās organizācijas (NVO) ātri aizpildīs šo informācijas robu un “iztulkos” pārskata atziņas un secinājumus indivīdiem saprotamā valodā, kā arī īstenos tās savos projektos. Vadoties no NVO viedokļa, ko šajā gadījumā pārstāvu, pārskats dod nenovērtējamu izziņas un pārdomu materiālu.

Analizējot pārskata autoru ieteikumus valsts politikas līmenim, jāsecina, ka katrs indivīds un sabiedrība kopumā būtu lieli ieguvēji, ja kaut vai neliela daļa pārskatā sniegto ieteikumu tiktu praktizēta valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanas, izpildvaras un kumunikācijas praksē. Pārskata autori atzīst, ka visaptverošas cilvēkdrošības politikas izstrāde nav labākais veids tās veicināšanai: “Jēdzienam cilvēkdrošība drīzāk gan jāpaliek par vienu no prizmām, caur kurām rīcībpolitiķiem vajadzētu izanalizēt gandrīz katru aktuālu problēmu”.

Neskatoties uz to, ka pārskata tēma Latvijā ir neskarta un jauna, tādēļ grūti pretendēt uz pilnīgu analīzi, autori sniedz visumā konkrētas rekomendācijas tieši rīcībpolitikas griezumā. Tomēr pieļauju, ka katrs pārskata lasītājs noteikti varēs papildināt nepietiekoši iztirzātos vai neaplūkotos jautājumus/ieteikumus valsts varai. No organizācijas, kas pamatā darbojas ar sociāliem jautājumiem, viedokļa atļaušos minēt tikai divas būtiskas problēmas:


  • pretrunas likumu veidošanā un praksē. Pašvaldību resursi ir klaji nepietiekoši valsts likumu izpildes nodrošināšanai. Tā rezultātā indivīdiem atkarībā no to dzīves vietas ir ievērojami atšķirīgas iespējas realizēt tiem likumā noteiktās tiesības - vardarbībā cietuši bērni nevar tikt nosūtīti rehabilitācijai, invalīdi nodrošināti ar palīglīdzekļiem un transportu, veci ļaudis ar aprūpes mājās pakalpojumiem. Pārskatā šī tēma skarta uzsverot īpašo Latgales situāciju, tomēr šī situācija ir tipiska visā Latvijā un tajā skaitā Rīgā.

  • tradīciju trūkums, politikas un prioritāšu mainība, nepārdomāti politiķu paziņojumi. Tas nebūtu nekas traģisks vecajās demokrātijās, kurās ir senas un iesakņojušā sabiedrības dalībnieku lomas, bet Latvijā katra jaunā vara maina politikas virzību, pārstrādā vai neievēro iepriekšējās stratēģijas, maina nodokļu likumdošanu, “likvidē bērnu namus” un, protams, mācās no savām kļūdām.


Ja raugāmies uz pārskata pētniecisko kvalitāti, tas balstās uz plašu literatūras klāstu un specifiskiem ārvalstu un Latvijas pētījumiem, tādējādi zinātniskā pamatojuma daļā ir lieliski izstrādāts. Pārskatā izskaidrotas cilvēkdrošības problēmas un sniegtas ar tām saistītās terminoloģijas definīcijas. Vēlos vēlreiz uzsvērt “Pētījumu par cilvēkdrošību 2002”, kas precīzi aptver Latvijas pieaugušo iedzīvotāju sastāvu un visumā precīzi identificē potenciālos draudus, nedrošību, drošību veicinošos faktorus, ļaujot tos analizēt dažādos griezumos - dzimums, vecums, nacionalitāte, dzīves reģions u.c. Diemžēl pārskatā pētījums nav pieejams pilnībā.


Pārskats veicina pārdomas un diskusijas

Pārskata zinātniskais uzstādījums, definīcijas un loģiskā shēma raisa pārdomas, piemēram, definēti pieci drošumspējas faktori – pozitīvas indivīda īpašības, pozitīvas tuvākās attiecības, ekonomiskā drošība, tīklspēja, sadarbība ar valsts institūcijām un starptautiskām organizācijām.

Kā NVO cilvēks gribu papildināt ieteikumus un ierosināt rīcībolitikas līmenī diskusiju, kas novestu pie konkrēta lēmuma – kādas būtu šo tīklu funkcijas un loma sabiedrības dzīvē. Kā zināms, tās ir iespējamas dažādas un pasaulē ievērojami atšķiras, pārmēram Vācijā un Zviedrijā. Ar vilcināšanos lēmuma pieņemšanā mēs neveicinām organizāciju attīstību un cilvēku tīklošanos.

Vai varētu pētīt arī sabiedrisku grupu, piemēram, nevalstisko organizāciju, uzņēmumu drošumspēju?

Pārskatā uzsvērts, ka ciešā kopsakarā analizēts drošības stāvoklis un drošības apziņa, faktiskā apdraudētība/neapdraudētība un priekšstati par apdraudētību /neapdraudētību. Tomēr pēc manām domām šīs lietas būtiski atšķiras. Veicot atsevišķus vai papildinošus pētījumus, būtu labi izprast pārskata atslēgterminus apziņas un sajūtu līmenī, jo apziņa un sajūtas mainās un papildina viena otru. Kādā brīdī drošības apzināšanās pārtop drošības sajūtā? Kā paplašinās cilvēka vajadzība pēc drošības sajūtas, aptverot arvien plašākus drošības lokus? Skaidrs, ja cilvēks ir badā Latvijā, tam būs diezgan vienaldzīgi plūdu draudi Āfrikā.

Tie noteikti būs tikai daži jautājumi turpmākām diskusijām.

Kopumā, neskatoties uz autoru jau pārskata 1. nodaļā piesauktajiem dažādu valstu pētnieku viedokļiem “cilvēkdrošība var tikt definēta pārāk atšķirīgi”, “definīcijas izsaka visu un neko”, ir apsveicams ANO Attīstības programmas pārskata mēģinājums ieskatīties cilvēkdrošības problemātikā Latvijā šodien.

Cilvēce un cilvēku sabiedrība pastāvīgi mainās. Pirms dažiem tūkstošiem gadu kaula uzgalis medību šķēpam bija lēciens cilvēkdrošības ziņā, pirms nepilniem 100 gadiem Ļeņins formulēja komunisma sabiedrības pamatu “sociālisms plus visas zeme elektrifikācija”, bet Latvijā uzturlīdzekļu pietiekamību garantēja gotiņa lauku sētā. Pēc 10 gadiem cilvēkdrošība un uzturpietiekamība sevī ietvers pavisam citas minimālās vajadzības nekā pārskatā minētās un varu vienīgi atbalstīt domu par atkārtotu pētījumu nepieciešamību, lai analizētu Latvijas cilvēkdrošības situācijas izmaiņas.

Ļoti ceru, ka indivīdi, nevalstiskās organizācijas un rīcībpolitiķi problēmu uzstādījumus un risinājuma piedāvājumus, kas sniegti pārskatā, pratīs pielietot praksē un sabiedrība tās izjutīs jau rīt un savā ikdienā, nevis lasīs nākošo vēlēšanu kampaņu plakātos.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti