"Diena", 28.10.2005 Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Cilvēks gāja pa Vecrīgas ielu. Bija vasarīga novakare, kad pēkšņi no aizmugures atskanēja lamuvārdi. Sekoja sitiens, sāpes un pazemojums. Slimnīcas ārsti uz cilvēka tumšās ādas saskaitīja daudzus sasitumus, kas ātri dzija. Dvēsele nedzija. Tā nebija pirmā reize, kad Latvijas galvaspilsētā un ne tikai tur cilvēks ar tumšo ādu bija klausījies pret sevi vērstu izsmieklu un draudus, bet tā bija pirmā reize, kad draudi kļuva par rūgtu realitāti. Tas nu bija noticis. Bet kad tas apstāsies?

Latvija nav rasistiska valsts, tā uzskata vairākums. Bet kas tad notiek ar mums? Mūsu likumi atbilst civilizētas liberāldemokrātiskas valsts kritērijiem. Mūsu izglītības sistēma māca iejūtību pret līdzcilvēkiem. Mēs nekad neesam kolonizējuši citas valstis, atņēmuši iezemiešiem to zemi, tiesības un brīvību. Mums nav rezervātu cilvēkiem. Mums nav bijusi rūgtās rasisma problēmas pieredze. Filma Misisipi deg nav uzņemta Latvijā un nav par Latviju. Taču, tāpat kā šis raksts, filma ir par cilvēku, kuram sāp. Gudras tautas mācās no citu kļūdām. Vai mēs spēsim izvairīties paši no savējām? Izvēles laiks ir pienācis, un izvēli nevaram vairs atlikt, jo cilvēkiem Rīgas ielās sāp. Sāp arvien biežāk un vairāk.

Rasisms ir uz aizspriedumiem balstīta, nevienlīdzīga, diskriminējoša un bieži vardarbīga attieksme pret citiem līdzcilvēkiem, kuri no mums parasti atšķiras ar ādas krāsu vai nacionālo kultūru. Ilgu laiku Latvijā nebija īsti pamata runāt par rasismu, jo, vadoties pēc ārējā veidola, mūsu cilvēki ir cits citam ļoti līdzīgi — rozīgi balti vai, citiem vārdiem runājot, vizuāli homogēni un viendabīgi. Tomēr pēdējā desmitgadē pie mums ir ieradušies pāris desmitu, varbūt simtu cilvēku, kuri mācās, strādā, dzīvo un mīl mūsu zemē. Bet viņu izskats atšķiras no tradicionālā latviešu bāleliņa, jo viņi ir ieradušies no tālām zemēm — Indijas, Amerikas, Āfrikas. Viņu ādas krāsa ir kļuvusi par iemeslu arvien biežākiem huligāniskiem uzbrukumiem, kas pēc būtības ir noziegums un kauns mums katram, kurš to pieļauj. Redz, dzird un neiejaucas.

Dažs labs teiks, ka Latvija nav vienīgā valsts, kur tādas lietas notiek. Turklāt statistika liecina, ka patiešām Latvijā rasisma motivēti uzbrukumi cilvēkiem notiek daudz retāk nekā daudzās citās Eiropas un pasaules zemēs. Vairākās tā sauktajās vecajās demokrātijās rasistisku motīvu dēļ vēl XX gadsimta vidū tumša ādas krāsa bija iemesls sieviešu sterilizācijai, pilsoņtiesību liegšanai, bērnu nošķiršanai no vecākiem.

Pēc “terorisma laikmeta” sākuma 2001.gadā Eiropas valstu un Amerikas sabiedrībā arvien skaļāk izskan jautājums: vai dažādība var sadzīvot līdzās? Vai multikulturālisms vai ar multikulturālismu saprastā dažādu, atšķirīgu kultūru pastāvēšana vienā valstī ir iespējama bez dziļākas savstarpējas integrācijas?

Latvijas gadījumā, balstoties uz padomju okupācijas pieredzi un diskusijām par padomju laika seku likvidēšanu ar sabiedrības integrācijas palīdzību, sabiedriskajā domā ir panākts progress. Ir izveidota virkne institūciju ar tā saucamo Integrācijas ministriju priekšgalā. Runājot par daudzveidības nozīmi un robežām Eiropas sabiedrībās, mums ir ko teikt arī citām Eiropas valstīm. Tajā pašā laikā mums ir ne tikai jāpiedāvā sava pieredze un skaidrojums, bet jāmācās no valstīm un sabiedrībām, kuras rasisma apkarošanā ir tikušas pāri savai rūgtajai pagātnei. Mums jāmācās no citu kļūdām, lai rasisma mēris, kam ir tendence pieaugt gandrīz visās rietumu sabiedrībās, neinficētu mūsu sabiedrību. Tas nav viegls uzdevums, jo naids pret citādo pēdējos gados Eiropā iet roku rokā, un patīk mums tas vai ne, bet ies roku rokā ar indivīdu brīvību ierobežošanu tā saukto drošības apsvērumu dēļ. Vai šie ierobežojumi ir vajadzīgi, un cik ļoti tie paglābs no terora draudiem un nedrošības — tas ir jautājums, uz kuru šajā rakstā neņemos atbildēt. Tomēr neatkarīgi no mūsu vēlmēm tendences ierobežot brīvības XXI gadsimtā pieņemsies spēkā.

Mūsu, latviešu, uzdevums ir šajā sabiedrības attīstības posmā nezaudēt cilvēcīgo. Nekļūt par rasistiem tikai tādēļ, ka citādo agrāk neesam sastapuši, nepazīstam un tādēļ varbūt instinktīvi baidāmies vai vēl sliktāk — vainojam nejēdzībās mūsu valstī, par kurām paši esam atbildīgi. Nebūsim vienaldzīgi, ja redzam, ka cilvēku aizskar uz ielas. Aizstāvot līdzcilvēku cieņu, mēs apstiprinām paši savu cilvēcisko vērtību. Mēs esam darbībā, nevis klusu ciešot. Bet, ja mūs neinteresē mūsu pašu cilvēciskums, varbūt padomāsim par Latvijas tēlu, kā tas cieš tikai dažu noziedznieku un ielas huligānu dēļ, kuriem ikdienas rasisms ir izklaide un, iespējams, patīkama brīvā laika nosišana, jo neko prātīgāku viņu atsaldētās smadzenes nespēj piedāvāt.

Arī valsts institūcijām, Iekšlietu ministrijai, Integrācijas lietu birojam un Izglītības ministrijai ir noteiktāk jāpārdomā sava rīcība šajā jautājumā. Ja kāds Rīgas ielās klejojošs skūtgalvis beidzot tiks sodīts par savu nepiedodamo uzvedību, protams, ja vainīgs, tas iedarbosies pietiekami pamācoši uz pārējiem rasistisku tendenču pārņemtajiem ļautiņiem. Savukārt Ārlietu ministrija ir gatava lūgt palīdzību rasistisku tendenču apkarošanā tām valstīm, kur rasisma vēsture ir jau cirtusi dziļas brūces.

Rasisms ir viena no vēsturiskām cilvēces slimībām, pret kuru mēs līdz šim bijām imūni, jo vienkārši bijām izolēti no iespējas inficēties. Tagad ir pienācis laiks izolēt slimos un vakcinēt nepasargātos, jo citādi šī cilvēciskā un pagaidām iekšpolitiskā problēma kļūs arī par jaunu ārpolitisku problēmu Latvijai. Taču arī šis arguments nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka rasistiska attieksme ir morāli nepareiza un nosodāma neatkarīgi no tā, vai tai būs politiskas sekas vai nebūs. Mums visiem kopā, valstij, sabiedrībai un ģimenei ir jārūpējas par to, lai cilvēkam sāpētu mazāk. Pasaulē un Latvijā jau tā pietiek problēmu. Nepieļausim jaunu rašanos.