Pārdomas, iedvesmojoties no grāmatas "Regenesis: How Synthetic Biology Will Reinvent Nature and Ourselves"

Šajā ierakstā turpināšu izmantot svētku laiku, lai pareklamētu dažas Latvijā vēl mazpazīstamas idejas, grāmatas, interneta resursus!

Viena no 2012.gada vērtīgākajām grāmatām (vismaz man jau noteikti!) bija “Regenesis: How Synthetic Biology Will Reinvent Nature and Ourselves” Tas ir sarežģīts, aizraujošs, nedaudz utopisks ieskats tajā, kā mūsdienu atklājumi sintētiskajā bioloģijā jau tagad pārveido pasauli un kas vēl šajā jomā ir gaidāms nākotnē.

Grāmatas otrajā daļā ir vairāki drosmīgi pieņēmumi par to, kā nākotnē, mainot DNS, cilvēce pārbūvēs gan apkārtējo vidi, gan pati sevi – pie tiem gan jau vēl kādreiz šajā blogā atgriezīšos. Bet šobrīd, ievadam, aicinu jūs noskatīties šo youtube atrodamo klipu:

Šīs ir tehnoloģijas, kas ir pieejamas jau vairākus gadus – tās ļauj piemērot koku formu cilvēku vajadzībām. Vēlaties skaistu mājiņu kokā? Nav problēma – to ir iespējams IZAUDZĒT!

Un tas ne tuvu nav radikālākais veids, kā vide, tai skaitā organiskā, tiek pārveidota cilvēces vajadzībām.

Kādēļ minu šo piemēru? Tādēļ, ka, manuprāt, tas, līdz ar grāmatas pieņēmumiem par to, ko cilvēce pavisam drīz būs iemācījusies darīt lietu DNS līmenī, liek uzdot jautājumu: cik ir vai nav svarīgs dabas “autentiskums”? Ar autentiskumu es saprotu to, kā kāds augs, dzīvnieks, cilvēks bija izveidojies evolūcijas ceļā, līdz cilvēce iemācījās izmantot zinātniskas atziņas, lai to mainītu. Mainīt, piemēram, apveltot augu ar tādām īpašībām, lai cilvēkam vai dzīvniekam tas šķistu garšīgāks, skaistāks, veselīgāks, selekcionējot tādas šķirnes suņus, kas ir cilvēkiem draudzīgāki un mazāk slimo, piešķirot vājredzīgam cilvēkam brilles vai labojot defektus DNS, lai atbrīvotu cilvēku no iedzimtām kaitēm.

Jo vairāk es par šo jautājumu domāju, jo mazāk redzu pamatojumu tam, ka “dabiskam” autentiskumam ir vērtība pašam par sevi – galu galā tas arī ir evolucionāri nejaušs un, ja skatās daudzu tūkstošgadu, miljoniem gadu perspektīvā, nepārtrauktā transformācijas stāvoklī esošs.

Tas ko cilvēce šobrīd dara: padara šo nejaušību mērķtiecīgāku un antropocentriskāku, uz cilvēka ērtībām orientētāku.

Tur gan arī slēpjas šī procesa lielākās bīstamības – 1) risks, ka šādā veidā pazaudēsim JAU ESOŠO dabas daudzveidību, kuras vērtīgumu arī cilvēcei šobrīd pat neapjaušam, bet nākotnē nožēlosim, ka tā mums vairs nav; 2) uz pasauli un tās pārveidi skatoties no cilvēka acīm, iespējams, neprotam, pietiekami novērtēt tās dabas vērtības, kas tikai pastarpināti attiecas uz cilvēku, bet lielāku labumu dod kam citam.

Tie visi varētu šķist teorētiski jautājumi, bet tie var rezultēties reālās dilemmās.

Piemēram:
1) ja būtu iespēja DNS līmenī pārveidot pasaules augus tā, lai tie neradītu cilvēkiem alerģijas, vai to vajadzētu/būtu pareizi darīt?
2) ja būtu iespējams ielikt žurkās un pelēs “programmu” turēties tālāk no pilsētām, vai to vajadzētu/būtu pareizi darīt?

Kā uz to atbildēt?