Cik var runāt par naudu?! 2

Recenzija par pētījumu Maksa par demokrātiju: vai partijas jāfinansē no valsts budžeta?.

Iesaki citiem:

Vai ir atklāts partiju jaunības eliksīrs? Protams! Lietojiet valsts tiešo dotāciju uzlējumu, un rezultāti būs redzami jau nākamajās vēlēšanās! Šāds optimisms valdīja lielas daļas Latvijas politiķu publiskajos izteikumos pirms vairākiem gadiem, un arī šobrīd tas ir tikai nedaudz pierimis. To uzbužina Ivetas Kažokas un Marčina Valecka nesenais pētījums Maksa par demokrātiju: vai partijas jāfinansē no valsts budžeta?

Abi autori norāda uz četriem iemesliem tiešo dotāciju ieviešanai: (1) vairums Latvijas politisko organizāciju nespējot pienācīgi pildīt partijām raksturīgās funkcijas;

(2) partijas esot ļoti atkarīgas no lieliem ziedojumiem; (3) Latvijā neesot finansiālu priekšnoteikumu aktīvai partiju konkurencei, un ārpusparlamenta partijām un opozīcijas partijām esot sarežģīti iegūt privāto finansējumu; (4) Latvijā esot īpaši piemērota augsne, lai notiktu slepenas vienošanās starp partijām un ziedotājiem, kas, sponsorējot partijas, vēlas sev iegūt neleģitīmas privilēģijas. Krietnu eiropieti tracinošs ir autoru atgādinājums, ka teju visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs minētās dotācijas jau pastāv. Un ja vēl aizdomājas par virsrakstā iekodēto atklāsmi, ka par demokrātiju arī ir jāmaksā, tad Latvijas partiju finansēšanas režīms neko pacilājošāku par šķērmumu radīt nevar.

Apzināti lietoju atstāstījuma izteiksmi iemeslu uzskaitījumam, jo ne visiem no tiem varu piekrist un ne jau valstīs bez dotācijām vien ir aktuāli daži no iemesliem. Piemēram, ir grūti saprast, kas autorus ir mudinājis žēloties par partiju konkurences trūkumu situācijā, kad četrās no piecām Saeimas vēlēšanām ik reizi (!) ir nomainījusies puse parlamenta deputātu un likumdevējā ir ienākusi vismaz viena pilnīgi jauna partija. Bez rūpīgāka skaidrojuma nav saprotama partiju nespēja funkcionēt. Priekšstatos par antīko demokrātiju sakņoti uzskati būtu samērojami ar pasaules respektablāko partiju pētnieku secinājumiem par partiju adaptāciju mūsdienu demokrātijas apstākļos.

Tomēr nevēlos reducēt diskusiju par dotācijām tikai uz minētajiem četriem iemesliem, netieši atzīstot, ka tie ir nepieciešami un pietiekami faktori minētās inovācijas ieviešanai. Tā vietā piedāvāju paraudzīties uz pasauli mums apkārt un pētījumiem, kas to analizē.

Kažoka un Valeckis uzskaita astoņus mērķus no korupcijas mazināšanas līdz plašākai līdzdalībai partijās, kuru sasniegšanu tiešās dotācijas varētu veicināt. Pēc dažādu pētījumu rezultātu apkopošanas abi autori ir spiesti konstatēt, ka nevienu (!) no minētajiem mērķiem dotāciju ieviešana nav tuvinājusi. Tas gan abiem netraucē nākt klajā ar apņēmīgiem ieteikumiem. Savukārt sabiedrības negatīvo viedokli par dotācijām, kas fiksēts tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā 2007.gada rudenī, abi partiju demokratizētāji pētījuma prezentācijā noraidīja kā nekompetentu un mazsvarīgu. Ne pārāk bieži iznāk sastapties ar tik intensīvu apoloģiju pētījumos.

Pielicis punktu manuskriptam par partiju finansēšanas jautājumiem Austrumeiropā[1], esmu tikai stiprinājies pārliecībā, ka dotācijas nebūt nav nozīmīgākais instruments partiju finansēšanas jomas pilnveidei. Reģiona pieredze liecina, ka (1) partiju tēriņi ir pieauguši visās valstīs neatkarīgi no tiesiskā regulējuma, un tas ir tieši saistīts ar kampaņu profesionalizāciju; (2) neatkarīgi no tiesiskā regulējuma partijas ir izveidojušas visnotaļ ciešas saiknes ar uzņēmējiem, un lielākā daļa politiskajiem mērķiem izlietotās naudas tiek saņemta ziedojumu (deklarētu vai nedeklarētu) veidā, turklāt ir pamats uzskatīt, ka ziedotāju loks ir šaurs; (3) tiešās dotācijas ir ieviestas vairumā reģiona valstu, taču tās nav palīdzējušas darīt spēles laukumu līdzenāku un līdzsvarot dažādu partiju izredzes vēlēšanās; (4) valstīs ar apjomīgākām tiešajām dotācijām ir vērojama vārgāka partiju savstarpējā konkurence; (5) dotācijas veicina partiju iekšējo centralizāciju, taču spēja sagādāt finanšu resursus palielina partijas biedru ietekmīgumu neatkarīgi no viņu formālā statusa partijas hierarhijā.

Procesi un rezultāti Čehijā varētu šķist vispievilcīgākie — saprotama partiju sistēma, kas veidojusies ap vienu šķirtni, neliels partiju skaits, prāva vēlētāju simpātiju stabilitāte, relatīvi mazi politiskie tēriņi. Varētu domāt, ka tam pamatā ir dāsnais valsts finansējums partijām. No vienas puses, neslēptās priekšrocības, ko lielās, parlamentā pārstāvētās partijas iegūst caur dotācijām, ir mazinājušas ārpusparlamenta konkurentu sekmes vēlēšanās. Taču čehu sistēmas nozīmīgākais elements ir apmaksātas reklāmas aizliegums sabiedriskajos un privātajos elektroniskajos medijos. Tieši tas ir visvairāk slāpējis partiju tēriņu izaugsmi, iepretim, piemēram, Ungārijai, kur valsts sniedz vērienīgu atbalstu, taču kur tēriņi ir kāpuši krietni straujāk.

Tieši apmaksātas politiskās reklāmas ierobežošanas virzienā būtu meklējami risinājumi Latvijas partiju finansēšanas problēmām, rodot kompromisu starp sabiedrības, politiķu un mediju īpašnieku interesēm. Savus priekšlikumus esmu jau formulējis agrāk[2] un ļoti ceru, ka arī topošajā partiju finansēšanas likumdošanas pilnveides koncepcijā tiem atradīsies vieta. Tiešo dotāciju piešķiršanas lietderīgumu varētu vērtēt tikai pēc tam, kad būtu jūtami samazināta publisko resursu izzagšana ar valsts un pašvaldību pasūtījumu starpniecību, no kā labumu gūst arī partijas, tā veidojot kroplu valsts atbalsta formu šauram politisko organizāciju lokam.

Nepacietīgo mierinājumam reformu apspriešanas periodā — partiju sistēmas kartelizācijas teorija netieši norāda, ka, pieaugot tiešo dotāciju īpatsvaram partiju budžetos, partijas kļūs arvien mazāk atvērtas pret sabiedrības interesēm. Varbūt ir labāk, ja valsti pārvaldīt nespējīgās Latvijas partijas ir saistītas vismaz ar kaut kādām interesēm, nevis iet sev vien zināmās rotaļās?


______________________

[1] Steven D.Roper and Jānis Ikstens (eds.). The Effect of Party and Campaign Finance on Post-Communist Party Development. Ashgate, 2008. (forthcoming).

[2] J.Ikstens, “Partiju finansēšana un korupcijas ierobežošana Latvijā: alternatīvu risinājumu analīze”, http://www.politika.lv/index.php?id=4328
Publicēts portālā 2008. gada 12. februārī

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Kažoka 13.02.2008 11:39
Paldies par interesanto recenziju! Man (protams!) ir, ko teikt sevis un Marcina aizstāvībai:

1. "Piemēram, ir grūti saprast, kas autorus ir mudinājis žēloties par partiju konkurences trūkumu situācijā, kad četrās no piecām Saeimas vēlēšanām ik reizi (!) ir nomainījusies puse parlamenta deputātu un likumdevējā ir ienākusi vismaz viena pilnīgi jauna partija. "

Man šķiet, ka ziņojumā tomēr ir pietiekami skaidri iezīmēts konteksts, kādēļ ir vērts "žēloties par partiju konkurences trūkumu". Tādēļ, ka tai nav finansiālu priekšnoteikumu laikā starp vēlēšanām. Proti, vispārējā tendence ir tāda, ka privātie ziedojumi (it sevišķi ļoti lielie ziedojumi) aiziet valdošajām partijām, kamēr viņu "konkurenti" - opozīcijas partijas dzīvo uz "izdzīvošanas/bankrota robežas", bet ārpus parlamenta esošās partijas saņem minimālu privāto atbalstu. Par nopietnu politisko konkurenci var runāt tikai neilgi pirms vēlēšanām un arī ne vienmēr (2006.gada vēlēšanas)

2. "Bez rūpīgāka skaidrojuma nav saprotama partiju nespēja funkcionēt. Priekšstatos par antīko demokrātiju sakņoti uzskati būtu samērojami ar pasaules respektablāko partiju pētnieku secinājumiem par partiju adaptāciju mūsdienu demokrātijas apstākļos."

Labprāt ko vairāk uzzinātu par šiem secinājumiem. Vai tur ir, piemēram, atrodams pamatojums, kādēļ mūsdienu partijām vairs nebūtu jāveido izvērsta reģionālo nodaļu struktūra, kur notiktu "dzīvas" diskusijas gan ar partijas biedriem, gan pārējiem iedzīvotājiem; vai mūsdienu partijām vairs nav jādomā par sava politiskā piedāvājuma (programmu) kvalitātes, kas prasa pētniecību (un līdzekļus)?

3. "Kažoka un Valeckis uzskaita astoņus mērķus no korupcijas mazināšanas līdz plašākai līdzdalībai partijās, kuru sasniegšanu tiešās dotācijas varētu veicināt. Pēc dažādu pētījumu rezultātu apkopošanas abi autori ir spiesti konstatēt, ka nevienu (!) no minētajiem mērķiem dotāciju ieviešana nav tuvinājusi. "

Šeit ir divas nianses:

1) Analizējot katru no mērķiem, mēs sākumā mēģinājām noskaidrot, vai valsts finansējuma ieviešana PATI PAR SEVI (neatkarīgi no tā, kādā sistēmā tā tiek ieviesta) palīdz to sasniegt. Piemēram - vai samazinās atkarība no ziedotājiem, vai palielinās politiskā konkurence, utt. Atbilde patiešām ir "nē".

2) Mēs tālāk skatījāmies, kurās valstīs tomēr valsts finansējuma ieviešana ir devusi labus rezultātus un saprast, kādi bija "veiksmes stāsta" priekšnoteikumi (kādēļ vienās valstīs valsts finansējuma ieviešanai bija pozitīvs rezultāts, bet citās - nē). Un šeit es nevaru piekrist, ka "nevienu (!) no minētajiem mērķiem dotāciju ieviešana nav tuvinājusi." Piemēram, Kanādā, Vācijā, Zviedrijā un Itālijā samazinājās partiju atkarība no ziedotājiem, bet Izraēlā un Latīņamerikas valstīs nesamazinājās tādēļ, ka pirmajā valstu grupā partiju tēriņi (=vajadzība pēc naudas) bija ierobežoti, bet otrajā - nē. Daži ASV štati ļoti veiksmīgi atrisināja ziedojumu nevienlīdzīgās struktūras problēmu (proti, ka ziedo tikai bagātākie pilsoņi) nosakot kā priekšnoteikumu priekšvēlēšanu subsīdijas saņemšanai daudz mazus (1-5$) ziedojumus.



4. "Savukārt sabiedrības negatīvo viedokli par dotācijām, kas fiksēts tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā 2007.gada rudenī, abi partiju demokratizētāji pētījuma prezentācijā noraidīja kā nekompetentu un mazsvarīgu. "

Neatceros, kā konkrēti Marčins raksturoja šos datus, bet - vai var uzskatīt par kompetentu sabiedrības viedokli, ja tikai kādi 20% izrādījās informēti par to, ka Latvijas partijas tiek finansētas no privātpersonu ziedojumiem?

Es neesmu pārliecināta, vai sabiedriskās domas aptauju rezultāti vienmēr parāda ko vairāk, nekā tūlītēju attieksmi - jau vairāki deliberatīvo metožu pētījumi rāda, ka viedokļi mainās, ja cilvēkiem ir bijusi iespēja par kādu jautājumu vairāk uzzināt un to apspriest (par partiju finansēm : http://www.ipsos-mori.com/polls/2006/pdf/electoralcommission...)

5. "Tieši apmaksātas politiskās reklāmas ierobežošanas virzienā būtu meklējami risinājumi Latvijas partiju finansēšanas problēmām, rodot kompromisu starp sabiedrības, politiķu un mediju īpašnieku interesēm."

Atkarīgs, protams, no tā, ko uzskatīt par PROBLĒMĀM (cik saprotu, mums šajā jautājumā nav vienprātības) . Vai partiju apmaksātu politisko reklāmu ierobežojumi risinās problēmu par partiju atkarību no šaura finansētāju loka vai pakļāvību neleģitīmām sponsoru prasībām (pieņemot, ka šī problēma tomēr ir reāla)? Neesmu parliecināta (skat. pēdējie skandāli Lielbritānijā). Vai tas uzlabos partiju darbu? Iespējams, ka jā (partijas meklēs citas iespējas, kā nokļūt līdz vēlētāju apziņai), bet arī - kas lai to zin... tik pat labi partijas arī turpmāk atdzīvosies pirms vēlēšanām, jo tām nebūs pietiekama finansējuma, lai normāli strādātu iepriekš.

Man šķiet, ka atslēgas vārdi ir "pasākumu komplekss". Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka valsts finansējums nav brīnumlīdzeklis vai, pēc Jūsu vārdiem, "jaunības eliksīrs", kas darbosies neatkarīgi no kādiem ārējiem apstākļiem. Pētījumā ir diezgan skaidri atrunāts, kādi ir minimālie priekšnoteikumi, lai no valsts finansējuma vispār būtu kāda jēga.

6."Tiešo dotāciju piešķiršanas lietderīgumu varētu vērtēt tikai pēc tam, kad būtu jūtami samazināta publisko resursu izzagšana ar valsts un pašvaldību pasūtījumu starpniecību, no kā labumu gūst arī partijas, tā veidojot kroplu valsts atbalsta formu šauram politisko organizāciju lokam."

Vai šeit nav apburtais loks? Man šķiet, ka valsts finansējums ir drīzāk priekšnoteikums, nevis "balva" par to, lai partijas atteiktos no "publisko resursu izzagšanas".

7. "Nepacietīgo mierinājumam reformu apspriešanas periodā — partiju sistēmas kartelizācijas teorija netieši norāda, ka, pieaugot tiešo dotāciju īpatsvaram partiju budžetos, partijas kļūs arvien mazāk atvērtas pret sabiedrības interesēm. Varbūt ir labāk, ja valsti pārvaldīt nespējīgās Latvijas partijas ir saistītas vismaz ar kaut kādām interesēm, nevis iet sev vien zināmās rotaļās?"

Tas būtu ļoti labs arguments ASV, kur katru mēnesi Obama vai Klintone var lepoties ar 100 000 -350 000 cilvēkiem, kas viņiem katram ziedojuši. Ja Latvijā to cilvēku skaits, kas gada laikā ziedo partijām visām kopā var pat nepārsniegt 1000 (pat neņemot vērā, ka šeit ir ieskaitīti vairāki vienas personas ziedojumi vai arī Latvijā visai izplatītie ziedojumi caur starpniekiem, vai arī ziedojumi gan "zemniekiem", gan zzs kā apvienībai) - tad par kādām "sabiedrības interesēm" mēs runājam...

Otrkārt - šī kartelizācijas teorija nekad nav tiktusi pierādīta (galvenokārt tādēļ, ka "atsaucību pret sabiedrības interesēm" ir grūti operacionalizēt.)



Beidzot taisnoties, vēl piebildīšu, ka Jūsu rakstā uzskaitītie secinājumi par Austrumeiropas grāmatu liecina, ka tā varētu būt ļoti interesanta. Ar nepacietību to gaidu, lai saprastu, cik šie secinājumi ir tālejošie.

"Reģiona pieredze liecina, ka (1) partiju tēriņi ir pieauguši visās valstīs neatkarīgi no tiesiskā regulējuma, un tas ir tieši saistīts ar kampaņu profesionalizāciju;"

Vai vienlīdz strauji valstīs, kur pār partiju tēriņiem ir noteikti griesti (vai reklāmu aizliegums) un kur nav? Ja tā, es nezinu, kā to izskaidrot.

"neatkarīgi no tiesiskā regulējuma partijas ir izveidojušas visnotaļ ciešas saiknes ar uzņēmējiem, un lielākā daļa politiskajiem mērķiem izlietotās naudas tiek saņemta ziedojumu (deklarētu vai nedeklarētu) veidā, turklāt ir pamats uzskatīt, ka ziedotāju loks ir šaurs"

Vai tās ir "vienlīdz ciešas" valstīs, kur ir valsts finansējums un valstīs, kur to nav?

"tiešās dotācijas ir ieviestas vairumā reģiona valstu, taču tās nav palīdzējušas darīt spēles laukumu līdzenāku un līdzsvarot dažādu partiju izredzes vēlēšanās"

Kā tiek mērīts "līdzenāks spēles laukums"? Vai, piemēram, opozīcijas partijām/ārpusparlamenta partijām valstīs, kur ir valsts finansējums, starpvēlēšanu periodā ir tika pat neliels finansējums, cik Latvijā?

"valstīs ar apjomīgākām tiešajām dotācijām ir vērojama vārgāka partiju savstarpējā konkurence"

Kas tiek saprasts ar "politisko konkurenci"? un ja tiktu pretnostatītas valstis, kurās ir valsts finansējums un valstis, kurās tā nav?

"dotācijas veicina partiju iekšējo centralizāciju"

Labprāt uzzinātu, kā tas izpaužas! (kādā veidā postkomunistiskajās valstīs partijas, kurām nav pieejams valsts finansējums, ir mazāk iekšēji centralizētas, nekā partijas, kurām valsts finansējums ir pieejams, jo, piemēram, no Marcina un Lolitas stāstītā par Poliju - kur valsts finansējums partijām ir tiešām ievērojams - man bija radies priekšstats, ka tur partiju reģionālās nodaļas ir gan efektīvākas, gan ietekmīgākas, nekā Latvijā)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pankūkas - Pētersonei! 12.02.2008 19:34
> Savus priekšlikumus esmu jau formulējis agrāk[2] un ļoti ceru, ka arī topošajā partiju
> finansēšanas likumdošanas pilnveides koncepcijā tiem atradīsies vieta.

Jā, bet arī cien. Dr. spēja formulēt tikai divus naudas "sliktuma" faktorus:

1. "Nauda vai tās trūkums var padarīt vēlēšanas par faktiski negodīgām, jo pārmērīgas atšķirības kampaņas finansējumā pārvērtīs kandidātu sāncensību par netaisnīgu."

2. "Tāpat lielas naudas klātbūtne politikā rada korupcijas draudus – politiķi var izjust vēlmi atlīdzināt par ziedojumiem ar atbalstītājiem labvēlīgiem lēmumiem."

Tos, kā arī visu to priekšlikumu "sauso atlikumu", kuri "šauj" citos kā ar nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgas iespējas aģitācijai (nevis vienādu naudas summu) vismazāk indivīda tiesības un brīvības ierobežojošajā veidā, kā arī ar politiskās korupcijas vai tās šķietamības novēršanas apsvērumiem pamatotos mērķos:

"Tomēr jāuzsver, ka neviens no šiem paņēmieniem negarantē partiju finansēšanas un naudas politikā problēmu atrisināšanu. To lielā mērā nosaka savdabīgs paradokss: jo tālāk attīstās partiju finansēšanas reforma, jo rūpīgāka reglamentācija nepieciešama."

Kādā veidā -- pēc tam, kad ir ticis ieviests viens vienāds ziedojumu limits visiem pilsoņiem, un "pārmērīgas atšķirības" vairs nav tulkojamas citādi kā partijas atbalstītāju commitment, partiju popularitātes un spējas piesaistīt finansējumu ("dabiskā atlase" darbībā) rādītājs -- Dr. ieteikums lūkoties "apmaksātas politiskās reklāmas ierobežošanas virzienā" kaut ko risinās ja ne atrisinās pie negodīgās netaisnības (pat ja tāda vēl pastāv!) - skaidrs nekļūst. Tāpat nekļūst skaidrs, kā reklāmas ierobežojums ir spējīgs novērst "lielas naudas klātbūtni".

P-P! spekulē, ka cien. Dr. ienīst vienīgo veidu, kā tie, kam nepieder mediji, vai to īpašnieku un pārsvarā "liberālo" darbinieku simpātijas, var mēģināt samērā efektīvi veikt politisko runu, paust viedokli - konkurēt ar viņējo. Proti, nopirkt reklāmas laiku TV. Tomēr paldies par pārliecinošu Ivetas Kažokas "ļaunuma" atmaskošanu :)

Šeit ir cerība, ka cenšoties iedzīvināt katra krietna "liberāļa" sapni -- lai politiskās runas veikšanu un naudas piesaistīšanu šim nolūkam valsts apliktu ar daudz, daudz lielākiem apgrūtinājumiem kā naudu piesaistīšanu pornofilmas uzņemšanai un izplatīšanai -- deputāti sačakarēs visu tā, ka vienu lielu daļu "rūpīgākās reglamentācijas" gribot negribot nāksies atcelt Satversmes tiesai.

Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pārskats par tautas attīstību 2008/2009 0 Autors:Juris Rozenvalds, Ivars Ījabs, Tālis Tīsenkopfs, Jānis Ikstens, Iveta Reinholde, Andrejs Jakobsons u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas – Krievijas attiecības: vietējā un starptautiskā dimensijā 2 Autors:Nils Muižnieks, Aivars Tabuns, Brigita Zepa, Inese Šūpule, Jānis Ikstens, Aadne Aasland, Ilze Šulmane, Ivars Ījabs, Žaneta Ozoliņa, Airis Rikveilis, Vyacheslav Dombrovsky, Alfs Vanags, Andris Sprūds, Toms Rostoks, Aija Lulle, Rasma Kārkliņa, Imants Lieģis

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

„Latvijas – Krievijas attiecības: vietējā un starptautiskā dimensijā” („Latvian-Russian Relations: Domestic and International Dimensions”) 0 Autors:Nils Muižnieks, Aivars Tabuns, Brigita Zepa, Inese Šūpule, Jānis Ikstens, Aadne Aasland, Ilze Šulmane, Ivars Ījabs, Žaneta Ozoliņa, Airis Rikveilis, Vyacheslav Dombrovsky, Alfs Vanags, Andris Sprūds, Toms Rostoks, Aija Lulle, Rasma Kārkliņa, Imants Lieģis

Muca 255x203

JL: bet mums ir Repše! 13 Autors:Jānis Ikstens