"Latvijas Vēstnesis", 01.11.2005 Pielikums "Jurista vārds"

1] 2005.gada 27.septembra “Jurista Vārdā” publicēts profesores Ilmas Čepānes referāts Latvijas un Lietuvas konstitucionālo tiesu tiesnešu seminārā 2005.gada jūnijā “Tiesības uz taisnīgu tiesu kā personas pamattiesības”.1 Referātā skarta kāda ļoti būtiska personas tiesību uz taisnīgu tiesu nianse, kura jau ilgāku laiku ir šā raksta autores pētījumu objekts, tāpēc lasītāju uzmanībai un diskusijai tiek piedāvāti šā pētījuma galvenie secinājumi.

[2] Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un intereses taisnīgā tiesā. Saskaņā ar šo Satversmes normu pieeja tiesai Latvijas Republikā tiek garantēta ikvienai personai ar nosacījumu, ka šī persona vēlas aizstāvēt savas tiesības vai intereses. “Tiesības uz tiesu piemīt ikvienam, kura tiesības tiek pārkāptas vai nesamērīgi ierobežotas, tās piemīt arī ārvalstniekiem un juridiskajām personām.”2

[3] Pētījuma mērķis ir aizstāvēt un pierādīt viedokli, ka pieeja tiesai demokrātiskā sabiedrībā nav un nevar būt neierobežota, un Latvijā ir nepieciešami un attaisnojami ieviest vēl papildu ierobežojumus. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo normatīvo regulējumu gadījumā, ja tiesā tiek saņemts acīmredzami nepamatots pieteikums (prasība), kas tomēr atbilst formālajiem pieteikuma (prasības) iesniegšanas priekšnoteikumiem, tiesnesim ir jāierosina lieta un šis pieteikums (prasība) jāizskata vispārējā kārtībā. Papildu ierobežojums, kas paredz vienkāršotu kārtību acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanā, ir iekļauts vairāku valstu tiesību sistēmās, un to pārņēmusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Šāds ierobežojums ierobežo personas tiesības uz pieeju tiesai, taču tas ir samērīgs. Tas neliedz personai pieeju tiesai vispār, bet vienīgi paredz īpašu kārtību iesniegtā pieteikuma izskatīšanai, no vienas puses, un atvieglojot un uzlabojot tiesu darbu, no otras puses. Vienkāršotas kārtības ieviešana acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanā nepieciešama arī Latvijā.

[4] Latvijas Republikas Satversmes 1.pants nosaka: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” No demokrātiskas valsts principa Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir atvasinājusi tiesiskas valsts principu.3 Tiesiskā valstī no likumdevējvaras un izpildvaras neatkarīga, tikai likumam padota tiesu vara pilsonim garantē tiesību aizsardzību pret saviem līdzpilsoņiem un arī pret valsts varu.4

Personas tiesības uz taisnīgu tiesu garantē ne vien Satversme, bet arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmā daļa, kur noteikts, ka “ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā, ar likumu izveidotā tiesā. Tiesas spriedums pasludināms publiski (..)”.

[5] 1974.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietu Golder v. United Kingdom,5 izskatīja jautājumu par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta saturu un pirmo reizi konstatēja, ka personas tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības uz pieeju tiesai.

[6] Tomēr tiesības uz pieeju tiesai nav absolūtas,6 tās var tikt pakļautas ierobežojumiem, kuru definēšana ir dalībvalstu kompetencē un kuri var būt atšķirīgi atkarībā no sabiedrības un privātpersonu resursiem un vajadzībām.7 Šādiem ierobežojumiem jābūt leģitīmam mērķim, un tiem jābūt samērīgiem.8 Par atbilstīgiem un samērīgiem ierobežojumiem, piemēram, tikuši atzīti tādi ierobežojumi kā noilgums, noteikts prasības vai pieteikuma iesniegšanas termiņš, imunitātes garantijas, arī ierobežojumi atsevišķām personu grupām – nepilngadīgajiem, rīcībnespējīgajiem, u.tml.9

[7] Līdzīgi kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai.10 Tiesību uz taisnīgu tiesu materiālais un procesuālais aspekts ir nesaraujami saistīti: iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība, un otrādi – tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts procesa taisnīgums.11 Atsevišķos gadījumos tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.12

Tomēr tiesības uz pieeju tiesai nav neierobežotas. Satversmes 92.pantā garantētās tiesības nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā. Satversmes 92.pants garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai “tiesības un likumiskās intereses”.13

[8] Civilprocesa likuma 132.pants un Administratīvā procesa likuma 191.pants nosaka prasības un pieteikuma nepieņemšanas pamatus. Tiesu praksē pastāv viedoklis, ka likumā paredzētais pieteikuma nepieņemšanas pamatu uzskaitījums ir izsmeļošs, un nav pieļaujams interpretācijas vai tiesību tālākveidošanas ceļā attīstīt jaunus pieteikumu (prasību) nepieņemšanas pamatus.14

No minētā secināms, ka, izlemjot jautājumu par pieteikuma vai prasības pieņemšanu, tiesnesim netiek dota rīcības brīvība attiecīgo tiesību normu interpretācijā un tālākveidošanā, jo šāda tālākveidošana varētu novest pie personai nelabvēlīgākām sekām salīdzinājumā ar tām, kas noteiktas tiesību normās, konkrētajā gadījumā papildus ierobežojot personas tiesības uz pieeju tiesai. No minētā izriet, ka, lai Latvijas tiesībās ieviestu turpmāk apskatīto prasības (pieteikuma) nepieņemšanas pamatu, nepieciešams izdarīt grozījumus normatīvajos aktos.

[9] Ierobežojums, kuru autore vēlas ieteikt apspriešanai, ir iesniegtā pieteikuma nepieņemšana tā acīmredzamas nepamatotības dēļ (angl. – manifestly ill-founded) jeb tāpēc, ka pieteikumam nav izredžu tikt apmierinātam (angl. – manifestly bound to fail).

Šobrīd Latvijā piedāvātajam līdzīgs ierobežojums attiecībā uz acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem paredzēts Satversmes tiesas likuma 20.panta sestajā daļā: “Izskatot konstitucionālo sūdzību (pieteikumu), kolēģija var atteikties ierosināt lietu arī gadījumos, kad sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai.”

[10] Jāuzsver, ka atteikšanās ierosināt lietu acīmredzami nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ ir Satversmes tiesas tiesnešu kolēģijas tiesības, nevis pienākums. Tādējādi gadījumos, kuros lietas izskatīšanu prasa sabiedrības labums, vai konkrētās personas tiesību aizskārums, ir tik būtisks un acīmredzams, ka pieteikuma izskatīšanu prasa taisnīguma aizsardzības intereses, Satversmes tiesas kolēģija, neskatoties uz juridiskā pamatojuma trūkumu, var lemt par iesniegtā pieteikuma nodošanu izskatīšanai.

[11] Satversmes tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu pēc personas konstitucionālās sūdzības sakarā ar šīs sūdzības acīmredzami nepietiekamo juridisko pamatojumu ir īss un lakonisks, tas vienīgi izņēmuma gadījumos pārsniedz divu lappušu apmēru.15 Minētajos lēmumos Satversmes tiesa neargumentē, kāpēc juridiskais pamatojums atzīts par nepietiekamu, jo šāds argumentācijas darbs, kur, tēlaini izsakoties, “jāapraksta, kāpēc muša nav zilonis”, ir ļoti sarežģīts un prasītu nevajadzīgi daudz Satversmes tiesas laika. Jāatzīst, ka jautājuma izlemšanā par juridiskā pamatojuma pietiekamību likumdevējs ir uzticējies Satversmes tiesas tiesnešu kompetencei, godaprātam un augstajam tiesiskās apziņas līmenim, un, ievērojot to, ka šāds regulējums pastāv joprojām, Satversmes tiesa, domājams, tai piešķirto uzticību ir attaisnojusi.

[12] Pēc autores domām, daļu no Satversmes tiesai piešķirtās rīcības brīvības modificētā veidā būtu nepieciešams deleģēt arī vispārējo tiesu tiesnešiem, dodot iespēju, izlemjot jautājumu par pieteikuma vai prasības pieņemšanu, secināt, ka personas prasījums ir acīmredzami nepamatots un tam nav izredžu tikt apmierinātam, tāpēc nav nepieciešams tērēt tiesas laiku tā izskatīšanai tiesas sēdē un motivēta tiesas sprieduma sastādīšanai. Ievērojot tiesu praksi par nepieļaujamību paplašināti interpretēt pieteikuma nepieņemšanas un tiesvedības izbeigšanas pamatus,16 minētās rīcības brīvības nodrošināšanai nepieciešams izdarīt grozījumus Civilprocesa likuma 132.pantā un Administratīvā procesa likuma 191.pantā, kā vienu no atteikšanās pieņemt pieteikumu pamatiem nosakot iesniegtā pieteikuma acīmredzamo nepamatotību. Papildus būtu jānosaka kārtība, kādā tiek pieņemti šādi lēmumi un, iespējams, īpaša lēmumu forma.

[13] Izdarot iepriekšminētos grozījumus normatīvajos aktos, personas tiesību uz pieeju tiesai ierobežojums būtu noteikts ar likumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Gnahorč v. France ir atzinusi, ka šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodokļu maksātāju naudas taupīšana, lai kasācijas kārtībā tiktu izskatītas vienīgi tās lietas, kurām ir saprātīgas izredzes uz uzvaru.17 Neskatoties uz to, ka konkrētajā lietā apskatīta tiesvedība kasācijas instances tiesā, pieļaujamais leģitīmais mērķis var tikt attiecināts arī uz tiesvedību citās instancēs, tāpēc izšķirošs ir jautājums par šāda ierobežojuma samērīgumu.

[14] Regulējums, saskaņā ar kuru netiek pieņemtas izskatīšanai acīmredzami nepamatotas apelācijas sūdzības, pastāv, piemēram, Norvēģijā. Pašlaik šāds regulējums ir spēkā vienīgi attiecībā uz krimināllietām, taču parlamentā ir iesniegti analoģiski grozījumi arī civilprocesa likumā. Jāatzīmē, ka Norvēģijā netiek atsevišķi izdalīts administratīvais process, un lietas, kuras Latvijā tiek izskatītas administratīvajā tiesā, Norvēģijā izskata civilprocesa vai kriminālprocesa kārtībā.18

Rīcību ar acīmredzami nepamatotām apelācijas sūdzībām krimināllietās Norvēģijā reglamentē kriminālprocesa likuma 321.pants,19 kurš nosaka, ka lēmumu par to, ka iesniegtajai apelācijas sūdzībai nav izredžu tikt apmierinātai, pieņem tiesnešu kolēģija trīs tiesnešu sastāvā. Šādam lēmumam jābūt vienbalsīgam, taču to nedrīkst pieņemt, ja persona notiesāta par smagu noziegumu ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas pārsniedz sešus gadus. Lēmums ir pārsūdzams Augstākajā tiesā. Lēmums par iesniegtās apelācijas sūdzības acīmredzamo nepamatotību netiek motivēts, tāpēc tā pieņemšana tiesas laiku patērē minimāli.20

[15] Ievērojot to, ka aprakstītais regulējums attiecināts uz krimināllietām, kur tiesas pieejamībai ir īpaši liela nozīme, secināms, ka vēl jo vairāk to iespējams attiecināt uz civillietām (kā jau minēts, Norvēģijas parlamentā ir iesniegti attiecīgi grozījumi civilprocesa likumā) un lietām, kuras Latvijas tiesībās tiek uzskatītas par administratīvajām lietām. Saskaņā ar Ziemeļnorvēģijas apelācijas instances tiesas priekšsēdētāja Arilda O.Eidesena sniegto informāciju Norvēģijā šāds ierobežojums tiek uzskatīts par atbilstošu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam, jo Konvencija aizsargā tikai saprātīgus pieteikumus.21

[16] Līdzīgs regulējums ietverts arī Zviedrijas normatīvajos aktos. Zviedrijas civilprocesa likuma (Code of Judicial Procedure) 42.nodaļas 5.paragrāfs22 paredz, ka gadījumos, kad iesniegtajai sūdzībai nav juridiskā pamatojuma vai ir citā veidā skaidrs, ka sūdzība nav pamatota, tiesa nekavējoties, bez tiesas sēdes un neaicinot lietas dalībniekus, taisa šajā lietā noraidošu spriedumu. Literatūrā ir atzīts, ka šādās lietās tiesa iesniegto sūdzību neatsakās izskatīt (dismiss), bet to noraida (disapprove).23 Spriedumu, ar kuru sūdzība noraidīta kā acīmredzami nepamatota, iespējams pārsūdzēt tāpat kā jebkuru spriedumu apelācijas un kasācijas kārtībā, taču, kad šāds spriedums stājas likumīgā spēkā, persona nevar atkārtoti iesniegt pieteikumu par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata. Jāievēro arī, ka, lai varētu taisīt spriedumu aprakstītajā kārtībā, iesniegtajai sūdzībai pilnībā jābūt acīmredzami nepamatotai. Ja kāda no sūdzības daļām varētu būt pamatota, tā pieņemama izskatīšanai vispārējā kārtībā. Ja iesniegtā sūdzība ir neskaidra, tiesnesim pirms noraidoša sprieduma taisīšanas jānoskaidro iesniegtās sūdzības būtība. Faktiski apskatāmā tiesību norma attiecināma uz gadījumiem, kad persona sūdzas sūdzēšanās pēc.24 Šāds spriedums, salīdzinot ar spriedumiem lietās, kurās pieteikums izskatīts pēc būtības, ir īsāks.25

[17] Somijas civilprocesa likuma26 (Code of Judicial Procedure) 5.nodaļas 6.sadaļas regulējums ir analoģisks jau aprakstītajam Zviedrijas procesuālajam regulējumam, kas dod iespēju arī Somijas visu līmeņu tiesām nekavējoties taisīt spriedumu konkrētā lietā, ja iesniegtais pieteikums ir acīmredzami nepamatots.

[18] Anglijā savukārt ierobežota pieeja tiesai ir t.s. “apnicīgajiem prāvniekiem” (angl. – vexatious litigants). Ģenerāladvokāts var lūgt pieņemt lēmumu par to, ka šāds cilvēks nevar ierosināt vai vest lietas bez Augstākās tiesas atļaujas. Attiecīgs lēmums tiek pieņemts, ja tiesa konstatē, ka persona “nemitīgi, pēc ieraduma un bez saprātīga pamata ierosinājusi vai vedusi apnicīgas lietas tiesās”.27

[19] Lai ilustrētu nepieciešamību Latvijā dot iespēju tiesām atteikties pieņemt pieteikumu (prasību), ja tas ir acīmredzami nepamatots, turpmāk tiks apskatīti daži konkrēti acīmredzami nepamatotu pieteikumu (prasību) piemēri. Sabiedrībā zināmākais šāds piemērs ir kādas SIA Rīgas apgabaltiesā iesniegtais prasības pieteikums par zaudējumu piedziņu. Zaudējumi prasītājam it kā nodarīti, jo pieteicēja administratīvajā lietā kā trešā persona, izmantojot savas “kaimiņu tiesības”, iesniegusi Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par SIA izsniegtās būvatļaujas atcelšanu, uzskatot, ka būvatļauja izsniegta, pārkāpjot tiesību normas. Tā rezultātā SIA esot nodarīti ievērojami zaudējumi, jo būvniecības procesu nācies pārtraukt.

[20] Aprakstītā situācija tikusi plaši aplūkota presē. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr.iur. Jānis Rozenbergs SIA iesniegto prasību un tiesas lēmumu pieņemt to izskatīšanai salīdzinājis ar “tiesas procesu, kurā kāds tiesātos par īpašuma tiesību atzīšanu uz mēness redzamo pusi. Viņaprāt, šī lieta vispār nav pakļauta tiesas izskatīšanai, un prasībai nav nekāda juridiska pamata”.28 “Satversmē un likumos piešķirto tiesību izmantošana, neatkarīgi no motīviem, nevar būt civiltiesisks, disciplinārs pārkāpums vai pat noziedzīgs nodarījums.”29 “Ikvienam iedzīvotājam ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā, un šāda sūdzība nevar kļūt par pamatu, lai tās iesniedzējam apķīlātu mantu. Tas jau nozīmētu, ka sūdzības iesniedzējs kļūst par ķīlnieku [..].”30 “Vai tiešām Latvijas tiesību sistēma pieļauj represijas par vēršanos administratīvajā tiesā? Lai grieztos tiesā, jāpastāv tiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm. Tiesā nevar griezties jebkurš, kuram kaut kas nepatīk.”31 “Jebkuram cilvēkam, kam ir kaut minimālākais priekšstats par tiesiskuma principiem, ir skaidrs, ka pret Saburovu izvirzītā prasība ir murgaina.”32

[21] SIA pārstāvis Andris Grūtups savukārt norādījis: “ja pieteicējas griešanās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par būvatļaujas apstrīdēšanu ir kvalificējama kā viņas tiesības uz tiesu, tad, kas ir mūsu prasība civilajā tiesā, lai aizsargātu savu īpašuma tiesību un prasītu atlīdzināt zaudējumus? Kā to kvalificēt? Tā ir tā pati griešanās tiesā. Tātad arī mēs izlietojam tās pašas tiesības uz tiesu”.33 Uz minēto, kaut arī ar mērķi panākt pretēju efektu, norāda Jautrīte Briede: “Aizsardzība pret tiesību uz tiesu izmantošanu nav paredzēta. Tiesības vērsties tiesā nav iespējams izmantot ļaunprātīgi. Šīs tiesības vai nu ir, vai nav. Ja tās ir, ikviens tās var izmantot.”34

[22] Līdzīgu acīmredzami nepamatota prasības pieteikuma piemēru iepriekšminētās situācijas sakarā min profesore Ilma Čepāne. “Vai uzņēmējs, ja viņu atstājusi sieva un iesniegusi tiesā prasības pieteikumu par laulības šķiršanu, var iesniegt citā tiesā pieteikumu par zaudējumu atlīdzību un šīs prasības nodrošināšanai lūgt aprakstīt visu viņas mantu? Īpaši vēl gadījumā, ja viņš prasībai pievienojis, piemēram, rēķinus par apkopējas, pavāres, dārznieces un prostitūtas pakalpojumiem, norādot, ka līdz ar sievas aiziešanu viņam radušies minētie zaudējumi. Vai tiesai, saņemot šādu absurdu pieteikumu, ir jāierosina lieta un jāpieņem lēmums par aizbēgušās sievas mantas aprakstīšanu? [..] Precedents jau ir. Griezties vēlams pie tiesneses [..].”35

[23] Pēc autores domām, ievērojot pašreizējo normatīvo regulējumu (Civilprocesa likuma 132.pantu) un tā ierobežotās interpretācijas iespējas (iepriekš citēto Senāta lēmumu), Rīgas apgabaltiesas tiesnesei nebija iespējams atteikties pieņemt SIA iesniegto pieteikumu. Strīds konkrētajā lietā ir par zaudējumu piedziņu, kas it kā nodarīti ievērojamā apmērā, tāpēc tas ir pakļauts tiesai un izskatāms Rīgas apgabaltiesā. Ir ievēroti arī citi formālie priekšnosacījumi, tāpēc nav pamata atteikties pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz citiem Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas punktiem. Jautājums par zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma priekšnoteikumu esamību risināms vēlāk, izskatot lietu pēc būtības, līdz ar to tiesnesei bija jāpieņem izskatīšanai gan SIA prasības pieteikums, gan arī būtu jāpieņem uzņēmēja, kuru atstājusi sieva, prasības pieteikums, neskatoties uz šo pieteikumu acīmredzamo nepamatotību.

[24] Literatūrā ir izteikts arī atšķirīgs viedoklis: “Prasība tiesā ir jāpieņem, ja ir pieļaujama iespējamība, ka prasītāja civilās tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas. To, vai šīs tiesības vai intereses patiesībā ir aizskartas vai apstrīdētas, tiesa noskaidro, izskatot lietu pēc būtības tiesas sēdē. Taču šeit minētajā gadījumā tas, ka prasītāja intereses nevar būt aizskartas, ir zināms a priori, tāpēc nav nepieciešams to noskaidrot un konstatēt tiesas kārtībā. Līdz ar to starp pusēm nevar pastāvēt civiltiesisks strīds, kas izšķirams prasības tiesvedības kārtībā. Vadoties no Civilprocesa likuma 1.36 un 23.37 panta noteikumiem, prasības, kas balstītas uz norādītā pamata, nav pakļautas izskatīšanai tiesā, bet ierosinātās civillietās tiesvedība ir izbeidzama.”38

[25] Faktiski citētais raksturo acīmredzami nepamatotus pieteikumus, kurus saņemot a priori ir redzams, ka prasītāja intereses nav un nevar būt aizskartas. Tomēr nevar piekrist, ka šādus pieteikumus jau šobrīd būtu iespējams atteikties pieņemt izskatīšanai tiesā. Strīds par zaudējumu piedziņu pats par sevi ir civiltiesisks strīds, un ar šādu konstatējumu pietiek, lai secinātu, ka šis strīds ir pakļauts tiesai un ir izskatāms civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Jautājums par to, vai konkrētajā gadījumā ir konstatējama prettiesiska rīcība, personas vaina, zaudējumu esamība un apmērs un cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem39 saskaņā ar pašreizējo regulējumu risināms, izskatot lietu pēc būtības. Kā aprakstīts iepriekš, likuma uzskaitījums attiecībā uz gadījumiem, kuros tiesnesis var atteikties pieņemt prasību vai pieteikumu, nevar tikt paplašināts, kā to mēģināts darīt citētajā rakstā. Lai arī jāpiekrīt, ka šādu pieteikumu izskatīšana tiesā būtu pretrunā tiesību uz taisnīgu tiesu būtībai, pastāvošais normatīvais regulējums nepieļauj atteikšanos no šādu pieteikumu un prasību izskatīšanas.

[26] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.panta pirmo daļu, “katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā”. Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmā daļa nosaka, ka “administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana”. Šie mērķi tiek sasniegti arī situācijā, kurā tiesnesis izvērtē jautājumu par pieteikuma pieņemšanu vai par atteikšanos pieņemt pieteikumu. Ikviens pieteikums tiek rūpīgi izvērtēts un gadījumā, ja tas skar personas tiesības vai intereses vai ja rodas šaubas par iestādes rīcības tiesiskumu, pieteikums tiek pieņemts izskatīšanai. Vienīgi gadījumos, kuros ir acīmredzams, ka personas tiesības un intereses nav aizskartas un ka iestādes rīcība ir bijusi tiesiska, tiesa varētu ar lēmumu atteikties pieņemt pieteikumu. Tādējādi privātpersonas tiesību ierobežojums būtu nenozīmīgs, un tas būtu samērīgs ar labumu, ko sabiedrība iegūtu no apskatāmā ierobežojuma.

[27] Nepieciešamību ieviest vienkāršotu kārtību acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanā atbalstījuši arī administratīvo un vispārējo tiesu tiesneši, norādot, ka šāds ierobežojums ir samērīgs, ja attiecīgais lēmums vai spriedums ir pārsūdzams.40

Ievērojot to, ka piedāvātais risinājums ir jauns un Latvijas tiesību sistēmai pagaidām svešs, pēc autores domām, būtu ļoti nepieciešams juristu aprindās izvērst diskusiju par šo tēmu, kuras aizsākumam, cerams, kalpos šis raksts.

___________________________

1 Čepāne I. Tiesības uz taisnīgu tiesu kā personas pamattiesības // Jurista Vārds, 27.09.2005., Nr.36.

2 Vildbergs H.J., Messeršmits K., Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Vācu konstitucionālo un administratīvo tiesību pamati. Rīga, EuroFaculty, 2004, 164.lpp.

3 Skat.: Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 03-05(99) “Par Saeimas 1999.gada 29.aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1.punkta un 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57.pantam un citiem likumiem” // Latvijas Vēstnesis, 05.10.1999, Nr.325/327.

4 Vildbergs H.J., Messeršmits K., Niedre L. Pilsonis tiesiskā valstī. Vācu konstitucionālo un administratīvo tiesību pamati. Rīga, EuroFaculty, 2004, 163.lpp.

5 Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Golder v. The United Kingdom, 12 October 1974.

6 Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Golder v. The United Kingdom, 12 October 1974; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Fayed v. The United Kingdom, 25 August 1994, para.65. u.c.

7 Reid K. A Practitioner”s guide to the European convention of Human Rights. London, Sweet&Maxwell, 1998, p.63.

8 Sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Ashingdane v. The United Kingdom, 26 April 1985; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Manibardo v. Spain, 15 February 2000, para.36.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Bellet v. France, 20 November 1995, para.31.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Tolstoy Miloslavsky v. The United Kingdom, 23 June 1995, para.59.

9 Cameron I. Case Law of the European Court of Human Rights, January 2001 to June 2002 // European Public Law, March 2003, Vol. 9, Issue 1, p. 26. – 29.

10 Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2003-10-01 “Par Civilprocesa likuma 83.panta 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 07.11.2003., Nr.157, secinājumu daļas 1.punkts.

11 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2004-10-01 “Par Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punkta un 223.panta 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 18.01.2005., Nr.9, secinājumu daļas 6.punkts.

12 Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2002-09-01 “Par Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 27.11.2002., Nr.173, secinājumu daļas 1.punkts.

13 Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2002-20-0103 “Par likuma “Par valsts noslēpumu” 11. panta piektās daļas un Ministru kabineta 1997. gada 25. jūnija noteikumu Nr. 226 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” XIV nodaļas 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” // Latvijas Vēstnesis, 24.04.2003., nr.62, secinājumu daļas 1. punkts.

14 Skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 11.maija lēmumu lietā Nr.SKA-95 // Jurista Vārds, 14.09.2004., Nr.35.

15 Skat.: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 1.kolēģijas 2004.gada 28.septembra lēmumu sakarā ar pieteikumu Nr.152; 3.kolēģijas 2005.gada 25.janvāra lēmumu sakarā ar pieteikumu Nr.253; 4.kolēģijas 2004.gada 29.novembra lēmumu sakarā ar pieteikumu Nr.192; 4.kolēģijas 2005.gada 12.janvāra lēmumu sakarā ar pieteikumu Nr.231; 4.kolēģijas 2005.gada 8.marta lēmumu sakarā ar pieteikumu Nr. 20, u.c. Nepublicēti. Atsevišķi kolēģiju nolēmumi izlases veidā publicēti: http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/citi_doc.htm

16 Skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 11.maija lēmumu lietā Nr.SKA-95 // Jurista Vārds, 14.09.2004., Nr.35.

17 Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Gnahorč v. France, 19 September 2000, para.41.

18 Informācija iegūta pa elektronisko pastu no Ziemeļnorvēģijas apgabaltiesas priekšsēdētāja Arilda O.Eidesena 2005.gada 18.martā.

19 The Criminal Procedure Act: Act of May 1981 No 25 with subsequent amendments, most recently by Act of 17 July 1998 No56, Oslo, Det Kongelige Justis-og Politidepartment, 1999, p.88.

20 Informācija iegūta pa elektronisko pastu no Ziemeļnorvēģijas apgabaltiesas priekšsēdētāja Arilda O.Eidesena 2005.gada 18.martā.

21 Turpat.

22 Swedish Code of Judicial Procedure

23 Lindell B. Civil procedure in Sweden. Uppsala, Uppsala University, 2004, p.86. Citētā frāze oriģinālvalodā: In such cases, the claim is not dismissed but disapproved. Atslēgvārdu skaidrojumu skat.: Longman dictionary of contemporary english, third edition. Barcelona, Cayfosa Quebecor, 2000, p.381; 387.

“Dismiss – to refuse to consider someone”s idea, opinion etc, because you think they are not important. Disapprove – to think that someone or their behaviour, ideas, etc are bad or unsuitable”.

24 Gēteborgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Kristera Ranča (Christer Ranch) 2005.gada 16.marta vēstule. Nepublicēta.

25 Skat., piemēram, Gēteborgas apgabaltiesas 2005.gada 2.februāra spriedumu lietā Nr.T 93-05, Nepublicēts.

26 Somijas civilprocesa likuma 5.nodaļas sestā sadaļa. Skat.: http://www.finlex.fi/en/

27 Clayton R., Tomlinson H. Fair Trial Rights. Oxford University Press, 2001, p.12.

28 Vai, vēršoties administratīvajā tiesā, var nodarīt kaitējumu // Jurista Vārds, 30.08.2004., Nr.33.

29 Čepāne I. Kad tiesāšanās atgādina farsu… // Jurista Vārds, 21.09.2004., Nr.36.

30 Āboliņš I. Apbūves pretiniece ķīlnieces lomā // Diena, 31.08.2004.

31 Briede J. Jebkuram būvatļaujas saņēmējam ir jārēķinās ar iespējamību, ka būvatļauja tiks apstrīdēta // Diena, 26.08.2004.

32 Strautiņš P. Patvaļa // Diena, 23.08.2004.

33 Grūtups A. Tiesnesis nevar izmantot tiesu institūta prestižu savās privātajās interesēs // Jurista Vārds, 21.09.2004., Nr.36.

34 Briede J. Jebkuram būvatļaujas saņēmējam ir jārēķinās ar iespējamību, ka būvatļauja tiks apstrīdēta // Diena, 26.08.2004.

35 Čepāne I. Brīvības gatvē piesmej likumu // Diena, 20.08.2004.

36 Civilprocesa likuma 1.pants:

“Personas tiesības uz tiesas aizsardzību

(1) Katrai fiziskajai un juridiskajai personai (turpmāk – persona) ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

(2) Personai, kas griezusies tiesā, ir tiesības uz tās lietas izskatīšanu tiesā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.”

37 Civilprocesa likuma 23.pants:

“Pakļautība

(1) Visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja likumā nav noteikts citādi. Tas neatņem pusēm tiesības, savstarpēji vienojoties, griezties strīda izšķiršanai šķīrējtiesā.

(2) Jautājumu par strīda pakļautību izšķir tiesa vai tiesnesis. Ja tiesa vai tiesnesis atzīst, ka strīds nav pakļauts tiesai, lēmumā jānorāda iestāde, kuras kompetencē ietilpst šā strīda izšķiršana.

(3) Tiesa izskata arī fizisko un juridisko personu pieteikumus, kuriem nav civiltiesiska strīda rakstura, ja tas noteikts likumā.”

38 Vai, vēršoties administratīvajā tiesā, var nodarīt kaitējumu // Jurista Vārds, 30.08.2004., Nr.33.

39 Torgāns K. 1775.pants // Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.–2400.p.). Rīga, Mans īpašums, [b.g.], 270.lpp.

40 Veicot pētījumu, autore izdarīja tiesnešu aptauju, lūdzot praktizējošiem tiesnešiem aizpildīt anketu. No autores veiktās tiesnešu aptaujas iespējams secināt, ka absolūtais vairākums praktizējošu tiesnešu savā ikdienas darbā ir saskārušies ar acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem un prasībām, kas var sasniegt pat 20% no ierosinātajām lietām. Tiesneši ir izteikuši savu atbalstu vienkāršotas kārtības ieviešanai acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanā, un šādas kārtības nepieciešamības pierādīšana bija arī autores veiktās aptaujas un pētījuma uzdevums. Jautājumu par apskatītās kārtības praktisko realizāciju vēl nepieciešams diskutēt juristu un tiesnešu aprindās, lai būtu iespējams nonākt pie izsvērta un pārdomāta rezultāta.