Atslēgvārdi:

Cik lielas sociālās garantijas pienākas bijušajiem Latvijas prezidentiem?

10. oktobrī LTV raidījums “Sastrēgumstunda” bija par to, kādi labumi piešķirami bijušajiem Latvijas prezidentiem. Toreiz vairāk nekā 1600 skatītāju pauda viedokli, ka eksprezidentiem nepienākas īpašas sociālās garantijas, savukārt vairāk nekā 400 pauda pretēju viedokli. Būdama sarūgtināta par šādu rezultātu, Vaira Vīķe-Freiberga divas dienas vēlāk rakstīja: “[Aptaujā vairākums] skatītāju izteica marksistiski-ļeninisko pārliecību, ka neatkarīgas, suverēnas un nacionālas Latvijas valsts vadīšana vai pārstāvēšana tāds štrunts vien ir un nav pelnījis jebkādu īpašu ievērību vai atzinību”. [1] Es toreiz biju viena no tiem 1600 cilvēkiem, kuri pauda viedokli, ka “eksprezidentiem nepienākas īpašas sociālās garantijas”. Tā kā sevi par ļaunuma iemiesojumu neuzskatu, tad man šobrīd neatliek nekas cits, kā pamatot šo savu viedokli.

Iesaki citiem:
Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja
Foto: Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja

Pirmkārt, raidījumā aptaujas jautājums bija: “vai eksprezidentiem pienākas īpašas sociālās garantijas” nevis “vai valsts vadīšana un pārstāvēšana ir nenozīmīgs darbs, par kuru nepienākas nekāda atzinība”. Es ceru, ikviens pamanīja, ka jautājumā bija vārds “īpašas”. Jautājums nebija par to, vai eksprezidentiem vispār pienākas kaut kādas sociālās garantijas. Jautājums bija par to, vai tām ir jābūt īpašām t.i. citādākām nekā pārējiem valsts darbā strādājošajiem. Lai varētu par kaut ko diskutēt, ir nepieciešams, ka abas puses tik tiešām runā par šo un nevis citu jautājumu. Veids, kā Vaira Vīķe-Freiberga interpretēja aptaujas jautājumu, ir pielīdzināms situācijai, kad viens cilvēks pasaka, ka abortiem ir jābūt atļautiem līdz 12. grūtniecības nedēļai, bet viņa oponents sāk stāstīt, kāpēc ir slikti veikt abortu devītajā mēnesī. Ja diskusijas dalībnieki šādi rīkojas, tad ir skaidrs, ka no tās nebūs it nekādas jēgas. Šī iemesla dēļ es nerunāšu par to, vai valsts vadīšana ir vai nav “štrunts”. Tā vietā es atspēkošu argumentus, kuri parasti tiek izmantoti, lai pamatotu īpašu sociālo garantiju nepieciešamību bijušajiem prezidentiem.

1. Prezidents ir valsts simbols. Šeit ir vairāki jautājumi. Pirmkārt, vai mums vispār ir vajadzīgs cilvēks, kurš būtu valsts simbols? Mums noteikti ir vajadzīgs politiķis, kurš pilda prezidenta funkcijas (proti, tiekas ar ārvalstu pārstāvjiem un paraksta likumus) gluži tāpat kā mums ir vajadzīgi Saeimas deputāti, ministri, diplomāti un valsts ierēdņi. Bet vai valstij vispār ir vajadzīgs kāds cilvēks, kurš to simbolizētu? Norvēģu troļļi kā simbols ir noderīgi, jo piesaista tūristus. Bet kādēļ vispār ir nepieciešams cilvēks, kurš “simbolizējot Latviju”? Un kāpēc šim cilvēkam vispār ir jābūt politiķim? Piemēram, Edvards Grīgs un Henriks Ibsens ir krietni labāki simboli par vairumu pasaules politiķu.

Pie tam, pat, ja mēs atrastu kādus labumus, ko šāds simbols varētu dot (piemēram, ASV prezidents Abrahams Linkolns kā demokrātijas, brīvības un godīguma simbols izskatās ļoti pat smuki), vienalga pastāv vēl viena problēma. Proti, kā kāds cilvēks vispār varētu kļūt par valsts simbolu? Ja prezidents simbolizē godīgu, patriotisku, harizmātisku un tautas mīlētu vadoni, tad šīs ir īpašības, kuras konkrētajam cilvēkam vai nu piemīt vai arī nepiemīt, un iecelšana prezidenta amatā nevienam tās nedos. Tas, vai tauta un citu valstu iedzīvotāji kādu Latvijas prezidentu tik tiešām šādi novērtēs, ir visai maz atkarīgs no tā, cik greznā dzīvoklī konkrēto cilvēku izmitina. Pie tam tas, ka prezidents šo visu varētu simbolizēt, nekādi nepamato ideju, ka viņam par to ir jādod īpašas sociālās garantijas.

Otra iespēja būtu, ka prezidents ir “karaļa simbols”. Francijas karaļa Luija XIV stilā: “valsts, tas ir karalis (lasi:prezidents)” un “karali (lasi: prezidentu) vajag ietērpt zeltā, lai valsts varētu padižoties ar to zeltu un dārgakmeņiem, kuri šim cilvēkam ir uzkarināti virsū”. Pie tam, pret karali (lasi: prezidentu) vajagot izjust bijību tāpēc vien, ka viņš ieņem augstu amatu. Kā Iveta Kažoka to paskaidroja: “Prezidentūra šī amata ieņēmēju ir apveltījusi ar īpašu “aristokrātisku” oreolu, un sabiedrības interesēs ir neļaut šim oreolam pazust, piemēram, redzot prezidentu dzīvojot kādā no mikrorajoniem vai ikdienā vajadzības spiestam/i pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Tādēļ arī bijušajiem prezidentiem ir jābūt nodrošinātam “aristokrātiskam” dzīves līmenim – pietiekamiem līdzekļiem salīdzinoši labai dzīvei un statusa simboliem (mašīna, plašs dzīvoklis), kas atbilst bijušajam statusam.” [2]

Manuprāt, šāds “karaļa simbols” mums nav vajadzīgs, jo 17. gadsimts ir beidzies, un Latvija ir parlamentāra demokrātija. Būtu ļoti skumji, ja bijušā prezidenta guļamistabas interjers būtu Latvijas bagātības un diženuma simbols. Pie tam nav racionāli kādu cilvēku ietērpt zeltā (greznā dzīvoklī un dārgā automašīnā) ar mērķi glorificēt viņa ieņemamo amatu un statusu, jo cilvēkus būtu jāciena par viņu izcilajiem sasniegumiem, nevis jāizjūt bijība pret kādu indivīdu institūcijas un dārgu priekšmetu radītā oreola dēļ.

Es pirms brīža paskaidroju iemeslus, kāpēc tauta vairumu prezidentu nemīl un nemaz neuzskata par valsts simboliem. Par šo problēmu jau tika runāts arī raidījumā “Sastrēgumstunda”, kur Dana Reizniece-Ozola, Saeimas deputāte (ZZS), ierosināja, ka prezidentam Latvijā būtu jābūt tautas, nevis necienītu politiķu vēlētam, jo tad mūsu valsts iedzīvotāji pašu ievēlēto prezidentu mīlēs, cienīs un tik tiešām uzskatīs par valsts vadoni un simbolu. Ar šo ideju ir vairākas problēmas. Pirmkārt, tā arī netika paskaidrots, kāpēc mums vispār ir nepieciešams tautas mīlēts prezidents, brīdī, kad vairums pārējo politiķu nebauda nekādu tautas mīlestību. Kāpēc arī prezidents nevar būt viens no tiem neskaitāmajiem politiķiem, kurus tauta nemīl un vienkārši piecieš, domājot, ka labāku nav un nebūs, bet kaut ko jau vajag? Otrkārt, pat ja prezidentu Saeimas deputātu vietā ievēlēs tauta, ar to vienalga neizdosies panākt, ka pilsoņi šo politiķi tik tiešām mīlēs, cienīs un uzskatīs par valsts simbolu. Pieņemsim, ka prezidentu ievēl ar 60% balsu vairākumu. No tiem puse par viņu nobalsoja tikai tāpēc vien, ka bija jāizvēlas mazākais ļaunums no diviem netīkamiem kandidātiem. No atlikušajiem vēl puse pēc pāris mēnešiem vilsies, redzot, ka prezidents nepilda priekšvēlēšanu solījumus un nav tāds, kā bija cerēts. Un beigās šim tautas vēlētajam prezidentam tā arī paliks, teiksim, 10% pilsoņu atbalsts. Kā jau vienmēr.

2. Vēl viens arguments ir par valsts vai bijušā prezidenta prestižu un pašcieņu. Kā norādīja Iveta Kažoka: “Būtu dīvaina situācija, kad pēc prezidentūras beigām bijusī valsts galva kļūtu par bezdarbnieku, meklētu sev dzīvesvietu vai paliktu bez iztikas līdzekļiem.” [3]

Iespēja, ka bijušais prezidents kļūs par bezdarbnieku un paliks uz ielas, ir maz ticama. Prezidenta amatā parasti ievēl cilvēkus ar pietiekami labu izglītību un darba pieredzi, nevis noskrandušus bezdarbniekus un bezpajumtniekus.

Problēma te ir cita – pēc prezidentūras beigām cilvēkam vairāk negribētos atgriezties, piemēram, agrākajā mazāk prestižajā ārsta amatā un savā vecajā, ne tik greznajā dzīvoklī. Nu labi, negribas. Daudziem cilvēkiem daudz ko negribas. Bet vai bijušais prezidents ir pelnījis, lai par valsts līdzekļiem tiktu nodrošināts, ka viņam nav jādara kaut kas tāds, ko negribas darīt? Manuprāt, nē. Ja, pildīdams amata pienākumus, konkrētais prezidents sevi parādīja no labākās puses, tad pēc prezidentūras beigām viņš saņems arī citus labus darba piedāvājumus. Iespējams, prezidenta amats viņam būs tikai pakāpiens karjeras kāpnēs, kuras vedīs vēl augstāk. Savukārt, ja prezidents bija slikts un nožēlojams, tad acīmredzot viņš augstajā prezidenta amatā bija nokļuvis nejaušības dēļ un nemaz nebija pelnījis šādu prestižu darbavietu. Un no tā var secināt, ka arī pēc prezidentūras beigām viņš nav pelnījis neko labāku par tām darbavietām, kas viņam tiek piedāvātas brīvajā darba tirgū.

Otrs aspekts šeit ir valsts prestižs. Valstij varētu būt apkaunojums, ka tās bijušais prezidents nevar atļauties greznu dzīvi un ir spiests darīt mazāk prestižus darbus, ja izrādās, ka darba tirgū viņam neko labāku nepiedāvā. Bet te ir jājautā, vai tiešām kādam būtu jājūtas apkaunotam brīdī, kad izrādās, ka darbā tika pieņemts nepareizais cilvēks? Vai tiešām tikai Latvijas valstij gadās ik pa laikam to izdarīt? Visur pasaulē tautas mēdz atlaist ievēlētos parlamentus, prezidentus pēc 4 gadiem mēdz nepārvēlēt, lielās kompānijas (kuru gada apgrozījums bieži vien pārsniedz Latvijas valsts budžetu) regulāri atlaiž savus direktorus. Ko lai dara – kļūdīties pieņemt darbā nepareizo cilvēku nav jauki, bet tā gadās visiem, un izdarīt kaut ko tādu, ko netīšām paveic teju ikviens, nevar būt nekāds apkaunojums. Un tas, ka, pieņemot darbā kādu cilvēku, tika pieļauta kļūda, vēl nenozīmē, ka par sodu līdz mūža beigām būtu jādod šim cilvēkam nauda.

3. Garantijas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu prezidenta darbības neatkarību. Iveta Kažoka to pamatoja šādi: “Zinot, ka viņa/viņas dzīve arī pēc prezidentūras beigām ir nodrošināta, prezidents var atļauties savā darbībā būt drošāks (gan attiecībā uz “iešanu pret” parlamentu, gan – kaut kādos gadījumos – pret sabiedrības vairākuma viedokli).” [4]

Šai ziņā prezidents nekādi neatšķiras no citiem politiķiem. Šis risks pastāv arī ministriem, Saeimas deputātiem un valsts ierēdņiem, kuri rīko konkursus valsts pasūtījumiem. Katram no šiem cilvēkiem var rasties situācija, kad rīkošanās valsts interesēs nozīmē kaitēšanu kādu ietekmīgu ļaužu vēlmēm. Valsts nevar atļauties visām amatpersonām maksāt algas, kuras būtu lielākas par potenciālajiem kukuļiem, ko katrai amatpersonai kāds varētu piedāvāt. Valsts nevar arī katram nodrošināt sociālās garantijas, kuras būtu tik lielas, ka nevienai amatpersonai nebūtu pamata bīties no kāda ietekmīga cilvēka atriebības par nepaklausību. Vienīgais, ko valsts var šai situācijā darīt, ir maksāt visiem darbiniekiem normālas algas, lai nerastos situācija, ka viņi, palikuši bez maizes un apkures, būtu spiesti ņemt kukuļus izmisuma vadīti. Un tālāk atliek tikai cerēt uz katra valsts darbā strādājošā drosmi, godaprātu, pienākuma apziņu un patriotismu.

4. Raidījumā “Sastrēgumstunda” vairāki cilvēki norādīja, ka prezidents ir “īpaša” profesija, par ko pienākas arī “īpaša” atlīdzība. Prezidenta darba “īpašums” tika pamatots tādā veidā, ka uzskaitīja, kādus labumus esošais vai bijušais prezidents dod valstij un sabiedrībai. Vaira Vīķe-Freiberga minēja, ka viņa ziedo daļu savas pensijas labdarībai. Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola norādīja, ka “prezidents Meri ir cēlis igauņu pašapziņu” un “Vaira Vīķe-Freiberga cēla latviešu pašapziņu”. Vēl citi argumenti bija, ka prezidents ir valsts simbols, prezidents popularizē Latvijas vārdu pasaulē un viņam ir starptautiska atpazīstamība, ka prezidents reprezentē valsti vai ka prezidentam ir liela atbildība.

Uzskaitot visu labo, ko prezidents dod valstij, tika piemirsts pamatot, kāpēc tieši viņam/viņai par šo darbu pienākas kaut kas vairāk nekā pārējiem cilvēkiem, kuri arī dod valstij šos pašus labumus. Ar labdarību nodarbojas ļoti daudzi cilvēki. Latviešu pašapziņu ir cēluši arī Rainis, mūsu hokejisti un tas vācietis, kurš izgudroja Minox fotokameru. Teorētiski par valsts simbolu var kļūt ne tikai politiķi, bet arī rakstnieki, mūziķi un mākslinieki (atšķirībā no citām valstīm Latvijai vēl joprojām nav neviena cilvēka, kurš tiktu uzskatīts par tās simbolu). Latvijas vārdu pasaulē ir popularizējuši arī Māris Štrombergs, Marija Naumova un Vizma Belševica. Liela atbildība ir arī ministru prezidentam, Saeimas deputātiem un visiem pārējiem pie varas esošajiem politiķiem. Nevienam no šiem cilvēkiem mēs nedodam pensiju par 4 gadu darbu, katram no viņiem ir par savu naudu jāpērk automašīna, jāīrē vai jāiegādājas dzīvoklis un jāalgo sev sekretārs. Lai gan gluži tāpat kā prezidents arī ļoti daudz citu cilvēku dod mūsu valstij kaut kādus labumus, viņiem sociālās garantijas nebūt nav tik īpašas. Un te rodas jautājums, kāpēc viens cilvēks ir pelnījis kaut ko, kas citiem līdzīgās situācijās par līdzīgiem sasniegumiem nepienākas. Un uz šo jautājumu atbildēts tā arī netika.

5. Prezidenti turpina darbu arī pēc oficiālo pilnvaru beigām. Kā norādīja Vaira Vīķe-Freiberga: “Gandrīz visās demokrātiskās valstīs bijušie prezidenti turpina pildīt dažāda paveida savas valsts reprezentācijas uzdevumus, kuru apjoms mainās atkarībā no viņu starptautiskās reputācijas.” Pie eksprezidentiem ierodas diplomāti, ārzemju augstas amatpersonas, dažādu organizāciju pārstāvji un žurnālisti. “Eksprezidentei lietošanā atvēlētais dzīvoklis tātad nebūt nav tikai atpūtā aizgājušas pensionāres privātā dzīves vieta, bet gan kalpo arī kā aktīvi izmantota publiskā telpa.” [5] Tā kā bijušie prezidenti var izvēlēties turpināt darbu sabiedrības labā, attiecīgi tiem ir nepieciešami normāli darba apstākļi un atlīdzība.

Šis arguments nu nekādi nepamato, kāpēc eksprezidentiem ir vajadzīgi tieši dzīvokļi. Lai tiktos ar žurnālistiem vai ārvalstu amatpersonām biroju telpas būtu daudz piemērotāka vieta nekā dzīvoklis. Šī iemesla dēļ būtu labāk, ja eksprezidentiem lietošanā tiktu dotas biroju telpas un dienesta automašīna, kuru izmantot situācijas, kad ir jāveic kādi darbi valsts labā. Savukārt, ja eksprezidents vēlas mājās zvilnēt uz dīvāniņa vai aizvest savus mazbērnus uz skolu, tad tā jau vairs nav valsts problēma. Vēl viens jautājums ir par eksprezidentu “pensiju”. Ja tā ir pensija, tad jautājums ir, kāpēc šī ir vienīgā profesija, kurā līdz pensijai ir jāstrādā tikai četrus, nevis 40 gadus. Ja tas ir atalgojums par darbu, tad jautājums ir, kāpēc visiem eksprezidentiem tiek maksāta viena un tā pati summa, neskatoties uz to, vai konkrētais eksprezidents izvēlas turpināt darboties (tikties ar diplomātiem, ārvalstu amatpersonām, žurnālistiem) vai arī viņš/viņa izvēlas neko no tā visa nedarīt.

Nobeigumā es vēlos pievērst uzmanību jautājumam par to, kas vispār ir diskusija. Lai varētu diskutēt, ir nepieciešams izteikt argumentētus jeb pamatotus viedokļus par apspriežamo jautājumu. Ne bijušo prezidentu saukāšana par mantrausīgiem, ne arī tautas nodēvēšana par egoistisku, skopu un nepateicīgu neko nedos.

10. oktobra raidījumā “Sastrēgumstunda” LU profesore Skaidrīte Lasmane sacīja: “Teikt, ka [bijušajiem prezidentiem] vajadzētu prasties kaunu, ir nevajadzīgs ļaunums un godbijības trūkums.” Vēlāk, kad raidījumā tika minēti argumenti, kāpēc eksprezidentiem nepienākas īpaši labumi, tika apgalvots, ka “šī runa bija egoistiska”, ka tā ir “neaugstsirdība”, ka “sabiedrība domā es pozīcijās”, ka “ir slikti visus uzskatīt par vienlīdzīgiem”. Protams, tā arī netika pamatots, kāpēc negribēt dot bijušajam prezidentam ir egoisms, bet negribēt dot olimpiskajam čempionam nav egoisms. Raidījuma beigās cienījamās profesores pēdējais komentārs bija vēl iespaidīgāks. Tika apgalvots, ka “sabiedrībā ir dažādi slāņi”, un “ir sabiedrības apkaimes, kurās domā citādāk, kur par pašsaprotamu uzskata, ka prezidentam pienākas godbijīgs pateicības atbalsts”. Radās iespaids, ka visi, kuri konkrētajam viedoklim nepiekrīt, tiktu uzskatīti par sabiedrības padibenēm. Šie apgalvojumi, protams, netika pamatoti. Un šis bija nevis arguments, kurš pamato savu nostāju vai apgāž oponentu paustās idejas, bet gan nepieklājīgs “ad hominem” uzbrukums pretējā viedokļa paudējiem (tas vien, ka kāds tiek nozākāts, nu it nekādi nepierāda, ka viņa arguments būtu kļūdains).

Līdzīgi arī savā aizvainojuma pilnajā rakstā Vaira Vīķe-Freiberga piesauca “marksistiski-ļeninisko pārliecību”, un raidījumā “Sastrēgumstunda” Ilga Kreituse teica, ka “visi tiek noniecināti, un tas ir boļševisms”, jo, “kad atņemsim bagātajam, visi būs vienlīdzīgi nabagi”. Ja es gribētu uz šo laipnību atbildēt ar laipnību, tad man tagad būtu Kreituses kundzi jānodēvē par Marijas Antuanetes galmadāmu, kura izbrīnā rauc pieri, tā arī nesaprazdama, kāpēc tautai nepatika viņas kundzes ierosinājums ēst kūkas, ja reiz maizes nav. Tikai man negribas nolaisties līdz personīgo apvainojumu līmenim (otru apsaukāt nesmukos vārdos ikviens iemācās jau bērnudārzā).

Tā vietā es izskaidrošu argumentu. Es neuzskatu, ka prezidenta algai būtu jābūt tikpat lielai kā sētnieka atalgojumam. Tauta ir neapmierināta ne jau ar to, ka prezidenti saņem atalgojumu par savu darbu. Problēma ir tajā, ka vairums sabiedrības uzskata šos labumus par pārmērīgiem. Un šis jau ir jautājums par samērīgumu. Viena cilvēka alga var būt gan 5, gan 50, gan arī 500 reizes lielāka par kāda cita cilvēka saņemto. Un pateikt, ka mazāka plaisa starp nabagajiem un bagātajiem ir labi, vēl nebūt nenozīmē komunisma sludināšanu. Ienākumu nevienlīdzība valstīs tiek noteikta pēc Gini koeficienta, un liela tā ir, piemēram, Čīlē, Meksikā un Namībijā. Savukārt mazāka plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir tādās “marksistiski-ļeninistiskās” valstīs kā Zviedrija, Dānija, Beļģija un Luksemburga. Un es nu nemaz neskumtu, ja arī Latvijā dzīve būtu tikpat laba kā šajās “boļševistiskajās” Eiropas valstīs. Gluži tāpat, kā es tikai priecātos, ja Latvija būtu valsts, kur par cilvēku sasniegumiem un paveikto valsts labā tiek dota vienlīdzīga atlīdzība, kur nav radusies situācija, ka pie varas esošie sev piešķir lielākas privilēģijas nekā tiek iedots tiem, kuri pie likumu lemšanas (lasi: valsts naudas siles) nav tikuši.

Atsauces
1. http://www.apollo.lv/zinas/mazas-pardomas-par-eksprezidentu-likteni/535169
2. http://www.diena.lv/latvija/viedokli/kazoka-bijusie-prezidenti-un-vinu-garantijas-13961304
3. http://www.ir.lv/2012/4/26/berzins-rosinas-mazinat-eksprezidentiem-pienakosas-privilegijas
4. http://www.diena.lv/latvija/viedokli/kazoka-bijusie-prezidenti-un-vinu-garantijas-13961304
5. http://www.delfi.lv/news/national/politics/vike-freiberga-eksprezidentu-socialas-garantijas-ir-valsts-pascienas-un-paslepnuma-izpausme.d?id=42311350

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!