Cik diskriminējoša var būt cīņa pret diskrimināciju? 3

Mūsu valsts nodokļu maksātāji ir pelnījuši, lai likums būtu pietiekami atvērts, pat ja nav patīkami atzīt, ka persona var tikt diskriminēta arī pēc visai neierastām pazīmēm.

Iesaki citiem:

Jau kādu laiku notiek diskusija par to, vai Latvijai ir nepieciešams atsevišķs diskriminācijas novēršanas likums. Cik zinu, šādas diskusijas pirmsākumi ir meklējami jau iepriekšējās Saeimās, taču toreiz priekšlikums izstrādāt visaptverošu diskriminācijas novēršanas likumu ticis noraidīts. Protams, pastāv Satversmes 91.pants, kurā pateikts, ka "visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā; cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Bet cik izsmeļošs ir šis pants? Vai varam uzskatīt, ka tā esamība atrisinās visus ar diskriminācijas izskaušanu saistītus jautājumus?

Jautājums par to, cik efektīvi Latvija cīnās ar diskrimināciju pēc dažādām pazīmēm ticis vairākkārt apspriests starptautiskajā līmenī, izskatot Latvijas ziņojumus par dažādu saistošo starptautisko dokumentu īstenošanu.[1] Tomēr šis diskusijas aspekts, manuprāt, vienmēr paslīdēja garām plašākas sabiedrības uzmanībai, jo svarīgāki šķita citi starptautisko komiteju ieteikumi - ziņas par problēmām cietumos, tiesu pārslogotību, nepilsoņu vēlēšanu tiesībām vai tamlīdzīgiem jautājumiem. Tagad, pakļaujoties ES izdarītajam spiedienam, lai Latvija izpilda Eiropas Padomes (EP) direktīvas par vienotas attieksmes principu pret personu neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[2] prasības, ātri tika izveidota darba grupa, lai izstrādātu grozījumus attiecīgajos tiesību aktos, vai varbūt pat atsevišķu likumprojektu.

Pirms darba uzsākšanas darba grupai bija jāizlemj, vai lekt aizejošā vilcienā un ātri izstrādāt grozījumus, kas ievestu vienas ES direktīvas prasības un atstātu novārtā parējās starptautiskās saistībās, uz kurām, starp citu, atsaucas pati direktīva, un par kuru nepildīšanu jau ticis aizrādīts[3], vai tomēr izpildīt visu mājas uzdevumu vienā piegājienā. Pēc ilgām un spraigām diskusijām darba grupa nolēma pieiet šai problēmai konceptuāli, kā rezultātā Saeimā ir iesniegts Diskriminācijas novēršanas likumprojekts, kas varētu kļūt par „jumta likumu”.

Man patiess prieks, ka Saeimas atbildīgā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija uzskata šo likumprojektu par svarīgu.[4] Jau minētais Satversmes 91.pants nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju, bet to nedefinē. Diskriminācijas novēršanas likumprojekts, savukārt, definē ne tikai klasisko diskrimināciju[5], bet arī tās paveidus (tieša[6], netieša[7] diskriminācija un personas aizskaršana[8]); atrunā gadījumus, kad atšķirīga attieksme netiek uzskatīta par diskrimināciju; personas aizsardzības pakāpi publiskajā un privātajā sfērā un - ne mazāk svarīgi - personas tiesības prasīt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumu. Ja šis likums tiks pieņemts, tas kļūtu par mehānismu, ar kura palīdzību Satversmes 91.pants tiks īstenots dzīvē.

Var uzskatīt, ka Satversmes 91.pants būtu interpretējams Latvijai saistošo starptautisko dokumentu un ES tiesību kontekstā. Tomēr šī nasta ierēdnim vai tiesnesim, nerunājot par pašu indivīdu, būtu par smagu. Daži no šiem standartiem ir pietiekami viennozīmīgi, kamēr citi piešķir valstīm rīcības brīvību, un pats galvenais, tie visi ir izmētāti pa daudziem un dažādiem dokumentiem.

Nevienota likumu interpretācija ir tikai viena no problēmām, kas saistīta ar diskriminācijas definīcijas trūkumu Satversmes 91.pantā. Es neredzu iespēju, kā būtu iespējams ierosināt disciplinārlietu, administratīvā pārkāpuma lietu vai krimināllietu, pamatojoties tikai uz to, ka ir pārkāptas Satversmē noteiktās tiesības. Latvijas likumi nedefinē pārkāpumu, nedz arī, kas ir ne mazāk svarīgi - likums nenosaka piemērojamo sodu.

Tas pats ir ar iespēju griezties tiesā ar prasību atlīdzināt nodarītos zaudējumus vai kaitējumu. Augstākās Tiesas (AT) plēnums specifiski izslēdza Civillikuma paplašinātu interpretāciju attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzību, norādot, ka „[m]orālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatus nosaka tikai Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļa. Ar šo tika izslēgta iespēja piemērot Civillikuma 1635.pantu, kas nosaka vispārēju pienākumu atlīdzināt kaitējumu.[9] Lai gan AT plēnuma lēmums nav tiesību akts, tas skaidro likuma normu un būtu neloģiski cerēt, ka tiesas interpretēs likumu savādāk. Pretējā gadījumā mēs atkal saskarsimies ar likuma nevienotas interpretācijas problēmu.

Tas, ka valsts nevar saukt pie atbildības par darbību, kas likumā nav definēta kā pārkāpums, ir viens no demokrātijas pamatprincipiem. Valsts nevar likt vienam indivīdam maksāt, gan tiešā, gan netiešā nozīmē, par tās nespēju izpildīt savu pozitīvo pienākumu pieņemt atbilstošus likumus, lai aizsargātu kāda cita indivīda tiesības.


Vai diskriminācijas izskaušana Latvijai ir aktuāls jautājums?

Daži var apgalvot, ka starptautiskās saistības ir viena lieta, bet Latvijas realitāte – pavisam cita. Vai mēs netaisām vētru glāzē regulējot jautājumu, kas Latvijai varbūt nemaz nav tik ļoti aktuāls? Kaut gan es uzskatu, ka šis jautājums ir pietiekami aktuāls, tomēr nolēmu to papētīt praksi un atradu dažus, manuprāt, visai pārliecinošus piemērus.

Latvijā speciālā dienesta (piemēram, policisti, robežsargi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki) darbinieki nevar saņemt bērna piedzimšanas pabalstu.[10]

ASV Valsts departamenta ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli Latvijā 2003.gadā[11] sadaļā par diskrimināciju ir minēts, ka Krimināllikumā izvarošana ir atzīta par kriminālnoziegumu, bet tas nav attiecināms uz gadījumiem, kad izvarotājs ir dzīvesbiedrs. Pēc cilvēktiesību aizsardzības grupu apgalvojumiem, tieslietu sistēma, ieskaitot tiesas, ir tendēta samazināt ģimenē notikušas vardarbības nopietnību un policija reizēm ne visai labprāt arestē vainīgos šādos gadījumos.

Likumā noteikts, ka ēkām jābūt pieejamām invalīdiem ratiņkrēslos, tomēr valdība šo likumu pilnībā neīsteno un lielākajā daļā ēku invalīdiem nav iespējams iekļūt. Tas savukārt ierobežo invalīdu iespējas izvēlēties darba vai mācību vietu, saņemt pakalpojumus vai pat palīdzību.

Pajautājiet sev, cik daudzi no Jums strādā vai mācās kopā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Cik bieži cilvēks tiek uzskatīts par nederīgu tikai tāpēc, ka viņam ir fizisks vai psihisks trūkums? Es joprojām atceros rakstu „Dienā” par meiteni ar nervu sistēmas traucējumiem, kas mācās normālā vidusskolā tikai tāpēc, ka viņas māte strādā tajā pašā skolā un spēja pārliecināt savus kolēģus par sava bērna normālumu, pretēji citu bērnu vecāku nostājai. Iespējams, nav patīkami skatīties uz bērnu, ar kura ķermeni ik pa brīdim var notikt dīvainas lietas, bet vai ar to pietiek, lai atņemtu šim bērnam iespēju integrēties sabiedrībā?

2002.gadā Kriminoloģisko pētījumu centrs veica pētījumu par diskrimināciju, kas ir vērsta pret bērniem. Tā rezultātā atklājies, ka visizplatītākā ir bērnu diskriminācija vecāku mantiskā un sociālā stāvokļa dēļ un diskriminācija veselības stāvokļa un seksuālās orientācijas dēļ.[12] Piemēram, aptaujātie bērni norādīja, ka pret turīgajiem bērniem skolotāji ir labvēlīgāki un atsaucīgāki. Diskriminācija izpaužas arī bērnu vērtēšanā, jo arvien vairāk bērnus vērtē nevis pēc viņu spējām un uzvedības, bet atkarībā no vecāku darbavietas prestiža, ietekmes sabiedrībā un tml. Pēc dažu pedagogu domām, šādu diskrimināciju veicina arī elitāro skolu atvēršana un attiekšanās no skolas formām.

Pēdējais piemērs, uz ko gribēju atsaukties, ir Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda par 2003.gadu apkopotā informācija par diskrimināciju un vardarbību darba vietā Eiropā, kurā norādīts, ka no diskriminācijas veidiem darbavietās visizplatītākā ir vecuma diskriminācija.[13]

Manuprāt, minētie piemēri norāda uz problēmas aktualitāti un prasa tās konkrētu risinājumu.


Vai likumam jānošķir, pēc kurām pazīmēm diskriminācija ir pieļaujama un pēc kurām – nē?

Šis ir vairāk politisks nekā juridisks jautājums. Valstīm ir zināmā rīcības brīvība, uzskaitot pazīmes, pēc kurām var konstatēt diskrimināciju. Visbiežāk tiek vai nu vispār izslēgtas, vai nu ierobežotas, iespējas konstatēt diskrimināciju pēc personas seksuālās orientācijas vai vecuma pazīmēm. Latvija nav izņēmums. Mūsu likumdevējam ir stingri iebildumi pret seksuālās orientācijas kā diskriminācijas pazīmes iekļaušanu likumā.[14]

Mans jautājums ir – kāpēc tā? Valsts pārvalde tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu. Neviens taču neatbrīvo homoseksuāļus no nodokļu maksāšanas. Tad kāpēc mēs atļaujamies teikt, ka viņu intereses netiks aizsargātas, jo viņiem ir „nepareizā” orientācija? Vai tautas ievēlēti pārstāvji var atļauties sadalīt vēlētājus „labajos” un „sliktajos”? Es neatceros nevienu gadījumu, lai kāda partija vai deputāta kandidāts būtu atteicies no saņemtajām balsīm, jo tās bija saņemtas no „nepareiziem” vēlētājiem.

Varbūt tomēr mūsu valsts nodokļu maksātāji ir pelnījuši, lai šis likums būtu pietiekami atvērts, lai konstatētu diskrimināciju individuālajā gadījumā, ņemot vērā situācijas īpatnības? Pat ja nav patīkami atzīt, ka persona var tikt diskriminēta arī pēc visai neparastām pazīmēm.


Vai ar diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšanu situācijas tiks atrisināta?

Īsa atbilde uz šo jautājumu būtu negatīva. Šajā likumā tiktu ietverts pats galvenais princips, bet tam noteikti vajadzēs papildus nodrošinājumu tādos likumos, kā Krimināllikumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Civillikumā un dažos citos likumos. Savādāk, griežoties tiesībsargājošās iestādēs vai tiesā, persona sastapsies ar augstāk minētājām grūtībām savu aizskarto tiesību atjaunošanā, kā arī zaudējuma un kaitējuma atlīdzināšanā.

Tieši šī iemesla dēļ darba grupa izstrādāja arī virkni spēkā esošo tiesību aktu grozījumu projektus. Manuprāt, šo grozījumu pieņemšanas procesu varētu sākt nemaz negaidot ar Diskriminācijas novēršanas likumprojektu saistītās diskusijas beigas.

_________________________________
[1] ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja savos noslēguma secinājumos 2003.gadā norādīja, ka Latvijas likumos ietvertā rasu diskriminācijas definīcija neatbilst Rasu diskriminācijas izskaušanas konvencijai, ANO Cilvēktiesību komiteja savos noslēguma secinājumos Latvijai tai pašā 2003.gadā norādīja uz neveiksmīgu cīņu sieviešu diskriminācijas izskaušanā. ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2004.gadā norādīja, ka Latvijas likumos nav ietverta diskriminācijas definīcija, kā arī sieviešu un vīriešu vienlīdzības princips. Gan Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja, gan Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja aicina Latviju pieņemt visaptverošu diskriminācijas novēršanas likumu.

[2] Council Directive 2000/43/EC of 29 June 2000 implementing the principle of equal treatment between persons irrespective of racial or ethnic origin.

[3] Sk. iepriekšminēto ANO komiteju noslēguma secinājumus Latvijai.

[4] Zaida Kalniņa, Ar likumu pret diskrimināciju, publicēts Latvijas Vēstnesī Nr.76 (3024), 2004.gada 14.maijā.

[5] Aizliegta atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā attiecībā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos, un kuras pamatā ir kāds no aizliegtajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem. Par diskrimināciju uzskatāma arī personas aizskaršana un norādījums diskriminēt.

[6] Diskriminācijas veids, kad attieksme pret personu saistībā ar kādu no aizliegtajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos.

[7] Diskriminācijas veids, kad šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar kādu no aizliegtajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.

[8] Diskriminācijas veids, kad persona saistībā ar kādu no aizliegtajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem ir pakļauta no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kuras mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana.

[9] Sk. 1999.gada 26.februāra Augstākās Tiesas plēnuma lēmumu Nadeždas Zavolokas lietā, kas pieņemts uz Augstākās Tiesas Senāta pieteikuma pamata.

[10] Drīz arī policisti saņems bērna piedzimšanas pabalstus, publicēts LETA, 2004.gada 6.oktobrī.

[11] Neoficiāls tulkojums latviešu valodā publicēts Latvijas Vēstnesī Nr. 35 (2983) 2004.gada 4.martā.

[12] Sk. Dr.iur. Andrejs Vilks, Par diskrimināciju kā būtisku bērna apdraudējuma veidu, publicēts Latvijas Vēstnesī Nr. 23 (256) 2002.gada 19.novembrī.

[13] Diskriminācija, vardarbība darbavietā kā aktuāla problēma visā Eiropā, publicēts Latvijas Vēstnesī Nr. 44 2003.gada 19 decemrbī.

[14] Zaida Kalniņa, Ar likumu pret diskrimināciju, publicēts Latvijas Vēstnesī Nr.76 (3024), 2004.gada 14.maijā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


AK 25.10.2004 21:51
Par krievu diskrimināciju - krievu vidū ir vairāk bezdarbnieku (EiropasKomisijas pret Rasismu un neiecietību 2. ziņojums par Latviju - 2002), mazāk ierēdņu (A. Pabriks Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā), neviena ministra, vairāk cietumnieku...

Krieviem valsts nenodrošina iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā (augstskolās - izņemot tikai krievu filoloģiju, vidusskolās - ne vairāk kā 40% dzimtajā valodā, pamatskolā - ar obligātu bilingvismu), kaut gan tas ir iespējams, kā rāda blakus esošā Somija un Latvijas vēsture, ir pieprasīts, kā rāda Baltijas Krievu institūts, nav kaitīgs, kā rāda bilingvisma neieviešana latviešu skolās un augstskolu nepārvešana piespiedu kārtā uz angļu mācībvalodu....

Krievu valodā, kas ir dzimtā 37,5% iedzīvotāju Latvijā, nevar vērsties pie valsts vai pašvaldību iestādes vai saņemt no tās informāciju, izņemot katastrofu situācijas un vairākus labas gribas aktus (tulkotāji Liepājas domē utt.).

Arī krievu vēlētā LPSR AP atteicās atzīt daudzus LPSR pilsoņus - krievus, - par LR pilsoņiem, kaut gan pati neatteicās no pilnvarām lemt par Latvijas likteni (pēc LTF loģikas, AP ievēlēja arī tie, kas nebija tiesīgi būt pilsoņi, neskatoties uz LTF 1989. g. priekšvēlēšanu programmu... Bet tam "nav nozīmes").

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dominus 14.10.2004 17:43
Tas ir sāpīgs jautājums. Cilvēki dažādu domā par šo jautājumu. Un diskriminācijas ir dažādas - dzimuma, rases utt. Bet ir daži diskriminācijas veidi, kas mūsdienās ir sevišķi aktuāli un tiem arī būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Šeit es runāju par invalīdu diskrimināciju visvairāk. Neuzskatu, ka būtu aktuāli runāt par dzimumu diskrimināciju. Latvijā šajā jomā es domāju īpašu problēmu nav. Kā arī neuzskatu, ka diskriminētas būtu mazākumtautības, it īpaši "krievu minoritāte", kura Latvijā dzīvo kā "niere taukos".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


strauja 14.10.2004 10:42
Šeit problēma ir tā, ka katram diksriminācijas pamatam (piemēram, dzimums vai tautība) ir daudz un dažādu aspektu, kurus katru atsevišķi ļoti sīki vajadzētu atrunāt Diskriminācijas likumā, kas to padarītu sarežģītu. Piemēram, dzimumu līdztiesības jomā pašlaik ir aktuāla nevienlīdzīga attieksme apdrošināšanas jomā, kamēr tas nav aktuāli attiecībā uz etnisko piederību. Tā pat nosakot, ka nedrīkst diskriminēt uz vecuma pamata nodarbinātības jomā atstājami zināmi izņēmumi. Te arī kā īpašs pamats pieminama invaliditāte. Protams, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir jābūt tādām pašām tiesībām kā pērējiem, bet valsts to nav gatava nodrošināt. Ne pa velti Direktīvā 2000/78 noteikts diezgan garš pārejas termiņš, tieši tā iemesla dēļ, lai valsts varētu pielāgot visu pakalpojumu, servisu un garantiju nodarbinātības jomā pieejamību arī šiem cilvēkiem. Ja mēs to Diskriminācijas likumā iekļausim tagad, tad "iebrauksim auzās".

Jāatzīmē, ka diskriminētam indivīdam ir tiesības arī uz morālo atlīdzību. Tas noteikts EKT spriedumos, kas Latvijas tiesām ir saistošs tiesību avots un AT plēnuma lēmums "jāaizmirst". Protams, problēma ir tā, ka tiesnešu zināšanas ES tiesībās un vēljovairāk par EKT spriedumiem ir ļoti vājas, ja nav vispār.

Protams, ka regulējums ir vajadzīgs. Tikai atklāts ir jautājums, vai to visu var "sabāzt" vienā likumā, vai tomēr būtu jāizstrādā atsevišķiem diskriminācijas veidiem atsevišķi likumi.

Saistītie raksti