Raksts

Cik demokrātisks bija referendums?


Datums:
14. oktobris, 2003


Autori

Daunis Auers


Foto: G.Dieziņš, AFI

Latvijas elites lielais vairākums apvienojās, lai iespiestu Latviju Eiropā. Taču par kādu cenu? Vai arī nākotnē reālu diskusiju vietā būs bezsaturīgas reklāmas? Tad Latvijas referendumi maz atšķirsies no tiem, ko rīko pelēksarkanie austrumu kaimiņi, kurus

2003. gada septembra referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā bija vienreizējs tajā ziņā, ka tas apvienoja politisko eliti, medijus un pilsonisko sabiedrību – organizācijas, kas pēdējos desmit gadus bija pavadījušas lielākoties ķīvējoties. Taču maksa par šo vienotību bija diskusiju kvalitāte, apspriežot iestāšanās sekas. 2003. gada referenduma īstais zaudētājs bija demokrātija.

Referendumi kļūst par aizvien nozīmīgākiem demokrātijas instrumentiem[1]. Šī bija trešā tautas nobalsošana Latvijā kopš 1998. gada, un no paplašinātās Eiropas Savienības 25 valstīm referendums nav noturēts tikai Nīderlandē un Vācijā. Tas liecina par pieaugošu tendenci ES reformas leģitimizēt ar referendumu starpniecību, kaut arī valdībām tie parasti nepatīk rezultātu neprognozējamības dēļ. Galu galā pēdējos gados Dānijas un Zviedrijas vēlētāji noraidīja eiro, bet īri gandrīz apturēja paplašināšanas procesu, sākotnēji noraidot Nicas līgumu. Tomēr pastāvēja vispārējs pieņēmums, ka Austrumeiropas kandidātvalstīs sabiedrībai vajadzētu apliecināt savu pievienošanos ES. Kā Ginters Ferhoigens skaidroja 2000. gada septembrī: “ES paplašināšanas jautājumu nevajadzētu izlemt, apejot tautas. Mēs nedrīkstam atkārtot tās pašas kļūdas, kādas tika izdarītas attiecībā uz eiro, kad to ieviesa, pilsoņus neuzklausot. .. [referendums] būtu piespiedis elites nokāpt no sava ziloņkaula torņa un aģitēt par eiro, iesaistoties dialogā ar tautu.”[2]

Taču tikai brīva, taisnīga un objektīva referenduma kampaņa spēj veicināt šādu atklātu dialogu. Saprotams, šādu līdzsvaru nav viegli sasniegt. Privātīpašumā esošie mediji un neatkarīga pilsoniska sabiedrība neizbēgami iestāsies paši par savu darba kārtību, tieši tāpat kā no politiskajām partijām sastāvošā valsts valdība. Un tomēr valsts pienākums ir radīt struktūru izlīdzsvarotām debatēm, tādējādi ļaujot vēlētājiem pieņemt lēmumus, balstoties uz informāciju.

Latvijā tā nenotika. Pirmkārt, Satversmes labojumi atļāva valdībai izvēlēties gan datumu, gan referenduma jautājuma formulējumu. Organizējot balsošanu kā pēdējiem, Latvijas valdība pirmsiestāšanās diskusijas novienkāršoja līdz identitātes jautājumam. Un referenduma jautājums skanēja nevainīgi – “Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā”? Notika rūpīga izvairīšanās no neveikliem, bet juridiski pareizākiem terminiem, piemēram, “pievienošanās”.[3] Otrkārt, miljons latu lielā valsts subsīdija, kas tika piešķirta kampaņas rīkošanas komitejai, bez kautrēšanās tika izmantota, lai aicinātu balsot par. Tas noveda pie briesmīgi vienpusējām debatēm, kas krasi kontrastēja ar 2003. gada referendumu par eiro Zviedrijā, kurā eiro pretinieki pat saņēma lielāku valsts finansējumu nekā piekritēji (attiecīgi 48 un 42 miljonus kronu).

Protams, pretinieku kampaņa Latvijā nebija ne tik pārliecinoša, ne organizēta kā antieiro kustība Zviedrijā. Tā bija ļoti fragmentēta, un tai pietrūka harismātiska vadoņa. Tas noveda pie lētas, populistiskas un beigu beigās – sakāvi nesošas taktikas, piemēram, nabadzīgos lauku un pilsētu rajonos izlīmējot kliedzošos plakātus “Eiropas Savienība = Padomju Savienība”, nevis izaicinot atbalstītāju kampaņu uz diskusijām par svarīgām problēmām, piemēram, caurskatāmības trūkumu ES, netaisnīgo lauksaimniecības politiku un eirozonas ieilgušo strukturālo vājumu.

Atbalstītāju puse bija daudz labāk organizēta. Taču tādas organizācijas kā “Eiropas kustība Latvijā” un “Klubs Māja” ir jau daudzus gadus izmantojušas valsts un ES finansējumu, un līdz ar to tām ir labi izveidotas organizatoriskās struktūras. Patiesībā reizēm bija grūti atšķirt privātos atbalsta kampaņas organizatorus no oficiālās, valsts “informācijas” kampaņas. Neraugoties uz šīm organizatoriskajām priekšrocībām, arī atbalstītājiem neizdevās izvērst dialogu ar vēlētājiem. Tās lielāko tiesu centās iegūt vēlētāju balsis, izmantojot tukšu reklāmu, piemēram, plakātu, kurā bija attēlota tradicionāla Latvijas lauku saimniecība pretstatā klēpjdatoram uz virtuves galda. Šis tēls ir pievilcīgs, taču kā lai sasniedz šo līdzsvaru starp moderno un tradicionālo? Un kāpēc tas nebūtu sasniedzams ārpus ES? Pāris pēdējo kampaņas nedēļu laikā atbalstītāji savus argumentus noreducēja līdz identitātes jautājumam – vai Latvija piederēs Rietumeiropai vai arī izplūdušajai, pelēksarkanajai Baltkrievijas – Ukrainas – Krievijas zonai? Nav jābrīnās, ka daudzi krieviski runājošie pilsoņi jutās atsvešināti un balsoja pret iestāšanos. Jāatzīmē interesants fakts, proti, ka pretinieki savā kampaņā atbildēja ar citu šīs iebiedēšanas taktikas paveidu – apgalvojot, ka Krievija drīz iestāšoties ES un tad Latvija atkal nonākšot negribētā savienībā ar savu austrumu kaimiņu.

Šī bija tā retā reize, kad gan mediji, gan pilsoniskā sabiedrība bija Latvijas politiskās elites pusē un lielā mērā neizteicās par šo līdzsvara un perspektīvas trūkumu. Tik tiešām, piektdienā pirms balsošanas laikraksts “Diena” publicēja pats savu bipolārās Eiropas karti divās krāsās. Zināmu neitralitāti saglabāja tikai Latvijas televīzija, kaut arī bieži vien tādējādi tikai atklāja pretinieku vājās puses. Noslēguma diskusijā balsošanas priekšvakarā televīzijas studiju pildīja smaidoši, pašpārliecināti, eleganti ģērbušies politiķi. Tomēr studijas kaktiņš bija atvēlēts nesaskanīgai eiroskeptiķu – juristu, ekscentrisku uzņēmēju un otršķirīgu politiķu kolekcijai. Skaidrs, ka šī opozīcija nebija pārliecinoša.

Tātad Latvijas elites lielais vairākums apvienojās, lai iespiestu Latviju Eiropā. Taču par kādu cenu? Vai arī nākotnē būtu turpināms šīs modelis – reālu diskusiju vietā bezsakarīgas reklāmas? Vai nākotnes referendumos valdība pacietīs, finansiāli atbalsīs un paudīs pretargumentus? Šie jautājumi ir svarīgi, jo šķiet, ka nākotnē mēs piedzīvosim vairāk ES referendumu. ES konstitucionālais līgums, kas jāpieņem līdz nākamā gada sākumam, paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz dalības nosacījumiem. Eiropā plašu atbalstu guvis viedoklis, ka piekrišana šīm ierosinātajām radikālajām pārmaiņām būtu jāiegūst referendumos, jo, galu galā, viens no šī līguma galvenajiem mērķiem ir “padarīt Eiropu tuvāku tautām.” To, vai Latvijā tiks rīkots referendums, noteiks parlaments[4]. Taču, ja tas notiks, tad jācer, ka pirmsreferenduma kampaņa būs līdzsvarotāka, gudrāka un iecietīgāka pret oficiālajai valdības politikai pretējiem viedokļiem. Ja nē, tad Latvijas referendumi maz atšķirsies no tiem, ko rīko tie pelēksarkanie austrumu kaimiņi, kurus mēs bijām tik ļoti apņēmušies atstāt pagātnei.

________________

[1] Ir triju veidu referendumi: Konsultatīviem referendumiem nav juridisku seku, saistošie labojumi parasti noved pie konstitucionāliem labojumiem vai būtiskām izmaiņām likumdošanā. Abus šī veida referendumus izsludina valdība. Trešo tipu, kas pazīstams kā iniciatīvas, rīko pēc vēlētāju ierosinājuma.

[2] Günther Verheugen, European Commissioner for EU Enlargement (Süddeutsche Zeitung, 2 September 2000).

[3] Sīkākas diskusijas par referenduma jautājuma noformulējumu – skat. Dubrovskis un Vertliņa “Vox populi vai vox dei?”, politika.lv,7.10.2003

[4] Latvijas Satversmes 68. pantā ir rakstīts: “Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.”


Kā mani labāk bez manis izprecināt?

Labākā par naudu nopērkamā savienība: eiroaģitācijas aklie plankumi

Vox populi, vox dei, jeb cik maksā Dieva balss


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!